Nedēļas nogale Sāremā

Šķiet, jau pirms pāris gadiem pirmo reizi dzirdēju par Sāremā trīs dienu skrējienu, kas ik gadu oktobra vidū norisinās Sāremā lielākās pilsētas Kuresāres apkārtnē. Pasākums visnotaļ neparasts, jo, pirmkārt, tas sanāk kā skriešanas daudzdienas, otrkārt, trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance - 10 km pirmajā dienā, 16,195 km otrajā un 16 km trešajā, treškārt, pēdējā dienā skrējiens tiek organizēts iedzīšanas veidā - pirmais startē pirmo divu dienu līderis un pārējie tad atkarībā no tā, cik zaudējuši tajās pirmās divās dienās līderim. Papildus sportiskajām aktivitātēm, skrējiena organizatori piedāvā īpašas cenas Kuresāres SPA viesnīcās, kur atpūtināt muskuļus pēc skrējiena, un, ņemot vērā, ka līdz šim Sāremā nekad iepriekš nebiju bijis, nolēmu, ka šogad beidzot ir īstais brīdis doties uz šo skrējienu, kas patiesībā arī esot kā igauņu skriešanas sezonas sportiskais noslēgums.

Pirms starta pirmajā dienā

Piektdienas pēcpusdienā, ierodoties Sāremā, mūs sagaidīja lietus un pat nedaudz krusa un arī diezgan stiprs vējš. Taču, kamēr iekārtojāmies viesnīcā, ne bez pūlēm atradām vietu, kur reģistrēties skrējienam un visbeidzot tiku līdz startam, tad nokrišņi bija beigušies un brīžiem tikai bija jūtams kāds stiprāks vēja pūtiens. Iepriekšējos gados skrējienā bija startējuši ap 200 dalībniekiem, taču šogad pieteikto skaits sniedzās līdz 350 un reāli katru dienu startēja ap 330 dalībniekiem, līdz ar to sportisko igauņu, somu un arī saujiņa latviešu šajā nedēļas nogalē Kuresāres apkārtnē bija sastopami ik uz soļa. Šogad skrējienu ar savu dalību bija pagodinājis arī Igaunijas rekordists Pāvels Loskutovs (tālajā 2002.gadā maratonu pieveicis 2:08:53), kurš šogad ar dalību Tallinas maratonā (2:22:17) noslēdza savu profesionālā sportista karjeru.

Ņemot vērā, ka visu triju dienu trases biju redzējis tikai uz kartes, tad īstas skaidrības par trasi man nebija. Tāpat arī nebija ne jausmas par pārējo dalībnieku spēku - Latvijā skriešanas mačos jau visas sejas redzētas un +/- skaidrs, cik kurš ātri skries. Šeit nācās pielāgoties apstākļiem uz vietas.

Desmit kilometru distance vijās pa Kuresāres Z/ZA daļu, pārsvarā pa asfaltu, starts un finišs atradās pie kādas skolas stadiona. Pēc aptuveni 3km skriešanas palielā grupiņā, Loskutovs sāka attālināties un vēl pēc brīža vēl piecu skrējēju grupiņa sāka attālināties. Savukārt mēs palikām trīs cilvēku grupiņa, kurā bija arī igauņu orientierists Marek Nõmm. Visu laiku turējos grupiņas aizmugurē, cenšoties vairīties no vēja, kas tomēr skriešanu padarīja mazāk patīkamu. Divus kilometrus līdz beigām sāku just, ka abi pēdējo kilometru līdzgaitnieki sāk pagurt un kādu pusotru kilometru paskrēju pa priekšu. Pēdējos 500 metros gan tas pats Nõmm uzkāpināja tempu un nedaudz atrāvās, bet tā kā zināju, ka priekšā vēl divu dienu skriešana, tad finišā īpaši necentos un finišēju astotajā vietā ar rezultātu 33'32". Pirms finiša biju cerējis, ka varētu varbūt noskriet ap 33 minūtēm, bet arī tā bija labi, jo galīgi nejutos izšāvies.

Vakarā pēc skrējiena izplunčājāmies viesnīcas baseinā un pasildījāmies pirtiņā un tad devāmies pastaigā pa naksnīgo Kuresāri. Pilsētā dzīvo ap 15 000 iedzīvotāju, bet lielās mājas ir pilsētas nomalēs, savukārt centrālā daļa ir senā koka apbūve ar mazām ieliņām - nedaudz pat atgādina Kuldīgas vecpilsētu. Apskatījām arī, šķiet, slavenāko Kuresāres tūristu objektu - Kuresāres cietoksni, kas ir lielākais neskartais viduslaiku cietoksnis Baltijā. Pastaiga nakts melnumā gar izgaismotajiem pils mūriem pasākumu padarīja krietni citādāku, nekā apskatot pili dienas gaišumā.

