Bulgārijā iegūtā trauma atturēja mani no skriešanas četras dienas, un, lai arī pirmdien treniņus pamazām atsāku, tomēr tā atsākšana bija visai grūta. Jau no senseniem laikiem pat pēc divu dienu pauzes, nākamajā treniņā man ir bijis pagrūti skriet. Taču nu pilnīga pauze no treniņiem bija veselas četras dienas, un arī čempionātā jau, skrienot, pavadītais laiks bija krietni mazāks, kā ierasts treniņos. Tas viss rezultējās tajā, ka, neskaitot pirmdienu, kad skrēju maz un patiešām lēnām, pārējās dienas līdz pat ceturdienai man skrējās patiešām grūti, kaut arī treniņi nemaz tik gari nebija. Par laimi vakar jau skriet bija vieglāk, un šorīt, lai arī paskrēju vien 30 minūtes, jau skrēju ar patiesu prieku.
Šovakar vakarā došos uz Mežaparku uz RSP rīkoto Jukolas treniņu - jāsāk kaut kas darīt arī orientēšanās labā, un jācer, ka vispār beidzot būšu iekustējies, lai turpmāk varētu atgriezties normālā treniņu ritmā. Arī sāpošā kāja, lai arī ik pa brīdim tā joprojām tā nedaudz savādi uzvedas, tomēr šķiet tā būs savesta kārtībā.
P.S. Vakar sanāca paskriet īsu gabaliņu gar dzelzceļa sliedēm, un iedomājos, ka skriešana pa dzelzceļa šķembām varētu būt labs treniņš, gatavojoties akmeņainiem apvidiem.
Man gan skriešana pa šķembām asociējas ar kāju bendēšanu.
AtbildētDzēst