piektdiena, 2011. gada 20. maijs

Diseldorfas maratons 2011

. . .

Tā kā blociņa uzturētājs blogger.com veiksmīgi bija nozaudējis manu maratona ierakstu kopā ar visiem komentāriem (bija atlicis vien raksta melnraksts ar pusi teksta), tad publicēju to no jauna (otro pusi aizņēmos no noskrien.lv, kur tas tika pārpublicēts vēl pirms nozušanas). Sākotnējie komentāri ir atjaunoti no e-pasta, vien īstie vārdi varētu būt pazuduši. Blogger.com glabātā statistika arī zudusi.

Aizvadītajā svētdienā par manu līdz šim grūtāko, karstāko un lēnāko maratonu kļuva Diseldorfas maratons, kurā finišēju 14.vietā ar rezultātu 2:32:32 (13.vieta no vīriešiem, 4.vieta no Eiropas sportistiem (neskaitot divus turkus, kas pie Eiropas sportistiem nez vai īsti pieskaitāmi).

Maratona trase
Pagājušajā rudenī pēc sava pirmā maratona Florencē pieveikšanas kļuva skaidrs, ka maratonu gribu skriet vēl, un tā nu ziemas un pavasara treniņi tika aizvadīti ar galveno domu par maratonu kaut kad pavasarī. Iespējamo pavasara maratonu loks tika apzināts jau laicīgi, bet galu galā izlēmu par labu Diseldorfas maratonam, kas solīja gan interesantu, gan ātru trasi. Šai izvēlei par labu liecināja arī ērtā nokļūšana Diseldorfā, jo no Rīgas uz Diseldorfas apkaimi tiešie reisi ir gan Airbaltic, gan Ryanair. Un viens no izvēles kritērijiem bija arī tas, ka maija sākumā noteikti tur vēl nebūs tik karsts kā, piemēram, kādā Itālijas maratonā šajā laikā, taču tieši šis punkts nepiepildījās, un nedaudz, iespējams, arī “iegrieza” ātrāka rezultāta sasniegšanai.

Trenējies biju diezgan daudz, noteikti vairāk kā pirms Florences, taču mazāk noteikti bija ātruma treniņu, jo ziema ātrumus ļauj skriet mazāk kā būtu vajadzīgs, taču tik un tā bija doma, ka vismaz minūtes divas no Florences rezultāta (2:26:19) spētu nomest. Un, lai arī jau pirmsmaratona nedēļā redzēju, ka laika prognoze sola ne to labāko laiku maratonam ar stipru vēju un lielu sauli, tomēr tik un tā saglabāju domu, ka Florences rezultātam būtu jākrīt. Klāt gan arī nāca noteikti psiholoģiskais spiediens pašam uz sevi, ka jānoskrien labāk kā pirmajā reizē – lai gan, protams, skriet pirmajā reizē, kad neko par distanci nezini ir daudz vieglāk tajā ziņā, ka nekas jau neierobežo, nav konkrētas nojausmas par to, cik ātri vari noskriet maratona distanci, un bieži vien debijas emocijas palīdz noskriet ātrāk. Tad nu pieļauju, ka papildu stress un laikapstākļu neņemšana vērā arī bija galvenie iemesli, kāpēc neizdevās vismaz atkārtot pirmajā maratonā iespēto.

