Tusnītis

Nedēļa pēc maratona pagāja diezgan brīvā režīmā. Pāris reizes biju paskriet, bet bija arī vairākas dienas, kad nedarīju pilnīgi neko. Svētdien un vakar pamanīju, ka skrienas ne tik viegli kā gribētos, un vakar, uzkāpjot uz svariem, viss tapa skaidrs - trīs kilogrami pienākuši klāt pilnīgi nemanot - tā iet, kad neskrien un ēd bez mitas.

Protams, svara pieaugums tiklab varētu būt arī tikai vienas dienas īpatnība un par to daudz nebēdāju, taču galvenais apgrūtinājums tomēr ir sniegs. Pirms braukšanas uz Florenci pa sniegu sanāca paskriet tikai pēdējos divus treniņus, un tā kā tie bija pavisam īsi un mierīgi, un arī sniega vēl nebija tik daudz, tad tanī brīdī tas īpaši netraucēja. taču nu jau sniega ietekme uz skriešanu ir daudz jūtamāka.

Sniega pieputinātās ielas Ogrē tiek tīrītas, taču ne visur tīrīšana ir regulāra, un vietām sniega putra uz ceļa ir tāda, ka sajūta ir līdzīga kā skrienot pa smiltīm - atspēriena īsti nav, un kājas ik pa brīdim iegrimst sniega putrā. Vakardienas "izpētes skrējienā" izdevās atrast pāris vietas, kur asfalts ir pavisam tīrs un no sniega ne miņas, taču tādi posmi ir gan gaužām īsi, gan arī gaužām maz, bet tumšajos vakaros īpašas izvēles jau tāpat nav. Taču tas nekas, ne jau pirmais gads, kad nākas pārdzīvot ziemu, nedaudz vairāk piepūloties, lai tiktu cauri sniegotajiem ceļiem - tikšu galā arī ar šo pārbaudījumu!