Stafete

Šodien skatījos sprinta stafeti no Pasaules čempionāta slēpošanā un aizdomājos, ka ko līdzīgu varētu ieviest arī orientēšanās sportā. Par vienkāršu divu cilvēku stafeti jau man doma jau ir labu laiku, tas atrisinātu problēmu, ka atsevišķiem klubiem ir grūtības novākt  pilnas komandas vai pat vienu komandu, kā arī paplašinātu komandu skaitu, tādējādi palielinot konkurenci.

Taču stafetes koncepcija kā slēpošanā, kad katrs no diviem dalībniekiem veic vairākus etapus, varētu būt vēl aizraujošāka. Piemēram, katram komandas dalībniekam būtu jāveic 3 apļi katrs aptuveni 2 km garš. Katrā aplī 6 kontrolpunkti. Tālāk jau ir vieta iztēlei - vai nu ir pilnīgi dažādi apļi, vai ar farsta punktiem, kad, piemēram, 3 ir farsta punkti, pārējie trīs punkti ir visās trīs distancēs vienādi. Pa visiem trim apļiem dalībnieks kopā izskrien visus farsta punktus, līdz ar to galu galā distance visiem sanāk vienāda. Pēdējais aplis varētu arī visiem būt vienāds.

Šitais jau izklausās gana interesants arī vienam cilvēkam, stafetes veidā tas būtu vēl aizraujošāk. Vienīgā problēma būtu organizatoriem ar daudzo karšu nodrošināšanu, kas jūtami palielinātu izmaksas un attiecīgi arī dalības maksu.

Pārgājiens

Nedēļas sākumā ļāvos pierunāties startam Zemessardzes ziemas pārgājienā, kas notika vakar. Tas, ko zināju nedēļas sākumā, bija, ka apmēram 30-35km distance (taisnā līnijā) jāveic četru cilvēku sastāvā, atrodot vairākus kontrolpunktus. Distance, protams, jāveic formā vēl ar 10kg smagumu uz pleciem. Piekritu ar noteikumu, ka uz sacensībām tikšu nodrošināts ar jauniem zābakiem, jo iepriekšējās reizes, skrienot formā, esmu krietni ātri iedzīvojies noberztās kājās. Šis lēmums par citiem zābakiem bija pareizs, jo kājas pēc visa piedzīvojuma nav cietušas nemaz.

Tā kā visu nedēļu ik pa laikam sniga, un Ogrē kupenas bija izveidojušās varen lielas, tad bija skaidrs, ka nez vai pa taisno kaut kur 'nogriezt' īpaši izdosies, un tapa skaidrs, ka veicamā distance sanāks krietni garāka.

Vakar, t.i., sestdien no rīta jau tapa skaidrākas vairākas lietas saistībā ar šo pasākumu - distance pa taisno 30,6 km; komandas startē ik pa piecām minūtēm, taču pārmaiņus viena iet vienā virzienā, otra komanda pretējā; kontrolpunktu skaits nav zināms, startā ir tikai koordinātes nākamajam punktam. To atrodot atkal tiek uzzinātas nākamās koordinātas utt.; visa orientēšanās pa militāro karti 1:50 000 mērogā, un, lai arī it kā atjaunota 2005.gadā, tomēr vairākās vietās arī lielākie ceļi un stigas bija ne tādi, kā karte liek noprast; kopā laikam 22 komandas un mūsu komanda ar trim citiem Ogres zemessargiem startēja 9:35, pirms mums tajā pat virzienā bija devušās vēl 4 komandas.

Tā kā pa lielam biju vienīgais, kuram ir lielāka saistība ar kartēm un orientēšanos, tad biju galvenais atbildīgais par karti un par to, kādu maršrutu izvēlēsimies. Tieši orientēšanās prasme arī bija viens no glvenajiem iemesliem, kāpēc tiku aicināts startēt šajā pārgājienā. Te gan jāsaka, ka kopā orientieristi bija pārstāvēti diezgan plaši šajā pasākumā, jo Madonas komandā startēja brāļi Jubeļi, brāļi Rešķi startēja Saldus komandā, arī Jānis Krūmiņš bija sava bataljona komandā, bija arī vēl citi no dažādām Latvijas malām.

