Rīgas maratons 2023 jeb kā sagatavoties maratonam desmit nedēļās

Kad septiņus gadus sacensību režīmā maratons nav skriets, tad nedaudz ir piemirsies, kā tas ir - trenēties maratonam, skriet maratonu un justies pēc maratona (un jā arī to, ka aprakstu pēc maratona var uzrakstīt nedēļas nevis mēneša laikā). Pēdējais oficiālais maratons bija 2016.gada rudenī Valmierā, un kopš 2018.gada, kad parādījās problēmas ar kreisās kājas nervu, domas par nopietna maratona skriešanu biju atmetis.

Pēdējos pāris gadus īstas vēlmes skriet maratonu nemaz nav bijis. Jā, pēdējos trīs gadus kā tradīciju esam ieviesuši pavasarī Ogrē noskriet treniņmaratonu - bet tas vienmēr ir vairāk priekam nevis rezultātam. Bet tā nopietni gatavoties maratonam vēlme bija zudusi - pirmkārt, tāpēc, ka pēdējos gados nevienas no sacensībām nav pagājušas bez kājas funkcionēšanas problēmām. Būtībā tas nozīmēja, ka veltīt laiku, lai gatavotos maratonam, kurā pēc tam kāja tāpat neļaus pilnvērtīgi skriet, šķita bezjēdzīgi. Bet, otrkārt, manī vairs nebija vēlmes veltīt tās daudzās stundas un kilometrus maratona treniņiem. Kādreiz arī uz  priekšu dzina mērķis un rezultāts, tagad biju pārliecināts, ka vecie rezultāti ir neaizsniedzami, un tāpēc dzīties pēc maratona skriešanas nemaz nevilka.

Maratona skriešanai sacensībās vistuvāk biju pāgājušā gada rudenī, kad joka pēc biju pieteicies Ventspils maratonam ar domu, ka varbūt varētu noskriet tuvu 2h40'. Vasarā kaut ko biju nedaudz paskrējis, bet gatavojies tieši maratonam nebiju. Tomēr pāris dienas pirms maratona saslimu un uz Ventspili neaizbraucu - laikam jau labi ka tā, jo būtu lieka mocīšanās.

Tālākais maratona ieraksts sanācis ir visai garš, tālab, ērtības labad, saliku satura rādītāju, kas aizvedīs uz konkrēto sadaļu - lai viss nav jālasa vienā piegājienā:

• "Gatavošanās" maratonam martā
• Jau nopietnāka gatavošanās aprīlī
• Pirms maratona
• Maratons - pirmā puse
• Maratons - otrā puse
• Pēc maratona

"Gatavošanās" maratonam martā

Pirmā doma, ka šogad Rīgā varbūt varētu atkal skriet maratonu, parādījās kaut kad marta vidū - darbā organizējās komanda, un sāku apsvērt, kura no distancēm būtu piemērotākā izvēle. Jau krietni pasen man ir teorija, ka jebkuram, kurš vēlas noskriet maratonu, sagatavošanās periodā ir jānoskrien vismaz 1000 kilometri. Citam tas prasa sešus mēnešus, citam četrus, citam varbūt vēl vairāk vai mazāk - bet kaut kāda bāze ir jāsavāc, lai maratona skriešana būtu arī bauda nevis tikai mocības.

Pērn Rīgas maratona ietvaros skrēju desmit kilometrus, taču šogad ziemā īsti neko prātīgu nebiju darījis, lai būtu bāze ātrai skriešanai, un tāpēc sāku prātā pārcilāt domu par maratonu. Decembrī biju skrējis tikai trīs reizes, janvārī pusi no mēneša neko nedarīju un knapi savācu simts kilometrus. Februāris bija nedaudz labāks, bet arī tad no divdesmit astoņām februāra dienām skrēju tikai septiņpadsmit un mēnesī kopā sanāca vien 180 kilometri. 

Martā, sākot domāt par maratonu, sapratu, ka marta mēnesī būtu jāsavāc trīssimt, bet aprīlī četrsimt kilometri un tad vismaz būu tie minimālie 1000 kilometri, lai vispār būtu kāds prieks no maratona. Galvā, protams, joprojām ir palikušas atmiņas, ka kādreiz, gatavojoties maratoniem, mēneša kilometrāža regulāri bija ap 700-800 kilometriem, tā ka šī jebkurā gadījumā priekš manis paša standartiem būtu ļoti nenopietna gatavošanās (kaut skaidrs arī, ka šobrīd 800 kilometrus mēnesī ne esmu gatavs, ne arī gribu skriet).

Atskatoties atpakaļ, kā maratona gatavošanās sākumpunktu varu nolikt marta pirmo nedēļu, kad pirmo reizi šogad nebija nevienas brīvdienas no skriešanas un pirmo reizi bija arī kaut kas, ko varētu nosaukt par garāku treniņu - svētdienas koptreniņā noskrējām 23.5 kilometrus. Vēl pēc nedēļas brīvdienās bija 28 kilometru skrējiens, pēc kura laikam arī sāku domāt par to maratonu, un marta vidū bija pirmais treniņš ar skriešanu ātrākā tempā - progresīvi 3x3km. Tajā nedēļā bija arī pirmais no trim 30+km skrējieniem.