Startā kopā ar elites skrējējiem
Ja konkrētāk par notikumiem Diseldorfā, tad ceļojums uz Vāciju sākās piektdienas vakarā ar Ryanair lidmašīnu dodoties uz Dusseldorf-Weeze lidostu, kas atrodas aptuveni simts kilometru no Diseldorfas. Pirmā nakts tika pārlaista lidostas tuvumā esošajā hostelī un jau sestdienas rītā devāmies ar autobusu uz pašu Diseldorfu. Pirmais mērķis Diseldorfā bija maratona EXPO apmeklēšana, kur bija jāsaņem starta numurs un bija arī doma kaut ko nopirkt no skriešanas inventāra, jo parasti šajos EXPO daudzas skriešanas preces ir par izpārdošanas cenām. Ar iepirkšanos gan nekas dižs nesanāca, vismaz tajā ziņā, ka caurmērā cenas šķiet bija reizes divas augstākas kā, piemēram, marta beigās Varšavas pusmaratona EXPO. Taču, neskatoties uz to, pie jauna skriešanas krekliņa tiku – bija palicis pēdējais ar akcijas cenu. Jautrāk gāja ar numura saņemšanu, jo, piesakoties, biju norādījis savu Florences rezultātu kā labāko sasniegumu, un tā kā starta koridoru piešķiršana sākās no 2:30 rezultātu īpašniekiem, tad bija cerības, ka varētu tikt pašā priekšā kopā ar elites sportistiem. Protams, kaut ko viņi līdz galam izdarījuši nebija, jo par šo jautājumu viņiem rakstīju vēl papildus arī e-pastā, un uz numura vispār nebija nekādas atzīmes, kurā koridorā man jāstājas, kas nozīmēja, ka teorētiski man pienāktos stāvēt pašās beigās kopā ar debitantiem. Par laimi pēc nelielas izskaidrošanās man uz numura uzrakstīja, ka priekšā varu stāvēt un pateica, ka “pašā priekšā, tur redzēsi daudz kenijiešus, un tur ej arī tu!”.

Rheinturm
Pēc EXPO apmeklējuma devāmies uz viesnīcu un uzreiz devos arī nelielā 20 minūšu skrējienā pa viesnīcai tuvējām ieliņām. Skrējiena laikā sanāca arī nedaudz paskriet pa maratona trasi, jo tieši blakus viesnīcai bija maratona trases 23.kilometra atzīme un arī dzirdināšanas punkts, un tad nu sanāca, ka mazu daļiņu no trases biju iemēģinājis jau sestdienas skrējienā. 20 minūtēs paspēju nosvīst ne pa jokam un sapratu, ka maratona dienā skriešana būs patiešām grūta – lai arī startā 9:30 no rīta saule vēl varētu nebūt pieņēmusies pilnā spēkā, tomēr tik un tā bez mākoņiem debesīs ēnu atrast varētu būt pagrūti. Vakarā vēl aizbraucām līdz centram, kur ieēdām pusdienas un uzbraucām lielajā Diseldorfas tornī (Rheinturm), no kura varēja izpētīt praktiski visu maratona distanci, jo no 168 metru augstumā esošā skatu laukuma varēja redzēt Diseldorfu pilnā plašumā.

Maratona rītā tika ieturētas brokastis un īsi pirms deviņiem devos uz maratona starta vietu, kas bija salīdzinoši netālu no mūsu naktsmītnes.Diseldorfas maratona ietvaros bija gan maratona distance, gan maratona stafete, gan bērnu skrējiens, kā arī maratons ratiņos braucošajiem ar kustību traucējumiem, piedevām tam maratona distanci veica arī pārdesmit sportistu uz vienriteņiem. Starts gan visām šīm distancēm bija dažādos laikos, bet kopumā bija solīts, ka startēšot ap 12000 sportistu, no tiem ap 3800 bija pieteikušies maratona distancei. Cik daudzi izgāja uz starta, īsti nezinu, bet karstuma dēļ daļa izstājās, un maratonā līdz finišam tika 2593 dalībnieki.