Papildus tam, ka uz muguras biaj jānes 10 kg smaga mugursoma, līdzi bija jānes arī šautene. Un tā nu noskaidrojuši pirmā punkta atrašanās vietu, kurš atradās pavisam netālu no Ogres robežas cauri pilsētai pilnā ekipējumā devāmies uz punktu. Sākumā centāmies nedaudz paskriet, taču vienam komandas beidram skriešana padevās pavisam grūti. Tāpēc neskaitot distances sākumu un pašas beigas, lielāko daļu veicām soļojot. Pa ceļam uz pirmo punktu jau bijām paspējuši apsteigt vienu komandu, kas startēja 10 minūtes pirms mums, kas bija izvēlējušies uz punktu doties nevis cauri pilsētai, kā to darījām mēs, bet gan pa otru pusi gar kapiem un gar šoseju. Viņus gan, šķiet, visvairāk sabremzējis biaj tieši lielais sniegs, jo uz punktu viņi bija 'griezuši' pa taisno cauri mežam, bet pa sniegu iešana bija daudz grūtāka un arī daudz lēnāka.

Ja veiktā distance līdz pirmajam punktam bija ~4,5 kilometri, tad līdz otrajam punktam, ņemot vērā, ka pa taisno nekur neplānojām doties, bija jāiet ~10,5 kilometri. Taču jau visai drīz pēc pirmā punkta parādījās mūsu lielākā problēma, jo lēnākais mūsu komandas pārstāvis bija kaut kā pēc viņa vārdiem pastiepis kāju un paskriet viņš nevarēja vispār, taču arī soļošana pa sniega pilnajām stigām, pa kurām pirms mums bija gājuši vien pāris komandas, viņam bija ļoti apgrūtinoša. Tā nu sanāca, ka mēs pārējie soļojām krietni ātrāk un ik pēc brītiņa apstājāmies, lai sagaidītu mūsu iepalikušo biedru. Mūs arī paspēja apdzīt komanda, ko iepriekš bijām apsteiguši, un tā kā mūsu kopējais koamdnas ātrums šķita ļoti lēns un sūdzības no komandas biedra, ka līdz galam viņš netiks, kļuva aizvien biežākas, tad bijām izlēmuši, ka atrodot otro kontrolpunktu no sacensībām izstāsimies. Tad nu centāmies sazvanīt mūsu komandieri, lai noskaidrotu, vai varam varbūt beigt distanci trijatā, taču viņa atbilde (sākumā gan sliktās zonas dēļ nemaz nevarējām viņu sazvanīt), ka tad tiksim vērtēti aiz pārējām komandām, mūs mudināja tomēr mēģināt pierunāt turpināt distanci pilnā sastāvā arī mūsu sagurušo komandas dalībnieku. Pie otrā kontrolpunkta ieradāmies 12:40, un tā kā posms līdz nākamajam punktam, kas saskaņā ar leģendu atradās pie trošu tilta, vismaz pirmo pusi no ~8,5 km garā gabala veda pa salīdzinoši labu ceļu (vismaz dažas mašīnas pa to ceļu bija braukušas), tad sākumā norunājām, ka iesim līdz Glāzniekiem, kur būs lielais ceļš, un tad skatīsimies, vai stāsimies laukā, vai arī iesim tālāk.

Glāzniekos nedaudz atvilkām elpu, un tomēr devāmies tālāk. Drīz vien mūs apdzina vēl viena komanda, kas bija startējusi 20 minūtes aiz mums, viņiem arī pa ceļam bija pieklīdis suns, kurš visu ceļu līdz pat finišam ar viņiem nogāja kopā. Kad mūs apdzina šī komanda, tad jau arīpavisam drīz parādījās pirmie pretimnācēji, kam distance gāja pretējā virzienā. Kā vēlāk izrādījās, tad viņiem grūtāks bija distances sākums, jo tieši tur bija vairāk jābrien pa taisno, vai vismaz pa stigām, pa kurām neviens nebija bridis. Mums šis posms bija vēl tikai priekšā, un tas bija jāveic, kad nogurums jau pamazām bija sakrājies. Posms uz trešo punktu arī bija vienīgais, kur manījām pretimnācējus, kopā škiet satikām kādas sešas komandas.

