Tam, ka kaut kad skriešu maratonu, palēnām briedu jau labu laiku - kādus gadus divus trīs. Galu galā šīs vasaras beigās izlēmu, ka manai maratona debijai ir pienācis laiks, un izšķīros par labu Florences maratonam, par kuru biju dzirdējis labas atsauksmes - gan kā par skaistu maratonu (kā nekā Florence ir bieži vien atrodama dažādu pasaules skaistāko pilsētu sarakstos), gan arī kā par maratonu ar pietiekami "ātru" trasi, jo, neskaitot pirmo pusotru kilometru, kur trase ved lejup no kalna, pārējā distance ir salīdzinoši līdzena. Piedevām Florences maratons arī notiek pašās novembra beigās, kad Latvijā jau beigusies gan skriešanas, gan orientēšanās sezona. Jāsaka gan, ka novembrī Latvijā bieži jau ir bijis sniegs, tāpēc šogad krietni paveicās ar laikapstākļiem, kas treniņus īpaši neietekmēja (protams, novembrī daudz sanāca skriet gan pa lietu, gan ļoti stipru vēju, taču vismaz iztika bez sniega), un visu iecerēto treniņos praktiski izdevās izpildīt.
|
Maratona expo - distances karte |
Gatavošanās maratonam paņēma diezgan daudz laika un, ņemot vērā, ka tā bija pirmā reize, tad līdz pat pēdējam brīdim īstas skaidrības nebija, ne par to kāda būs skriešana pašā maratonā (galu galā treniņos jau maratona distanci (42km un 195 metrus) skrējis netiku), ne arī par to kāds varētu būt rezultāts. Rezultāts septembra beigās
Valmierā pusmaratona distancē nebija īsti tāds, kādu būtu vēlējies un tapa skaidrs, ka ātrums ir tas, kas pietrūkst. Labā lieta gan tā, ka maratonā ātrums tomēr ir nedaudz mazāks un lielāka loma ir izturībai, taču tik un tā uz to brīdi bija doma par iespējamo rezultātu ap divarpus stundām. Tuvojoties novembra beigām labs pozitīvais signāls bija rezultāts
Rembates skrējienā, kas nozīmēja, ka paskriet varu, taču tik un tā skaidrība par reāli iespējamo tā īsti nebija. Galu galā uz Florenci devos ar domu, ka rezultāts ap 2:28 būtu ļoti labs, kas nozīmē, ka katrs kilometrs būtu jāveic trīsarpus minūtēs. Bažas nedaudz gan radīja tas, ka Florencē tieši maratona dienā solīja aukstu laiku (maratona rītā ap +2 grādiem), bet nu laikapstākļus jau nepasūtīsi.
|
Pirms maratona dienā pie "Dāvida" |
Diena pirms maratona bija ļoti patīkama rudens diena ar gaisa temperatūru ap +10 grādiem, un Florence bija pilna ar tūristiem (droši vien daļa bija maratonisti, taču vasarā tūrisma sezonā tur būt noteikti negribētu - tad laikam pilsēta ir cilvēku pārbāzta). Toties, maratona rītā pamostoties nedaudz pirms pulksten septiņiem, aiz loga pavērās ne pārāk patīkams skats - lija lietus un gaisa temperatūra, šķiet, tā arī bija ap +2-+3 grādiem, lai gan lietus to sajūtu darīja vēl vēsāku. Neiepriecinošie laikapstākļi laikam bija ietekmējuši arī daļu dalībnieku, jo no pieteiktajiem vairāk kā 10 200 dalībniekiem uz starta izgāja vien nedaudz vairāk kā 8 400 maratonisti, un līdz finišam tika vēl par 700 cilvēkiem mazāk.