Uzņemam pirmsstarta enerģiju no kosmosa
Startā kā jau bija plānots stāvēju kopā ar elites sportistiem un sportistēm, kas kopā ar saviem tempa turētājiem (pace makers) bija, šķiet, ap cilvēkiem 30-40. No tiem apmēram 2/3 bija Āfrikas pārstāvji, uz kuru fona jutos kā baigais milzenis, jo augumā visi, lielākoties bija par mani galvas tiesu īsāki. Pirms paša starta tika iepazīstinātas TV kameras ar vadošajiem sportistiem, gan pagājušā gada sieviešu uzvarētāja (šogad līdz finišam netika), gan austriešu maratonists, kurš ar melna flomāstera palīdzību bija visas rokas norakstījis ar savu plānoto grafiku un gatavojās skriet zem 2:10 (pie 25.km karstuma dēļ gan viņš esot zaudējis samaņu, un lai arī sveiks un vesels, bet maratons viņam tur arī bija beidzies). Kā izrādās tad tiešajā pārraidē, ko rādīja interneta TV, arī mani šeit fonā esot varējis redzēt.

Tā nu visbeidzot starts, un maratons var sākties. Elites vīri, protams, pa priekšu un skatienam pazuda diezgan drīz, aiz muguras elites sieviešu grupiņa (arī skatienam (skatoties paŗ plecu) pazuda diezgan drīz), un šīm abām grupām pa vidu – galvenā pretendente uz uzvaru sieviešu konkurencē, viņas divi tempa turētāji un viņiem blakus es. Pirmos četrus kilometrus (ceturtais kilometrs pieveda pavisam tuvu lielajai Eirovīzijas arēnai) izmantoju tempa turētāju aizvēju un uz priekšu skrējās viegli un brīvi, neskatoties, ka temps pirmajos kilometros bija pat zem 3’25″. Pie ceturtā kilometra distance pagriezās pretvējā un sieviešu līderes tempa turētāji nedaudz ātrumu samazināja, kaut pats jutu, ka iesāktajā tempā vajadzētu turpināt skriet (šī, iespējams, bija būtiska kļūda, jo, zinot to, ka ārā gaiss sasilts aizvien vairāk, un ēnā pēcpusdienā bija virs +25, tad droši vien arī man vajadzēja piebremzēt). Tā nu pirms 5.km atzīmes pirmajā dzirdināšanas punktā mani trīs līdzskrējēji vēl vairāk sabremzējās un no šī brīža sākās mans maratons vienatnē.

Skats no torņa uz maratona finišu
Devītais kilometrs atkal bija atvedis mūs uz pilsētas centru un te jau sieviešu pirmajai skrējējai priekšā biju ap 15 sekundēm. Desmitais kilometrs veda pāri Reinas upei uz Diseldorfas otru krastu, un tieši 10. un 11.km bija vieni no ātrākajiem, jo tieši šeit stiprais vējš bija tieši mugurā, un 11.km vēl sanāca lejup no tilta. Pie 12.kilometra paskrēju garām kādam ļoti ātri noplīsušam skrējējam, kurš laikam bija sācis manāmi par ātru, pēc tam gan 14. un 15.km bija visai grūti, jo sanāca skriet tieši pretvējā, un par vēja stiprumu liecina tas, ka atšķirība starp skriešanu pa un pret vējam bija tuvu 10 sekundēm uz katru kilometru. Divdesmitais kilometrs veda pa tiltu atpakaļ uz Diseldorfas centru, un arī šis kilometrs bija ļoti grūts, jo sanāca skriet tieši vējā un uz tilta arī nav ne māju, ne koku, kas kaut nedaudz vēju piebremzē. Jau šeit sāku just, ka skriet sāk palikt grūtāk. Pie 20.km atzīmes Zane man piedāvāja cepuri, no kuras gan atteicos, un pasniedza otro želeju (pirmā bija pie 9.km, kuru kādu laiku nesu rokā, bet patiesībā ne viena, ne otra īpaši nepalīdzēja). Drīz vien arī bija pieveikta pirmā puse distances, un tajā brīdī pulkstenis rādīja 1:12:36, kas bija aptuveni 50 sekundes ātrāk kā Florencē pirmā puse (nedaudz savādi, ka Rīgas pusmaratonā tajā pat dienā Biķernieku trasē ar tādu rezultātu būtu pieticis pat otrajai vietai). Pie pusmaratona atzīmes manīju arī vismaz trīs izstājušos sportistus, kas liecināja, ka arī citiem ir grūti, bet nu tajā brīdī šķita, ka, pat noskrienot otro pusi pa 1:14, Florences rezultāts vēl ir sasniedzams.

