svētdiena, 2009. gada 5. aprīlis

Pasaku mežā

. . .

2009.gada orientēšanās sezona beidzot tika iesākta Tērvetē. Lai arī vēl piektdien Ogrē sniega bija gana daudz, un bija sajūta, ka kas līdzīgs būs arī Tērvetē, tomēr Tērvete sagaidīja ar varen lielu sauli, bezsniega mežu, uz nogāzēm ziedošām vizbulītēm, pilnu mežu ar pasaku tēliem un ideālu naktsmītni - ar skatu uz finišu. Un, lai arī viss varbūt līdz galam neizdevās kā iecerēts (nez vai kādreiz tā vispār notiek), tomēr pirms mača noliktie uzdevumi - kopvērtējumā iekļūt TOP6 un TOP3 starp latviešiem, tika izpildīti ar uzviju. Protams, beigu beigās, esot vien nieka 52 sekundes no trešās vietas, neliels rūgtums jau ir jūtams, taču tik un tā esmu gana apmierināts ar paveikto.
1.diena
Ņemot vērā, ka ar karti tā pa īstam skrējis šogad neesmu, ja vien neskaita punktu likšanu Reljefā, tad vakardiena šajā jomā bija uzskatāma par debiju. Līdz ar to nebija ne mazākās nojausmas, ko būšu spējīgs mežā izdarīt, cik ātri esmu pa mežu gatavs skriet.
Pirmais misēklis sanāca uz 4.KP (karte atrodama zemāk), kur pieskrēju pie svešā KP divus ielokus pirms mana punkta, pirmajā brīdī pat būdams pārliecināts, ka tas ir manējais, taču attapos diezgan ātri. Uz nākamo punktu skrienot, ieraudzīju Jāni Peilānu, un galvā uzreiz atausa atmiņas par pagājušā gada Ziemeļu 2dienu vidējo distanci, kad paskriet varēju pat ļoti labi, taču, kad satiku Jāni, kļūdas taisīju gandrīz uz katru punktu. Tad nu centos šoreiz prātīgi paņemt punktu un uz nākamo jau aizskrēju pa priekšu, vairāk arī Jāni neredzot.
Nākamos punktus paņēmu prātīgi, lai arī ar nelieliem "lēzeniem" lokiem, kas vairāk gan bija pārliecībai, ka punktu patiesi paņemšu kā nākas. Uz 9.KP atkal neliela kļūdiņa, jo domāju, ka vajadzēja tomēr iet uzreiz kalnam pa labo pusi un punktu paņemt no otras puses, taču nez vai tur ko īpaši daudz zaudēju. Uz 11.KP jau bija nedaudz lielāka kļūda, jo uzskrienot gandrīz pretī punktam, to uzreiz neieraudzīju (biju gan arī domājis, ka tas būs augstāk ielokā) un aizskrēju par daudz pa kreisi, taču laikus attapos.
Skrienot uz 13.KP krustām paskrēja Mārtiņš Sirmais, taču atkal sakoncentrējos, lai labi paņemtu punktu. Skrienot uz nākamo 14.KP, šķita, ka ļoti ilgi skrienu pa mežu līdz takai, un, uzskrienot uz takas, pirmajā mirklī apstājos, jo likās, ka esmu jau uz nākamās lielās takas. Tas arī nedaudz nojauca ritmu un, ieskrienot mežā, īsti vairs nevarēju aptvert uz kuru pusi ir punkts. Par laimi pa lielu gabalu ieraudzīju spīdam KP lukturi (vai karogu, kā dažam to labpatīk saukt), un līdz ar to no kļūdas izdevās izvairīties.
Nākamais bija īss etaps, un pēc tam jau garāks etaps uz 16.KP, kur pirmo reizi distancē bija nepieciešams pieņemt lēmumu par pareizo variantu. Sapratu, ka lielo ieloku ir jācenšas apliekt, un, lai arī sākumā domāju, ka varbūt jāskrien pa visam riņķi pa ceļu, tomēr izgāju nedaudz taisnāk pa mazo taciņu. Īsi pirms punkta gan nedaudz samulsināja no koku zariem saveidotais žogs, tāpēc prātīgi apskrēju pa taku tam riņķī un paņēmu punktu bez problēmām.