|
Skats no Mikelandželo laukuma |
Starta pulcēšanās notika Mikalendželo laukumā, no kura paveras skats uz visu pilsētu, jo tas atrodas apmēram 50m augstāk par Florences centru. Pulcēšanās vietā biju īsi pēc astoņiem, jo jau 8:45 bija pēdējais laiks, kad atrasties starta zonā, lai gan pats starts bija plānots tikai 9:18, bet līdz ieiešanai starta zonā bija jāpaspēj gan noskaidrot, cik reāli ir ar manu 10353.numuru tikt kādā tuvākā starta rindā (dalībniekus laida tādos kā aizgaldos atkarībā no viņu numuriem, kas tika piešķirti atkarībā no labākā rezultāta maratona distancē), kā arī bija jāizstāv rinda uz tualetēm. Protams, viss notika zem klajām debesīm, tāpēc visu šo laiku nācās pavadīt lietū. Un, ja vēl ķermeni sedza jaka un rīkotāju iedalītais pretlietus plastmasas apmetnis, tad kājas tapa slapjas diezgan ātri (slapjie apavi arī droši vien bija galvenais iemesls kāpēc tuvākajās dienās nāksies šķirties no īkšķa naga), un ar slapjām un aukstām kājām organismam vēss paliek diezgan ātri, pat ja ķermenis ir siltumā. Jau tad sāku pārdomāt, vai pareizi esmu izvēlējies skriet šortos un kreklā ar īsajām rokām (Āfrikas pārstāvji arī iaaf.org
pēcmaratona aprakstā atzina, ka laiks bijis ļoti auksts).
|
Virzīšanās uz starta vietu |
Ar tikšanu pirmajā starta "aizgaldā" (iežogojums augstās metāla sētās), kurā pulcējās dalībnieki ar rezultātiem 2:30-3:00, man paveicās, jo redzēju, ka dažus tur neielaida, bet mans numurs bija daļēji nosegts, tāpēc laikam to tā kārtīgi nepamanīja. Pirms mūsu "aizgalda", kurā bija domājams vismaz cilvēki 200 (stāvēju kaut kur pa vidu), vēl bija atvēlēta vieta tiem, kas skrējuši ātrāk par 2:30, un viņiem bija iespēja arī pirms paša starta nedaudz paskraidīt un sasildīties, kamēr mēs cieši stāvējām savā "aizgaldā", un vēl īpašākā stāvoklī bija Āfrikas pārstāvji, kurus atveda uz startu īsi pirms starta šāviena un lietū mirkt viņiem pat īsti nesanāca. Kad visi bija smuki sagājuši savos "aizgaldos", apmēram 10 minūtes pirms paredzētā starta visi pamazām sāka virzīties lejup pa kalnu apmēram 350 metrus uz īsto starta vietu. pa šo laiku, man izdevās daļu sava "aizgalda" sportistus apsteigt (lai gan joprojām gar malām bija augstās norobežojošās sētas) un tiku līdz sava "aizgalda" trešajai rindai, priekšā vēl bija kādas 4-5 rindas ar ātrajiem sportistiem.
Starta šāviens, un mans pirmais maratons varēja sākties. Pirmie soļi vēl burzmā, bet tālāk jau ātri notika retošanās, burzma nogāja un pirmais kilometrs visu laiku lejup no kalna (pirmā km kritums 30 metri) pagāja gaužām viegli, kaut arī pulkstenis pie pirmā km atzīmes rādīja 3'20", bet tas, protams, uz kalna rēķina. Otro un trešo kilometru veicu kopā ar sieviešu elites sportisti ar 3.numuru, kurai bija savs tempa turētājs. Taču pie trešā kilometra sapratu, ka temps ir ap 3'32", kas šķita pārāk viegli. Tā nu šī skrējēja sāka nedaudz iepalikt, man nedaudz palielinot tempu, un turpmāko kilometru noskrēju kopā ar kādu citu skrējēju, kuram arī laikam tās sportistes temps šķita par lēnu. Tad pamanīju priekšā nelielu grupiņu ar skrējējiem un piektā kilometra laikā izdevās viņus diezgan viegli panākt un tālāk jau skrējām grupiņā kādi 6-8 skrējēji, vismaz bija iespēja nedaudz patverties no vēja, kas vietām pūta diezgan stipri. Pie astotā kilometra grupiņas līdzšinējie līderi kaut kā sāka mazināt tempu un priekšā izskrēja kāds cits skrējējs, kuram blakus tālāk skrēju arī es. Pie desmitā kilometra, kad bija jau otrā dzirdināšana pats padzēros ļoti ātri un pārējie nedaudz iepalika, un patiesībā arī no šī brīža atlikušos 32 kilometrus veicu praktiski vienatnē, un pirmo atpalicēju apdzinu vien pie 20.kilometra.