Atraduši trešo punktu, devāmies pāri Mazajai Juglai pār to pašu tiltu, pie kura bija kontrolpunkts. Tilts gan izskatījās visai nedrošs, jo turējās vien uz pāris trosēm. Upe gan apakšā bija klāta ar sniegu un, iespējams, pat aizsalusi, bet tik un tā gājām pāri pār tiltu.

Tā kā no pretimnācējiem bijām noskaidrojuši, ka pēc šī atlicis vēl viens punkts un tad jau tālāk vien ceļš atpakaļ uz bataljonu, tad bija vismaz tā patīkamā sajūta, ka beidzot griežamies uz māju pusi. 

Etaps uz ceturto punktu arī izrādījās visgrūtākais tieši orientēšanās ziņā, jo nācās pieņemt lēmumu, vai doties ar lielāku līkumu cauri Turkalnei, bet tad daļu varētu veikt pa šoseju, vai arī mēģināt iet pa taisno. Pa taisno varētu ietaupīt gandrīz divus kilometrus, taču tad nāktos šķersot Mazo Juglu pār tiltu, kurš, lai arī militārajā kartē bija atzīmēts, tomēr stingras pārliecības par tā esamību nebija. Tāpat arī bija kaut kā jātiek garām Kranciem karjeram, kuram līdz šim tuvumā nebiju bijis, un tāpēc arī nezināju, ko sagaidīt no tā. Kopīgi tika nolemts, ka, ja varam ietaupīt uz ditances garumu, tad ejam, kur taisnāk, un tā nu izvēlējāmies taisno variantu, kurš tagad kartē mērot bija aptuveni 10,5 km garš.

Vairāk kā puse no šī etapa veda pa ļoti labu ceļu, un tur varējām soļot gana raiti, arī mūsu traumētajam komandas biedram tik ļoti vairs netraucēja sniegs, tāpēc pamanījāmies atkal apsteigt komandu ar suni. Pa gabalu viņus redzējām vairākas reizes, taču pagājām viņiem garām, kad tie bija apstājušies atvilkt elpu, un izskatījās, ka viņi bija saguruši pat visai daudz.

Tikuši līdz Tīnūžu-Turkalnes ceļam pagriezāmies uz Turkalnes pusi, lai pēc iespējas ātrāk varētu atrast vietu, kur pa pļavu varētu tik līdz kartē zīmētajam tiltam. Tā kā ieraudzījām, ka pļavā iegriežas iemīta taka, tad sapratām, ka neesam vienīgie, kas šo variantu bija izvēlējušies. Tikuši līdz tiltam, gan sapratām, ka bažas par tilta esamību bija ļoti pamatotas, jo no tilta bija viena atlikuši balsti abos upes krastos. Par laimi Mazā Jugla tajā vietā bija aizsalusi, tāpēc to šķērsojām pa ledu. Tālāk atkal bija neliels posms pa izbrauktu ceļu, taču tad atkal bija jāpieņem lēmums, vai iet gar pašu karjera malu, vai arī paiet nedaudz lielāku līkumu un iet pa stigu, kas, iespējams, arī ir ne pārāk laba. Izlēmām tomēr iet gar karjeru, taču tā visticamāk bija kļūda, jo, lai arī pēcāk vienas komandas pēdas uzgājām, tomēr daudzie brikšņi un milzu uzbēruma šķērsošana (gan augšup, gan pēc tam arī lejup šļūcot uz dibena caur kokiem) ļoti palēnināja mūsu gaitu. Vēl jo vairāk, atkal bija sākusies brišana pa lielāku sniegu, un ceturtais dalībnieks atkal sāka mazliet iepalikt.

