Kad septiņus gadus sacensību režīmā maratons nav skriets, tad nedaudz ir piemirsies, kā tas ir - trenēties maratonam, skriet maratonu un justies pēc maratona (un jā arī to, ka aprakstu pēc maratona var uzrakstīt nedēļas nevis mēneša laikā). Pēdējais oficiālais maratons bija 2016.gada rudenī Valmierā, un kopš 2018.gada, kad parādījās problēmas ar kreisās kājas nervu, domas par nopietna maratona skriešanu biju atmetis.
Pēdējos pāris gadus īstas vēlmes skriet maratonu nemaz nav bijis. Jā, pēdējos trīs gadus kā tradīciju esam ieviesuši pavasarī Ogrē noskriet treniņmaratonu - bet tas vienmēr ir vairāk priekam nevis rezultātam. Bet tā nopietni gatavoties maratonam vēlme bija zudusi - pirmkārt, tāpēc, ka pēdējos gados nevienas no sacensībām nav pagājušas bez kājas funkcionēšanas problēmām. Būtībā tas nozīmēja, ka veltīt laiku, lai gatavotos maratonam, kurā pēc tam kāja tāpat neļaus pilnvērtīgi skriet, šķita bezjēdzīgi. Bet, otrkārt, manī vairs nebija vēlmes veltīt tās daudzās stundas un kilometrus maratona treniņiem. Kādreiz arī uz priekšu dzina mērķis un rezultāts, tagad biju pārliecināts, ka vecie rezultāti ir neaizsniedzami, un tāpēc dzīties pēc maratona skriešanas nemaz nevilka.
Maratona skriešanai sacensībās vistuvāk biju pāgājušā gada rudenī, kad joka pēc biju pieteicies Ventspils maratonam ar domu, ka varbūt varētu noskriet tuvu 2h40'. Vasarā kaut ko biju nedaudz paskrējis, bet gatavojies tieši maratonam nebiju. Tomēr pāris dienas pirms maratona saslimu un uz Ventspili neaizbraucu - laikam jau labi ka tā, jo būtu lieka mocīšanās.
Tālākais maratona ieraksts sanācis ir visai garš, tālab, ērtības labad, saliku satura rādītāju, kas aizvedīs uz konkrēto sadaļu - lai viss nav jālasa vienā piegājienā:
- "Gatavošanās" maratonam martā
- Jau nopietnāka gatavošanās aprīlī
- Pirms maratona
- Maratons - pirmā puse
- Maratons - otrā puse
- Pēc maratona
"Gatavošanās" maratonam martā
Pirmā doma, ka šogad Rīgā varbūt varētu atkal skriet maratonu, parādījās kaut kad marta vidū - darbā organizējās komanda, un sāku apsvērt, kura no distancēm būtu piemērotākā izvēle. Jau krietni pasen man ir teorija, ka jebkuram, kurš vēlas noskriet maratonu, sagatavošanās periodā ir jānoskrien vismaz 1000 kilometri. Citam tas prasa sešus mēnešus, citam četrus, citam varbūt vēl vairāk vai mazāk - bet kaut kāda bāze ir jāsavāc, lai maratona skriešana būtu arī bauda nevis tikai mocības.
Pērn Rīgas maratona ietvaros skrēju desmit kilometrus, taču šogad ziemā īsti neko prātīgu nebiju darījis, lai būtu bāze ātrai skriešanai, un tāpēc sāku prātā pārcilāt domu par maratonu. Decembrī biju skrējis tikai trīs reizes, janvārī pusi no mēneša neko nedarīju un knapi savācu simts kilometrus. Februāris bija nedaudz labāks, bet arī tad no divdesmit astoņām februāra dienām skrēju tikai septiņpadsmit un mēnesī kopā sanāca vien 180 kilometri.
Martā, sākot domāt par maratonu, sapratu, ka marta mēnesī būtu jāsavāc trīssimt, bet aprīlī četrsimt kilometri un tad vismaz būu tie minimālie 1000 kilometri, lai vispār būtu kāds prieks no maratona. Galvā, protams, joprojām ir palikušas atmiņas, ka kādreiz, gatavojoties maratoniem, mēneša kilometrāža regulāri bija ap 700-800 kilometriem, tā ka šī jebkurā gadījumā priekš manis paša standartiem būtu ļoti nenopietna gatavošanās (kaut skaidrs arī, ka šobrīd 800 kilometrus mēnesī ne esmu gatavs, ne arī gribu skriet).