Nepatīkamais laiks bija arī atstājis iespaidu uz līdzjutējiem, un to gar trases malām īpaši daudz nebija (galvenokārt tikai pilsētas centrā) un arī atbalstīšanu būtu gribējies lielāku, it sevišķi nomaļākajās vietās. Pusdistanci veicu stundā un 13 minūtēs un 23 sekundē, kas bija kādas 20-25 sekundes ātrāk kā biju plānojis pirms starta, bet jutos diezgan labi un sapratu, ka ja tādā tempā spētu turpināt, tad varbūt pa spēkam būtu tuvoties rezultātam 2:26:39, ko 1988.gadā sasniedza Aigars Leiboms un, kas neoficiāli tika uzskatīts par orientieristu labāko rezultātu maratona distancē. Taču tā kā jāskrien vēl bija ļoti daudz tad īpaši par to daudz nedomāju. Vēl jo vairāk, pēc pusdistances pulkstenī, kurā sākumā skatījos pēc katra kilometra, ieskatījos vien dažas reizes, līdz ar to īsti kontroles par rezultātu nebija, skrēju pēc sajūtām un centos turēt iesākto ritmu.
Psiholoģiski grūtākais posms laikam bija starp 25. un 30.kilometru, kas veda caur nomaļākām vietām, kur cilvēku praktiski nebija, piedevām pie 25.kilometra apmēram kilometru sanāca skriet tieši pret vēju, kas tajā brīdī pūta īpaši stipri un lietus to visu padarīja vēl nepatīkamāku. Savukārt ap 27.-28.kilometru sāku just, ka sāk nedaudz vilkt kreisās kājas augšstilba muskuli, taču ļoti cerēju, ka tas nepāries krampī, kas liegtu turpināt normālu skriešanu. Par laimi, lai arī velkošā sajūta saglabājās visu atlikušo distanci, tomēr jūtamāka tā nepalika un skriešanu īpaši neietekmēja.
Ap trīsdesmit pirmo kilometru nācās šķērsot kāpumu, kas bija tilts pāri dzelzceļam - diezgan stāvs - līdzīgs kā pāri Jūrmalas/Jelgavas dzelzceļam Torņakalnā. Šajā kāpumā nācās piepūlēties gan skrienot augšup, gan arī lejup skrienot, kad nācās sevi bremzēt. Taču uzreiz pēc kāpuma pārvarēšanas ieraudzīju sev kādu gabalu priekšā sieviešu līderes, kuras pavadīja mašīna un prāvs motociklu pulks. Tas uzreiz piedeva papildu motivāciju skriet un pēc aptuveni divarpus kilometriem šo karavānu panācu un drīz vien arī apdzinu - paguvu arī uz brīdi pagozēties kameru gaismā, kad brīdī, kad etiopiešu sportistes apdzinu, kameras vīrs sāka cītīgi filmēt manu numuru.
|
36.kilometrs |
Turpmākie 2-3 kilometri veda caur Florences vecpilsētu, un tur bija ļoti īpaša sajūta skriet gar līdzjutēju pūļiem, kuri vismaz pilsētas centrā bija pietiekami aktīvi. Pie 36.km no savas personīgās līdzjutējas (liels paldies Zanei) dabūju želeju, un viņa paspēja uzsaukt, ka esmu 15.vietā, par ko biju ļoti pārsteigts, zinot to, ka šogad startēja vesels bariņš Āfrikas sportistu un atminoties, pagājušā gada rezultātus, likās, ka būtu jābūt zemāk, lai gan atklāti sakot, skrienot, par vietu īpaši nedomāju. Drīz vien priekšā pamanīju 14.pozīcijā esošo sportistu, un lai arī turpmākie 2 kilometri atkal bija pa nomaļāku vietu, tomēr priekšā esošā noķeršana deva papildu enerģiju, kas nu jau pamazām gāja uz beigām. Pie 39.kilometra jau šo sportistu biju apdzinis un distance atkal bija atgriezusies vecpilsētā, kur līdzjutēju "Forza, forza!" ļoti palīdzēja. Jau tajā brīdī pēc laika sapratu, ka varētu būt pa spēkam rezultāts ap 2:26:30, taču sapratu, ka beigās būs jāpacenšas, lai noturētu tempu līdz galam. Uzreiz pēc 40.kilometra apdzinu vienu Kenijas sportistu un tad sekoja diezgan vienmuļš kilometrs pa šauru vecpilsētas ielu bez jebkādiem līdzjutējiem. Pie 41.km apdzinu vēl vienu sportistu un tad jau vairs bija atlicis vien pēdējais kilometrs, kas bija jāiztur līdz galam. Pēdējā kilometrā strauji pietuvojos vēl vienam priekšā skrienošajam, taču mans finiša kāpinājums nāca nedaudz par vēlu, un viņu noķert neizdevās, taču finišēju ar pavisam necerētu rezultātu 2 stundas 26 minūtes un 19 sekundes (tas ir tīrais laiks no starta līnijas līdz finišam, laiks no starta šāviena bija 3 sekundes ilgāks) un vēl necerētākā
12.vietā.