17.KP nāca ar lielāko kļūdu distancē, un kā vēlāk vakarā, staigājot pa parku, izrādījās, ka esmu noskrējis vien kādus 5 m no punkta bedres, to tā arī neieraugot. Kalnā sāku skriet pa mazu iemītu taku, taču īstajā brīdī no tās nenogriezos un uzskrēju par augstu līdz pat kartē zīmetajai taciņai. Sākotnēji domāju, ka šī taka nav kartē, jo nelikās, ka esmu jau ticis kalna augšā. Turpat uzradās vēl viens sportists, kas arī izskatījās meklējam to pašu punktu. Paskrēju pa taku nedaudz uz leju, kad sapratu, ka punkts tomēr ir atpakaļ un uzreiz to arī atradu. Šajā etapā labākajam laikam zaudēju 51 sekundi.
Uz 18.KP jau sāku sajust pirmās noguruma pazīmes, iespējams, arī dēļ pirmā lielā kāpuma uz iepriekšējo punktu. Punkta vietu atradu labi, taču pirms paša punkta neveiksmīgi starp kājām iepinās zars, kā rezultātā piedzīvoju kritienu, un, atzīmējoties un sperot nākamo soli, sapratu, ka esmu nedaudz pastiepis muskuli pacelē (lai kā arī tā vieta sauktos), un soli vairs nevaru spert tik garu kā iepriekš. Skrienot pa mazo taciņu sapratu, ka etapa beigas uz 19.KP nāksies veikt cauri zaļajam, lai arī, iespējams, vajadzēja uzreiz izvēlēties apkārt vairantu pa ceļu. Izlaužoties cauri krūmiem, nedaudz nolaidos pa nogāzi, un pēdējos 50m pirms sava ieloka sanāca skriet pa salīdzinoši stāvo nogāzi, mēģinot noturēt līdzsvaru uz salīdzinoši slidīgā pamata. Pie punkta Māris Bļodons mani izmantoja kā modeli savai kārtējai bildei, taču tam īpaši nepievērsu uzmanību un ātri devos virzienā uz nākamo punktu. Punkts bija "zaļajā" un ja ne vien kāda ZVOC pārstāve, kas punktu paņēma nedaudz pirms manis, tad, iespējams, būtu aizskrējis par tālu. Katrā ziņā vasaras sezonā, ka tur jau viss būs salapojis, to punktu atrast būtu pagrūti.
Pēc šī 20.KP uz distances beigām zudušās koncentrēšanās spējas atspēlējas pēc pilnas programmas, jo biju pilnīgi pārliecināts, ka nu jau jāskrien uz pēdējo punktu. Uzskrienot pa kalnu uz taciņas atkal tiku nobildēts no Dambju ģimenes fotoaparāta (nez kur visas tās bildes varēs apskatīt), un, kartē ieskatoties, aptvēru, ka vēl taču ir arī 21.KP, kurš ir vispaŗ uz otru pusi. Tā nu atkal laikus attapies devos pareizā virzienā, pavidu pamanīju gan arī vienu lieko punktu, taču, nedaudz saminstinoties, tomēr sapratu, ka mans punkts vēl ir uz priekšu. Punktu paņēmu, un tad jau pēdējo spēku sakopojums distances pēdējiem metriem, skrienot uz pēdējo punktu un finišu.
Finišā redzēju, ka mans laiks, ir zem 35 minūtēm, un sapratu, ka, lai arī kļūdās kāda pusotra minūte ir atstāta, tomēr vieta nebūs slikta. Tā nu beigās arī izrādījās, ka izcīnīta 5.vieta, Mārtiņam Sirmajam zaudējot vien 1:29.
Ņemot vērā, ka šīs dienas rezultāts deva arī ieskaiti Pasaules rangā, ieguvu arī gana labus punktus, un šodien uz īsi brīdi esmu pacēlies uz 138.vietu šajā ranga tabulā, lai gan rīt, dzēšoties pagājušā gada Kurzemes pavasara rezultātam, par kādām 10 vietām droši vien nokritīšu.


