Jukolā iegūtā ceļa trauma ieviesa zināmus pavērsienus manā ierastajā dienas ritmā. Pirmās dienas īsti labi pat nevarēju paiet, jo kāja locīties negribēja, kur nu tad vēl domāt par skriešanu. Biju izlēmis, ka kāju ārstēšanas nolūkos, centīšos atturēties no skriešanas vismaz nedēļu, un tālāk tad jau manīs kā būs.
Nedēļa jau nav nekāds lielais laika sprīdis, bet kādam, kurš vismaz pāris gadus diendienā ir aizvadījis pa kādam treniņam, arī nedēļa ārpus sporta ir padaudz. Galu galā, šķiet, pēdējais lielais pārtraukums, protams, ja neskaita piespiedu atpūtu Eiropas čempionāta beigās, bija pagājušā gada februārī, kad traumētā kāja man neļāva skriet aptuveni divas nedēļas, bet toreiz sekmīgi aizpildīju caurumu skriešanā ar cītīgu slēpošanu.
Organisms pa šo nedēļu noteikti ir dabūjis krietni atpūsties, un arī Jāņu brīvdienas piecu dienu garumā sanāca gauži nesportiskas, ja ņem vērā, ka normālos apstākļos droši vien būtu izmantojis iespēju trenēties divreiz dienā. Piektdien ejot uz veikalu, gan tā kāri noskatījos uz stadionu - cik forši būtu tur uzskriet!
Taču nu pēc nedēļu ilgas atpūtas, lai arī kāja nu jau kustās bez problēmām, sāpes vēl pilnībā pazudušas nav, un ceļa augšējā atsistā daļa joprojām sāp. Sestdien peldoties, jutu, ka pat peldot sāpes ir jūtamas, lai gan ūdenī teorētiski visām aktivitātēm būtu jābūt mazāk sāpīgām. Savukārt vakar pēc aptuveni stundu ilga veloizbrauciena un aktīvu lidojošā šķīvīša mētāšanu brauciena starplaikā, mājās atbraucot, jutu, ka kāja pēc aktīvajām kustībām sāp atkal nedaudz vairāk, kas nozīmē, ka slodzei tā īsti gatava vēl nav. Taču joprojām esmu apņēmības pilns startēt Kāpā, un laikam jau vismaz kādu dienu pirms mača kaut nedaudz uzskriet vajadzētu. Tas, cik liela būs mana fiziskā gatavība gada lielākajā mačā Latvijā, gan ir pavisam cits jautājums.
Man šķiet, ka bez traumām iztikt vienkārši nav iespējams, ja vien grib veikt distanci maksimāli ātri.
AtbildētDzēst