Kopumā martā treniņi nebija pārāk gari - līdz stundai (neskaitot nedēļas nogales garos skrējienus), bet bieži skrēju divreiz dienā un pat 20-30 minūšu otrs treniņš labi palīdz gan kilometru krāšanai, gan organismu radināšanai pie ātrākas atjaunošanās. Otra lieta, ko ieviesu, bez divreiz dienā skriešanas bija 2-3x nedēļā super īsie sprinti pret kalnu - 10-11 skeundes maksimālā tempā ļoti stāvā kāpumā. Tas iedeva gan papildu spēku kājās, kārtīgi trenējot dibena muskuļus, gan arī bija kaut kāda simboliska, bet tomēr ātrā skriešana, jo citādi ar garo ziemu īsti nebiju gatavs vēsajā laikā skriet ierastos ātros treniņus, lai lieku neskādētu plaušām.

Martā vēl bija arī Stirnubuka pirmais posms, kā papildus ātrais treniņs ar ne pārāk izcilām sajūtām, un viens ne pārāk izdevies treniņš 5x1km stadionā. Taču mēneša kilometru mērķi biju izpildījis ar uzviju, un ar aptuveni 100 kilometriem nedēļā biju savācis 435 kilometrus par visu mēnesi.

Mēneša beigās, pildot oficiālo maratona pieteikuma formu, kā plānoto finiša laiku norādīju 2h35' (vidējais temps sanāk 3'40"/km), kas gan tajā brīdī likās ne pārāk reāli, bet nu uz kaut ko jau ir jātēmē.

Jau nopietnāka gatavošanās aprīlī

Pirmajā aprīlī bija pirmais īstais tests par to, cik vispār liela ir funkcionālā gatavība - ikgadējais JRK maratons pa Ogres apkaimi. Šoreiz gan skrējām tikai trijatā, un patiesībā es biju vienīgais, kurš bija noskaņojies tajā dienā maratona distanci patiešām pieveikt. Apmēram 28 kilometrus skrējām trijatā, tad vēl piecus divatā un pēdējos deviņus jau skrēju viens pats. Finišā biju pēc 2h55', taču pēdējos divos kilometros piedzīvoju to, ko šķiet nevienā maratonā īsti neatminos jutis - enerģijas rezerves izbeidzās tik strauji, ka pēdējos divus kilometrus pa Ogres ielām vairāk "peldēju" nekā skrēju. Kājas it kā uz priekšu kustējās (lēnāk, bet kustējās), taču galva vispār vairs nefukncionēja. Tad sapratu, ka, iespējams, pieteikšanās maratonam nemaz tik prātīga doma nav bijusi.

Pēc nedēļas Lieldienu brīvdienās vēl viens garais 28 km treniņš un atkal pēdējos divos kilometros ogļhidrātu rezerves bija pilnīgi tukšas. Jāatzīst gan, ka iepriekšējā dienā bija dubultais āruma treniņš ar 3x3 kilometriem no rīta un 20x400 metriem vakarā, kas noteikti arī enerģijas rezerves bija patukšojušas.

Nākamajā nedēļā vēlreiz divreiz pa divām dienām ar dubulto ātro skriešanu - Lieldienu balvas sprinta orientēšanās ar diviem startiem un 8x400 metri vakarā un vēl pēc trim dienām 3x4km no rīta un 15x400 metri vakarā.

Lieldienu balvā - ar karti, šķiet, nebiju skrējis kopš pagājušā gada vasara

Straujā intensitātes un apjoma audzēšana gan nepalika bez sekām un aprīļa vidū sāku just ne pārāk patīkamas sāpes potītes un pēdas apvidū - vispirms vienai kājai pēcāk arī otrai. Vienu brīdi pat šķita, ka būs nepieciešama lielāka pauze, taču ar dažādām "procedūrām" mājās un visnotaļ veiksmīgu pēdas noteipošanu uz tādas šauras robežas uz nopietnāku traumu spēju vien ar mazām korekcijām notrenēties līdz pat pašam maratonam.

Nedēļu pēc Lieldienām brīvdienās devos nelielā izbraucienā uz Igauniju, kur biju ieplānojis vienu no specifiskākajiem maratona treniņiem - sākumā 20 km mierīgā tempā un pēc tam uzreiz 10km apmēram maratona tempā (tā noliktais mērķa temps maratonam bija 3'40"/km - tad tas arī bija temps kuram cerēju tuvoties ātrajā desmitniekā). Lai arī tieši pirms šī treniņa iepriekšējo dienu piespiedu kārtā nācās ņemt brīvu sapūlētās kājas dēļ, tomēr treniņš galu galā padevās kā plānots. Fiziskā ziņā visu treniņu jutos ļoti labi, un reizē tas bija arī labs signāls psiholoģiskā ziņā, ka treniņi sāk dot augļus.

Nākamajā nedēļā vēl viens specifiskais treniņš 5km+4km+3km+2km progresīvā tempā, un nedēļas nogalē Stirnubuks Valmierā ar 24km augtā intensitātē un jau krietni labākām sajūtām kā iepriekšējā pomā mēnesi iepriekš. Un tad jau līdz maratonam bija palikušas vairs tikai divas nedēļas - viena kurā vēl var nedaudz patrenēties un viena, kurā atpūsties.

Ap šo brīdi biju sācis pie sevis domāt, ka, iespējams, esmu gatavs skriet nedaudz ātrāk par 2h35' - jutu, ka funkcionāli elpošana un sirds varētu spēt skriet ap 2h30', taču kājas ātrāk par 2h32' (3'35"/km temps) nez vai būtu spējīgas skriet četrdesmit divus kilometrus.

