Ventspils maratons 2023

Pavasarī pēc otrās vietas Rīgas maratonā rakstīju - "man joprojām nav atbildes, vai maratonu es vēl gribu kaut kad skriet". Taču, šķiet, ka līdz skaidrībai par maratona skriešanu nonācu diezgan ātri, jo pirms divām nedēļām Ventspilī atkal noskrēju visnotaļ veiksmīgu maratonu.

Ceļā uz maratonu

Pēc Rīgas maratona diezgan ilgi nevarēju atgriezties normālā treniņu režīmā, jo nākamajās deviņās nedēļās sanāca vienpadsmit starti, kas nogurdināja gan fiziski, gan arī morāli. Katru nedēļas nogali bija sacensības (paspēju gan paskriet ar karti (gan mežā (arī Somijā), gan pilsētā), gan pa šoseju, gan pa takām), līdz ar to sanāca, ka pa nedēļu atjaunojos no iepriekšējām, un nedēļas beigās atkal nākamās - un pa vidu nekāda ļoti prātīga trenēšanās līdz ar to nesanāca.

Taču pēc skrējiena "Apkārt Vaidavas ezeram" jūlija vidū sapratu, ka laiks tomēr nedaudz iepauzēt no sacensībām. Ja maijs un jūnijs pārsvarā bija pagājis ar aptuveni 60-70 kilometriem nedēļā, tad jūlija otrajā pusē jau tas bija ap 80-100 kilometriem nedēļā arī jau daudz kvalitatīvākiem ātruma treniņiem (reizēm pat 2x dienā). Pašam par pārsteigumu jūlijā vienā stadiona treniņā pamanījos noskriet stadiona apli ar rezultātu 58.7 sekundes - ātrāk par šo esmu skrējis tikai vienu reizi savā mūžā - 57.6 sekundes - un toreiz tas bija sacensībās un ar naglenēm kājās, bet šoreiz treniņa beigās un ar parastām botām. Domāju, ka tas bija rezultāts tam, ka iepriekšējās nedēļas biju visai cītīgi treniņos skrējis kāpinājumus pret kalnu.

Lai vai kā, jūlija beigas pagāja bez sacensībām, un augusta sākumā, lai arī piedalījos Stirnubukā Tukuma pusē, tomēr tālākai sezonai īsti nekādu konkrētu plānu nebija. Zināju, ka vēl visticamāk MySport komandas labā būs jāstartē pārējos Stirnubukos, gribēju vēl noskriet 5km šosejā Jaunmārupē, un zināju, ka septembra beigās ir Izskrien Ogri 5km šosejas skrējiens, kurā arī labprāt piedalītos - bet arī šie plāni bija tādi ļoti aptuveni - ja gribēsies, tad skriešu, ja ne, tad ne.

Taču kaut kad jau tuvu augsta beigām iekrita prātā, ka septembra vidū Ventspilī ir Ventspils maratons, un sāku aizdomāties, ka, ja reiz pa vasaru kaut ko esmu darījis, varbūt tomēr būtu vērts uz Ventspili aizbraukt. Papildus iemesls skriet Ventspilī bija arī tas, ka diezgan droši maratonā varētu finišēt TOP3, vai pat pie veiksmes pacīnīties par uzvaru tajā, kas gan īpaši ticami nelikās. 2016.gadā Ventspils pirmajā maratonā uzvarēju, pirms gada arī Ventspils maratonam biju pieteicies, bet pēdējā brīdī saslimu, tad šogad varētu tomēr Ventspilī atgriezties un maratonu vēlreiz noskriet.

Sapratu gan, ka pretstatā pavasarim, kad ziemā biju darījis ļoti maz, savukārt pēdējais pusotrs mēnesis bija nopietnā maratona gatavošanās režīmā, tad šoreiz nekādu īsti specifisku treniņu maratonam īsti vasarā nebija bijuši, bet toties bija regulāri treniņi visas vasaras garumā. Forma gan līdz ar to šķita maratonam ne tik ļoti atbilstoša - varbūt īsajās distancēs arī biju tuvu pavasara formai vai pat mazliet ātrāks - bet maratons jau nav "īsā distance".