Drīz pēc tam sāka palikt arvien grūtāk, pie 23.km kā jau plānots paskrēju garām viesnīcai, un puspajokam pazibēja doma, ka varētu tepat arī palikt un tālāk neskriet. Lai arī pie 25.km redzēju, ka kārtējie pieci kilometri laika ziņā vēl it kā īpaši neatšķiras un visu iepriekšējo piecu kilometru posmiem, tomēr jau 25.kilometrs tika veikts ap 3’40″ un tad arī lielākās grūtības tikai sākās.

Tikšana līdz 30.km atzīmei bija diezgan mokoša, saule turpināja karsēt, šķiet, vismaz divas reizes krustojumos gribēju griezties uz otru pusi (par laimi lentas bija priekšā, bet nu karstums uz apziņas spējām sāka iedarboties). Laika ziņā kārtējie pieci kilometri līdz 30.km gan tika veikti vien 50 sekundes lēnāk kā iepriekšējie pieci, bet jau tad sapratu, ka nekas labs nav sagaidāms, un sāka parādīties domas par to, ka varbūt jāstājas laukā. Uzpeldēja arī domas par to, ka varētu pāriet soļos, kaut uz brīdi, jo patiešām ir grūti, bet sapratu, ka pēc tam atsākt skriet būs divtik grūti, bet noiet atlikušos kilometrus (kaut tikai piecus, kad distance pieveda salīdzinoši tuvu finišam) varētu prasīt gaužām daudz laika. Tā nu šo domu no prāta izmetu un, kārtējā dzirdināšanas punktā atveldzējot sakarsušo ķermeni, turpināju savu skrējienu.

Mana ātruma izmaiņa bija vairāk kā jūtama, jo pēc 31.km atzīmes drīz vien mani apdzina sieviešu uzvarētāja, un pat brīdī, kad viņa skrēja man garām, pat nemēģināju ieķerties kaut uz brīdi viņai “astē”, jo nemaz nebiju spējīgs vairs skriet tādā tempā kaut uz brīdi. Manam skatienam viņa pazuda tik pat ātri, kā elites vīri sacensību startā.

Tikšana līdz trīsdesmit piektajam kilometram šķita kā vesela mūžība, un domas par stāšanos laukā parādījās vairākas reizes. Lēns patiesi biju, jo kārtējie pieci kilometri tika pieveikti vairs ar vidējo ātrumu 3’56″. Droši vien, ja pie 35.kilometra Zane nebūtu man iedevusi padzerties ūdeni un ar uzmundrinājuma saucieniem nebūtu uzsaukusi, ka priekšējie izskatoties baigi slikti un baigi plīst nost (apziņa, ka ne man vienam ir grūti) un paziņojusi, ka esot pagaidām 16.vietā, tad droši vien pie 35.kilometra arī maratonu būtu beidzis. Bet nu kaut kur iekšā sēdēja tā apņemšanās maratonu noskriet līdz galam, un skrēju vien tālāk, apzinoties, ka vēl atlikušas gandrīz trīsdesmit mokošas skriešanas minūtes.