Taču beigās veiksmīgi tikām uz šosejas, kur atkal savācāmies kopā, jo bijām paspējuši nedaudz izretoties. Tālāk līdz punktam bija jāveic divarpus stigu kvartāli, taču iešana pa stigu, kur sniegs bija līdz puscelim, nebija īpaši raita, neskatoties pat uz to, ka pirms mums jau dažas komandas tur bija bridušas. Nogriežoties no stigas uz takas, uz kuras bija jābūt mūsu punktam, pamanīju jau pretim nākam divas komandas, kas bija jau ceļā atpakaļ uz finišu. Viena no tām bija tā, kas mūs apdzina neilgi pēc pirmā punkta. Tā kā biju pa stigu soļojis nedaudz ātrāk, tad pie punkta atkal nācās pagaidīt komandas biedrus, un tad nu sapratām, ka varbūt mūsu lēnā iešana nemaz tik lēna nav bijusi, un viss vēl nav zaudēts. Izlēmām, ka neiesim to pašu ceļu, ko mūsu sastaptās komandas, bet mēģināsim pa taisno tikt ātrāk uz lielāka ceļa, par šo variantu mūs vēl vairāk iedrošināja arī ceturtā punktā sēdošais zemessargs, apliecinot, ka mūsu plānoto ceļu dažas komandas jau bija devušās.

Līdz mājām bija palikuši nedaudz mazāk kā 4 kilometri, un tad nu sapratām, ka jācenšas cik spēka. Viens no mūsu komandas biedriem paņēma vēl somu no mūsu lēnākā dalībnieka un pat ar abām somām uz muguras metās skriet. Skriešana gan īpaši ilgi nesanāca, jo nu pēc pārsimts metru skriešanas Kārlim kāju savlika krampī. Taču joprojām turpinājām ātri soļot, un tā kā bijām nokļuvusī jau līdz tai vietai, kur treniņos skrienu diezgan bieži, tad līdz bataljonam ceļu jau zināju bez kartes. Sāka jau gan arī pamazām krēslot, pulkstenis nopīkstēja seši vakarā un domas par to, ka esam jau gandrīz galā mudināja neapstāties, bet censties vēl vairāk. Saņēmu arī zvanu no Jāņa Krūmiņa, kurš pastāstīja, ka viņa komanda esot izstājusies, taču šobrīd labākais laiks finišā esot Madonas komandai ar rezultātu 8 stundas. Tā kā jau tajā brīdī bijām distancē vairāk kā astoņas ar pusi stundas, tad bija skaidrs, ka par uzvaru necīnamies, taču, kad nonācām finišā, izrādījās, ka esam apsteiguši arī abas komandas, ko manījām iznākam no ceturtā punkta un šobrīd esam otrā komanda, kas finišējusi ar rezultātu 8 stundas un 50 minūtes, zaudējot Madonas komandai 36 minūtes.

Par lielu prieku mums, no pārējām finišējušām komandām mūs apsteidz vien vēl tikai viena, kura finišēja ar rezultātu 8:39. Un tā nu neskatoties uz domu distances vidū par izstāšanos no distances beigās tikām pie bronzas medaļām.

Kopumā varu teikt, ka piedzīvojums patieši bija interesants, un arī nogurums pēc tā bija milzīgs. Vienīgās 'traumas' no distances ir smagās somas nospiestie pleci, kas vēl nedaudz smeldz arī šodien. Taču kopumā jāsaka paldies visiem komandas biedriem par varonīgu cīnišanos līdz pat galam.

Jāpiebilst vien, ka ar rezultātu finišēja ne tuvu visas komandas, jo daudzas komandas izstājās (ik pa laikam busiņš no baltaljona devās, lai savāktu kādu izstājušos komandu), citām pat izdevās diezgan krietni nomaldīties, to gan pamanījās izdarīt arī uzvarētāji no Madonas, kas jau uz pirmo punktu esot 20 minūtes zaudējuši, ejot ne tajā virzienā. Mums arī palaimējās ar salīdzinoši agro starta minūti, jo tiem, kas startēja vēlāk beigas nācās veikt tumsā, un, šķiet, ka nevienai komandai lukturu līdzi nebija.