Lai nedaudz to kompensētu, tad šoreiz superīsais maratona gatavošanās posms bija būtībā divas nedēļas plus pēdējā atjaunošanās nedēļa pirms maratona. Šajā divās nedēļās paspēju iespiest 20km skrējienu ar variācijām (nedaudz lēnāki 5km, nedaudz ātrāki 5km, un atkal nedaudz lēnāki 5km un atkal nedaudz nedaudz ātrāki 5km), vienu 26km mierīgu skrējienu, vienu 30km skrējienu vidējā tempā, vienu pagaru intervālu treniņu (3km+2km+1km+1km+2km+3km), Jaunmārupes 5km šosejā (15'53"), kā arī Stirnubuka 21km ātru skrējienu pa Raiskuma mežu takām. Pārējā skriešana daudz neatšķīrās no tā, ko darīju vasarā, kas nebija nekas specifisks maratonam. Bet arī šie - nosacīti specifiskie treniņi, šķita par maz, lai labi noskrietu maratonu - it sevišķi tam, lai kvalitatīvi varētu noskriet maratona beigu daļu jau uz ļoti nogurušām kājām.

Ja augusta beigās šķita, ka Ventspilī varbūt varētu tēmēt uz rezultātu ap 2h35' (vidējais temps 3'40"/km) vai varbūt pat kādu minūti lēnāk, tad pēdējās nedēļā jau šķita, ka rezultāts ap 2h32'-2h30' varbūt varētu būt pa spēkam. Pēdējā nedēļa pirms maratona izdevās atkal lieliski "pieiet" maratonam ar labu atjaunošanās nedēļu pēc pēdējo nedēļu treniņiem, kā arī kārtējo reizi veiksmīgi aizvadītu ogļhidrātu uzlādēšanās diētu - ja reiz biju noskaņojies maratonu skriet, tad sapratu, ka jādara tas kā pienākas.

Ventspilī

Lai arī vienu brīdi apsvēru uz maratonu doties iepriekšējā vakarā, tomēr beigās plāni salikās tā, ka ceļš uz Ventspili veda sacensību rītā. Sacensību centrā ierados apmēram 40 minūtes pirms starta, kas ļāva izņemt numuru, ātri saģērbties startam, nedaudz iesildīties un doties uz startu. Biju nedaudz pārsteigts, ka starta vieta maratonam atradās nedaudz citur, kā iepriekš bija norādīts trases shēmā - to gan bija ietekmējuši remontdarbi, kas laikam pēdējā brīdī bija likuši veikt nelielas izmaiņas trases konfigurācijā.

Maratonam kopumā bija jāveic četri apļi pa Ventspils ielām (diezgan līdzīgā konfigurācijā kā toreiz, kad skrēju 2016.gadā, tikai pretējā virzienā un ar starta vietu nevis pie Piedzīvojumu parka, bet gan pie jaunās Ventspils koncertzāles). Tā kā starts maratonam bija reizē ar pusmaratona un desmit kilometru distancēm, ar kuriem kopā tad būtu jāskrien attiecīgi divi un viens aplis, tad cerēju, ka vismaz būs iespēja pirmo distances pusi turēties grupā.

Maratona dalībnieku sarakstā bija vien ap 70 dalībniekiem, un kā vienīgie nopietnie konkurenti šķita Kristaps Bērziņš un Kristaps Kaimiņš (kurš gan pirms starta atzina, ka šodien laikam viņa diena nebūs). Kristaps Bērziņš gan, uz starta līnijas stāvot, minēja, ka būtu labi sākt pa 3'30"/km un tālāk jau tad skatīties kā skriesies. Manis cerētais temps bija ap 3'35"/km, tā ka sapratu, ka Kristaps iespējams tomēr skries ātrāk.

Pēc starta šāviena pirmie ~200 metri veda pa jau pieminēto remontdarbu posmu, kur uz tikko uzlikta bruģa bija daudz smilšu, kas padarīja segumu ļoti slidenu, un pirmajā pagriezienā gandrīz paklupu. Pirmos apmēram divus kilometrus vēl apkārt bija pāris skrējēji - daži pusmaratonisti un 10km skrējēji, taču drīz vien paliku viens - Kristaps Bērziņš pēc pirmajiem diviem kilometriem, kas bija noskrieti ar vidējo tempu 3'35"/km laikam saprata, ka viņš tomēr ir gatavs skriet ātrāk un metās ķert rokā ātrākos 10km skrējējus, savukārt pusmaratonisti, ar kuriem sākotnēji domāju, ka varēšu skriet kopā ilgāku laiku, diezgan ātri sāka iepalikt. Te nu atkal sākās mana ierastā skriešana maratonā - vienatnē. 