2.diena
Ņemot vērā, ka lielākie kalni/nogāzes Tērvetē, vismaz pēc pirmajiem iespaidiem mežā, ir atrodami Tērvetes upes krastos, tad bija skaidrs, ka šodien kalnu būs mazāk. Taču, ka būs tik liels kross gan negaidīju. Pirms starta gan nedaudz nācās saīsināt iesildīšanos, jo biju domājis, ka man jāstartē 3 minūtes vēlāk, taču tas gatavību startam īpaši neietekmēja.
Pirmos divus punktus paņēmu gana tīri, taču jau uz 3.KP uztaisīju stulbu kļūdu - skatoties kartē kā skriet garo etapu, pirmajā krustojumā nospriedu, ka esmu jau vienu krustojumu tālāk, un pagriezos pa taku uz otru pusi. Pārdesmit metrus paskrējis, sapratu, ka kaut kas nav īsti labi, un griezos riņķī, pēc tam vēl nedaudz par ātru nogriezos jau no tās pašas takas, mēģinot nogriezt stūri.
Tālāk 4.KP paņēmu pārsteidzoši labi, taču uz nākamo īsti nevarēju izlemt kā labāk skriet, jo etapa vidū līnija gāja cauri zaļajam, un tad nu varēja skriet vai nu vairāk pa mežu, pa kreiso pusi, vai arī ar šķietami lielāku līkumu pa pļavu, pa labo pusi. Tā kā, vairoties no brikšņiem, izskrēju pretim pļavai, tad izlēmu, ka jāskrien vien pa pļavu. Punktu paņēmu labi, taču, pēc splitiem spriežot, laikam tomēr uz variantu esmu zaudējis. Varbūt vispār vajadzēja iet zaļajam cauri.
Nākamais jau bija garais etaps uz 6.KP un tā kā jau laikus biju izlēmis, ka skriešu pa augšu uz šosejas pusi (vienu brīdi gan tika arī apskatīts variants par kreiso variantu), tad virziens, izejot no punkta bija skaidrs. Tiku līdz taciņai, krustojumā, gan nez kāpēc pagriezos pa kreisi, taču attapos un, nogriežot stūri, tiku atpakaļ uz vajadzīgās takas. Pēc tam tiku arī līdz lielā ieloka stūrim, un arī vajadzīgā lielā taka bija klāt. Te varēja redzēt, ka sniegs tomēr visur vēl nav nokusis, un takas vietām bija palicis pakusis ledus. No takas līkuma biju nolēmis tik uz šoseju, taču, nez ko domādams, izskrēju uz zemes ceļa pilnā pārliecībā, ka esmu uz šosejas. Kompasā nepaskatījos un tā nu pagriezos pa kreisi un sāku atkal skriet pretējā virzienā. Taču, ieraugot, ka ceļš ved pret kalnu, sapratu, ka kaut kas nav riktīgi, un sapratu kļūdu. Apgriezos, un atkal nācās apdzīt kādu igauni, kuru jau labu laiku iepriekš biju apdzinis vēl mežā uz takas. Tālāk jau pa taku, padzēros dzerampunktā, gar 8.KP, uz takas, un biju nospriedis, ka skriešu līdz ielokam īsi pirms krustojuma ar stigu, kad griezīšos uz punktu. Tagad kartē apskatoties, izrādās, ka manis domātais ieloks zīmēts ar trekno horizontāli, patiesībā ir deguns, un nav arī nekāds brīnums, ka tāpēc sekoja kļūda. Skrienot, pa neizteikto ieloku (kartē gan tas īsti nav laikam uzzīmējams) gaidīju punktu, taču neskaitot pāris bedres, neko līdzīgu savi ieplakai nemanīju. Tad pa gabalu ieraudzīju ieplaku, pieskrienot un redzot, ka tai cauri iet taka, kas laikam tomēr bija zvēru taka, šķita, ka punktam jābūt, taču tā tur nebija. Aizskrēju vēl līdz nākamajai ieplakai, un sapratu, ka esmu jau krietni par tālu. Griezos atpakaļ un punktu jau tad atradu bez grūtībām.
Skrienot uz 7.KP, novirzījos nedaudz par labi, un izskrienot uz takas, pirmajā mirklī apstājos, īsti nesaprazdams, uz kuru pusi ir punkts. Par laimi pamanīju kupicu un tad arī pašu punktu. Nākamais punkts tika paņemts bez problēmām, jāskrien vien pa ceļiem, taču etaps uz 9.KP šķita gana sarežģīts. Uzliku virzienu un, cenšoties to noturēt cauri brikšņiem, devos punkta virzienā. Šķērsoju stigu, un īsi pēc tam priekšā bija neliela taka, taču bija nojauta, ka jāskrien vēl uz priekšu, un tā nu šo zvēru taku šķērsoju, taču nākamā taka jau bija īstā, un ar nelielu līkumiņu punktu paņēmu gluži labi.
Uz 10.KP izcīnīju savu šai nedēļas nogalē vienīgo labāko etapa laiku. Īsi pirms punkta ieraudzīju RSP sportistu, kuru sākumā noturēju par Valteru, taču izrādījās, ka tas ir Marģers. Uz nākamo punktu viņu apdzinu, taču sapratu, ka jābūt uzmanīgam, jo, lai arī aiz punkta ir "bremzējoša" stiga, tomēr precīzi virzienā trāpīt punktā nebūs viegli. Pārskrienot taku, pa kresi manīju ieloku, taču arī pats pagriezos nedaudz par daudz pa kreisi, un izskrēju uz stigas, un nācās punktu ņemt no otras puses.
