Asiņainie treniņi

Šogad šķiet reizes 3-4 esmu no treniņa pārnācis mājās ar asinīm uz kādas ķermeņa daļas. Lielajā aukstumā, kad ārā bija ap -20, tad, šķiet, divreiz man bija sācis nedaudz asiņot deguns - laikam deguna kapilāri nebija izturējuši lielo aukstumu. Tad vienreiz pārnācis mājās un novilcis cimdu atklāju, ka viens no pirkstiem ir kārtīgi notecējis ar asinīm. Šis joprojām ir visai mīklains gadījums, un visreālākais atšifrējums šo asiņu izcelsmei ir tas, ka, ejot laukā no mājas, kaut kā esmu aizķēris roku, verot ciet vārtiņus.

Savukārt vakar piedzīvoju pirmo šī gada kritienu uz asfalta. Iepriekš pāris reizes gadījās paslīdēt un zaudēt līdzsvaru, taču nokrist uz sniegota seguma ir daudz mazāk sāpīgi nekā to izdarīt uz asfalta. Lai arī šīs dienas sniegs kūst patiesi strauji, un lielākoties asfalta segums uz visiem ceļiem ir praktiski no sniega atbrīvojies, tomēr vietām vēl kāds ledus laukums uz ceļa ir palicis. Tieši tādu vakar vakarā nepamanīju un paslīdot, pēc slaida lidojuma piezemējos uz asfalta, nedaudz apskādējot celi. Visnepatīkamākais bija tas, ka treniņš vēl nebija ne pusē, bet cimdi jau bija slapji, un tāpēc uz treniņa beigām slapjo cimdu dēļ sāka salt rokas.

Mazuma pieskaņa

Vakar pēc treniņa aizdomājos par interesantu lietu. Ir reizes, kad treniņam nesanāk īpaši daudz laika, un tā iemesla dēļ treniņš tiek saīsināts. Reizēm gadās, ka treniņš tiek noīsināts jau paša treniņa laikā, taču lielākoties jau iepriekš zinu, ka man daudz laika treniņam nav. Tā lūk aizdomājos par to, kāda ir mazākā distance vai laika sprīdis, dēļ kura būtu gatavs vispār iet laukā no mājas. Man šķiet, ka dēļ 15-20 minūšu skrējiena nemaz netērētu laiku un skriet neietu, jo, ģērbjoties un mazgājoties pēc treniņa, gandrīz vairāk laika tiktu veltīts šim procesam nevis pašam treniņam.

Protams gadās izņēmumi. Pagājušogad Norvēģijā, kad bijām Pasaules kausā, tad vakarā gājām kopā skriet ~15 minūtes ar peldi beigās, taču tas vairāk bija kā tāds atjaunojošs paskrējiens un par treniņu jau to īsti nenosauksi. Tāpat arī orientēšanās sprinta sacensībās sanāk skriet vien ~15 minūtes, taču ar iesildīšanos un atsildīšanos tur tā kustēšanās sanāk krietni ilgāka.

Jebkurā gadījumā, sākot tikai skriešanas gaitas, 15 minūšu skrējiens, iespējams, ir maksimums ko vajadzētu pirmajās reizēs mēģināt, taču arī tad droši vien dēļ 5 minūšu skrējiena jaunais skriešanas aktīvists skriet neies. Bet ar laiku droši vien šis minimālā treniņa slieksnis pieaug. Un tad nu ir jautājums, vai arī Tev, dārgais lasītāj, ir kaut kāds iedomāts minimālais treniņa laiks vai distance, par kuru mazāk Tu neredzi jēgas skriet?

Puteņo

Laika prognozē tika solīts, ka šodien būs putenis, tāpēc izlēmu, ka ierasto pirmdienas skriešanu manēžā aizstāšu ar treniņu ārā, kamēr vēl ielas bez sniega, bet uz manēžu došos šovakar. Vakar skrējās gluži labi, un arī šorīt no rīta izlēmu iziet paskriet un biju pārsteigts, ka no solītā puteņa ne vēsts, un sāku jau domāt, ka manēžas treniņu būšu pārcēlis velti. Taču nepagāja ne 10 minūtes kopš biju atpakaļ no treniņa un vēl pēc pārdesmit minūtēm, kad jau devos uz Rīgu, kā no gaisa visai intensīvi sāka birt sniega pārslas, kas kopā ar diezgan stipro vēju, tomēr apstiprināja solītās puteņošanas prognozes. Tā nu vakarā došos uz manēžu, kur vēl pagaidām sniegs nav manāms.

Par olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionātu

Lai arī olimpiskās spēles Vankūverā rit pilnā sparā, tomēr ļoti daudz laik veltīt TV pārraidēm nesanāk - cenšos ievērot vismaz kaut kādu režīmu un pa nakti gulēt. Taču tik un tā ik pa laikam šo to no olimpiādes redzu. Vakar, piemēram, interesanti bija dzirdēt šorttreka pārraidē, ka Korejas sportistiem par uzvaru olimpiskajās spēlēs valsts nodrošina dzīvi uz visu atlikušo mūžu. Nez cik tajā it patiesības, taču tāds novērtējums no valsts puses patiesi ir ko vērts.