Trešajā kilometrā bija nelielais lejupskrējiens gar Piedzīvojumu parku, kas nedaudz nemanot palielināja manu skriešanas tempu un turpmākie kilometri jau pulkstenī pīkstējā pēc ar tempu 3'28" viena sekunde šurp vai turp. Pa gabalu visu laiku redzēju Kristapu Bērziņu, kurš palēnām, bet tomēr visu laiku attālinājās.

Pēc pieciem kilometriem trase atgriezās pie sacensību centra, kur varēja just krietni lielāku līdzjutēju atbalstu - daudz viņu nebija, bet tomēr tas bija krietni vairāk kā diezgan klusā skriešana posmā tuvāk Piedzīvojumu parkam. Ap septīto kilometru trase izveda Ventmalā, kur nopriecājos par oriģinālo muzikālo pavadījumu - uz krastmalā izceltā vecā kuģa "Rota" klāja bija uzkāpušas dziedātājas no senioru kora, kuras ar dziesmām un atbalsta saucieniem uzmundrināja skrējējus. Šis bija diezgan amizants skats, par ko priecājos katru reizi, skrienot garām šim posmam.

"Meitenes un kuģītis"

Kaut kur ap šo pašu brīdi ap astoto, devīto kilometru pirmo reizi sāku just, ka mana kreisā kāja, kreisās kājas pēda atkal vairs līdz galam negrib klausīt. Nebija pavisam slikti, taču tas bija kaut kas, kas lika novirzīt domas par skrējienu un pārāk fokusēties uz nepatīkamajām sajūtām. Pie Ventspils pils bija apgrieziena punkts, pēc kura nācās skriet jūtamākā pretvējā, un lai arī temps neapzināti kājas dēļ nedaudz nokrita, tomēr kopā ar to, ka nedaudz vairāk domāt par to, kā cīnīties ar vēju un mazāk domāt par kāju, nepatīkamās sajūtas pēdā nākamo trīs kilometru laikā pamazām izzuda.

Turp atpakaļ posmā varēju arī labāk novērtēt situāciju trasē - Kristaps Bērziņš bija priekšā tobrīd jau apmēram 20 sekundes, savukārt aiz manis maratona distancē nākamais bija Kristaps Kaimiņš, kas aiz manis jau vairāk kā minūti. Desmit kilometru atzīmi, kas bija īsi pirms pirmā apļa beigām šķērsoju pēc 35'02", kas bija tieši 3'30"/km temps - pirmo apli biju skrējis ātrāk kā sākumā biju plānojis, taču Kristaps Bērziņš, esot man 20 sekundes priekšā, arī bija ātrāks par paša plānoto tempu.

Pirmā apļa beigās dzirdēju, ka priekšā esot vēl kāds maratonists, kas uz brīdi radīja nelielu satraukumu, jo it kā nešķita, ka bez Kristapa priekšā ir vēl kāds maratonists - tur vajadzēja būt tikai Jānim Višķeram, kas skrēja pusmaratonu, un ātrākajiem 10 kilometru skrējējiem. Taču visai drīz sapratu, ka pieminētais maratonists ir maratona stafetes dalībnieks - šiem bija atsevišķs vērtējums, un katru no četriem apļiem skrēja cits stafetes komandas dalībnieks.

Ventmalā

Otrā apļa otrajā kilometrā pēkšņi sadzirdēju, ka ļoti strauji man no muguras kāds tuvojas. Balkus pieskrēja sportists, kurš angliski man prasīja, vai skrienu pusmaratonu. Atbildēju, ka skrienu pilnu, kas viņā radīja manāmu atvieglojuma sajūtu, un viņš momentā tempu atkal samazināja. Kā izrādās tad ukraiņu sportists, kura mērķis, acīmredzot, bija otrā vieta pusmaratonā (pirmais pārliecinoši priekšā bija Jānis Višķers) bija nobažījies, vai tik es neskrienu tomēr pusmaratonu un neatņemšu viņa kāroto otro vietu.

Drīz vien veicu kārtējo kontrolmērījumu, novērtējot, ka Kristaps priekšā man ir jau 40 sekundes, kas nozīmēja, ka katru kilometru  viņš līdz šim ir skrējis apmēram 2-3 sekundes ātrāk par mani. Man pašam šķita, ka priekš viņa temps tomēr ir pārāk augsts - arī pavasarī Rīgā pēc ātra sākuma, Kristapu ap 30.kilometru noķēru un apdzinu. Tomēr grūti bija pateikt, cik gatavs un cik ilgi tādā tempā Kristaps ir gatavs skriet - varbūt arī līdz pašām beigām.