Etaps uz 13.KP atkal lika nedaudz padomāt, jo īsti nebija skaidrs, vai nevajadzētu iet pavisam pa taisno. Taču sapratu, ka pa ceļiem tomēr skriet var ātrāk, tāpēc sākumā centos tos izmantot. Etapa sākumā ceļu sazarojumā, gan atkal gandrīz aizskrēju pa nepareizo ceļu, taču laikus attapos un izlauzos cauri brikšņiem uz īsto ceļu. Paskrienot garām krustojumam ar stigu, griezos iekšā mežā, jo sarpatu, ka skriet pavisam riņķī būs ar pārāk lielu līkumu. Dzerampunktā padzēros, un devos virzienā uz punktu, kur veda neliela taciņa. Paskrēju garām kādai sievietei, kas prasīja vai skrienu uz 45.punktu, uzsaucu, ka jā, taču pats nodomāju, ka nez vai viņai no tā būs liela jēga, jo ātrums viņai bija vairāk kā mazs, un līdzi jau nu viņa man netiks. Te gan, kā teiktu Ērls no seriāla - karma atspēlējās, un, izskrienot cauri ielokam, uzskrēju kalnā, taču vairs nevarēju saprast, kur tad ir punkts, jo viss izskatījās pilnīgi vienāds. Arī no kartē zīmētā zaļā pudura, kurā bija jābūt punktam, nebija ne miņas. Paskrēju pa labi, taču sapratu, ka esmu jau ticis līdz ieloka galam un jāskrien tomēr uz otru pusi. Pārskrēju vispirms vienai takai, tad stigai, un tad jau ieraudzīju punktu. No šosejas puses punktā pieskrēja arī Jānis Krūmiņš un sapratu, ka esmu noķerts par 4 minūtēm, kas galīgi nelikās jauki.
Līdz 17.KP skrēju pa priekšu, taču jutu, ka skriet vairs nepavisam nav viegli. Pa vidu gan nedaudz savādi likās, ka no takas, ejot lejā pa ieloku uz 15.KP, nācās griezties pa labi, lai gan pēc kartes tā īsti neizskatījās. Uz 18.KP pārskrējām stigu, un, esot tāda kā plaukta, šķita, ka esam īstajā līmenī ar punktu, taču patiesībā punkts bija krietni zemāk, pie mikroieplakas, kas bija pilna ar ūdeni. Pie šī punkta arī pirmo reizi ieraudzīju Miku Žagatu, un nojautu, ka viņš ir startējis 2 minūtes aiz manis, 2 pirms Jāņa.
19.KP Jānis arī paņēma pirms mums un uz nākamo punktu viņš jūtami palielināja ātrumu. Abi ar Miku nedaudz iepalikām un, skrienot gar kalna malu, Jānis attālinājās, taču pārsteidzošā kārtā viņš pa nogāzi uzrāpās kalnā, lai gan es turpināju skriet gar kalna malu. Vienu brīdi parādījās doma iet laukā uz šoseju, tomēr izlēmu iet taisnāk, pāri strautam. Uz ceļa Mikus izskrēja nedaudz ātrāk un arī pielika ātrumam, pa gabalu redzēju vēl arī Jāni. Taču no Mikus centos neatpalikt un punktu pat beigās paņēmu pirms viņa.
21.KP paņēmu bez problēmām, uz nākam vienu brīdi bija doma iet riņķī kalnam, taču redzēju, ka Jānis uzrāpjas kalnā, un tāpat darīju arī es. Tālāk, jau noskrienot no kalna, nedaudz pārpratu karti, domājot, ka virsotnīte, uz kuras ir punkts, ir pa kalnu uz augšu. Kalnu gan īsti nemanīju, un sāku nedaudz sabremzēties, tad nokritu, un, uzreiz apskatoties kartē, pamanīju, ka patiesībā punkts ir tepats lejā, tikai vairāk pa kreisi. Mikus attapās ātrāk un punktu paņēma pirms manis. Pa ceļu viņš nedaudz atrāvās, jo pieskrēju dzerampunktā padzerties, kurš gan nebija tur, kur kartē zīmēts. Paņēmu 23.KP un uz 24.KP tiku atpakaļ uz ceļa, taču nolēmu, ka mēģināšu nogriezt stūri, aiz purva griežoties mežā iekšā. Tas arī palīdzēja tik tuvāk Mikum un punktu paņēmu uzreiz aiz viņa. Uz nākamo atkal bija skrējiens pa ceļu, un tā kā Mikus no stigas nogriezās nedaudz par ātru, tad punktu paņēmām reizē.
Uz 26.KP pirmajā mirklī likās, ka jāskrien pa kreiso pusi, jo vasarā tas zaļais kartē noteikti būtu neskrienams, taču izgājām tomēr taisni, taču pie paša punkta bedru bija vairāk kā kartē zīmēts, un, apskrienot vairākas no tām, punktu atradām ne uzreiz. Skrienot pāri asfaltam uz 27.KP gandrīz saskrējos ar mašīnu, taču par laimi bez starpgadījumiem, bez problēmām paņēmu punktu, un tad vēl centos nedaudz pielikt pēdējos spēkus skrējienam uz pēdējo punktu. Un tad jau arī finišs, ar dažu līdzjutēju saucieniem.
Iznākot no finiša zonas, pa skaļruni ziņoja, ka esmu otrais, un, lai arī Jānim zaudēju gandrīz 5 minūtes šodien, tomēr, ziņa par otro vietu pārsteidza, dzirdot, ka citiem šodien nebija veicies īpaši labāk. Vienu brīdi vēl bija cerības par tikšanu trijniekā, taču, kad nomazgājos un pārģērbos, uzzināju, ka esmu kopā ceturtais, šodien sasniedzot astoto labāko laiku. Kā jau sākumā minēju, neliela škrobe par to, ka līdz 3.vietai pietrūka pavisam maz, ir, bet nu ar tādu tehnisko izpildījumu ceturtā vieta patiesībā ir gluži labs sasniegums.