Starp 38. un 39.kilometru
Atlikušajā laikā domas tika aizpildītas ar alkām pēc nākamā dzirdināšanas punkta. Tā kā vācieši vismaz dzirdināšanu bija it sevišķi distances otrajā pusē salikuši ik pēc aptuveni divarpus kilometriem, tad dzirdināšanas pauzes beigās bija biežāk un izmantoju tās pēc pilnas programmas, gan nolaistoties kā nākas ar ūdeni, gan nobaudot piedāvāto enerģijas dzērienu Carbo4U, kas ar skābo garšo deva patīkamu atsvaidzinājumu. Pēc 35.km dzirdināšanas punktos piedāvāja arī glāzītes ar CocaCola, to gan skrienot nenobaudīju (pēc finiša gan). Sākot no piektā kilometra pirms beigām ik pēc kilometra uz asfalta parādījās lieli apļi, kas ziņoja, ka līdz finišam atlikuši pieci, četri utt. kilometri, un tas liecināja, ka finišs lēnām, bet neatlaidīgi tuvojas. Ar lēno skriešanu jau biju samierinājies (skrēju gan cik un kā varēju, gan jau pulss tāpat bija gana iespaidīgs) un pirms 39.km mana personīgā līdzjutēja man vēlreiz pasniedza ūdens pudeli, un vienīgās raizes sagādāja sajūta, ka botā sagriezusies zeķe pamazām rīvē tulznu. Posms no 35. līdz 40.kilometram tika veikts precīzi 20 minūtēs, un visvairāk biju pārsteigts, ka ar visu manu lēno skriešanu joprojām neviens, neskaitot sieviešu uzvarētāju, mani nav apdzinis.

Pēdējos divos kilometros laikam finiša tuvums lika nedaudz palielināt tempu (palielinājums gan vien 8 sekundes uz kilometru, bet nu tik un tā), un tad jau arī finišs beidzot tika sasniegts. Distances otrā puse tika nomocīta bez četrām sekundēm stunda un divdesmit minūtēs, un finiša pulkstenis rādīja kopējo laiku 2 stundas 32 minūtes un 32 sekundes. Ja vien pie 35.km Zanes aprēķini bija pareizi, tad atlikušajos septiņos kilometros vēl divi sportisti bija izstājušies, un finišā ierindojos 14.vietā. Tiku pie savas maratona finišētāja medaļas, un tālāk jau diezgan garš posms bija veicams starp nožogojumiem līdz vietai, kur varēja tikt pie finiša pārtikas, dušas un masāžas.

Mans finišs video

Pēc finiša sasniegšanas kājas īsti klausīt vairs negribēja, un gājiens līdz masāžai bija diezgan lēns, piedevām, ieejot masāžas teltī, gandrīz nogāzos, aizķeroties aiz pakāpiena. Medicīnas personāls gan mani uzreiz noturēja kājās un rokās tika iespiesta kolas bundžiņa, ar to rokās devos pie sev nozīmētā masāžas galda, pie kura, mēģinot atšņorēt apavus atkal gandrīz pazaudēju līdzsvaru un daļu no bundžiņas satura izlēju uz masāžas galda.

Pēcmaratona maltīte
Masāžas laikā bija laiks uz pāris minūtēm atvilkt elpu, organisms nomierinājās, pēc tam vēl vēsa duša, un ceļš uz viesnīcu, lai arī ne ļoti raitā solī, bet tika veikts bez problēmām. Pēc finiša vēl arī paspēju iepazīties ar kaut kādu vietējo sporta funkcionāra (diez ko nopietns gan viņš neizskatījās), kurš solīja sūtīt ielūgumu pa pastu uz kaut kādiem vācu mačiem. Pēc pēcpusdienas pēcmaratona miega gandrīz 2 stundu garumā devāmies uz centru, kur ieēdu kārtīgas pēcmaratona pusdienas un izlēmām arī vēl aizbraukt apskatīt Schloss Benrath (piļveidīga būve ar smuku parku), un aktīvais pastaigas solis gandrīz vai vedināja domāt, ka skrējienā ne visi spēki ir tikuši atdoti. To, ka maratons patiesi ir bijis pieveikts ar uzviju sajutu pirmdienas rītā, jo apgrūtinošais kāpiens lejup pa trepēm un vispār sāpošās kājas lika sevi manīt, un atskaņas no tā ir jūtamas pat vēl šodien, kad ir jau ceturtā diena pēc maratona un ir ticis pieveikts arī pirmais īsais skrējiens (otrdien, gan stundiņu paminos ar riteni).