Ap 14.kilometru atvēru vienu no divām līdzpaņemtajām želejām, kuru turpināju palēnām tukšot visa turpmākā apļa garumā - šoreiz biju paņēmis tādu, kas tūbiņā nebija atjaukta ar ūdeni, un lejup to varēja dabūt tikai ēdot pa mazam gabaliņam - tikko kā mutē tika lielāks gabals tā ļoti saldā garša sāka karināt kaklu un bija to grūti dabūt lejā.

Uz otrā apļa beigām gan jutu, ka Kristapam palēnām sāku tuvoties un, kad otro reizi bija jāskrien gar pili, Kristapa pārsvars bija sarucis jau vairs līdz 20-25 sekundēm. Drīz vien arī bija veikti jau pirmie 20 kilometri (1:10:06), un kārtējos 10 kilometrus biju veicis tikai četras sekundes lēnāk par pirmo desmitnieku. Pusmaratona atzīmi gan palaidu garām, cenšoties tajā brīdī veiksmīgi tikt galā ar dzeršanas punkta apgūšanu, bet pēc pulksteņa rādījumiem izskatās, ka pusmaratons varētu būt bijis veikts  ap 1:13:50.

Trešā apļa sākumā sapratu, ka Kristapam tuvojos arvien vairāk, līdz 25.kilometra sākumā man viņu beidzot arī izdevās noķert un tikpat strauji arī paskriet viņam garām - dzirdēju vien Kristapa vārdus - "Tevis gan vēl tik ātri negaidīju" - bet tajā brīdī papildus adrenalīns iedeva pilnu fokusu uz skriešanu, ka viņam pat neko neatbildēju, un nākamo kilometru veicu kā visātrāko maratonā 3'22".

Līdz ar Kristapa apsteigšanu tiku arī pie pavadošā riteņbraucēja, kas nu brauca man pa priekšu un patukšajā trasē radīja nelielu kompāniju. Kaut kad drīz vien atplēsu savu otro želeju, kuru līdzīgi kā pirmo tukšoju palēnām, brīžiem arī mēģinot tikt vaļā no želejas, kas bija satecējusi uz pirkstiem un roku padarījusi diezgan lipīgu.

Katrā aplī bija arī šāds vecā bruģa posms - pārsvarā gan varēja skriet pa malu

Turp atpakaļ posmā pie pils redzēju, ka nu jau Kristapam priekšā esmu apmēram 20 sekundes. Tobrīd jutos diezgan spēcīgs, taču sapratu, ka priekšā jau vēl ir 12 kilometri un grūtākie maratona kilometri jau vēl ir tikai priekšā. Taču reizē biju arī pārsteigts, ka joprojām spēju skriet tempā, kas ir ātrāk par 3'30"/km.

Pie 30.kilometru atzīmes (1:44:29) novērtēju, ka kārtējie 10 kilometri ir veikti 34'23", kas jau bija par aptuveni 40 sekundēm ātrāk kā iepriekšējie desmitnieki. Tobrīd jau galvā sāku rēķināt, kāds varētu būt finiša rezultāts, ja tādu tempu spētu noturēt, un sapratu, ka patiesībā neesmu nemaz tik tālu, līdz rezultātam, ko pavasarī iespēju Rīgā.  Tas gan joprojām nešķita diez ko ticami. Tiku pat tik tālu, ka sāku rēķināt, cik ļoti ātrāk man būtu jāvar skriet, lai pārspētu to rezultātu, ar ko pavasarī Rīgā skrēja uzvarētājs. Ātri gan sapratu, ka tas gan noteikti nebūs pa spēkam.

Pēdējo apli uzsāku, mierinot sevi ar domu, ka nu jau palikuši vairs tikai 10 kilometri, lai gan zināju, ka apļa pirmie pieci kilometri būs diezgan klusi no atbalstītāju viedokļa un nezināju, cik labi izdosies tempu tur noturēt. Apļa sākumā aprunājos ar savu pavadošo riteņbraucēju un noskaidrojām, ka, kā izrādās, viņš bija braucis man līdzi arī manā skrējienā Ventspilī pirms septiņiem gadiem. Kopīgi vēl ar pozitīvām emocijām atcerējāmies, kā toreiz pēdējā aplī vēdera problēmu dēļ biju stājies trases malā krūmos, cerot, ka šoreiz tā negadīsies.