Rezumējot divu dienu laikā gūto pieredzi un atziņas, jāsaka, ka:
  1. Acis ar kartes lasīšanu aprod pamazām, tāpēc pie pirmās iespējas, arī mājās treniņos ir jāskrien ar karti;
  2. Tāpat jūtams ir arī tas, ka nav sanācis līdz šim treniņos skriet pa apvidu - tas tomēr ir nedaudz citādāk, kā skriet pa zemes ceļiem, vai vēl jo vairāk pa šoseju;
  3. Pagaidām uz distances beigām vēl īsti neizdevās pilnībā saglabāt maksimālu koncentrēšanos, lai gan jāatzīst, ka par šo pirms sezonas domāju gana daudz, un prgress no pagājušā gada ir jūtams;
  4. Fiziskā kondīcija nav slikta, tomēr gan skriešanas pa apvidu trūkums, gan arī vēl ne līdz galam pabeigtā gatavošanās sezonai, liek domāt, ka šajā jomā vēl ir kur pielikt;
  5. Un visbeidzot, visai subjektīvs spriedums, taču šķiet, ka lielajam vairumam mūsu grupas dalībniekiem vēl nav izdevies pilnvērtīgi sagatavoties sezonai, kas visticamāk saistīts ar lielo sniega daudzumu, kas pēdējos mēnešos ir bijis visapkārt. Vismaz pa šādiem apstākļiem saņemties skriešanai ir daudz grūtāk. Jāatzīst, ka pagājušogad Kurzemes pavasarī visi bija daudz ātrāki, arī dēļ motivatora Eiropas čempionāta formā.

1 komentārs :

  1. Anonīms7/4/09 13:15

    No malas jau izksatās, ka ar ātrumu tev nav problēmu. Bet nu tās kļūdiņas (kuras nedabiski līdzīgas manējām:D) un vēl tas spēks, kas liek skriet nepareizajos virzienos pa ceļiem šķietami vienkāršās vietās. Tiksi no tā vaļā un... Respect. Tu sasniegsi daudz.

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...