13==4

Lieldienās, kad citi pavada laiku šūpojoties, krāsojot un ēdot olas, ir arī atrodami tādi, kas izvēlas skriet pa mežu, skriet pa mežu arī ne pārāk patīkamos laikapstākļos. Tā nu divas dienas pavadīju Ventspils tuvumā un mēģinot atklāt orientēšanās sezonu.

Galu galā rezultāts sanāca tāds pats kā pērn - 4.vieta. Man jau patīk tā sakritība, ka pērn biju piektais pirmajā dienā, astotais otrajā, un galu galā ceturtais (5+8=13==4), un arī šogad 13==4, jo biju vienpadsmitais pirmajā dienā, bet otrajā dienā otrais, tātad 11+2=13==4.

Ja nerunā tik daudz par cipariem, bet vairāk par to, kā man gāja mežā, tad jāsaka, ka pirmajā dienā visu pirmsstarta procedūru izjauca, tas, ka biju pilnībā pārliecināts, ka starts man ir 2 minūtes vēlāk kā patiesībā, kā rezultātā mani jau skaļi sauca uz startu, kad vēl spraudu pie krūtīm numuru, bet 10 sekundes pirms starta vēl liku uz pirksta identu un tā arī nepaspēju pirms starta caurskatīt leģendas, ko pēdējā laikā pēdējā minūtē pirms starta esmu paradis darīt. Katrā ziņā nepavisam ne likumsakarīgs pēc šī visa ir labākais laiks uz pirmo punktu. Tālāk jau gan vairs tik labi negāja, jo dēļ nelielās steigas startā arī mežā visu laiku jutu, ka īsti nespēju domāt uz priekšu, un ja vēl sākumā līdz 8.KP skrējās puslīdz labi (2.vieta uz to brīdi laikam jau ir apliecinājums, ka gāja pat vairāk kā puslīdz labi), tomēr pēc tam ieraudzīju Mariusu Mažuli no Lietuvas, kurš bija startējis 2 minūtes pirms manis, un tas mani nedaudz izsita no ritma, un pēc tam jau sākās arī nevajadzīga bakstīšanās, tad pirmā lielā kļūda ~1 minūte uz 16.KP, no kura skrienot laukā jau pamanīju Jāni Krūmiņu, kurš startēja 2 minūtes aiz manis. Tas vēl vairāk izsita no ritma un tad jau sekoja vēl divas grandiozas kļūdas gandrīz pašās distances beigās uz 19. un 23.KP, kur garām bija paskrējis gan Krūmiņš, gan jau labu laiku atpakaļ apdzītais lietuvietis, gan arī baltkrievs, kurš beigās finišēja ar otro laiku. Galu galā finišēju vienpadsmitais zaudējot Krūmiņam nepilnas četrarpus minūtes. Kļūdās lielajās vien atstāju gandrīz 5 minūtes plus vēl visādas bakstīšanās. Pēc finiša biju visai pamatīgi dusmīgs uz sevi, šķiet, pat minēju ko par pāriešanu pilnībā uz skriešanu, taču zināju, ka vēl jau otrā diena ir priekšā un klusībā cerēju, ka garajā distancē izdosies noskriet labāk.

Nelielai atkāpei no sacensībām jāpiemin tas, ka sestdienas vakarpusē Ventspils ielās cilvēku praktiski nav. Kāpēc tā, īsti nav skaidrs, taču sajūta brīžiem tāda, ka vairāk neviena šajā pilsētā nav. Atceros, ka pirms pusotra gada, kad decembra beigās kopā ar OK Saldus pārstāvjiem aizvadījām Ventspilī nometni, tad arī toreiz rakstīju par to, ka, vakarā skrienot treniņu pa pilsētu, biju pārsteigts, cik maz uz ielām ir cilvēku. Gandrīz vai kā tāda "mirusī pilsēta".

Jau sestdienas vakarā visu laiku lija lietus, un svētdien papildus tam, ka ārā, šķiet, bija ap +2 grādiem, viss mežs bija arī pilnīgi slapjš. Svētdienas distancē daudz vairāk uz zemes bija manāms sniegs un arī šķērsot ūdens pilnos purvus nācās daudz vairāk kā dienu iepriekš. Šī visa rezultātā skriešana fiziski bija daudz nepatīkamāka un rokas nosalušas bija jau distances sākumā. Rokās uzvilktie cimdi kļuva slapji un rokas sala visai pamatīgi, taču pieļauju, ka bez cimdiem būtu vēl aukstāk. Garajā distancē kopumā izdevās noskriet patiešām daudz labāk kā sestdien vidējā, un, lai arī pirmajā mirklī pēc finiša pašam šķita, ka īpašu kļūdu nebija, tomēr vēlāk, jau pārdomājot savu veikumu distancē, sapratu, ka pilnīgi tīri paņēmu, šķiet, tikai sesto KP un dažus punktus distances beigās. Visus pārējos punktus paņēmu ar lieku bakstīšanos, bet uz septīto punktu pat punktu sāku meklēt vēl pirms stigas, kurai patiesībā bija jāskrien pāri (šeit gan tāda nosacīta paralēlā situācija bija pie vainas), tāpēc kopumā laikam jāsaka, ka orientēšanās prakses trūkums tomēr ir jūtams.

Kopumā jāsaka, ka secinājumi ir gauži līdzīgi tiem, ko minēju pēc pagājušā gada Kurzemes pavasara Tērvetē - koncentrēšanās uz distances beigām (vismaz pirmajā dienā) krietni samazinās; brīžiem varēja just, ka nav skriets pa mīkstu pamatu, kāds ir mūsu mežos; kā arī fiziski vēl jūtu, ka ir kur pielikt (svētdien gan šo sajūtu noteikti arī ietekmēja vispārējā ķermeņa atsalšana). Taču jācer, ka pieredze Ventspilī būs ko devusi plānotajiem startiem nedēļas beigās sprintā Rīgas Zoodārzā un garajā distancē Lilastē (www.kapaok.lv), pēc kuriem visticamāk arī lielos vilcienos jau būs skaidrs sastāvs Latvijas izlasei dalībai Eiropas čempionātā maija beigās Bulgārijā.