Arī pie 35.kilometru atzīmes pulkstenis ziņoja, ka temps nebūt nebija krities un arvien lielāku pārliecību tuvojos trases pēdējiem kilometriem. Skrienot gar finiša zonu, dzirdēju uzsaucienus, ka atlikuši vairs pieci kilometri, kas iedeva sajūtu, ka finišs tomēr ir pavisam tuvu. Pēdējos kilometros arvien vairāk parādījās pusmaratona un maratona skrējēji, kurus nācās apdzīt par apli. Taču pie salīdzinoši nelielā dalībnieku skaita, tā vairāk bija pozitīva lieta, kas iedeva nākamo mērķi, kam tuvoties, nevis neērtība, ja būtu pārāk jālīkumo apdzenot skrējējus, kā tas bija pavasarī Rīgā pēdējos kilometros.

Foto, kur vērtēt skriešanas soli un pētīt muskuļus

Pēdējo reizi skrienot gar pili, jau vairs īsti neuzņēmu laiku, cik daudz esmu priekšā Kristapam, jo uz aci jau redzēju, ka atstatums jau ir vairāk par minūti. Līdz finišam vairs bija tikai aptuveni trīs kilometri, un sajūtas liecināja, ka spēka pilnīgi noteikti pietiks līdz finišam. Vēl pēdējo reizi noskrēju gar senioru dziedātājam uz kuģa, un pie 40.kilometru atzīmes (2:18:52) sapratu, ka šie desmit kilometri bija veikti precīzi tādā pašā tempā kā iepriekšējie desmit - tātad vispār nebiju palicis lēnāks.

Izgriežoties uz garās taisnes, pa kuru bija jāveic pēdējie divi kilometri diezgan spēcīgi sarāva krampi pēdā, kas liecināja, ka muskuļi elektrolītu rezerves ir iztērējuši un kilometri ir darījuši savu. Līdzīgi arī bija Rīgā kaut kur ap 39.kilometru uz īsu brīdi, taču šoreiz krampis ieilga uz sekundēm piecām, un sajutu milzu atvieglojumu, kad tas beidzot atlaida.

Sākoties pēdējam kilometram jau sāku rēķināt, ka izdosies tomēr pārspēt savu Rīgas rezultātu un iespējams pat diezgan pārliecinoši, taču tajā brīdī biju pielaidis tipisku maratonista kļūdu - paļaujoties uz pulksteņa rādījumiem un aizmirstot, ka lai arī oficiāli maratons ir 42.2 kilometri, tomēr pulkstenī parasti sarēķina vismaz 200-300 metrus vairāk, kas, protams, ir attiecīgi papildus gandrīz minūte.

Pagriežoties finiša taisnē, jau uzsāku pilnīgu sprintu (pulkstenis ir piefiksējis, ka pēdējie 400 metri ir veikti ar vidējo tempu 3'03"/km) un finiša līniju pārrāvu ar rezultātu 2h26'46". Tā bija mana otrā uzvara manā līdzšinējā maratonu pieredzē, otrā uzvara arī Ventspils maratonā, un reizē bija izdevies arī par 10 sekundēm uzlabot pavasarī Rīgā sasniegto rezultātu. Otro pusi no maratona arī biju noskrējis aptuveni minūti ātrāk kā pirmo.

Finiša taisnē

Pēc septiņiem gadiem atgriežoties Ventspils maratona distancē, varu teikt, ka kopumā maratons bija sarīkots godam. Kādreiz, kad Ventspils maratons bija viens no Skrien Latvija seriāla posmiem dalībnieku noteikti bija vairāk, kas savā ziņā padara pasākumu grandiozāku. Man gan vienmēr ir patikuši mazie lokālie skrējieni, un arī 70 dalībnieku maratons droši vien ir kaut kas tuvu tam (patiesībā gan kopumā ar visām īsākajām un arī bērnu distancēm bija pieteikti ap 1000 dalībniekiem, tā ka par mazu laikam Ventspils pasākumu kopumā nevar īsti saukt).