Veiktā distance Ogres rajona kartē

Kā es ziemā braucu kontrolpunktus lūkoties

Pēc nelielas rakņāšanās rezultātu arhīvos atradu, ka mans pēdējais starts ziemas orientēšanās ir bijis 2001.gada martā Latvijas čempionātā, kas notika Ļaudonā. Nu ir pagājuši gandrīz astoņi gadi, un šajā nedēļas nogalē atkal biju sastopams mežā uz slēpēm, meklējot kontrolpunktus Latvijas čempionātā ziemas orientēšanās "Jaujās".

Pēc vakardienas garās distances arī nonācu pie secinājuma, ka iespējamais iemesls, kāpēc pēdējos gados esmu vairījies no slēpošanas ir bijusi tieši ziemas orientēšanās, nevis pati slēpošana. Kādreiz, ja ziemā treniņos slēpoju, tas automātiski nozīmēja, ka noteikti būs jābrauc uz ziemas-o mačiem. Pēdējās pusotras nedēļas riņķošana pa Ogres slēpošanas trasi bija nedaudz manī atkal atjaunojusi slēpošanas prasmes, taču, biju pavisam piemirsis, ka ziemas-o nebūt nenozīmē jauko slēpošanu. Ziemas-o ir patāla saistība ar skaistu slēpošanu, jo patiesībā tā ir šļūkšana un krišana no ledainiem kalniem bez smukām nobraucienu špūrītēm, mīcīšanās pa skujām un zariem, cenšanās atsperties kārtējam solim, tai pat laikā iedurot nūju sniegā tā, ka to knapi var izvilkt laukā, kur nu vēl normāli atsperties. Tās bija manas domas pēc vakardienas. Jāatzīst, ka šodien nedaudz uzsnigušais sniegs nedaudz uzlaboja manu kopējo iespaidu, taču tik un tā, šķiet, ka ziemas orientēšanās sacensībās tik drīz vairs nebraukšu, kaut kā 'nepaķēra'.

Vakardienas 15,6 kilometru distancē devos ar sākotnējo domu nobraukt distanci aptuveni 2 stundās, taču piedzīvojums izvērtās ilgāks - 2 stundu un 44 minūšu garumā. Te gan jāatzīst, ka, tā kā uzdevums vairāk bija pasniegt sev labu garo treniņu, un braukšana uz rezultātu šoreiz nebija mans mērķis, tad centos braukt pavisam mierīgi, bez stresa.

Mierīgo braukšanu jau pašā sākumā gan nedaudz pabojāja nedienas ar manis pašbūvēto planšeti, kurā sākumā nevarēju iedabūt karti, savukārt pēcāk karte nepārtraukti centās tikt laukā no maisiņa, kas bija nostiprināts uz planšetes. Pie ceturtā punkta beidzot šo problēmu biju atrisinājis, taču tas nebūt nenozīmēja, ka piedzīvojumi ar planšetēm bija galā - kartes maiņas punktā tik enerģiski centos iedabūt planšetē jau jauno karti, ka pamanījos noraut planšetes kartona galdiņu no stiprinājuma. Kādu laiku 'galdiņš' vēl nedaudz turējās klāt, taču drīz vien nācās karti ņemt rokā, lai apskatītu nākamo etapu, un braukšanas laikā to aizbāzt aiz planšetes gumijām. Viens labums gan tam bija, jo varēju patrenēt atmiņu, ko arī gana labi izdevās izdarīt, vairumā etapu izbraucot ar ne vairāk kā diviem kartes apskatīšanās piegājieniem. Pēc finiša man tika apsolīts, ka kādu planšeti, ar ko braukt stafetē, man iedos, taču arī iedotā planšete šodien atbrauca atpakaļ no meža krietni pabojātāka nekā aizbraucot. To diezgan nopietni pabojāju vienā no kritieniem no kalna, kur līdz ar planšeti nedaudz cieta arī mana seja, kas pret sniegu tika nedaudz nobrāzta, kā rezultātā uz planšetes brīžiem parādījās pa kādai asins lāsei.