Taču galvenās pārdomas man bija par to, ka bieži vien ir dzirdēts, ka medaļa olimpiskajās spēlēs ir daudz vērtīgāka kā zelta medaļa Pasaules čempionātā. Vai tā patiesi ir, to jau gan varētu pateikt tikai kāds, kas pie olimpisko spēļu un pasaules čempionāta medaļām ir ticis. Tomēr, manuprāt, vienīgais iemesls, kāpēc tas tā varētu būt, ir tāpēc, ka olimpiskās spēles piesaista daudz lielāku skatītāju pulku un sportista sasniegumu - zelta medaļu olimpiādē, ievēro daudz vairāk cilvēku salīdzinot ar pasaules čempionātu. Ja pēc uzvaras saņem daudz vairāk atzinības vārdus, daudz vairāk intervijas un publicitātes nekā pēc kāda cita sasnieguma, tad noteikti ar laiku šķiet, ka tāds panākums ir svarīgāks un nozīmīgāks par citiem. Līdz ar to sanāk, ka olimpiskās zelta medaļas kā visvērtīgākās medaļas veidols ir tikai psiholoģisku faktoru rezultātā radies - tā teikt - viss ir tikai galvā :)

Prognozes par sniegu

Redzot to, kas šodien atkal notiek uz ceļiem un to visu kas nāk no gaisa, man ir ļoti lielas aizdomas, ka pirmie orientēšanās mači būs pa kupenām. Un, lai arī Kurzemes pavasaris būs pie jūras, kur parasti sniegs nokūst visātrāk, tomēr, zinot arī situāciju ar lielo sniega daudzumu Kolkā, šķiet, ka arī Kurzemes pavasarī šogad sniega būs vairāk kā citus gadus (pirms pāris gadiem gan Talsos Kurzemes pavasarī mežs bija pilns ar sniegu un vēl dažs pamanījās šķērsot aizsalušo ezeru sacensību centra tuvumā). Taču galvenais, lai sniegs neiespaidotu pirmās atlases, kas būs jau nedēļu pēc Kurzemes pavasara - ar sniegā iemītām taciņām no punkta uz punktu nez vai būtu jēga no atlasēm. Taču ceru, ka līdz tam laikam tomēr no sniega būsim atbrīvojušies. Kādas ir Tavas, manu mīļo lasītāj, prognozes par to, kad sniegs mežā nokusīs?

Rīta agrumā

Pagājušajā nedēļas nogalē biju izbraucis ārpus Latvijas, līdz ar to pāris dienas nācās iztikt bez skriešanas. Un, lai arī man īpaši izlaist treniņus nepatīk, tomēr tā bija laba iespēja nedaudz atvilkt elpu pēc aizvadīto nedēļu visai lielā treniņu apjoma.

Tās bija izmaiņas ierastajā treniņu režīmā pagājušajā nedēļā, taču arī šonedēļ bija kas jauns. Lai arī no rītiem man vienmēr bijušas problēmas laicīgi piecelties šonedēļ jau divas reizes biju skriet no rītiem ap pulksten pusastoņiem, kad daļa jau dodas savās rīta gaitās uz darbu, skolu vai vēl kur citur. Trešdien izlēmu iziet paskriet no rīta, jo vakarā bija jābrauc uz Siguldu uz LOF valdes sēdi un skaidrs, ka tādējādi vakarā skriet neiznāktu. Taču trešdien sapratu, ka rīta skriešana ir gluži patīkama un tāpēc arī šorīt biju samanāms Ogres ielās.

Šorīt patiesībā skriešana bija jo īpaši interesanta lielās snigšanas dēļ. Varēju novērtēt cik labi un cik agri tiek tīrītas ielas un trotuāri un vēl piedevām izbaudīt milzumdaudz sniega, kas nepārtraukti sitās sejā. Un par lielu brīnumu, neskatoties uz sniegu, treniņš pat sanāca gluži labā tempā, laikam gan tāpēc, ka centos pēc iespējas skriet pa ielas braucamo daļu, kur mašīnas sniegu jau bija izbraukājušas. Trešdien skrēju pa dambi uz Ogres salas, un tur sanāca vien tāda mīcīšanās pa sniegu - šodien gluži cita lieta.

Par mērķiem

Daļa sportistu (domāju, ka lielākā daļa) ne vienmēr vēlas atklāt savus sportiskos mērķus. Iemesli tam noteikti ir dažādi - konkurentu turēšana neziņā, māņticība, neticība sevis uzstādītajiem mērķiem u.c.

Mērķus mēdz iedalīt dažādi, bet viens no dalījumiem ir procesa mērķi  (process goals) un galarezultāta mērķi (outcome goals), kur procesa mērķi ir vairāk īstermiņa, kas fokusējas uz kaut kādām regulārām aktivitātēm (piemēram, katru dienu noskriet 10 kilometrus vai vismaz divreiz nedēļā skriet treniņā ar karti), kas ilgākā laika posmā noved pie nospraustā galarezultāta mērķa (piemēram, zelta medaļa Latvijas čempionātā).