Pēdējā treniņu nedēļā noskrēju klasisko pirmsmaratona treniņu 3x5km, kas savulaik tika veikts praktiski pirms katra mana maratona. Treniņu izdevās noskriet krietni ātrāk kā biju cerējis, taču lielais mīnuss bija tas, ka pēdējā serijā jau no otrā kilometra sāku just, ka sāk atteikties mana kreisā kāja - kas galu galā bija galvenais iemels, kāpēc visus šos gadus maratonu neskrēju. 

Viens no iemesliem, kāpēc arī biju izšķīries par labu skriet maratonu bija tas, ka, vērojot brīžus, kad ar kāju paliek pavisam slikti, tad tas parasti notiek brīžos, kad ilglaicīgi sāku skriet tuvu anaerobajam slieksnim, vai vienkāršāk sakot, kad ilglaicīgi ir jāskrien augstā intensitātē. Maratonā tomēr ir jāskrien ar rezervi un tur tā robeža, kad kājas atsakās, varētu būt tālāk - taču šis treniņš pierādīja, ka gluži tā vienmēr nav. Sāku jau aprast ar domu, ka maratonā visticamāk kādus kilometrus divdesmit divdesmit piecus varētu skriet normālā sacensību intensitātē un pēcāk visticamāk tempu nāktos arī koriģēt, ja kāja to vairs neļautu.

Arī iepriekšējos tempa treniņos ik pa laikam kaut kādas pazīmes liecināja, ka ar kāju viss nav izcili, taču šoreiz kontrole pār kāju bija krietni švakāka, kā rezultātā arī krietni vairāk sapūlēju pēdu, ko varēja diezgan ilgi just arī vēl pēc treniņa. Katrā ziņā tas bija tāds nopietns atgādinājums, ka visticamāk maratonā kājas "pazušana" var būt galvenā problēma, lai maratonu vispār noskrietu līdz galam.

Nedēļas nogalē Cēsīs noskrēju 10km skrējienu Apkārt Cēsīm, kur, pašam negaidot, kalnainajā trasē izdevās finišēt 2.vietā ar rezultātu 33'09" (vid.temps 3'19"/km). Ar to arī lielā gatavošanās maratonam bija galā. Mačā paguvu arī sacensību režīmā notestēt jauniegūtās HOKA Rocket x2 botas, ar kurām plānoju skriet arī maratonā. Visi mani līdzšinējie maratoni bija bijuši "pirmskarbona" ērā, kad botās vēl nebija karbona plātnes, kas palīdzot skriet ātrāk - šajā maratonā beidzot bija iespēja novērtēt, vai ar jaunās paaudzes botām maratona skriešana ir citādāka.

Cēsīs lielajā kalnā jau otro reizi

Ja marts bija pagājis vairāk, lai atgūtu vispār kaut kādu skriešanas formu un, lai arī skrēju regulāri, tomēr par kārtīgu trenēšanos maratonam to nevarētu nosaukt, tad aprīlī patiesi jau jutos tā, ka gatavojos maratonam - intensitāte bija jūtami pieaugusi, nogurums krājās, parādījās kaut kādas traumas. Biju sācis arī pārāk daudz fokusēties un rēķināt to, cik daudz vajag noskriet, lai nedēļās un mēnesī kopā sanāktu apaļi saskrietie kilometri.

Simtu divdesmit deviņi kilometri nedēļā nav necik sliktāki par simtu trīsdesmit kilometriem, taču prātā tā ir kaut kāda robežšķirtne, ka tad jau esi nākamajā desmitā, kuru gribās sasniegt. Piecsimtdeviņdesmit "dabiski" savākti kilometri, iespējams, pat ir labāk, kā piespiedu kārtā savākti sešsimtdesmit kilometri. Taču tikt vaļā no šīs rēķināšanas man nav tik vienkārši. Pa laimi šajā gatavošanās periodā biju spējis tik daudz nekoncerēties uz ātro treniņu cipariem un vairāk ļāvos tam, kā konkrētajā dienā jutīšos - taču tas noteikti vairāk bija tāpēc, ka vienkārši nezināju, cik ātri vispār spēju šobrīd skriet, nevis tāpēc, ka man tie cipari neinteresētu. Labā lieta no tā bija, ka vairāk paļāvos sajūtām un nevis pulkstenim, līdz ar to arī netika mākslīgi forsēts temps, tiecoties uz kaut kādiem izdomātiem tempiem.

Aprīlī beigās savācu 611 kilomerus un 44 treniņstundas - kas ir lielākais mēneša apjoms kopš 2018.gada sākuma, kad beidzās lielā trenēšanās manā sportiskajā dzīvē.

Pirms maratona

Pēdējā maratona nedēļa ir paredzēta nosacītai atpūtai un enerģijas uzkrāšanai. Man tas nozīmē arī īpašo ēšanas režīmu (sīkāk var palasīt manā ierakstā "Ēšana pirms maratona"), lai maksimāli uzlādētu enerģijas rezerves maratonam.

Treniņu apjoms strauji gāja mazumā, taču sev par lielu pārsteigumu arī bezogļhidrātu dienās temps treniņos bija neierasti augsts. Bez īpašas piespiešanās regulāri pēdējie treniņu kilometri skrējās zem 4'00"/km. Un tā bija visu nedēļu. Šķita, ka varētu kriet vēl un vēl - pa dienu jūties diezgan slikti, jo smadzenēm vairs nav ogļhidrātu, lai normāli funkcionētu, bet izej skriet, pāris kilometri, lai iekustētos un tālāk kājas gandrīz pašas nes uz priekšu. Sajūtu ziņā un arī efekta ziņā šī noteikti bija viena no kvalitatīvākajām pēdējām maratona nedēļām manā līdzšinējā maratonu pieredzē.

