Atskats uz 2010.gadu

Divi tūkstoši desmitais gads strauji tuvojas beigām un patiesībā līdz ar maratonu oficiāli arī beidzās mana šī gada sacensību sezona. Iepriekšējos divus gadus rezumē par sezonā paveikto bija diezgan plašs, bet šogad tā vien šķiet, ka spēšu iekļauties vienā rakstā, jo salīdzinājumā ar citiem gadiem tik daudz to aktivitāšu sezonas laikā nemaz nebija.

Ziema, neskatoties lielajiem sniegiem un saliem, pagāja diezgan cītīgos treniņos. Pāris reizes uzkāpu uz slēpēm, un kad aukstums bija pārāk liels, tad treniņus pavadīju riņķodams pa manēžu, taču pārsvarā tomēr skrēju gan salā, gan sniegā, kas droši vien būs līdzīgi arī šajā ziemā. Martā no jauniegūtā somu kluba nāca diezgan negaidīts piedāvājums doties uz nometni Spānijas dienvidos, kuram piekritu, un tā nu marta otrajā pusē radās iespēja izbaudīt pavasari pāris nedēļas ātrāk, kā tas atnāca līdz Latvijai.

Sacensību sezona tika atklāta Kurzemes pavasarī Ventspils apkaimē, bet vēl pēc nedēļas jau sākās atlases uz Eiropas čempionātu (EČ) orientēšanās sportā, kas šogad notika Bulgārijā, ko biju nolicis kā vienu no sezonas mērķiem. Jāsaka, ka uz Eiropas čempionātu tiku, galvenokārt pateicoties uzvarai Ziemeļu kausā, par ko biju īpaši priecīgs, taču labais rezultāts vairāk bija ātras skriešanas, nevis prasmīgas orientēšanās dēļ. Un kopumā pilnīgi pamatoti vislabāk veiktās distances šogad bija tieši mežos, kur ātri skriet bija svarīgāk nekā labi orientēties. Pamatoti tāpēc, ka dažādu apstākļu dēļ vienīgā sastapšanās ar karti man bija gandrīz vai tikai sacensību laikā, treniņos orientēšanās prasmes pilnveidotas netika un loģiski arī ar orientēšanas sacensību laikā ne vienmēr viss gāja tik gludi kā vēlētos.

Visi mani šī gada orientēšanās starti ārpus Latvijas, ja neskaita viesošanos Somijā maija vidū, atnesa pa kādai traumai. Savā pirmajā Tiomilā, lai arī nenoskrēju pavisam slikti, tomēr būtu gribējies labāk un distances beigās atsitu celi, kas turpmākos divus mēnešus lika par sevi manīt. EČ Bulgārijā paliks atmiņā ne tikai ar neizteiksmīgo startu, bet arī ar mīklaino kājas traumu, kas liedza čempionāta beigās vispār iziet uz starta. Savukārt Jukolā mana distance beidzās vēl pirms pirmā punkta atrašanas, kur neveiksmīgā kārtā tik stipri sasitu celi, ka distanci paša spēkiem pabeigt nebiju spējīgs, un no skriešanas pēc tam nācās atturēties vēl nedēļu. Traumas gan bija arī pēc tam Latvijā, no kurām nopietnākā bija bungādiņas pārplēšana Latvijas čempionāta o-maratonā laikā Tērvetē.

Latvijas čempionātos šogad izdevās nopelnīt trīs medaļas - tajā pašā Tērvetē tiku pie sudraba, pie sudraba tiku arī LČ stafetē Ventspilī kopā ar Andri un Raivo, kā arī tiku pie savas pirmās LČ medaļas skriešanas disciplīnās, LČ pusmaratonā, kas notika Kuldīgas pusmaratona ietvaros, izcīnot bronzas medaļu. Līdz medaļai ne pārāk daudz pietrūka arī LČ garajā distancē Skrundas apkārtnē, kur paliku ceturtais. Pie trofejām noteikti vērts arī pieminēt to, ka savā ceturtajā gadā elites grupā pēc trīs 2.vietām, beidzot tiku pie pirmās vietas Latvijas kausa kopvērtējumā, kurā vērtē orientēšanās sacensības visas sezonas garumā.

Medaļa LČ pusmaratonā, kurā absolūtajā vērtējumā finišēju kā ceturtais, bija tikai viens no skriešanas panākumiem šogad. Cēsu skrējienos pavasarī un rudenī finišēju otrais. Otrais biju arī Vaidavas skrējienā, tiku pie trešās vietas BalticMiles pusmaratonā, un finišēju ceturtais pusmaratonā Valmierā. Lai uz pēdējā no tiem piegāju ar vislielāko nopietnību, tomēr rezultāts krietni atpalika no cerētā. Nu un sezonas nogalē noskrēju skrējienu Rembatē, un galu galā tas viss noslēdzās ar dalību Florencē manā pirmajā maratonā, kur, pašam necerot, finišēju 12.vietā ar rezultātu 2:26:19. Vēl jāpiebilst, ka vietas Latvijas skrējienos uz papīra izskatās gaužām nesliktas, taču nav jau mums Latvijā tik daudz to skrējēju, kas salīdzinoši nopietni trenējas, un ja vēl visi uz maču neierodas, tad vieta galu rezultātā sanāk pavisam neslikta, kaut arī rezultāts līdz patiešām augstvērtīgam līmenim ne tuvu nesniedzas.

Kopumā šogad aizvien vairāk iezīmējās tas, ka orientēšanās mačos piedalos arvien mazāk, bet skriešanā aizvien vairāk, kas gan ir gluži loģiski, ņemot vērā reto treniņdarbu ar kartēm, par ko jau minēju. Par to, kā tiks sadalītas prioritātes nākamajā gadā, vēl pāragri spriest, lai gan, ņemot vērā mana pirmā maratona pieveikšanu, kam noteikti sekos arī nākamie, skriešanas īpatsvars nemazināsies. Un, lai arī gads sanāca gan ar kāpumiem, gan kritumiem, tomēr uzskatu, ka tas sportiskā ziņā nav bijis sliktāks par nevienu no iepriekšējiem. galu galā arī treniņu apjomi katru gadu aug un organisms katru gadu ir spējīgs izdarīt aizvien vairāk. Cerams, ka tā būs arī divi tūkstoši vienpadsmitajā.