Kritieni no kalniem noteikti arī ir viena no tām lietām, kāpēc man tās emocijas par ziemas-o ir ne pārāk spožas. Šodienas brauciens gan bija no kritieniem daudz brīvāks, jo ja neskaita negadījumu, kurā tika iesaistīta arī planšete, tad vairāk īpašu kritienu nebija. Taču vakar gan kritu uz nebēdu, jo brauksāna no kalna kaut kur starp kokiem pilnā ātrumā un cerībā, ka neviens koks netrāpīsies ceļā, nemaz nerada prieku. Liels kritiens (un tas ir tad, kad kājas aiziet 'pa gaisu') jau tika piedzīvots vakar ceļā uz trešo kontrolpunktu. Un lai arī apzinos, ka manis izvēlētais variants nebija tas labākais, taču cerētās platās špūres vietā (kā nekā kartē ar trekno zaļo līniju) nobraucienā no kalna mani sagaidīja kaut kādi sniega pampaki un no sniega paspraukušies krūmiņi, līdz ar to kritiens, ņemot vērā arī kalna stāvumu, bija gandrīz vai loģisks. Pēc tam kritu vēl vairākas reizes, kuras zemāk kartē esmu ievilcis ar trasei perpendikulārām resnākām svītrām.

Toties orientēšanās pieejai ziemā gan, kā jau vakar braucot uz mežu ieminējos, ir velkamas paralēles ar parkorientēšanos pilsētās ielu labirintos.  Par šo manu definējumu dažs labs gan pasmējās, taču tāpat kā vasarā viss, kas ir nepieciešams no līkumotajiem ceļu vairantiem izvēlēties to taisnāko un ātrāko. Ziemā gan jāņem vērā arī špūru ielums, taču pēc vakardienas sapratu, ka ne vienmēr kartē zīmētās špūres braucamība dabā atbilda tam, ko no kartē izlasītā varētu sagaidīt, līdz ar to, galvenokārt centos izvēlēties varbūt nedaudz garākus variantus, toties tādus, kuros varēja izmantot lielākus ceļus vai stigas. "Jauju" reljefa formas gan arī nedaudz ietekmēja labākā ceļa izvēli, jo atsevišķās, lai izvairītos no vairāku nogāžu škērsošanas nācās nedaudz palauzīt galvu, taču kopumā domāju, ka man tas izdevās tīri pieņemami.

Kopumā ar savu veikumu esmu apmierināts tīri labi, un lai arī vakar rezultātu sarakstā aiz manis bija vien noņemto dalībnieku uzvārdi, taču prieks par distances veikšanu bija gana liels. Šodienas veikums jau bija krietni labāks, jo biju nedaudz apradis arī orientēšanos, gan arī doma par to, ka mani finišā gaida komandas biedri, lika braukt nedaudz ātrāk, un ielaušanās Latvijas čempionāta stiprāko komandu 10niekā jau arī nemaz nav peļama (jāatzīst gan, ka arī šodien zem mūsu komandas bija vien noņemtās komandas). Taču kopumā, kā jau minēju, domāju, ka nez vai drīzumā kādā ziemas-o mačā vēl startēšu. Slēpošanai pa trasi 'nē' gan es nesaku!

Kartes:

Garās distances 1.aplis

Garās distances 2.aplis

Stafete

Traumas novērtējums

Vakar biju aizdevies pie fizioterapeita, lai apskata manas traumas nopietnību, jo, lai arī ar katru dienu kājas sajūtas uzlabojas, tomēr līdz galam vēl sāpes nav izzudušas. 

Tā nu gandrīz stundu tika veiktas dažādas manipulācijas, kā rezultātā saņēmu ziņu, ka visticamākais cēlonis ir bijusi mazā liela kaula nobīde potītes rajonā (blakus bildē var redzēt, kurš tad īsti ir tas kauls).

