Citāda Jukola

Šogad Jukola izvērtās krietni vien citādāka nekā biju spējis to iedomāties. Pirmā nepabeigtā distance, pirmā vizināšanās ātrās palīdzības auto, bet par visu pēc kārtas. Uz Jukolu devos vien sestdienas pēcpusdienā pēc darba plkst. 17:10 ar lidmašīnu uz Helsinkiem. Izlidošana gan nedaudz iekavējās, jo Airbaltic apkalpe no sākuma nevarēja saprast, vai sieviete ar zīdaini ir jāskaita kā viens vai divi pasažieri, kā rezultātā no sākuma viņiem viens pasažieris iztrūka (vai arī varbūt bija par daudz, jo es beigās tā arī nesapratu kā tad viņiem tā skaitīšana pareizi bija jāveic). Galu galā veiksmīgi nonācu Helsinku lidostā, tālāk jau ar autobusu līdz tuvējai dzelzceļa stacijai, un tad ar vilcienu līdz Hyvinkää pilsētiņai, kuras tuvumā šogad norisinājās Jukola un kurā šogad jau pabiju maijā. Ierodoties Hyvinkää, ar somiem ieturējām vakara maltīti vietējā kebabu ēstuvē, tad mūsu viesnīcas istabā tika noturēta komandas sapulce un jau visai drīz ap pusdesmitiem devos uz Jukolas centru.

Pa dienu nedaudz redzēju sieviešu stafeti un tad laikapstākļi izskatījās varen labi. Protams, vīriešu stafetei jābūt sarežģītākai, tāpēc vakarpusē jau bija sācies lietus un sacensību centrā brīžiem pūta arī diezgan stiprs vējš. Katrā ziņā pa to laiku, kamēr pēc mantu nolikšanas kluba teltī devos nelielā pastaigā apskatīt finiša zonu, biju tapis visai slapjš. Tā staigājot, gan biju nedaudz palaidis garām to, ka laika nemaz līdz startam nav tik daudz, un ģērbties sāku vien ~15 minūtes pirms brīža, kad pirmā etapa dalībnieku ieiešana starta zonā tiek slēgta, kas ir 20 minūtes pirms paša starta.

Pirms starta sildoties, lietus vairs tik stipri nelija, tomēr slapjā zāle starta pļavā tik un tā nedaudz darīja mani bažīgu, jo mani gandrīz-beznaglu Icebugi tik stabili tajā zālē nejutās. Arī pašsajūta pirms starta bija tāda neskaidra. Pats starta brīdis jau vienmēr Jukolā ir tāds īpašs, un šogad vēl arī helikoptera rūkoņa, kas laikam filmēja startu no augšas, pusotrs tūkstotis skrējēju pie kartēm un atrašanās otrajā starta rindā padarīja to sajūtu vēl īpašāku.

Kad atskanēja starta signāls, laikam nebiju sagatavojies uzreiz skriet maksimālā ātrumā (lai gan Jukolā pirmo etapu jau neskrienu pirmo reizi) un iekļuvu nelielā burzmā, kur vairākas reizes sajutu grūdienus no muguras un knapi noturējos kājās (iespējams, te arī slapjā zāle nedaudz bija pie vainas). Kaut kādā brīdī vēl attapos, ka mans numurs uz krūtīm tapa gandrīz norauts un palika karājoties vien divās apakšējās saspraudēs. Redzēju, ka pāris skrējēji arī paklūp, bet par laimi pats biju diezgan tuvu malai un tas, iespējams, paglāba mani no iekļūšanas vēl lielākā burzmā. Redzēju arī kā gar malu lielā ātrumā aizskrien Jānis Kūms, bet pats ar savu palēno startu biju savu labo starta vietu iezaudējis. Taču, kad no pļavas viss bars ieskrēja mežā, tad kopējais ātrums laikam nokritās un līdz K punktam jau krietni daudz pozīcijas biju atguvis.

Bonuss tam, ka sāku nedaudz lēnāk, bija tas, ka jau no sākuma paspēju apskatīties, kur ir mans pirmais punkts. No K punkta lielākā daļa skrējēju gandrīz uzreiz devās nost no ceļa mežā, bet pāris sportisti aizskrēja pa ceļu. Sākumā arī man likās, ka varbūt vajag iet pa ceļu, tomēr nogriezos mežā. Brīdis uzreiz pēc lielā starta uzrāviena arī ir interesants, jo liela daļa pēc lielā ātruma daļu spēku jau ir atdevuši un arī te mežā varēja dzirdēt vairākus, kas pilnā sparā elsoja it kā tikko būtu atdevuši sevi visu. Jau tajā brīdī sāku just, ka man pašam skrienas varen viegli un tālāk mēģināju iekļauties "vagonā", ik pa laikam kontrolējot kartē, kur skrienam.