Dienu pirms maratona lielākās pārdomas bija par to, kā ģērbties maratona dienā. Rīgā noteikti sen nebija bijis tik vēss maratons, jo maratona rītā solīja temperatūru tikai dažus grādus virs nulles. Līdz šim mans aukstākais maratons bija bijis Frankfurtē, kur no rīta organizatori pat it kā esot kaisījuši ielas, lai tās nebūtu slidenas, un maratonā šķiet temperatūra nepakāpās īpaši virs +5 grādiem. Taču tas toreiz bija jau rudenī kad esi ar vēsumu daudz maz apradis. Taču šogad aprīļa beigas jau bija nedaudz pieradinājušas pie saules un +3 grādos maratons šķita nedaudz par vēsu. Beigās tomēr sapratu, ka būs vien jāvelk zem mača krekla garo kreklu un, protams, arī cimdus - iepriekšējā vakarā gan vēl mājās testēju, vai skrienot esmu spējīgs novilkt garo kreklus, ja nu tomēr skrienot būtu pārāk silts (varēt varu, bet par laimi nevienā brīdī maratonā šis nekļuva aktuāli).

Pirmsmaratona vakarā kā optimistisko plānu maratonam sev biju ielicis 3'35"/km tempu, kas finišā dotu 2h31'-2h32' rezultātu. Redzot arī maratona dalībnieku sarakstu, biju izplānojis, ka varētu cīnīties par TOP6.

Pirmo trijnieku biju atvēlējis (nekonkrētā secībā) pagājušā gada ātrākajam latvietim Rīga maratonā - Kristapam Bērziņam, pērn otram ātrākajam - Denisam Prikulim un Aleksandram Raščevskim, kurš mēnesi iepriekš pusmaratonu bija noskrējis zem 1h10', kas nozīmē, ka pie atbilstošas gatavības un gudri noskrieta maratona viņš varētu skriet ap 2h24'-2h25'.

Maratona rītā mājās vēl paspēju noskriet pavisam īsu rīta rosmi un tad jau uzreiz pēc pusseptiņiem devos uz Rīgu. Nedaudz gan biju pārrēķinājies ar iespēju novietot mašīnu, un kādu brīdi pavadīju riņķojot pa centru, meklējot vietu, kur noparkoties. Tā rezultātā sacensību centrā ierados vien aptuveni divdesmit minūtes pirms starta, taču tas šoreiz nekādu lieku stresu neradīja. Ātri saģērbos, pavisam īsa iesildīšanās un biju gatavs savam trīspadsmitajam maratonam.

Maratons - pirmā puse

Sākums pāri Akments tiltam. Apkārt vēl liels bars ar skrējējiem. Pirmais kilometrs 3'21". Skaidrs, ka pirmais kilometrs var būt ātrāks, bet nedaudz tempu koriģēju. Vēl pēc kilometra mani noķēra Kristaps Kaimiņš un pasmējās, ka te nu bija skriešana 3'35"/km. Lai arī +3 grādos kāju muskuļi nedaudz juta vēsumu, taču citādi skrējās pārsteidzoši viegli. Šādu vieglumu maratonā vienīgo reizi atceros jutis Barselonas maratonā, no kura joprojām ir mans ātrākais maratons (2h19'02"), kad visas distances garumā toreiz nespēju vien saprast, kā varu paskriet tik ātri.

Pirmais kilometrs vēl lielā barā

Trešajā kilometrā jau skrējēji krietni sāka retoties, un savai grupiņai biju nokļuvis priekšgalā. Pa priekšu bija aizskrējuši ātrākie pusmaratonisti un maratonisti - maratonā priekšā skrēja, kā biju gaidījis, Kristaps Bērziņš un Aleksandrs Raščevskis, un kā trešais Kristaps Vējš-Āboliņš, kam tā bija debija maratonā. 

Trešais kilometrs nopīkstēja 3'31", un tajā brīdī notika tas, ko vismazāk biju gaidījis - sajutu, ka sāk parādīties sajūtas, ka sāk pazust kontrole pār manu kreiso kāju. Tas nebija ne divdesmitpiektajā, ne arī divdesmitajā kiometrā, kā iepriekš biju plānojis, bet jau pašā maratona sākumā. Tobrīd jau sāku apsvērt domu, ka pavisam drīz maratona skrējiens man būs galā. Šķietami nedaudz piebremzēju un mēģināju vairāk koncentrēties uz to, kā lieku soli, mēģinot atspērienu vairāk taisīt ar īkšķi un mazāku spiedienu uz pēdas ārmalu.

Treniņos biju testējis, ka tajos brīžos, kad šādas problēmas ar kāju liek par sevi manīt, palīdz tas, ja koncentrējos uz priekšu uz kādu tālāku objektu, kas kaut kādā veidā palīdz fokusēt domas prom no problēmas, un to centos darīt arī šoreiz.

Vai nu patiesi tas, ka nedaudz sabremzējos, vai arī vienkārši mans temps nebija viņam atbilstošs, taču ap to brīdi mani apdzina lietuviešu maratonists Aurimas, kurš visai ātri no manis attālinājās.