Tā nu, domājot par to, ka sportisti nevēlas atklāt savus mērķus, sapratu, ka, ja mans kāds jautā par to, kādi ir mani mērķi, lielākoties uzskatu, ka jautātājam būtu jāizklāsta savi lielie galarezultātu mērķi, kurus nez vai gribētu atklāt. Bet, ja nu tā vietā man jautātu par maniem procesa mērķiem, tad noteikti būtu daudz lielāka iespēja no manis sagaidīt kādu konkrētu atbildi.

Atkal apkārt manēžai

Atkal klāt pirmdiena un Rencis atkal riņķo pa manēžu. Kas to būtu domājis, ka šoreiz pat tiks pieveikti 150 apļi?! Vienīgais bonuss, ka, pa manēžu skrienot, nepūš vējš acīs un var gluži labi, skrienot pētīt karti.

Sniega duša

Apmēram nedēļu man mājās nebija ūdens. Lielais sals darīja savu un ūdensvads aizsala, atstājot mūs bez ūdens. Un lai arī apkārt mājai sniega kaudzes ir tik lielas, kā sen tās nav bijušas, tomēr sniega kausēšana, lai dabūtu ūdeni kaut kādām nepieciešamākajām lietām - trauku mazgāšanai, tualetei u.tml, ir visai laikietilpīga padarīšana un arī ūdens daudzums, ko var dabūt no pilnas bļodas ar sniegu, ir visai niecīgs.

Pirmajā vakarā arī atteicos no treniņa, jo nebija jau kur mazgāties, taču nākamajā dienā sapratu, ka to, kad ūdens atgriezīsies, es paredzēt nevaru, un tāpēc jau neiešu izlaist treniņus. Taču, tā kā nomazgāties pēc treniņa arī vajag, tad sapratu, ka mazgāties var arī laukā sniegā. Tā nu vairākas dienas mana pēctreniņu procedūra bija norīvēšanās ar sniegu. Un, ja pirmās dienas tā padarīšana likās visai saldējoša, tad jo dienas, jo patīkamāka kļuva šī nodarbe. Piedevām no norūdīšanās viedokļa domājams arī šī ir gluži laba lieta. Ne velti vecajā krievu filmā "Fortūnas džentelmeņi" galvenais varonis savus aizbilstamos no rīta dzina sniegā vingrot.

Pēdējās dienas gan atradu citas alternatīvas treniņiem, kur bija pieejama arī duša (kaut vai - treniņš manēžā), taču tik un tā sniegā esmu paspējis nodušoties un nu jau arī atkal mājās ir ūdens.

Apļu rekords

Vakar, līdz ar lielo sniegputeni un neizbrienamām/neizbraucamām ielām, izlēmu, ka vismaz uz vienu dienu jābeidz mocīties un stampāties pa sniegotajām ielām, un vakarā devos uz Ogres manēžu. Aplis manēžā vien 150 metrus garš un par spīti visām neērtajām virāžām (patiesībā jau virāžu nav, tikai asi pagriezieni) nepilnas 40 sekundes vajadzīgas, lai veiktu pilnu apli. Ik pēc 16 minūtēm mainot virzienu, kopumā pieveicu 142 apļus. Uz šī fona iepriekš skrietie 50 apļi stadionā tāds nieks vien ir, lai gan veiktā distance patiesībā jau apmēram tāda pati vien sanāk.

Manēžā gan salīdzinājumā ar skriešanu ārā (kaut vai ārā pa stadionu) īsti nevienas priekšrocības nav, ja neskaita to, ka ziemas laikā tur nav sniega. Visādi citādi manēžā ir pavisam mazs aplis, asi līkumi un nepavisam nav svaigs gaiss. Piedevām manēžā arī svīstu daudz vairāk nekā skrienot ārā.

Līdzības

Orientēšanās tehnikas viens no kalngaliem ir spēja paredzēt situāciju un vizuāli iztēloties apkārtni, kurā nonāksi tikai pēc brīža , teiksim pēc 100-200 metriem, tādējādi karti jau būsi lasījis uz priekšu un, nonākot tajā vietā, vairs nebūs jāmeklē, kur tad īsti atrodies.

Vakar aizdomājos, vai eksistē arī citi sporta veidi, kur kas līdzīgs ("paredzēšana uz priekšu") ir nepieciešams. Piemēram, šahā vai dambretē ir nepieciešams domāt vairākus gājienus uz priekšu, tāpat arī komandu sporta veidos ir nepieciešams paredzēt, kur pēc brīža atradīsies tavs komandas biedrs, lai saņemtu piespēli. Taču, manuprāt, vislielākā līdzība ir rallijā, kur vizuāli prātā jau nepieciešams redzēt nākamo vai pat aiznākamo līkumu, parasti ar stūrmaņa palīdzību, lai arī fiziski šis līkums redzams vēl nav. Lai gan varbūt ir vēl kāds sporta veids, kur šī nepieciešamība "redzēt uz priekšu" pastāv vēl lielāka...