Pusmaratons Valmierā

Pusmaratons Valmierā nu ir garām, izcīnīta ceturtā vieta ar rezultātu 1:11:53. Neliels rūgtums jau, protams, ir, jo kuram gan patīk būt 4.vietā, it sevišķi, ja 2.vieta finišēja vien sekundes 10 pirms manis. Taču visādi citādi skrējiens man patiesi patika.

Startā biju ieņēmis gandrīz vai pole position, jo pirmajā līkumā biju pirmais un patiesībā pa priekšu pusmaratona līderu grupiņai noskrēju visu pirmo 10,55 km garo apli - tā teikt, kādam jau arī tas melnais darbs jādara - jāveido aizvējš, jāuztur temps un pirmajam jāizmēģina visas peļķes. Pirmais aplis tika pieveikts ar laiku 36'06", un bija skaidrs, ka uz pagājušā gada personiskā rekorda labošanu nav ko sapņot (lai gan to jau pēc kilometra laikiem diezgan labi nojautu jau otrajā kilometrā).

Otrā apļa sākumā mierīgā treniņa daļa beidzās Marekam Florošekam, un viņš jūtami uzkāpināja tempu un strauji sāka attālināties no mūsu grupiņas, kurā nu palikām pieci - visi joprojām apņēmības pilni cīnīties par atlikušajām vietām uz pjedestāla. Taču līdz ar Mareka atrāvienu, arī mūsu ātrums šķietami pieauga un, sākoties turp-atpakaļ posmam nepilnus septiņus kilometrus pirms beigām, mūsu divu grupiņas dalībnieku trenere uzsauca, lai viņi neatstāj visu uz pašām beigām - tajā brīdī temps pieauga vēl, un nu priekšā izvirzījās Andrejs Sergejevs, kurš pirms nedēļas finišēja uzreiz aiz manis skrējienā Cēsīs. Ik pa brīdim šķita, ka viņš cenšās izrauties vēl vairāk priekšā, taču cītīgi centos turēties līdzi. To pašu centās darīt arī abi Edgari - Bertuks un Brigmanis.

To, ka temps bija jūtami pieaudzis, varēja spriest arī pēc tā, ka diezgan strauji sākām tuvoties Florošekam, kurš pirms tam jau bija paspējis aizmukt diezgan tālu, bet nu jau bija jūtami tuvāk (viņš gan laikam sajuta mūsu tuvošanos un beigas uzskrēja ātrāk, jo pašās beigās viņu vairs nemanīju). Taču arī mēs lēnu neskrējām, un jutu, ka īpaši ātrāk paskriet nebūtu spējīgs, bet sapratu, ka jāturas cik spēka. Beidzoties turp-atpakaļ posmam, bijām palikuši vairs trīs - es, Sergejevs un Edgars Bertuks. Tajā brīdī vēl dzirdēju, ka Gustavs uzsauca, ka joprojām labi izskatos (žēl, ka tam ir maza saistība ar atlikušo spēku daudzumu), bet līdz beigām bija palikuši vairs nedaudz vairāk kā divi kilometri. Vēl pēc pārsimts metriem Sergejeva trenere no malas sauca, ka laikam mēs ar Edgaru izskatāmies svaigi un, lai viņš neatstāj visu uz finišu. Tad viņš atkal strauji uzkāpināja, un nedaudz atrāvās. Pie nākamā līkuma gandrīz viņu tomēr pieķēru, un nedaudz iepalika Edgars, taču Sergejevs atkal uzkāpināja un joprojām bija gabaliņu priekšā. Nogriežoties uz gājēju celiņu gar dīķi, kur līdz finišam vairs bija kādi 500-600 metri, jutu, ka otrajai vietai netuvojos, un man garām paskrien Edgars, kuram uzsaucu, lai noķer priekšā skrienošo. Skrienot augšā pa beigu serpentīnu vēl centos, kaut sapratu, ka priekšā skrienošos vairs nepanākšu, taču, uzskrienot augšā, spēki bija galā, un redzēju vien to, ka Edgars cīnās par otro vietu, taču pietrūka pavisam nedaudz. Finišēju ceturtais, un pēdējo kilometru ātrā skriešana laikam bija darījusi savu, jo apmēram minūte pagāja, līdz man pārstāja griezties galva, ko laikam bija radījis skābekļa trūkums.

Nedaudz pārsteigts gan biju par to, ka otrais aplis bija vien 20 sekundes ātrāks kā pirmais, jo šķita, ka otrajā temps bija jūtami augstāks. Iespējams, ka lietus un lielākas peļķes otrajā aplī radīja mānīgu priekšstatu, ka skrienam krietni ātrāk - varbūt tā vienkārši bija lielāka cīņa ar laikapstākļiem un uzkrājušos nogurumu.

Katrā ziņā, ja neskaita jau sākumā pieminēto rūgtumu par 4.vietu un diezgan lielu atpalikšanu no personīgā rekorda (es jau gan sāku domāt, ka varbūt pērn vienkārši trase bija par īsu un nemaz tik ātri neskrēju :)), visādi citādi skrējiens Valmierā man patika. Tiku pie diezgan stilīga asiņaina labās kājas īkšķa ar nolobījušos ādu, izskrēju sezonas labāko laiku pusmaratonā, izbaudīju īstu sacensību cīņas garu distances otrajā pusē, sapratu, ka spēju tomēr izlikties tik tālu, ka finišā spēki ir galā un ir jāpiepūlas lai noturētos kājās (orientēšanās mačos tā izlikties nav sanācis), salīdzinājumā ar pagājušogadu pēc finiša kāju muskuļi nav atteikušies un vakarā pat biju spējīgs vēl uzskriet īsu atjaunošanās treniņu un galu galā sapratu, ka man patīk un es gribu skriet pa šoseju. Šogad būs vēl!

P.S. Paldies personīgajām ūdens meitenēm, un citiem līdzjutējiem un skrējējiem, kuri uzmundrināja visas distances garumā.