Garo, kluso Slokas ielas posmu joprojām skrēju kopā ar nelielu bariņu pusmaratonistu, taču, izskrienot uz Vanšu tiltu, palēnām sekotāji sāka iepalikt un ar mani kopā palika vien Vadims no "SK Tērauds". Pirmos kilometrus vēl skrējām blakus, bet palēnām arī no viņa sāku attālināties, un pa Brīvības ielu jau būtībā skrēju viens. Ar kāju bija kļuvis labāk un tajā brīdī tā vairs īsti skriešanai netraucēja. Pirmie desmit kilometri bija nokriet 34'39", kas bija vairāk kā minūti ātrāk nekā manā pirmsstarta optimistiskajā plānā. Joprojām skrējās pārsteidzoši viegli.

Pa gabalu priekšā redzēju pāris pusmaratonistus, un visu laiku redzēju arī lietuvieti Aurimas. Bet visādi citādi bija sajūta, ka skrienu viens pats. Prātu aizpildīju ar to, kā Brīvības ielā izskriet ideālās trajektorijas un rēķinot cik daudz liekus metrus noskrien priekšā skrienošie, redzot, ka viņiem brīžiem patālu līdz ideālajai trajektorijai. Visa maratona garumā tie liekie metri savācas diezgan daudz, vienā plašākā līkumā vien var savākt liekus desmit metrus un beigās lieki simts vai pat divsimts metri maratona garumā ir vairākus desmitus sekunžu vērti klāt pie finiša rezultāta.

Brīvības ielā arī centos vērot tos dažus līdzi jutējus, kas bija ielas malā. Īpaši uzmanību piesaistīja pavāru tērpos saģērbušies divi līdzjutēji, kaut kur starp Matīsa un Artilērijas ielu, kas pilnā skaļumā daudzīja pa katliem.

Divpadsmitajā kilometrā bija pirmais punkts, kur organizatori bija sarūpējuši enerģijas želejas. Pirms starta pa želejai ar teipu biju pielīmējis virs katra gurna, taču šeit izvēlējos paņemt vienu no galda, savējās pataupot vēlākam laikam. Turpmākos apmēram desmit kilometrus pavadīju, palēnām tukšojot paņemtās ābolu želejas saturu.

Pie Arēnas Rīga šķietami biju sācis tuvoties lietuviešu skrējējam, un krietni tuvāk biju ticis arī virknei pusmaratonistu. Šajā rajonā papildus stimulu iedeva mūzikas punkts, kur pie mikrofona esošais Uģis Joksts skrējējus uzmundrināja, saucot tos vārdos, bet vēl lielāku enerģiju man iedeva bijušais kolēģis Jurijs, kurš aktīvi mani atbalstīja vēl pārdesmit metrus pirms mūzikas punkta. Viņa uzmundrinājums "krasavčiks!" ļoti iespiedās atmiņā.

Piecpadsmitajā kilometrā temps joprojām bija saglabājies praktiski identisks tam, kā bija veikti abi iepriekšējie piecīši, un nu jau palēnām atkal trase veda atpakaļ uz centru. Uz Rūpniecības ielas dzirdēju vēl vienu sulīgu atbalsta saucienu, kur kāds itālis ļoti enerģiski manā virzienā veltīja vārdu "Macchina!" (latv. - mašīna).

Tālāk pāris kilometri pa centra ielām, un pie 18.kilometra pretī Saktai atbrīvojos no viena no saviem cimdiem, nometot to saviem īdzjutējiem. Dzeršanas punktos ne visu ūdeni iepriekš bija izdevies noturēt glāzē, un cimdu biju kārtīgi saslapinājis tā, ka vēsajā laikā roka sāka salt. Kad no slapjā cimda biju ticis vaļā, tad sapratu, ka roku prasītos sasildīt, un vajadzētu pārvilkt no otras rokas sauso cimdu nosalušajā rokā. Kā to izdarīt, ja rokā, kurā ir cimds ir arī želejas paciņa? Želeju ieliekam zobos, novelkam cimdu no vienas rokas, pārvelkam otrā, un tad želeju no zobiem paņemam atkal rokā. Tas viss, protams, tiek darīts skrienot. Ņemot vērā, ka biju gatavojies skrienot īstenot arī kreklu pārvilkšanu, tad cimdu nomaiņa bija gluži elementāra, pat ja nedaudz jāiesaista zobi.

Pie Brīvības pieminekļa atkal jau bija liels troksnis un krietni emocionālāka skriešana. Tajā brīdī arī gandrīz biju noķēris priekšā skrienošos pusmaratonistus, bet pavisam drīz mūsu ceļi šķīrās - viņi pagriezās pēdējos divos kilometros uz finišu apkārt Kronvalda parkam, savukārt maratona trase veda otrajā aplī pāri Vanšu tiltam. Tajā brīdī Aurimas gan atkal bija attālinājies un skrēju stabilā piektajā vietā.

Pāri tiltam prom no centra

Pēc garā skrējiena pāri tiltam trase ieveda Ķīpsalā, kur  bija gan divdesmitā kilometra laika ņemšanas atzīme, gan arī puse no maratona distances. Pusmaratons gan īpaši atzīmēts nebija, bet īsu gabalu pēc divdesmit pirmā kilometra atzīmes kopējais pavadītais laiks distancē bija 1h13'09". Tas bija aptuveni trīs minūtes ātrāk kā optimistiskajā plānā, un tajā brīdī jau galvā sāku rēķināt un apsvērt scenārijus, kāds varētu būt rezultāts finišā.