Atskatoties atpakaļ, kā maratona gatavošanās sākumpunktu varu nolikt marta pirmo nedēļu, kad pirmo reizi šogad nebija nevienas brīvdienas no skriešanas un pirmo reizi bija arī kaut kas, ko varētu nosaukt par garāku treniņu - svētdienas koptreniņā noskrējām 23.5 kilometrus. Vēl pēc nedēļas brīvdienās bija 28 kilometru skrējiens, pēc kura laikam arī sāku domāt par to maratonu, un marta vidū bija pirmais treniņš ar skriešanu ātrākā tempā - progresīvi 3x3km. Tajā nedēļā bija arī pirmais no trim 30+km skrējieniem.
Kopumā martā treniņi nebija pārāk gari - līdz stundai (neskaitot nedēļas nogales garos skrējienus), bet bieži skrēju divreiz dienā un pat 20-30 minūšu otrs treniņš labi palīdz gan kilometru krāšanai, gan organismu radināšanai pie ātrākas atjaunošanās. Otra lieta, ko ieviesu, bez divreiz dienā skriešanas bija 2-3x nedēļā super īsie sprinti pret kalnu - 10-11 skeundes maksimālā tempā ļoti stāvā kāpumā. Tas iedeva gan papildu spēku kājās, kārtīgi trenējot dibena muskuļus, gan arī bija kaut kāda simboliska, bet tomēr ātrā skriešana, jo citādi ar garo ziemu īsti nebiju gatavs vēsajā laikā skriet ierastos ātros treniņus, lai lieku neskādētu plaušām.
Martā vēl bija arī Stirnubuka pirmais posms, kā papildus ātrais treniņs ar ne pārāk izcilām sajūtām, un viens ne pārāk izdevies treniņš 5x1km stadionā. Taču mēneša kilometru mērķi biju izpildījis ar uzviju, un ar aptuveni 100 kilometriem nedēļā biju savācis 435 kilometrus par visu mēnesi.
Mēneša beigās, pildot oficiālo maratona pieteikuma formu, kā plānoto finiša laiku norādīju 2h35' (vidējais temps sanāk 3'40"/km), kas gan tajā brīdī likās ne pārāk reāli, bet nu uz kaut ko jau ir jātēmē.
Jau nopietnāka gatavošanās aprīlī
Pirmajā aprīlī bija pirmais īstais tests par to, cik vispār liela ir funkcionālā gatavība - ikgadējais JRK maratons pa Ogres apkaimi. Šoreiz gan skrējām tikai trijatā, un patiesībā es biju vienīgais, kurš bija noskaņojies tajā dienā maratona distanci patiešām pieveikt. Apmēram 28 kilometrus skrējām trijatā, tad vēl piecus divatā un pēdējos deviņus jau skrēju viens pats. Finišā biju pēc 2h55', taču pēdējos divos kilometros piedzīvoju to, ko šķiet nevienā maratonā īsti neatminos jutis - enerģijas rezerves izbeidzās tik strauji, ka pēdējos divus kilometrus pa Ogres ielām vairāk "peldēju" nekā skrēju. Kājas it kā uz priekšu kustējās (lēnāk, bet kustējās), taču galva vispār vairs nefukncionēja. Tad sapratu, ka, iespējams, pieteikšanās maratonam nemaz tik prātīga doma nav bijusi.
Pēc nedēļas Lieldienu brīvdienās vēl viens garais 28 km treniņš un atkal pēdējos divos kilometros ogļhidrātu rezerves bija pilnīgi tukšas. Jāatzīst gan, ka iepriekšējā dienā bija dubultais āruma treniņš ar 3x3 kilometriem no rīta un 20x400 metriem vakarā, kas noteikti arī enerģijas rezerves bija patukšojušas.
Nākamajā nedēļā vēlreiz divreiz pa divām dienām ar dubulto ātro skriešanu - Lieldienu balvas sprinta orientēšanās ar diviem startiem un 8x400 metri vakarā un vēl pēc trim dienām 3x4km no rīta un 15x400 metri vakarā.