Ja vēl sākumā sekošana kartei vedās tīri labi, tad pēc kāda brīža, kad bijām pietuvojušies jau lielajam kalnam uz kura atradās pirmie punkti (šogad pirmie punkti bija trīs dažādi ne tā kā pērn, kad visiem pirmais bija vienāds), nez kāpēc vairs kartē neskatījos un paļāvos, ka mans "vagoniņš", kurš nu vairs īpaši liels nebija, dodas uz manu pirmo punktu. Ieraugot punktu, man jau bija aizdomas, ka laikam tas nav mans, jo kartē mana punkta vieta izskatījās citādāk - un, protams, tā arī bija - 146.punkts, mana 179. vietā. Mana "vagona" skrējēji gan, šķiet, visi šo punktu paņēma, un, šķiet, ka viņi arī bija pirmie, kas bija pie šī punkta.

Tālākās darbības pirmā punkta atrašanai bija visai haotiskas un pirmo punktu meklēju visai ilgi, jo nekādīgi nevarēju precīzi saprast, kur tad atrodos. Pie tā 146.punkta pēc tam nonācu vēl vismaz divas reizes, līdz beidzot arī sapratu, kur ir mans punkts un to paņēmu, kad līdz tam jau laikam bija nonākuši liela daļa no lēnākajām komandām. Pa vidu vēl satiku Aināru Veģeri no VIGAS komandas, kurš arī izskatījās tur pabijis ilgāku laiku, un kurš meklēja to 146.punktu, pie kura biju pabijis jau vairākkārt. Taču patiesībā jau šeit mana šī gada Jukola sāka tuvoties beigām.

Tagad vairs precīzu mirkli neatminos, taču, šķiet, ka tas bija vēl pirms pirmo reizi nonācu pie 146.punkta un biju kopā ar pārējiem skrējējiem, kas devās uz pirmo punktu. Šķiet, tajā brīdī no muguras kāds man uzgrūdās un vienā mirklī ar  kreiso celi spēcīgi atsitos pret palielu akmeni. Pirmajā mirklī tas nešķita nekas īpašs (tāpat kā kritiens 10MILĀ, pēc kura joprojām uz tā paša kreisā ceļa ir savāds uzkalniņš), tomēr jau pirmā punkta meklēšanas laikā sāku just, ka kāja sāk sāpēt aizvien vairāk un to saliekt kļūst aizvien grūtāk.

Uz otro punktu nokļūšana, lai arī bez kļūdas, tomēr diez ko raiti nevedās, un, ja man sākumā likās, ka visi tie lēni skrējēji, kas nu ir man apkārt, nu būs jāapdzen, galu galā ceļā uz trešo punktu izrādījās krietni ātrāki par mani. Kājas dēļ lielākās problēmas radās brīžos, kad bija jātiek lejup no klinšainajām nogāzēm, jo, mēģinot to kaut nedaudz saliekt, jutu mežonīgas sāpes, tāpēc lejup tikšana ievilkās un brīžiem pat vairāk centos šļūkt lejup uz dibena - tā vismaz kāja nelocījās.

Kāja pārvietošanos ātrumu bija samazinājusi līdz ātrai soļošanai, taču vismaz sākumā biju apņēmības pilns distanci kaut nosoļot, jo galu galā mani taču finišā gaida komandas biedri. Taču ar visu lēno soļošanu arī uz trešo punktu uztaisīju varenu kļūdu, lai arī, šķiet, ka pašā sākumā biju nogājis gandrīz gar pašu punktu. Laikam ejot, kāja locījās aizvien mazāk, un pie katra mazā ielieciena sāpes bija neizturamas - tāds es tur pusklibs pārvietojos, cenšoties kāju noturēt pēc iespējas taisnāku. Pat sapratu, ka mana lēnā pārvietošanās nozīmē to, ka lampa ar tālajām gaismām varētu neizvilkt, tāpēc pārslēdzu to uz "tuvajām". Taču jau pēc brīža, kad atlocīju karti un sapratu, ka neesmu vēl pieveicis ne ceturto daļu no distances, kas nozīmētu, ka, ja tiktu līdz galam, tad mežā paietu kā minimums vismaz 3 stundas, un kad saņēmu vairākus aicinājumus man palīdzēt, tad sapratu, ka pēc ceturtā punkta esošajā medicīnas punktā būs tomēr no distances jāizstājas. Nokļūšana līdz tam medicīnas punktam gan bija vissāpīgākā, jo tieši pirms tā bija kāpiens lejup pa klinti, kur no muguras man atkal kāds aizķēra sāpošo kāju un aiz sāpēm pat iekliedzos, uz brīdi apstādamies, lai sāpes nedaudz rimstas.