Otrajā dienā 16,195 km garais skrējiens norisinājās Sāremā salas dienvidu daļā Sorves pussalā. Kā stāstīja latvieši, kas uz šo skrējienu brauc jau vairākus gadus, tad agrāk lielākā daļa otrās dienas trases gāja pa zemes/grants ceļu, taču nu jau otro gadu ceļš, pa kuru jāskrien, ir noasfaltēts, tāpēc, ja neskaita pēdējos pārsimts metrus, tad citādi visa trase ved pa asfaltu. Pirmajos pāris kilometros nākas pārvarēt divus ne pārāk lielus kāpumus, bet citādi viss ir diezgan līdzens. Tieši pirms starta sāka snigt slapjš sniegs, taču pēc ~2-3km tas beidzās un atlikušajā distances daļā spīdēja patīkama saulīte. Pirmo kilometru noskrēju visiem pa priekšu, jo nez kāpēc skrējienu visi uzsāka diezgan lēnu (pirmais km 3'30"), taču drīz pēc tam jau atkal pa priekšu aizskrēju Loskutovs un aiz viņa arī pārējie pieci iepriekšējās dienas pirmā sešinieka skrējēji. Līdz ar to drīz vien paliku viens, jo aiz muguras skrienošie arī bija gabaliņu iepalikuši. Uz brīdi gan viens līdzskrējējs lielā tempā mani noķēra, taču pēc apmēram kilometra kopā skriešanas un otrā kāpuma pievārēšanas viņš tikpat ātri arī sāka atpalikt. Tad pa gabalu ieraudzīju, ka viens no priekšā skrejošajiem sāk atpalikt, un tuvāko pāris kilometru laikā viņu panācu un tālāk jau skrējām divatā. Divatā skriet, protams, ir vieglāk un tad nu varēju arī apskatīt skaistos piejūras skatus, jo daļa distances veda praktiski gar pašu jūru. Pa vidam arī paspēju pamanīt (atlikušo km rādītāji bija pēc katra noskrietā kilometra), ka šeit 10 km ir pieveikti par pāris sekundēm ātrāk kā iepriekšējā dienā. Taču jutos labi un tādā tempā arī turpināju.

Apmēram 6 km pirms beigām mans pēdējo kilometru partneris un patiesībā arī pērnā gada kopvērtējuma otrās vietas ieguvējs sāka atpalikt un tad nu tālāk skrēju viens. Nogriežoties no jūras, kādu gabalu sanāca skriet pretvējā, bet tad pa gabalu pamanīju, ka arī pārējie priekšā skrienošie ir sadalījušies, un tas radīja papildu motivāciju neatslābt. Finišam nākot aizvien tuvāk, jutu, ka atstarpe līdz priekšā skrienošajam sāk dilt diezgan strauji un beigās finišā, lai arī ieskrēju kā sestais, tomēr atstatums līdz piektajai vietai bija sadeldēts no apmēram 1,5-2 minūtēm distances vidū līdz nieka astoņām sekundēm. Finiša rezultāts 54'18", kas bija krietni ātrāk kā biju cerējis pirms starta, jo likās, ka būtu labi noskriet zem 56 minūtēm. Vienīgā problēma bija tajā, ka biju nedaudz aktivizējis savu Ahileja cīpslu, kas laiku pa laikam mēdz sāpēt.

Sāremā salas dienvidu galā

Pēc skrējiena devāmies uz pašu Sāremā dienvidu galu, kas patiesībā sanāk kā mūsu Kolkasrags no otras puses, jo arī tur satiekas Rīgas jūras līcis un Baltijas jūra, un šo Sāremā vietu no Mazirbes, kas sanāk tuvākā vieta Latvijā, šķir vien Irbes šaurums ~28 km platumā. Patiesībā man šķieta, ka Latvijas krastu arī redzēju, taču tā kā neesmu īsti drošs, ka tik tālu var kaut ko saskatīt, tad īstas pārliecības par to, vai tas patiesi bija Latvijas krasts, nav. Bet jebkurā gadījumā tas dienvidu gals it sevišķi, kad tur nav cilvēku ir tāda neparasta un skaista vieta - turpat slejas arī Sāres bāka, kas ar savu melnbalto krāsojumu un pelēcīgo bākas māju rada tādu savādu ainavu.

Pie Kāli ezera

Pēc pusdienām devāmies apskatīt arī vēl pāris ievērojamākās Sāremā apskates vietas - Kāli meteorīta krāterus, kur Kāli ciematiņa apkārtnē ir atrodami 9 krāteri, kas radušies pirms aptuveni 2500 gadiem, nokrītot meteorītam un tā atlūzām. Lielākā krātera vidū izveidojies Kāli ezers, bet pārējie mazākie ir atrodami kilometra rādiusā no galvenā krātera.