Maratons - otrā puse

Pusmaratona punkts Ķīpsalā bija tādā mazā cilpā, kur pēc aptuveni divām minūtēm atgriezies tajā pašā vietā. Vietā, kur biju bijis divas minūtes iepriekš, satikos ar Kristapu (to, kurš Kaimiņš) un vēl aiz viņa kādu gabalu redzēju Denisu Prikuli, kuram sākotnēji biju atvēlējis vietu pirmajā trijniekā. Sapratu, ka it kā esmu viņiem divas minūtes priekšā, bet, ņemot vērā, ka esmu krietni priekšā savam plānotajam grafikam un šķietamajām šī brīža maratona spējām, tad divas minūtes nemaz nelikās tik daudz un viņi vēl mierīgi varētu mani noķert līdz maratona beigām.

Tālākos aptuveni septiņus kilometrus bija diezgan vienmuļš posms - sākumā pa Ķīpsalu, tad pa Daugavgrīvas ielu, gar Dzegužkalnu un pa Slokas ielu atpakaļ uz Vanšu tiltu. Skrienot uz Dzegužkalna pusi, uz brīdi kompāniju sastādīja kāda maratona līdzjutēja uz riteņa, kuru distancē redzēju vairākkārt. Acīmredzot viņa maratonu bija nolēmusi vērot tieši no trases un ik pa brīdim pārbrauca no viena skrējēja pie nākamā, klāstot kāda situācija ir priekšā un aizmugurē.

Uz Slokas ielas garā posma palielu gabalu priekšā redzēju lietuvieti Aurimas, kurš tajā brīdī jau bija priekšā vismaz sekundes trīsdesmit, ja ne pat vairāk. Temps par laimi turpināja turēties diezgan vienmērīgs ap 3'30"/km. Taču visu laiku gaidīju, kurā brīdī tomēr paliks slikti ar kāju, un kurā brīdī izbeigsies arī jauda skriet tādā ātrumā - galu galā bija jau noskrieti divdesmit pieci kilometri pilnīgi necerētā tempā.

Pār Vanšu tiltu skrienot atpakaļ uz Centru, atkal parādījās krietni vairāk atbalstītāji un jau Vecrīgas pusē biju pārsteigts, izdzirdot mammu skaļi mani  atbalstām - viņa bija plānojusi maratonu skatīties mājās pa TV, bet jau pēc starta tomēr bija izlēmusi braukt uz Rīgu.

Uz Basteja bulvāra līdzjutējiem nometu arī otru cimdu, kurš arī bija kļuvis slapjš, un tālāk jau sekoja (nu jau trešo reizi šodien) skrējiens gar Brīvības pieminekli, kur koristi atbalstot dziedāja dziesmas. Rīgas maratona trasē ir ļoti daudz klusu un vienmuļu vietu, bet šajā vietā pie Brīvības pieminekļa, kur troksnis ir liels un cilvēku daudz, emocijas ir patiesi lieliskas - skrienot pat dziedāju līdzi.

Nākamie trīs kilometri veda pa Brīvības ielu, un tā kā kaut kur aiz Ķīpsalas biju beidzis tukšot iepriekšējo želeju, tad sapratu, ka laiks arī ķerties pie savām līdzņemtajām enerģijas rezervēm. Noplēsu vienu želeju no aizšortiem, taču nekādi nevarēju ar pirkstiem to atvērt. Nācās pielietot zobus, taču neveiksmīgā kārtā biju noplēsis pavisam mazu stūrīti, tā ka izspiest kaut ko no tūbiņas varēja tikai ļoti stipri spiežot - un pretī varēja dabūt tikai pavisam mazu strūkliņu ar želeju - līdz finišam pamanījos iztukšot tikai pusi no tās.

Brīvības ielas posma beigu galā īsi pirms Senču ielas pamanīju, ka pavisam strauji esmu pietuvojies lietuvietim Aurimam, taču vēl pārsteidzošāk bija tas, ka ar viņu kopā bija arī Kristaps Bērziņš, kurš bija atkritis no līderu trio. Nogriežoties uz Senču ielas, Kristapam jau paskrēju garām, saņemot no viņa uzmundrinājumus, taču lietuvietis šķietami bija noskaņots apņēmīgāk, bija vēl pāris metrus priekšā un skrēja gana ņipri.

Kaut kur pie nogriešanās uz Vesetas ielu beidzot panācu arī lietuvieti, pavisam īsu brīdi paskrējām it kā kopā, bet pēc tam viņš nedaudz sāka iepalikt. Tā pavisam pēkšņi no piektās pozīcijas biju nokļuvis trešajā un bonusā vēl tiku pie TOP3 pavadošā riteņbraucēja (riteņbraucējas, ja būsim pavisam precīzi).

Tas, protams, bija pavisam negaidīts un reizē patīkams pavērsiens, kas noteikti iedeva jaunu stimulu - maratona beigu posmā vienmēr ir patīkamāk, kad tu apdzen kādu, nevis apdzen tevi.

Pie Arēnas Rīga atkal dzirdēju Jurija skaļos uzmundrinājumus tāpat kā pirms divdesmit viena kilometra, un Uģis Joksts pa mikrofonu ziņoja, ka līdz finišam palikuši vairs tikai septiņi kilometri. Bija noskrietas jau divas stundas un trīsdesmit pieci kilometri un sapratu, ka nu jau gandrīz vai grūti būtu finišēt lēnāk par divarpus stundām.

