Sezonas rezumē #5 - Rencis skrien

2009.gada ziemā, lai arī necerēti daudz priekš sevis slēpoju, tomēr pievārēto kilometru apjoms arī pieauga visai ievērojami salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem. Un skriešanas ātruma palielināšanās viennozīmīgi ļāva uzlabot arī rezultātus orientēšanās distancēs, un vismaz garajos etapos regulāri bija labi rezultāti (šķiet, trešais laiks Baltijas čempionāta garās distances garajā etapā, Jukolas pirmā etapa 4 km skrējiens uz pirmo punktu un bija arī vēl citi). Taču arī mani starti un rezultāti skriešanas sacensībās jūtami uzlabojās.

Vēl 2008.gada nogalē piedalījos Rudens krosā tepat Ogres Zilajos kalnos, kā arī Rembates skrējienā 18.novembrī, taču tās vairāk bija atskaņas no iepriekšējās sezonas un arī nekāds īpašs uzsvars uz šīm sacensībām netika likts.

Aprīļa beigās savu varēšanu notestēju skrējienā "Cēsu pavasaris", kurā gadu iepriekš biju uzvarējis. Šogad finišēju kā ceturtais, taču rezultātu uzlaboju par vairāk kā minūti, tāpēc arī kritiens vietu ziņā ir tikai tāds relatīvs zaudējums. Nākamā piedalīšanās skriešanas sacensībās bija vien pēc divarpus mēnešiem, kad skrēju apkārt Vaidavas ezeram. Šeit laikam bija jūtams gan Somijā un Norvēģijā pavadītā laika rezultāts (gana daudz tur sanāca skriet pa kalniem), gan arī vispār cītīgā trenēšanās un Vaidavā pārliecinoši finišēju kā pirmais, savu iepriekšējā gada rezultātu uzlabojot par vairāk kā 2 minūtēm un tikai nedaudz atpaliekot no sacensību rekorda.

Vasarā arī izlēmu, ka septembra beigās startēšu pusmaratonā, kas norisinājās Valmieras maratona ietvaros. Cītīgie treniņi augustā un septembrī (tai skaitā Pasaules čempionātā Ungārijā un Pasaules militārajā čempionātā Igaunijā, kad čempionāti man jau bija beigušies), kā arī aktīvā Ogres stadionā izmantošana vismaz reizi nedēļā vainagojās panākumiem un Valmierā sev par lielu prieku izdevās izpildīt iekšējo cerību paskriet zem stundas un desmit minūtēm un finišēju otrais ar rezultātu 1:09:38. Tā kā īpaši skriešanai pa asfaltu gatavojies nebiju, tad skrējienā gūtās traumas šķiet likumsakarīgas, un šis pasākums arī patiesībā pa lielam noslēdza 2009.gada sezonu.

Vēl pašās oktobra beigās, kad pēc Valmieras, kā arī orientēšanās maratona biju šķietami atguvies, devos uz Siguldu, kur uzvarēju Siguldas kalnu maratonā 1 apļa distancē. Šis pasākums gan tā vien šķiet bija nedaudz par smagu manam ļoti aktīvi nodarbinātajam organismam pēdējo divarpus mēnešu garumā (Pasaules čempionāti, Valmieras pusmaratons, o-maratons) un tāpēc sekojošās pazīmes par pārslodzi organismā izdevās apkarot ne bez problēmām.

Kopumā jāsaka, ka šī skriešanas sezonā tāpat kā orientēšanās ir bijusi labākā manā karjerā un skriešanā nākamajam gadam ir pat konkrētāki mērķi nekā orientēšanās. Te gan jāsaka, ka skriešanā vispār ir vienkāršāk nolikt konkrētus mērķus, kaut vai rezultāta izteiksmē. Esmu arī gana daudz domājis par to, vai nevajadzētu skriešanai pievērsties pamatīgāk, atstājot orientēšanos otrajā plānā, kā dažs labs man ir ieteicis, taču visticamāk pagaidām vēl palikšu vairāk uzticīgs skriešanai pa mežu, lai gan nekad jau neko nevar zināt.