Pie vējdzirnavām (vējdzirnavas redzēt nevar)

Noslēdzošais apskates objekts sestdienas pēcpusdienā bija Anglas vējdzirnavas, kas esot viens no visvairāk fotografētajiem Sāremā skatiem. Pie Anglas ciematiņa atrodamas piecas vējdzirnavas, kas ir vien neliela daļiņa no savulaik 800 vējdzirnavām, kas darbojušās uz salas. Veco vējdzirnavu paliekas manīju arī pa dienu distancē, kur jūras krastā redzēju vismaz divas vējdzirnavu mājiņas gan bez lielajiem spārniem. Apskatījuši dzirnavas un nedaudz pabildējušies devāmies atpakaļ uz Kuresāri, pa ceļam arī nobraucot gar kādu senu baznīcu, kurai tāpat kā vēl kādi citai, ko redzējām pa ceļam, iztrūka baznīcas torņa, kas ir tik ierasts baznīcām Latvijā. Taču tā vien šķiet, ka tornis šai baznīcai nekad nav arī bijis - tikai milzīga balta māja ar lielu jumtu.

Tā nu klāt bija arī pēdējā ceļojuma diena un pēdējais starts Sāremā skrējienā. Līdz ar savu sestdienas finišu sestajā vietā biju pacēlies arī uz sesto vietu kopvērtējumā un iedzīšanā startēju 3'24" aiz līdera. Līdz piektajai vietai bija minūte un desmit sekundes, bet aiz muguras tuvākais sekotājs bija 27 sekunžu atstatumā, līdz ar to vairāk bija jādomā kā nepielaist sev pārāk tuvu sekotājus. Vērts pieminēt, ka iedzīšana attiecās tikai uz pirmajām desmit vietām, bet pārējie atkal startēja ar kopējo startu.

Nepilnus 7km pirms finiša

Sešpadsmit kilometru garā distance šoreiz veda pa Kuresāres R daļu, pa ceļam izlīkumojot gan gar kādiem veciem kapiem, gan gar Kuresāres golfa laukumu, gan šķērsojot vairākus tiltiņus, gan pa slēpošanas trasi ar diviem vareniem kāpumiem, gan divas reizes noskrienot gar jau pieminēto Kuresāres cietoksni. Laiks atkal bija ļoti patīkams un skriešana, lai arī jau bija grūtāka kā iepriekšējās dienas - gan tāpēc, ka nogurums jau bija sakrājies, gan tāpēc, ka startējot pa vienam tempu jāprot noturēt pašam jau no paša sākuma, taču kopumā skrējiens bija ļoti patīkams. kad bija veikta puse distances, jutu, ka esmu pietuvojies priekšā skrienošajiem diviem sportistiem un sešus kilometrus pirms beigām atstarpe bija vairs 35 sekundes - pusi laika biju atvinnējis. Atlikušajos kilometros turpināju ķert rokā savus konkurentus, un kilometru pirms beigām atstarpe vairs bija tikai 10 sekundes, taču tuvāk vairs netiku un tā arī finišēju sestajā vietā ar rezultātu 54'18", kas izrādījās dienas labākais rezultāts. Kopumā triju dienu laikā tad nu maratona distance tika pieveikta 2 stundās 22 minūtēs un 8 sekundēs, kādas 3-4 minūtes kā pirms brauciena biju cerējis, taču, protams, ar īstu maratona vienā piegājienā to salīdzināt nevar.

Apbalvošana

Tā kā organizatori vīriešu kopvērtējumā apbalvoja sešus labākos, tad paspēju pabūt arī apbalvošanā, kur ļoti labi varēja izjust igauņu prasmi atbalstīt vienam otru, jo pretstatā Latvijai, kur pārsvarā visi atbalsta savējos un no apbalvošanas bieži dodas prom līdz ar savas balvas saņemšanu (te gan arī es tā izdarīju, bet bija jāsteidzas uz prāmi), igauņi atbalstīja visus pēc kārtas, gan šeit apbalvošanā, gan arī distancē un uz apbalvošanu bija ieradušies, šķiet, praktiski visi skrējiena dalībnieki - sporta zāles tribīnes bija cilvēku pilnas.

Kopumā varu teikt, ka nedēļas nogale pagāja uz lielas plus zīmes. Apskatīju Sāremā salas skaistos skatus, izbaudīju Sāremā skrējienu un vispār labi pavadīju laiku. Katrā ziņā tā sajūta, ka treniņos ieguldītais darbs dod augļus, ir patiešām laba.