Lieldienu balvā - ar karti, šķiet, nebiju skrējis kopš pagājušā gada vasara |
Straujā intensitātes un apjoma audzēšana gan nepalika bez sekām un aprīļa vidū sāku just ne pārāk patīkamas sāpes potītes un pēdas apvidū - vispirms vienai kājai pēcāk arī otrai. Vienu brīdi pat šķita, ka būs nepieciešama lielāka pauze, taču ar dažādām "procedūrām" mājās un visnotaļ veiksmīgu pēdas noteipošanu uz tādas šauras robežas uz nopietnāku traumu spēju vien ar mazām korekcijām notrenēties līdz pat pašam maratonam.
Nedēļu pēc Lieldienām brīvdienās devos nelielā izbraucienā uz Igauniju, kur biju ieplānojis vienu no specifiskākajiem maratona treniņiem - sākumā 20 km mierīgā tempā un pēc tam uzreiz 10km apmēram maratona tempā (tā noliktais mērķa temps maratonam bija 3'40"/km - tad tas arī bija temps kuram cerēju tuvoties ātrajā desmitniekā). Lai arī tieši pirms šī treniņa iepriekšējo dienu piespiedu kārtā nācās ņemt brīvu sapūlētās kājas dēļ, tomēr treniņš galu galā padevās kā plānots. Fiziskā ziņā visu treniņu jutos ļoti labi, un reizē tas bija arī labs signāls psiholoģiskā ziņā, ka treniņi sāk dot augļus.
Nākamajā nedēļā vēl viens specifiskais treniņš 5km+4km+3km+2km progresīvā tempā, un nedēļas nogalē Stirnubuks Valmierā ar 24km augtā intensitātē un jau krietni labākām sajūtām kā iepriekšējā pomā mēnesi iepriekš. Un tad jau līdz maratonam bija palikušas vairs tikai divas nedēļas - viena kurā vēl var nedaudz patrenēties un viena, kurā atpūsties.
Ap šo brīdi biju sācis pie sevis domāt, ka, iespējams, esmu gatavs skriet nedaudz ātrāk par 2h35' - jutu, ka funkcionāli elpošana un sirds varētu spēt skriet ap 2h30', taču kājas ātrāk par 2h32' (3'35"/km temps) nez vai būtu spējīgas skriet četrdesmit divus kilometrus.
Pēdējā treniņu nedēļā noskrēju klasisko pirmsmaratona treniņu 3x5km, kas savulaik tika veikts praktiski pirms katra mana maratona. Treniņu izdevās noskriet krietni ātrāk kā biju cerējis, taču lielais mīnuss bija tas, ka pēdējā serijā jau no otrā kilometra sāku just, ka sāk atteikties mana kreisā kāja - kas galu galā bija galvenais iemels, kāpēc visus šos gadus maratonu neskrēju.
Viens no iemesliem, kāpēc arī biju izšķīries par labu skriet maratonu bija tas, ka, vērojot brīžus, kad ar kāju paliek pavisam slikti, tad tas parasti notiek brīžos, kad ilglaicīgi sāku skriet tuvu anaerobajam slieksnim, vai vienkāršāk sakot, kad ilglaicīgi ir jāskrien augstā intensitātē. Maratonā tomēr ir jāskrien ar rezervi un tur tā robeža, kad kājas atsakās, varētu būt tālāk - taču šis treniņš pierādīja, ka gluži tā vienmēr nav. Sāku jau aprast ar domu, ka maratonā visticamāk kādus kilometrus divdesmit divdesmit piecus varētu skriet normālā sacensību intensitātē un pēcāk visticamāk tempu nāktos arī koriģēt, ja kāja to vairs neļautu.
Arī iepriekšējos tempa treniņos ik pa laikam kaut kādas pazīmes liecināja, ka ar kāju viss nav izcili, taču šoreiz kontrole pār kāju bija krietni švakāka, kā rezultātā arī krietni vairāk sapūlēju pēdu, ko varēja diezgan ilgi just arī vēl pēc treniņa. Katrā ziņā tas bija tāds nopietns atgādinājums, ka visticamāk maratonā kājas "pazušana" var būt galvenā problēma, lai maratonu vispār noskrietu līdz galam.