Tālāk sekoja pārrunas ar mediķiem mežā par manu traumu, tāpat viņi divas reizes noprasīja, vai tiešām esmu drošs, ka tālāk distanci veikt nespēšu, pēc kā tika konfiscēta mana karte. Tad ar ātrās palīdzības auto mani nogādāja atpakaļ Jukolas centrā uz lielo medicīnas telti, kur mani varētu apskatīt dakteris. Lielajā teltī mans celis tika apskatīts, taču redzamu traumu nebija, nu vienīgi neskaitot nedaudz nobrāzto ādu uz ceļa un to, ka kāju saliekt nebija iespējams. Tā nu tiku noguldīts un, šķiet, vismaz pusstundu vai pat ilgāk nogulēju ar ledu uz ceļa, sasegts zem divām segām, jo no aukstuma man bija piemetušies drebuļi. Kamēr tā gulēju, medicīnas teltī uzradās vēl pāris ievainotie, no kuriem iespaidīgākais bija Järla kluba pārstāvis, kuram puse sejas bija ar asinīm, jo, kaut kur beigu daļā krītot, viņš bija pilnībā pārrāvis uzaci, un, to apskatot, dakteri teica, ka jābrauc uz slimnīcu šūt. Galu galā pēc ledus kūres, kuras laikā sāku just celī pulsāciju, kāja tika vēlreiz apskatīta un dakteris noteica, ka viņš vairāk neko izdarīt nevar, ja nepaliek labāk, lai dodos taisīt rentgenu, jo tad varbūt vaina ir kaut kur iekšā.

Tā nu puspliks (skrienamo kreklu biju novilcis jau medicīnas teltī, jo tas bija pilnīgi slapjš un no tā man sala vēl vairāk) lēnām aizkliboju līdz mūsu kluba teltij, saģērbos, cik vien tas raiti iespējams, jo novilkt un uzvilkt bikses un apavus ar taisnu kāju nav tas vieglākais, un tad devos atpakaļ uz viesnīcu, kur biju ap pulksten diviem naktī. No rīta pamodos pirms deviņiem, un ar kāju bija notikušas izmaiņas - nu to saliekt varēju nedaudz vairāk kā vakar, taču nu celis bija krietni sapampis, lai gan naktī no pampuma nebija ne vēsts.

Pulksten desmitos bija paredzēts, ka tiksim ar Andri vesti uz Tamperi, kur pirms vieniem bija mūsu lidmašīna, taču pie brokastīm uzzināju, ka man tomēr uz Tamperi jānokļūst pašam, un Andris tika nesen ir iegājis mežā savā pēdējā etapā, tāpēc viņš uz lidmašīnu nekādīgi nepaspēs. Tā nu pusklibs devos uz staciju, lai paspētu uz Tamperes vilcienu, un ja vien, nebūtu netīšām trāpījis uz Jukolas autobusu, kurš reizi pusstundā kursēja uz vilciena staciju, tad iespējams, arī uz vilcienu nepaspētu. Galu galā īsi pirms pusdivpadsmitiem biju Tamperē, taču vēl bija atlicis ceļš līdz lidostai, uz kuru svētdienas dienā autobusi īsti nekursēja. Tā nu nācās braukt ar taksometru, ko nebiju darījis ļoti ļoti sen, un apmēram divdesmit minūtes pirms iekāpšanas lidmašīnā beidzot biju ticis līdz lidostai.

Tā kā kāja bija sapampusi un pārvietošanās joprojām ierobežota, tad, ierodoties Rīgā, devos uz Traumatoloģijas slimnīcu, kur traumpunktā mani apskatīja dežūrējošais ārsts un tika uztaisīts rentgens, kurā par laimi nekādu kaulu vai saišu bojājumi netika konstatēti, ja neskaita spēcīgu sasitumu, un nedaudz iekaisušu brūci. Tiku pie pamatīga dezinficējoša pārsēja, saraksta ar medicīniskajām lietām, ko mājās kājas dziedēšanas procesā varu pielietot, un ieteikuma kāju turēt maksimāli nekustīgu. Galu galā tas nozīmē, ka, šķiet, nedēļu no aktīvas kustēšanās nāksies atturēties, līdz ar to iecerētais Jāņu skrējiens man ies secen, toties būs iespēja apārstēt arī vēl šādas tādas traumas, bet galvenais jau, ka visi kauli ir veseli. Kas būs ar Kāpu gan šobrīd man skaidrs vēl nav, bet to jau laiks rādīs. Katrā ziņā šādu Jukolu patiešām nebiju gaidījis.
P.S. Šodien Panorāmas sporta ziņās "Dienas moments" bija vakardienas Jukolas starts. Tas gan bija patīkams pārsteigums.