Kaut kur ap trīsdesmit piekto kilometru trasē arvien vairāk parādījās skrējēji, kurus apdzinu par apli - daļa, iespējams, bija maratonisti pirmajā aplī, daļa visticamāk pusmaratonisti savā vienīgajā aplī. Bet to apdzenamo uz Skanstes ielas palika brīžiem gana daudz un vietām jau nācās līkumot, lai tiktu tiem garām. Pavadošā riteņbraucēja arī centās trasi atbrīvot ar saucieniem, bet dažu skrējēju, kas ausis bija aizsprauduši ar austiņām, uzmanību pievērst tā arī neizdevās.

Vēl pēc kilometra biju noskrējis arī Rūpniecības ielas posmu un gar Kronvalda parku pretējā ielas pusē varēja redzēt pusmaratonistus, kas devās jau uz finišu. Man vēl tajā brīdī bija palikuši pēdējie pieci kilometri. Nākamais trīsdesmit astotais bija pats lēnākais šajā maratonā 3'37".

Pagriezienā uz Valdemāra ielu nācās atkal veikli ieņemt iekšējo malu, lai starp daudzajiem skrējējiem nepazudētu labāko trajektoriju. Un kaut kur tur Valdemāra ielas posmā, šķiet, pirmo reizi sajutu, ka vienu pēdu un visus pirkstus sāk raut krampī. Tas uzreiz atsauca atmiņā manus iepriekšējos maratonus, kad krampji pēdā bija kaut kas, ar ko nācās sadzīvot tieši pēdējos kilometros, kad spēki jau sāk iet uz beigām - tu tajā brīdī centies sakoncetrēties uz soli un cerēt, ka krampis atlaidīs pirkstus, un katrā līkumā, kad solis arī nav uz pilnu pēdu, ceri, ka krampis nesaraus atkal.

Īsi pirms nogriešanās uz Lāčplēša ielu bija kārtējais dzeršanas punkts, kur veiksmīgi padzēros, taču ņemot vērā lielo ūdens daudzumu, kas bija no nomestajām glāzēm izlijis arī uz asfalta, asfalts bija pavisam slapjš un uz brīdī sajutu, ka saķere pie ūdens galdiem nemaz vairs nav tik izcila.

Lāčplēša ielas posmā nācās uzskriet kāpumā, kuru ikdienā, pārvietojoties pa Rīgas ielām, īsti nemaz nemana. Pagrieziens uz Brīvības ielu, kur arī dzirdēju līdzjutēju saucienus, un tālāk jau atkal taisne virzienā uz Brīvības pieminekli, kur lielajā ļaužu masā  (gan tie, kurus joprojām turpināju apdzīt par apli, gan tie, kas skrēja pretī pa Brīvības ielu, gan tie, kas stāvēja gar trases malām) pēc lēnā trīsdesmit astotā kilometra enerģijas pieplūdumā temps atkal bija atgriezies iepriekšējā līmenī.

Kaut kur pretī Katedrālei saņēmu uzsaucienus no Kristapa Kaimiņa, kuram šoreiz maratons pie trīsdemsitā kilometra bija beidzies. Pēc īsa brīža vēlreiz piedzīvoju krampi pēdā. Tad jau Brīvības piemineklis, Basteja bulvāris un līdz finišam vairs tikai divi kilometri.

Nonākot atkal atpakaļ uz Valdemāra ielas pie Kronvalda parka, pēkšņi izdzirdēju malā kādu saucam, ka otrā vieta priekšā ir tikai divdesmitpiecas sekundes. Tā kā apdzenamo pēdējos kilometros kļuva arvien vairāk tad īsti uz priekšu nevienā brīdī nebiju tālumā skatījies, taču šajā brīdī paveroties uz priekšu, redzēju, ka patiesi tikko uz Kronvalda bulvāra nogriezies velosipēds ar zaļo vesti, aiz kura kāds skrien.

Tas, protams, bija vēl viens necerēts pavērsiens un jauna adrenalīna deva.

Pēc brīža jau pats biju uz Kronvalda bulvāra un redzēju, ka attālums līdz priekšā skrienošajam Kristapam Vējam-Āboliņam saruka pavisam strauji. Būtībā biju puskilometra laikā viņu noķēris un tieši pie četrdesmit pirmā kilometra atzīmes paskrēju viņam garām. Kristapam gan tajā brīdī izskatījās pavisam grūti un viņš pat nespēja kaut uz brīdi iesēsties astē.

Pēdējos 1200 metrus kājas pašas jau nesa uz priekšu, nogurums mijās ar prieku un reizē arī ar nelielām bažām, ja nu tomēr viņš vēl atrod spēkus mani noķert. Bet patiesībā no Kristapa pēdējā kilometrā pamanījos aizmukt gandrīz par minūti - tik ļoti maratons pēdējos kilometros var nolauzt skrējējus.

Ar patiesi lielu prieku finišu šķērsoju otrajā vietā ar rezultātu 2h26'56". Tā reizē bija arī mana otrā sudraba medaļa Latvijas čempionātā maratonā. Aleksandrs Raščevskis pelnīti bija kļuvis par uzvarētāju, finišējot minūti un trīspadsmit sekundes ātrāk par mani.