Nedēļas nogalē Cēsīs noskrēju 10km skrējienu Apkārt Cēsīm, kur, pašam negaidot, kalnainajā trasē izdevās finišēt 2.vietā ar rezultātu 33'09" (vid.temps 3'19"/km). Ar to arī lielā gatavošanās maratonam bija galā. Mačā paguvu arī sacensību režīmā notestēt jauniegūtās HOKA Rocket x2 botas, ar kurām plānoju skriet arī maratonā. Visi mani līdzšinējie maratoni bija bijuši "pirmskarbona" ērā, kad botās vēl nebija karbona plātnes, kas palīdzot skriet ātrāk - šajā maratonā beidzot bija iespēja novērtēt, vai ar jaunās paaudzes botām maratona skriešana ir citādāka.
Cēsīs lielajā kalnā jau otro reizi |
Ja marts bija pagājis vairāk, lai atgūtu vispār kaut kādu skriešanas formu un, lai arī skrēju regulāri, tomēr par kārtīgu trenēšanos maratonam to nevarētu nosaukt, tad aprīlī patiesi jau jutos tā, ka gatavojos maratonam - intensitāte bija jūtami pieaugusi, nogurums krājās, parādījās kaut kādas traumas. Biju sācis arī pārāk daudz fokusēties un rēķināt to, cik daudz vajag noskriet, lai nedēļās un mēnesī kopā sanāktu apaļi saskrietie kilometri.
Simtu divdesmit deviņi kilometri nedēļā nav necik sliktāki par simtu trīsdesmit kilometriem, taču prātā tā ir kaut kāda robežšķirtne, ka tad jau esi nākamajā desmitā, kuru gribās sasniegt. Piecsimtdeviņdesmit "dabiski" savākti kilometri, iespējams, pat ir labāk, kā piespiedu kārtā savākti sešsimtdesmit kilometri. Taču tikt vaļā no šīs rēķināšanas man nav tik vienkārši. Pa laimi šajā gatavošanās periodā biju spējis tik daudz nekoncerēties uz ātro treniņu cipariem un vairāk ļāvos tam, kā konkrētajā dienā jutīšos - taču tas noteikti vairāk bija tāpēc, ka vienkārši nezināju, cik ātri vispār spēju šobrīd skriet, nevis tāpēc, ka man tie cipari neinteresētu. Labā lieta no tā bija, ka vairāk paļāvos sajūtām un nevis pulkstenim, līdz ar to arī netika mākslīgi forsēts temps, tiecoties uz kaut kādiem izdomātiem tempiem.
Aprīlī beigās savācu 611 kilomerus un 44 treniņstundas - kas ir lielākais mēneša apjoms kopš 2018.gada sākuma, kad beidzās lielā trenēšanās manā sportiskajā dzīvē.
Pirms maratona
Pēdējā maratona nedēļa ir paredzēta nosacītai atpūtai un enerģijas uzkrāšanai. Man tas nozīmē arī īpašo ēšanas režīmu (sīkāk var palasīt manā ierakstā "Ēšana pirms maratona"), lai maksimāli uzlādētu enerģijas rezerves maratonam.
Treniņu apjoms strauji gāja mazumā, taču sev par lielu pārsteigumu arī bezogļhidrātu dienās temps treniņos bija neierasti augsts. Bez īpašas piespiešanās regulāri pēdējie treniņu kilometri skrējās zem 4'00"/km. Un tā bija visu nedēļu. Šķita, ka varētu kriet vēl un vēl - pa dienu jūties diezgan slikti, jo smadzenēm vairs nav ogļhidrātu, lai normāli funkcionētu, bet izej skriet, pāris kilometri, lai iekustētos un tālāk kājas gandrīz pašas nes uz priekšu. Sajūtu ziņā un arī efekta ziņā šī noteikti bija viena no kvalitatīvākajām pēdējām maratona nedēļām manā līdzšinējā maratonu pieredzē.
Dienu pirms maratona lielākās pārdomas bija par to, kā ģērbties maratona dienā. Rīgā noteikti sen nebija bijis tik vēss maratons, jo maratona rītā solīja temperatūru tikai dažus grādus virs nulles. Līdz šim mans aukstākais maratons bija bijis Frankfurtē, kur no rīta organizatori pat it kā esot kaisījuši ielas, lai tās nebūtu slidenas, un maratonā šķiet temperatūra nepakāpās īpaši virs +5 grādiem. Taču tas toreiz bija jau rudenī kad esi ar vēsumu daudz maz apradis. Taču šogad aprīļa beigas jau bija nedaudz pieradinājušas pie saules un +3 grādos maratons šķita nedaudz par vēsu. Beigās tomēr sapratu, ka būs vien jāvelk zem mača krekla garo kreklu un, protams, arī cimdus - iepriekšējā vakarā gan vēl mājās testēju, vai skrienot esmu spējīgs novilkt garo kreklus, ja nu tomēr skrienot būtu pārāk silts (varēt varu, bet par laimi nevienā brīdī maratonā šis nekļuva aktuāli).