Schloss Benrath
Kopumā par maratonu varu teikt, ka, ja ir vēlme braukt uz foršu maratonu, tad Diseldorfa ir gluži piemērota vieta. Droši vien to iespaidoja arī siltais laiks un Eirovīzijas tuvums, bet skatītāju uz ielām bija ļoti daudz, un atbalsts gar trases malu bija praktiski visas trases garumā. Vācieši daudzviet pat bija iznesuši no saviem mājokļiem krēslus un galdus un laiski baudīja šampanieti un alu, kamēr skrējēji trasē lēja sviedrus.

Par sevi varu teikt, kā jau iepriekš minēju, ka maratons padevās patiešām grūti, un lai arī ar rezultātu līdz galam apmierināts neesmu, tomēr mans rezultāts šobrīd ir 2:32:32. Katrā ziņā ir prieks, ka tomēr līdz galam maratonu pieveicu. Pie prātīgāka spēka sadalījuma iespējams pāris minūtes ātrāk būtu noskrējis, bet visticamāk, ka uzlabot Florences rezultātu pa spēkam man nebija. Bet nu ir laiks pārdomāt treniņprocesā paveikto, kaut ko nedaudz pamainīt, vasarā piestrādāt pie ātruma un tad jau rudenī droši vien domāt par nākamo maratonu.

7 komentāri :

  1. Kristīne Kokina20/5/11 14:31

    Komentētajs galīgi nesaprata no, kuras valsts Tu esi un vēl viņš visus informēja, ka Tu neesi speciāli uzaicināto/ātro skrējēju vidū, bet esi "parastais" :) (Vācu valoda man bērnības multeņu trauma)

    AtbildētDzēst
  2. Paldies! Par valsti man jau likās, ka viņš ko teica par Ukrainu, bet nu tā kā man komandas ailītē rakstīts JRK, tad iespējams, viņš ko pārprata :) Reāli viņi ap to laiku, kad finišēju, gaidīja otro sievieti.

    AtbildētDzēst
  3. komentetajs labais - "taa saucamais neaicinatais skrejejs" :) vienkarsi geniali
    un beigas veel "renarhs rhuze komt aus ugre" - pilnigi ar atskanam! Var redzet, ka Tavam finisam vins bija gatavojies :D

    AtbildētDzēst
  4. Par Ukrainu gan Tu maldies - viņš teica, ka Tu esi no Ogres (Reģistrējoties taču norādīji pilsētu, vai ne?), tikai nav ne jausmas, kur tāda ir, varbūt Norvēģijā...

    AtbildētDzēst
  5. paldies par rakstu! ļoti iedvesmojoši! panākumus nākamajos skrējienos.

    :D smieklīgi, par Ogri no Norvēģijas. Vai nevarētu būt tā, ka Tu ieņēmi pirmo vietu starp tiem, kas netika speciāli ielūgti uz šo skrējienu?

    AtbildētDzēst
  6. Adrese, šķiet, reģistrējoties jānorāda bija, bet nu rezultātos jau arī LV manam vārdam blakus parādās, kaut arī to viņi varētu nesaprast, jo, kas ir Lettland viņi zina, bet kad man mugurā bija krekls ar uzrakstu Latvia, tad tas rakstā minētais sporta funkcionārs interesējās vai esmu no Latavijas (tieši šādu vārdu viņš angliski minēja).
    Bet par to pirmo no neielūgtajiem - tā var gadīties, lai gan par to neviens kliņģeri nedeva :)

    AtbildētDzēst
  7. Rudenī ņemam Olimpisko normatīvu un nākamgad braucam uz Londonu :))). Lai veicas!

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...