Man patika, ka trase, kā jau sākumā minēju, bija pretējā virzienā, kā skrēju pirms septiņiem gadiem - tālajā galā pie Piedzīvojuma parka pa kāpumu līdz ar to bija jāskrien nevis augšup, bet lejup, un, lai arī kaut kur citur noteikti salasījās arī metri augšup, tomēr tos īsti nekur nejuta. Arī laikapstākļi bija visnotaļ maratonam piemēroti (pat vējš pēc Ventspils mērauklas bija pavisam niecīgs), varbūt vien pēdējā aplī sāka šķist, ka pāris grādi vēsāk būtu vēl labāk, bet toties pēc tam saulītē bija ļoti patīkami gaidīt apbalvošanu. Man patika, ka pēc finiša bija masāža, un arī sacensību centra vieta pie koncertzāles bija ļoti piemērota šādam pasākumam. Un, protams, arī senioru koris uz kuģa.

Ja runā par lietām, ko vēl uzlabot - noteikti būtu noderējis kāds muzikālais atbalsta punkts kaut kur Piedzīvojumu parka rajonā, jo citādi pirmie pieci kilometri katrā aplī bija diezgan klusi un vienmuļi (ja neskaita improvizēto dušu ceturtajā kilometrā, kas bija laba lieta, lai gan ūdens tur lija tik maz, ka to sajust varēja pavisam minimāli). Arī papildus dzeršanas punkts tajā posmā būtu noderējis. Apbalvošanā man šķita, ka būtu noderējis apbalvot arī vecuma grupu uzvarētājus vismaz maratonā - es, protams, pie balvām tiku, bet domāju, ka senioru grupās tas būtu bijis labs žests. Lai gan, iespējams, ka vienkārši pēdējos gadus Latvijā esam pieraduši pie vecuma grupu apbalvošanas, kaut arī tas vairāk ir bonuss no rīkotāju puses.

Visbeidzot jāsaka, ka līdz galam nesapratu situāciju ar trases starta vietas maiņu (un pēc citu dalībnieku teiktā arī nelielām izmaiņām vēl dažās vietās) un līdz ar to trases atbilstību iepriekš noteiktajam trases sertifikātam. Pēc pulksteņa spriežot, maratona distances garums ir ticis noskriets, tā ka trase visticamāk par īsu nebija. Tajā pat laikā, vai šie rezultāti ir vai nav izskrieti oficiāli sertificētā trasē - tas man īsti skaidrs nav. Manā gadījumā tas, vai trase bija vai nebija sertificēta, īsti nebija izšķirīgi - lai gan no otras puses, ja būtu noskrējis aptuveni minūti ātrāk, ātrāk par šīs sezonas ātrāko rezultātu starp Latvijas sportistiem, bet trase neskaitītos sertificēta, tad laikam manu rezultātu sezonas top sarakstā neieskaitītu un tad gan, iespējams, būtu rūgtums. Tā ka šī ir lieta, par ko būtu forši bijis saņemt informāciju pirms starta, jo arī maratona mājas lapā joprojām ir atrodama trases karte ar veco starta vietu.

Kristaps Bērziņš beigās finišēja trīs minūtes aiz manis arī pavisam nedaudz, bet tomēr ātrāk par 2h30', savukārt kā trešais finišu šķērsoja Kristaps Kaimiņš vēl gandrīz 15 minūtes vēlāk. Skaidrs, ka pie tik maza dalībnieku skaita arī konkurence bija pavisam maza, bet šoreiz svarīgākais nebija konkurenti - biju priecīgs par uzvaru, bet jo priecīgāks biju par sasniegto rezultātu.

Pirmais sešinieks

Pirms starta nekādi nebūtu ticējis, ja kāds būtu teicis, ka noskriešu tikpat ātri kā Rīgā. Specifiski gatavojies maratonam biju pavisam maz, bet, acīmredzot, šoreiz svarīgāks bija tieši tas, ka visu vasaru regulāri biju kaut ko darījis, regulāri biju skrējis ātruma un tempa treniņus, kas bija ļāvis uzturēt visnotaļ labu formu. Par labu nāca arī tas, ka distanci sāku salīdzinoši mierīgi, ļāvu sev ieskrieties, un ātrākie kilometri parādījās jau maratona otrajā pusē. Un pilnīgi noteikti viena no atslēgām bija arī tā, ka skrējienam piegāju ar lielu vieglumu - man nebija nekādu stingru mērķu, kas jāsasniedz vai rezultāts, kas jāizskrien - galvenais mērķis bija vienkārši noskriet maratonu un izbaudīt skrējienu. Ja to izdodas izdarīt, reizē izskriet labu rezultātu un vēl uzvarēt maratonā - tad ir laime pilnīga.