Tā kā kauls bija lejasdaļā nobīdījies, tas bija ietekmējis arī visus saistītos muskuļus un saites, un radīja sāpes arīceļ arajonā, un pat brīžiem sāpēja līdz pat iegurņa kaulam, kas arī fizioterapijas laikā tika "salabots" kā pienākas.

Saņēmu solījumu, ka tuvāko dienu laikā varēšu atsākt skriet. Bet tā kā sestdien startēšu Pļaviņās ziemas-o čempionātā, tad šobrīd tiek veikta nopietna gatavošanās aktīvi slēpojot. Ogres trase gan ir vietām diezgan nopietni apledojusi, kā rezultātā jau ir piedzīvoti vairāki lielāki kritieni, taču pagaidām tas nav mani atturējis no turpmākas slēpošanas. Vienīgi tagad jūtu, ka skriešanas laikā rokas diži daudz nav bijušas nodarbinātas, jo pēc gandrīz nedēļu ilgas slēpošanas tieši rokas ir visvairāk sagurušas. Domājams, ka pēc svētdienas stafetes slēpes likšu malā un centīšos atkal treniņos pārvietoties skriešus.

No traumas uz slēpēm

Sportiskā alkatība, kā jau iepriekš minēju, piemīt arī man. Un pagājušonedēļ pēc skrējiena dienas pirmajā pusē izlēmu vakarā aiziet uzslēpot, lai gan bez tā varēja ļoti labi iztikt. Taču vēl pirms paspēju uzvilkt slēpes kājās, skrienot paslīdēju un nokritu. Tā rezultātā ļoti nevieksmīgi kaut ko izdarīju ar kājas muskuli, katrā ziņā sākumā likās, ka tā vairāk ir cīpsla, kas ir pastiepta, taču vēlāk sāka sāpēt arī ikru muskulis.

Pirmās divas dienas no skriešanas nācās atturēties, pirmao dienu pat īsti paiet nevarēju. Taču tad sapratu un jutu, ka organisms ir pieradis pie pietiekami lielas slodzes un tāda pēkšņa pilnīga atpūta pašsajūtu nemaz neuzlabo. Savādi, bet slēpojot traumētais muskulis netiek izmantots, vismaz sāpes nejūt. Tā nu kopš piektdienas esmu pievērsies slēpošanai. Slēpošana gan vakar un aizvakar bija ar lampu, kas to Ogres ledainajā trasē (šodien jau ir nedaudz uzsnidzis un vairs tik traki neslīd) padarīja visai ekstrēmu.

Īstenībā jau tā trauma vispār ir ļoti savāda, jo normālā stāvoklī nevaru pat atrast nevienu veidu, kā sāpošo vietu un muskuļa daļu nedaudz pastiept. Pat interentā meklējot līdzīgas traumas neko tamlīdzīgu īsti atrast nevarēju. Nu jau gan paliek labāk un domājams, ka tuvākās dienas atkal atsākšu skriet, bet nu rīt tik un tā dodos pie fizioterapeita, lai apskata, kas tur par vainu.

No treniņu veida maiņas esmu arī nedaudz ieguvis. Tā kā treniņu slodze tomēr ir nedaudz mazāka un reizē arī citādāka, tad esmu nedaudz atpūtinājis no skriešanas sagurdinātos muskuļus. Arī nelielās traumiņas, kas ik pa laikam lika sevi skrienot manīt, ir pazudušas. Un vēl jau arī jāpiemin, ka līdz ar slēpošanas īpatsvara pastiprināšanos manā treniņu procesā un līdz ar to slēpošanas prasmju nelielu atsvaidzināšanu esmu nolēmis sestdien un svētdien piedalīties LČ ziemas-o. Cerēsim, ka tikšu no meža laukā pirms visi punkti jau būs novākti :)