Maratona rītā mājās vēl paspēju noskriet pavisam īsu rīta rosmi un tad jau uzreiz pēc pusseptiņiem devos uz Rīgu. Nedaudz gan biju pārrēķinājies ar iespēju novietot mašīnu, un kādu brīdi pavadīju riņķojot pa centru, meklējot vietu, kur noparkoties. Tā rezultātā sacensību centrā ierados vien aptuveni divdesmit minūtes pirms starta, taču tas šoreiz nekādu lieku stresu neradīja. Ātri saģērbos, pavisam īsa iesildīšanās un biju gatavs savam trīspadsmitajam maratonam.
Maratons - pirmā puse
Pirmais kilometrs vēl lielā barā |
Trešajā kilometrā jau skrējēji krietni sāka retoties, un savai grupiņai biju nokļuvis priekšgalā. Pa priekšu bija aizskrējuši ātrākie pusmaratonisti un maratonisti - maratonā priekšā skrēja, kā biju gaidījis, Kristaps Bērziņš un Aleksandrs Raščevskis, un kā trešais Kristaps Vējš-Āboliņš, kam tā bija debija maratonā.
Trešais kilometrs nopīkstēja 3'31", un tajā brīdī notika tas, ko vismazāk biju gaidījis - sajutu, ka sāk parādīties sajūtas, ka sāk pazust kontrole pār manu kreiso kāju. Tas nebija ne divdesmitpiektajā, ne arī divdesmitajā kiometrā, kā iepriekš biju plānojis, bet jau pašā maratona sākumā. Tobrīd jau sāku apsvērt domu, ka pavisam drīz maratona skrējiens man būs galā. Šķietami nedaudz piebremzēju un mēģināju vairāk koncentrēties uz to, kā lieku soli, mēģinot atspērienu vairāk taisīt ar īkšķi un mazāku spiedienu uz pēdas ārmalu.
Treniņos biju testējis, ka tajos brīžos, kad šādas problēmas ar kāju liek par sevi manīt, palīdz tas, ja koncentrējos uz priekšu uz kādu tālāku objektu, kas kaut kādā veidā palīdz fokusēt domas prom no problēmas, un to centos darīt arī šoreiz.
Vai nu patiesi tas, ka nedaudz sabremzējos, vai arī vienkārši mans temps nebija viņam atbilstošs, taču ap to brīdi mani apdzina lietuviešu maratonists Aurimas, kurš visai ātri no manis attālinājās.
Garo, kluso Slokas ielas posmu joprojām skrēju kopā ar nelielu bariņu pusmaratonistu, taču, izskrienot uz Vanšu tiltu, palēnām sekotāji sāka iepalikt un ar mani kopā palika vien Vadims no "SK Tērauds". Pirmos kilometrus vēl skrējām blakus, bet palēnām arī no viņa sāku attālināties, un pa Brīvības ielu jau būtībā skrēju viens. Ar kāju bija kļuvis labāk un tajā brīdī tā vairs īsti skriešanai netraucēja. Pirmie desmit kilometri bija nokriet 34'39", kas bija vairāk kā minūti ātrāk nekā manā pirmsstarta optimistiskajā plānā. Joprojām skrējās pārsteidzoši viegli.
Pa gabalu priekšā redzēju pāris pusmaratonistus, un visu laiku redzēju arī lietuvieti Aurimas. Bet visādi citādi bija sajūta, ka skrienu viens pats. Prātu aizpildīju ar to, kā Brīvības ielā izskriet ideālās trajektorijas un rēķinot cik daudz liekus metrus noskrien priekšā skrienošie, redzot, ka viņiem brīžiem patālu līdz ideālajai trajektorijai. Visa maratona garumā tie liekie metri savācas diezgan daudz, vienā plašākā līkumā vien var savākt liekus desmit metrus un beigās lieki simts vai pat divsimts metri maratona garumā ir vairākus desmitus sekunžu vērti klāt pie finiša rezultāta.