|
Finišā |
Pēc finiša tiku pie dvieļa un folijas, ar ko apsegties, un tad jau izejot cauri visai finiša zonai, lēnām devāmies uz viesnīcu, pa ceļam vēl piestājot vecpilsētas centrā esošajā dzirdināšanas punktā, lai padzertos siltu tēju, jo pēc finiša vēsums atkal strauji pārņēma ķermeni, un arī kājas īsti jau neklausīja, tāpēc pārvietošanās bija salīdzinoši lēna. Pēc nomazgāšanās viesnīcā, devāmies uz vilciena staciju, lai dotos uz Boloņu un tālāk jau ar lidmašīnu uz mājām. Boloņa pārsteidza ne vien mūs, bet arī visus pārējos vilciena pasažierus (itāļi visi bija ar mutēm vaļā), jo Boloņā bija sasnidzis sniegs, un uz ielām bija liela slapja sniega putra, kā rezultātā kājas tapa slapjas momentā un no jebkādas Boloņas apskates nācās atteikties un devāmies pa tiešo uz lidostu.
Tagad, kad maratons jau ir trīs dienas aiz muguras, kājās maratons vēl ir jūtams, taču ar katru brīdi paliek aizvien labāk, un joprojām ir prieks par tādu pirmo maratonu, jo šādu rezultātu, kas arī ir ātrākais no latviešiem maratonā šogad, patiešām negaidīju. Protams, skriet bez lietus un nedaudz siltākos apstākļos būtu bijis krietni patīkamāk, taču, vai tas būtu būtiski ietekmējis gala rezultātu, šaubos, galu galā līdzīgos laikapstākļos sanāca treniņos skriet praktiski visu novembri, kas nozīmē, ka tieši pie šād laika biju pieradis, vien treniņos biju saģērbies krietni siltāk.
Nobeigumā gribu pateikt paldies visiem līdzjutējiem, kas ir gan publiski, gan personīgi apsveikuši mani, un jo īpašs paldies tiem, kas mājās turēja īkšķus, kamēr skrēju, un vēlreiz paldies Zanei par līdzijušanu un atbalstīšanu trases malā. Un tiem, kas interesējas, kādi tad nākotnes plāni saistībā ar maratonu, varu vien teikt, ka kaut kad noteikti maratons vēl būs, taču kad un kur - par to vēl domājis neesmu. Un nu beidzot ir laiks atpūtas periodam, kuru brīžiem gatavošanās procesā gaidīju tik pat ļoti kā pašu maratonu.
Video no distances, Rezultāti
Malcis! Rezultāts ir diezgan iespaidīgs. Kā domā, cik daudz vari vēl nomest no rezultāta? Un vai šajā maratonā varēji noskriet ātrāk?
AtbildētDzēstNomest jau var vienmēr. Viss atkarīgs, cik daudz trenējas. Bet par to, vai šeit varēju ātrāk - domāju, ka īpaši ne - ņemot vērā, ka izdevās ļoti vienmērīgi sadalīt spēkus (otra puse tikai nedaudz ātrāk kā pirmā, bet pēc finiša īpaši daudz spēka vairs nebija atlicis), pieļauju, ka, ātrāk sākot, spēka līdz beigām arī varētu nepietikt.
AtbildētDzēstTiešām malacis! Uzzinājis tavus plānus domāju, ka ja rezultāts būs 2:30:00 tad jau būs izcili, bet tu visas manas prognozes pārspēji! Līdz Olimpiādes normatīvam "nieka" 8min (ja nemaldos).
