Gada rezumē 2023

Ja kāds man gada sākumā būtu teicis, ka šogad noskriešu vairākus maratonus un gada beigās mani varēs atrast Latvijas sezonas ātrāko maratonistu saraksta otrajā vietā, tad visticamāk viņam būtu atbildējis, ka "tā jau nu noteikti nebūs". Galu galā pēdējos gadus dzīvoju ar pārliecību, ka sacensību režīmā skriet maratonu vairs īsti nevaru, jo kreisā kāja, kas pie intensīvas slodzes mēdz atteikties klausīt, noteikti neļautu noskriet maratonu pilnvērtīgā sacensību režīmā. Taču izrādījās, ka teiciens "viss ir tikai galvā" joprojām ir spēkā. Lai arī maratonos ar kāju viss izcili nebija, tagad zinu, ka maratonu tomēr joprojām gana ātri noskriet varu.

Tā nu var teikt, ka 2023.gads pavisam negaidīti ir pagājis maratona zīmē, jo, atskatoties uz sezonu, maratoni Rīgā un Ventspilī noteikti bija sezonas spilgtākie skrējieni (bez šiem diviem maratoniem vēl viens tika noskriets arī treniņā aprīļa sākumā). Taču bez maratoniem  šogad arī bija vēl diezgan daudz sacensību - paguvu paorientēties gan Zviedrijā, gan Somijā, gan Rīgā, gan Kuldīgā, gan Rojas mežos, noskriet sešus Stirnubuka posmus, noskriet pusmaratonu Salaspilī (pēdējais pusmaratons pirms tam bija 2017.gadā), noskriet divus gana ātrus 5km skrējienus šosejā (Jaunmārupē un Ogrē), 10km šosejā Cēsīs un vēl trīs ne gluži šosejas skrējienus (Cēsīs, Vaidavā un Rembatē).

Prieks, ka arī šogad izdevās neļaut, ka skriešana un sacensības kļūst par lietu, kas pārāk iegrožo mani, bet vairāk ļāvos gan paeksperimentēt ar treniņiem, gan arī spontānāk izvēlēties sacensības kad un kur skriet. Ja pirms desmit gadiem katrs maratons bija kā liels mērķis, kam gatavoties, un gatavošanās process bija gandrīz vai kā iešana uz darbu, kad skrēju arī tad kad īsti negribās vai reizēm pat nevajadzētu (traumas, slimības un tamlīdzīgi), tad šobrīd skriešanai pieeju daudz brīvāk - arī šogad bija virkne brīžu, kad skriet īsti negribējās un tad arī neskrēju.

Laika posmā kopš pagājušā gada decembra līdz šī gada novembrim - šāds 12 mēnešu perioda aptvērums radies vēsturiski, kad gada kopsavilkumu mēdzu rakstīt jau decembra sākumā un arī decembrī jau parasti sākās gatavošanās nākamajai sezonai - esmu noskrējis 3527 kilometrus (257 stundas) un vēl 16 kilometrus noslēpojis (2.5 stundas). No iepriekšējo gadu gada kopsavilkumiem pacentos apkopot iepriekšējo gadu veikumu (pirms 2014.gada saskrietais jāmeklē citos arhīvos), un var redzēt, ka šogad esmu skrējis mazāk kā pirms gada, bet tomēr nedaudz vairāk kā iepriekšējos trīs gados pirms tam (protams, šo gadu nevar salīdzināt ar laiku pirms 2018.gada traumas parādīšanās, kad skriešanai piegāju pavisam nopietni).

Gads	2014	2015	2016	2017	2018	2019	2020	2021	2022	2023
Kilometri	7450	7966	8600	7382	5470	2788	3020	3300	4355	3527
Stundas	520	553	610	546	386	205	235	254	330	257

Kā ierasts gada kopsavilkumos, šogad ir bijušas vairākas lietas, kas ir pelnījušas tikt papildus pieminētas gada nominācijās:

• Gada atklāsme - "es varu skriet maratonu": jau vairākus gadus biju atmetis domu par maratona skriešanu - gan tāpēc, ka īstas vēlmes to darīt nebija, bet galvenokārt tāpēc, ka likās, ka fiziski kāja neļaus to cienīgi noskriet. Taču šī pavasara lēmums pieteikties Rīgas maratonam un tam sekojošais relatīvi īsais gatavošanās posms parādīja, ka maratonu vēl tīri pieklājīgā tempā spēju noskriet.
• Gada maratons - otrā vieta Rīgas maratonā: šis ļoti sasaucas ar iepriekšējo punktu, kas parādīja, ka varu atkal skriet maratonu, bet visādi citādi Rīgas maratons bija lielākais šī gada notikums. Arī tas, ka šogad Rīgas maratona distancē nebija ātro Āfrikas atlētu, un visa uzmanība bija uz pašmāju skrējējiem, ļāva gan noteikti būt augstāk rezultātu sarakstā, gan arī rezultātam būt vairāk pamanām dažādos medijos.
• Gada uzvara - uzvara Ventspils maratonā: dalība Ventspils maratonā bija vēl spontānāka nekā Rīgā, un, lai arī pirms starta Ventspilī jau man bija lielāka pārliecība par to, ka maratonu noskriet varu, uzvara tajā, uzlabots Rīgas maratonā sasniegtais rezultāts un uzlabots paša sasniegtais rezultāts pirms 7 gadiem, kad uzvarēju pirmajā Ventspils maratonā bija visai negaidīts notikums.
• Gada medaļa - sudraba medaļa Latvijas čempionātā maratonā: Latvijas čempionātā maratonā startēju otro reizi (iepriekš tas bija 2016.gadā) un otro reizi tiku pie sudraba medaļas. Tā kā sportisko virsotņu gadi man jau ir aiz muguras, tad medaļa Latvijas čempionātā tomēr ir gana labs panākums.
• Gada atgriešanās - dalība Zviedrijas orientēšanās stafetē 10MILA pēc 13 gadu pārtraukuma: patiesībā šogad atgriešanās bija vairākas - pēdējais maratons sacensībās bija bijis pirms 7 gadiem, pusmaratons pēdējais pirms 6 gadiem, bet atgriešanās 10MILĀ bija ar vislielāko pauzi. Paldies OK Saldus klubam, kas mani uzaicināja startēt viņu komandā un ļaut izbaudīt gandrīz polāro dienu un orientēšanos Zviedrijas ziemeļos.
• Gada rekords - 15'45" 5km šosejā: 5km šosejā šogad skrēju divas reizes un ar otro piegājienu par vienu sekundi izdevās uzlabot pirms gada sasniegto rekordu. Stadionā gan joprojām esmu skrējis ātrāk (15'25" - 2016.gadā).

Kāds būs sportiskais 2024.gads to, protams, nevar zināt, bet skaidrs, ka skriešanai ir jāturpina nest prieku, un tā noteikti tāpat kā līdz šim būs veids kā sevi uzturēt fiziskajā formā, kā brīdis, lai "izvēdinātu galvu" un kā laiks, kad padomāt lielākas un mazākas domas.