Brīvības ielā arī centos vērot tos dažus līdzi jutējus, kas bija ielas malā. Īpaši uzmanību piesaistīja pavāru tērpos saģērbušies divi līdzjutēji, kaut kur starp Matīsa un Artilērijas ielu, kas pilnā skaļumā daudzīja pa katliem.
Divpadsmitajā kilometrā bija pirmais punkts, kur organizatori bija sarūpējuši enerģijas želejas. Pirms starta pa želejai ar teipu biju pielīmējis virs katra gurna, taču šeit izvēlējos paņemt vienu no galda, savējās pataupot vēlākam laikam. Turpmākos apmēram desmit kilometrus pavadīju, palēnām tukšojot paņemtās ābolu želejas saturu.
Pie Arēnas Rīga šķietami biju sācis tuvoties lietuviešu skrējējam, un krietni tuvāk biju ticis arī virknei pusmaratonistu. Šajā rajonā papildus stimulu iedeva mūzikas punkts, kur pie mikrofona esošais Uģis Joksts skrējējus uzmundrināja, saucot tos vārdos, bet vēl lielāku enerģiju man iedeva bijušais kolēģis Jurijs, kurš aktīvi mani atbalstīja vēl pārdesmit metrus pirms mūzikas punkta. Viņa uzmundrinājums "krasavčiks!" ļoti iespiedās atmiņā.
Piecpadsmitajā kilometrā temps joprojām bija saglabājies praktiski identisks tam, kā bija veikti abi iepriekšējie piecīši, un nu jau palēnām atkal trase veda atpakaļ uz centru. Uz Rūpniecības ielas dzirdēju vēl vienu sulīgu atbalsta saucienu, kur kāds itālis ļoti enerģiski manā virzienā veltīja vārdu "Macchina!" (latv. - mašīna).
Tālāk pāris kilometri pa centra ielām, un pie 18.kilometra pretī Saktai atbrīvojos no viena no saviem cimdiem, nometot to saviem īdzjutējiem. Dzeršanas punktos ne visu ūdeni iepriekš bija izdevies noturēt glāzē, un cimdu biju kārtīgi saslapinājis tā, ka vēsajā laikā roka sāka salt. Kad no slapjā cimda biju ticis vaļā, tad sapratu, ka roku prasītos sasildīt, un vajadzētu pārvilkt no otras rokas sauso cimdu nosalušajā rokā. Kā to izdarīt, ja rokā, kurā ir cimds ir arī želejas paciņa? Želeju ieliekam zobos, novelkam cimdu no vienas rokas, pārvelkam otrā, un tad želeju no zobiem paņemam atkal rokā. Tas viss, protams, tiek darīts skrienot. Ņemot vērā, ka biju gatavojies skrienot īstenot arī kreklu pārvilkšanu, tad cimdu nomaiņa bija gluži elementāra, pat ja nedaudz jāiesaista zobi.
Pie Brīvības pieminekļa atkal jau bija liels troksnis un krietni emocionālāka skriešana. Tajā brīdī arī gandrīz biju noķēris priekšā skrienošos pusmaratonistus, bet pavisam drīz mūsu ceļi šķīrās - viņi pagriezās pēdējos divos kilometros uz finišu apkārt Kronvalda parkam, savukārt maratona trase veda otrajā aplī pāri Vanšu tiltam. Tajā brīdī Aurimas gan atkal bija attālinājies un skrēju stabilā piektajā vietā.
Pāri tiltam prom no centra |
Pēc garā skrējiena pāri tiltam trase ieveda Ķīpsalā, kur bija gan divdesmitā kilometra laika ņemšanas atzīme, gan arī puse no maratona distances. Pusmaratons gan īpaši atzīmēts nebija, bet īsu gabalu pēc divdesmit pirmā kilometra atzīmes kopējais pavadītais laiks distancē bija 1h13'09". Tas bija aptuveni trīs minūtes ātrāk kā optimistiskajā plānā, un tajā brīdī jau galvā sāku rēķināt un apsvērt scenārijus, kāds varētu būt rezultāts finišā.
Maratons - otrā puse
Prieks |
Pēc maratona
Labāko trijnieks |
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).