AtbildētDzēst"Uzreiz pēc 40.kilometra apdzinu vienu Kenijas sportistu" - šajā citātā būtībā ir viss, ko vien skrējējs varētu vēlēties :D
AtbildētDzēstApsveicu.
Apsveicu!!
AtbildētDzēstKādi plāni nākotnei - vai nedomā koncentrēties maratoniem, atstājot orientēšanos otrajā plānā?
Diezgan grūti šos abus ir savienot, jo orientēšanās var diezgan ātri iedzīvoties traumās, kas gan nav tevi īpaši atturējušas.
Super, lepojos ar savu klases biedru.
AtbildētDzēstKatra gada beigās Sporta Avīze publicē visu vieglatlētikas disciplīnu gada labākos latviešu rezultātus. Šogad tur būs arī viens orientierists!
Paldies visiem!
AtbildētDzēstMārtiņam - cik zinu, tad Sporta avīze jau pasteigusies un jaunajā numurā ielikusi gada sarakstu, kurš tapis vēl pirms mana skrējiena
Sandijam - nu orientēšanās pēdējā laikā jau ir bijusi diezgan epizodiska no manas puses, līdz ar to līdzīga tendence droši vien varētu arī turpināties.
Super, Renār! Lielisks rezultāts, var just, ka ticis ielikts liels darbs. Lai nu kas tur ar Sporta Avīzi, bet latvijas orientieristu rekords ir kritis! :)
AtbildētDzēstApsveicu. Izcils rezultāts un tikpat izcils apraksts. Lasīju ar baudu.
AtbildētDzēstMonstrs!
AtbildētDzēstLai šis ir tikai sākums lielām lietām!
Mārcis
Jā, nu man jau arī tas liekas kaut kāds fenomenāls rezultāts.. Tā turpināt!
AtbildētDzēstTādu rezultātu tiešām nebiju gaidījis! Visu cieņu! Un novēlu, lai tas būtu tikai sākums!
AtbildētDzēstTiešām iespaidīgi! Liels prieks par Tevi!
AtbildētDzēstIzcils sasniegums! Arī "piedūra" apraksts par apdzīto kenijieti. Reāli nereāli.
AtbildētDzēstpirmkārt apsveicu!!!esam skrējuši vairākās sacensībās vienā bariņā...rezultāts patiešām negaidīts, bet labs!!! ;)
AtbildētDzēstja nav noslēpums cik lielu apjomu km savāci vismaz sākot jau 3mēnešus pirms maratona?
Nu apjoms auga pamazām, bet beidzamās nedēļas tas bija ap 190 kilometriem nedēļā. Lai gan, piemēram, septembrī, kad startēju vairākās sacensībās (gan mežā, gan šosejā), uz maču rēķina apjoms pa nedēļu, protams, nesanāca tik liels kā vajadzētu.
AtbildētDzēstsirsnīgi sveicu ar labo rezultātu! :)
AtbildētDzēstDace
Visu cieņu!
AtbildētDzēstAivars
nu ar 700-800km mēnesī un vairāk var tīri labi sagatavoties maratonam...bet protams, ka tev ir vēl kur augt, kaut daži uzskata, ka ja uzlabosi rezultātu, tad tikai nedaudz... Lūk pierādi, ka viņi maldās :)
AtbildētDzēstveiksmi un nākamā sezonā vēl pacīnīsimies sačos :)
Renār, kādas pašam domas, nedomā tagad sākt regulāri lietot sporta pārtiku?
AtbildētDzēstFenomenāli, apsveicu. Viss tavs blogs, un ar šo kā sezonas nobeigumu, ir baigi iedvesmojošs.
AtbildētDzēsttik tagad uzgaju Tavu maratona aprakstu! man tik atliek piebilst, ka ari tur biju un viss ko saki ir taisniba, gan par ilgo startaa gaisishanu, gan auksto un lietaino laiku un par tavu vareno skrejienu! Ari man vajadzeja aprakstiit, jo tapat ka tev shis bija mans pirmais Maratons, un lai ari esmu krietni leenaks skrejejs, tomer ari sanaca taa ka noskreju sev neticama laikaa 3:15:38 un ieņemu vietu pirmaja tūkstoti, bet vakara lasot rezultatus uzzinaju ka Latvietis ir 12 vietaa! Biju lepns par Tevi nu un par sevi jau ar! :) Sandris Lizbovskis
AtbildētDzēst