Prieks

Pēc maratona

Finišā biju priecīgs un piekusis. Sekoja intervija TV, kuru nekur tā arī, šķiet, neparādīja - droši vien biju sarunājis kādas muļķības. Brīvprātīgās meitenes, kas dalīja ūdeni un gribēja, lai atstāju autogrāfu viņām uz krekla. Dopinga kontrolieris, kurš nākamās divas stundas no manis neatkāpās, un vēroja gan to, kā maratona finišētāju atpūtas zonā dzeru buljonu un ēdu sālītus gurķus (varen neierastu izvēlējos pēcmaratona maltīti), gan kā atsildos, skraidot turp atpakaļ, lai viņš mani visu laiku paturētu redzeslokā, gan kā apbalvojos. Pēc apbalvošanas visgrūtāk bija aizstiept līdz mašīnai balvā saņemto RIMI gardumu kasti - vajadzētu uz nākamo gadu ierosināt, lai tos produktus pasniedz ieprikumu grozā ar riteņiem, jo pusotru kilometru garais gājiens līdz mašīnai likās mežonīgi garš un smags.

Taču, nopietnāk atskatoties uz maratonā paveikto, jāsaka, ka patiešām pārsteidzu pats sevi. Droši vien pārsteigti bija arī citi, jo tomēr maratonus it kā jau ļoti sen neskrienu, tomēr no sevis šādu rezultātu nudien nebiju gaidījis. Manā maratonista karjerā šis gan bija tikai devītais ātrākais maratons. Taču noskriet gandrīz desmit minūtes ātrāk kā vēl pirms diviem mēnešiem biju ierakstījis maratona anketā, šķita patiešām pārsteidzoši. Arī tas, ka maratona otrā puse bija tikai četrdesmit septiņas sekundes lēnāka par pirmo liecina, ka skrējiens bija izdevies varen vienmērīgs un stabils. Otrā vieta un Latvijas čempionāta medaļa tam, protams, bija ļoti laba papildus piedeva. Bet te gan jāsaka, ka, ja puiši sākumu būtu skrējuši nedaudz prātīgāk un lēnāk, tad droši vien ne Kristapu Vēju-Āboliņu, ne arī, iespējams, Kristapu Bērziņu man nebūtu izdevies apsteigt. Viņiem abiem ar visu to, ka beigas sanāca lēnākas, izdevās tikt pie personīgajiem rekordiem maratonā (PB bija arī uzvarētājam Aleksandram) - kas, iespējams, nozīmē, ka šī vienkārši bija ļoti laba diena maratonam.

Vai man ir izskaidrojums, kāpēc rezultāts sanāca tik labs? Droši vien tikai daļēji. Pilnīgi noteikti maratona dienā bija izcili laikapstākļi maratonam - laiks bija gana vēss, bet ne par aukstu, praktiski nebija vēja. Trase Rīgā, par spīti tam, ka Vanšu tiltu nācās šķērsot vairākas reizes, patiesībā ir ļoti līdzena. Biju perfekti aizvadījis pēdējo pirmsmaratona nedēļu ar visu ogļhidrātu uzlādēšanos un atpūšanos pirms maratona, par ko liecināja vieglums, ko jutu trasē. Savu artavu noteikti deva arī HOKA botas ar karbonu - pilnīgi noteikti tās kaut kādā brīnumainā veidā bija palīdzējušas tam, ka spēju saglabāt kontroli pār savu kreiso kāju visa maratona garumā. Arī nākamajās dienās, nejūtot piedzīto ikru sajūtu, kas pēcmaratona nedēļā iepriekš bija ierasta parādība, liecina, ka jaunās paaudzes botas, iespējams tomēr ir saudzīgākas pret kājām. 

Un, protams, rezultātu sekmēja arī pēdējās desmit gatavošanās nedēļas - bet droši vien pat neierastā veidā. Jā, aprīlis patiešām tika aizvadīts kārtīgā maratona gatavošanās režīmā, taču viss šis īsais un kompaktais treniņposms bija pagājis ar pilnīgi citu vieglumu, kā tas bija pirms pēdējiem maratoniem nu jau pirms septiņiem gadiem. Es treniņos netiecos pēc kaut kādiem konkrētiem cipariem, kas treniņos bija jāizskrien, nedzinos tik daudz pēc kilometriem. Nebija, iespējams, arī līdzināt treniņos pavekto pret kaut kādiem seno laiku treniņiem - tie bija citi laiki un cita fiziskā gatavība. Šoreiz es vairāk skrēju pēc sajūtām, vairāk ieklausījos sevī. Arī maratonā mērķis bija cienīgi noskriet maratonu, netēmējot uz kaut kādiem cipariskiem mērķiem. Varbūt tas nāk ar gadiem, bet varbūt vienkārši biju aizmirsis to, kā tas ir skriet maratonu un gatavoties maratonam.

Labāko trijnieks

Fiziskā ziņā šīs nu jau vairāk kā četras nedēļas pēc maratona ir nesušas sajūtas, ka maratons no organisma tomēr ir prasījis gana daudz, tādu kopēju sagurumu jutu vēl diezgan ilgi un atsākt kustēties nav nemaz tik viegli. Un šobrīd, kad kopš maratona ir pagājis apaļš mēnesis, man joprojām nav atbildes, vai maratonu es vēl gribu kaut kad skriet. Es atkal zinu, cik ātri šobrīd varu noskriet maratonu - ātrāk nekā biju domājis. Un ja vēl būtu kāds maratons, tad šis Rīgas rezultāts noteikti būtu kā mēraukla nākamajam maratonam, kas atkal uzliktu kaut kādu lieku rāmi, un daļu baudas no nākamā maratona procesa tas noteikti noņemtu.