Sportiskā alkatība

Lasot par Anatolija un Valtera piedzīvojumiem Zviedrijā, aizdomājos par tādu lietu kā 'sportiskā alkatība'. Termins ir manis paša izdomāts, un tas varētu tulkoties apmēram tā: Sportiskā alkatība - nomainot treniņu vidi, vēlme izmēģināt pēc iespējas vairāk jaunās treniņu iespējas. Principā domāju, ka tā ir lieta, ar ko ir saskāries vairāk vai mazāk ikkatrs. Atceroties kaut vai nometni Ventspilī, arī es centos izmantot pēc iespējas vairāk piedāvātās treniņu iespējas - pat trīs treniņi dienā. Lai gan var apšaubīt, vai tas patiesi bija vajadzīgs. Taču te sportiskā alkatība ņem virsroku, nu gluži tāpat kā reizēm pie galda pilna ar gardumiem, kad gribas nobaudīt no visa pa drusciņai, lai gan it kā apzinies, ka pēc tam varētu būt arī nepatīkamas sekas no pārēšanās.

Visumā jau varētu uzskatīt, ka sportiskā alkatība pati par sevi nav nekas slikts, ik pa laikam nelielas izmaiņas treniņprocesā ir pat vēlamas. Taču, kas par daudz, tas par skādi, un pārmērīga sportiskā alkatība var novest pie ierastās harmonijas izjaukšanas, kas var tālāk novest pat pie traumām vai slimībām.

Teorētiski sportiskajai alkatībai pastāv arī cits veidols, kad tiek izmantoti visdažādākie treniņu līdzekļi, nevis, lai vienkārši tos izbaudītu un izmēģinātu, bet, lai akli censtos par visām varītēm un pēc iespējas ātrāk uzlabot savu sportisko gatavību.

Sezona tuvojas

Dienu skaitītājs blociņa sānos liecina, ka līdz pirmajām LK sacensībām atlikusi 61 diena jeb nepilnas deviņas nedēļas. Ja tā padomā, tad tas ir visai neilgs laika sprīdis, un pēdējais laiks sākt domāt par orientēšanās prasmju atsvaidzināšanu. Karti pēdējo reizi turēju rokās Ventspils nometnē decembra beigās, taču šī brīža sniegotie apstākļi nepavisam nevilina mēģināt ar karti skriet treniņos tepat Ogres mežā. Izskatās, ka pirmais solis būs vismaz kartes vērošana, skrienot pa ceļiem, jo skriešana pa sniegotu mežu ir daudz citādāka un arī fiziski grūtāka nekā skriešana pa mežu bezsniega apstākļos. Tāpēc, ja kaut ko citādāku, taču kaut nedaudz tomēr saistītu ar orientēšanos, varu darīt arī vienkārši skrienot pa ceļiem, tad kāpēc izvēlēties grūtāko :) Katrā ziņā jācer, ka sniega sega mežā, tuvojoties aprīlim, manāmi saruks, lai varētu arī kā nākas iemēģināt skriešanu ar karti. 

Pagājušajā gadā Kurzemes pavasaris bija Liepājā, kur sniega sega parasti pat ziemā ir minimāla, tāpēc gluži labs mežs aprīļa sākumā tur nebija nekāds brīnums, taču, atceroties Kurzemes pavasari Talsu apkārtnē, kur dažs labs pat mača laikā paguva šķērsot aizsalušu ezeru, tad patiešām ļoti ceru, ka Tērvetē sniega apstākļi būs tuvāki tam, kā tas bija pagājušogad nevis tam, kas bija Talsos. 

Piedevām tā vien šķiet, ka Kurzemes pavasaris būs ne tikai pirmais LK mačs, bet arī manas oficiālās sezonas atklāšanas sacensības. Lielāka skaidrība par tālākiem plāniem gan vēl pagaidām nav, lai gan tā vien šķiet, ka pēc Kurzemes pavasara nākamais mačs varētu būt Lieldienu balva, un pēc tam aprīļa beigās, iespējams, varētu aizbraukt uz vienām sacensībām Lietuvā. Taču nāks tuvāk, un tad jau redzēs kas un kā.