Frankfurtes maratons

Vien ceļā uz mājām no Frankfurtes apjautu, ka šis man ir bijis jubilejas maratons - pēc maratoniem Florencē, Diseldorfā, Amsterdamā un Roterdamā kārta bija pienākusi manam piektajam maratonam. Jāsaka gan, ka Frankfurte šajā 'jubilejas maratona' godā nokļuva nedaudz neplānoti, taču, lai arī iznākums varbūt nebija gluži tas, ko būtu vēlējies, maratonu kopumā vērtēju visnotaļ pozitīvi.

Pirms

Vēl vasarā, apsverot domas par to, kur skriet maratonu, biju izlēmis, ka maratonu skriešu novembrī. Galu galā, izvērtējot dažādus variantus, izvēle par labu krita Stambulai, taču manis paša muļķības dēļ lidmašīnas biļetes nopirku uz neīstajiem datumiem, un tapa skaidrs, ka Stambulā man maratonu skriet nesanāks - uz turieni varēšu braukt vien ekskursijā. Taču, neskatoties uz šo nelielo misēkli, ātri tika izvērtētas alternatīvas, kā arī, novērtējot atlikušo laiku līdz maratonam, augusta otrajā pusē tapa skaidrs, ka maratonu šogad rudenī skriešu Frankfurtē.
Frankfurtes maratons, kā liels un ātrs skrējiens, patiesībā potenciālo galamērķu sarakstā bija iekļuvusi jau uzreiz pēc mana pavasara maratona Roterdamā, taču gada vidū gan treniņu, gan sacensību rezultāti nebija diez ko pārliecinoši, un biju nolēmis atlikt maratonu uz pašu vēlāko brīdi šogad - kaut kad novembra beigās. Taču patiesībā tieši maratona datuma nolikšana bija tas trūkstošais posms, lai treniņus atkal padarītu mērķpilnus, un skriešana kļūtu strukturēta. Tā nu papildus tam, ka jau vasarā nebiju treniņos slinkojis un zināmu gatavību jau biju uzkrājis, bija atlikušas vienpadsmit nedēļas, lai aizvadītu tieši maratonam veltītu treniņu periodu.
Kopumā varu teikt, ka treniņprocesā paspēju izdarīt visu, ko biju plānojis. Sniegums treniņos gan liecināja, ka ātrums nav gluži tāds kā gribētos, taču vismaz ar izturību šķita, ka viss ir kā nākas. Gatavošanās procesā gan nācās sadzīvot ar dažādām veselības likstām - pamatīga saaukstēšanās, kas brīžiem sajūtās robežojās ar vismaz kārtīgu bronhītu, ja ne pat plaušu karsoni; sēžas nerva iekaisums, kas skriešanu padarīja ne pārāk patīkamu un radīja sāpes ne tikai sēžas muskuļa daļā, bet arī visas kājas garumā; Rēzeknes pusmaratona laikā spējo kāpumu rezultātā pastiepti kājas muskuļi cirkšņa lejasdaļā, ko turpmāk nācās teipot, lai treniņu slodzi, tie spētu izturēt. Taču, lai arī ik pa laikam kaut kādas nebūšanas lika par sevi manīt, mierināju sevi ar domu, ka labāk, lai kaut kas sāp tad, nevis maratona dienā. Un varu teikt, ka, patiesi, maratons pagāja pilnībā bez jebkādām pazīmēm par iepriekšējām traumām, neskatoties uz to, ka pat vēl dienu pirms maratona sēžas nervs lika par sevi manīt neierasti spēcīgi. Laikam jau adrenalīns dara savu.

Frankfurtē

Pretstatā iepriekšējiem maratoniem, kad ceļojums uz maratonu parasti sākās piektdienā, un maratona vietā biju jau tajā pašā vakarā vai sestdienas rītā, šoreiz Frankfurtē ieradāmies vien sestdienas pēcpusdienā, no rīta vēl paspējot pabrokastot mājās. Nedaudz gan nebiju ņēmis vērā to, ka Frankfurtē tomēr ir trešā lielākā lidosta Eiropā, līdz ar to no nolaišanās brīža līdz brīdim, kad tikām vilcienā uz Frankfurtes centru pagāja krietni vien ilgāks laiks kā sākumā biju plānojis, un rezultātā Frankfurtē ieradāmies vien īsi pēc pusčetriem.

Tā kā elites sportistu piesaistītāji bija atvēlējuši man bezmaksas dalību, iedalot man 51.numuru, tad pretstatā lielajam vairumam dalībnieku, kuriem numuru izņemšana bija lielajā maratona Expo, man nācās doties uz viesnīcu, kur dzīvoja īstie elites sportisti (nu tie, kas no Āfrikas kontinenta), lai tur saņemtu savu numuru (pareizāk sakot, numurus, jo, ja "maratonistam parastajam" bija tikaiv iens numurs ar starta numuru un vārdu virs tā, tad ātrākajiem sportistiem rīkotāji bija to sadalījuši divās daļās - viens numurs ar vārdu uz krūtīm, un otrs ar starta numuru uz muguras). Patiesībā bija vēl arī trešais numurs, kuru, kā man paskaidroju, varot pievienot savai numuru kolekcijai. Bez bezmaksas dalības papildus bonuss bija arī atsevišķas teltis un tualetes pie paša starta, kā arī iespēja stāvēt pirmajās rindās startā, taču jutos nedaudz apdalīts, ka atšķirībā no "maratonista parastā", kam līdz ar numuru nāca arī kupons uz 'pasta party', man tāda kupona, protams, nebija. Var jau būt, ka, ja ārā būtu siltāks un negribētos tik ļoti ēst, tad rūgtums būtu mazāks, un tā kā maksāt astoņus eiro par mazu makaronu turziņu galīgi negribējās, tad devāmies meklēt kādu vietu, kur aizvadīt savu 'makaronu ballīti', tā brīža izsalkumu remdējot ar līdzpaņemto šokolādi.

Frankfurte naktī

Pēc numuru saņemšanas un maratona EXPO apskates nobāzējāmies savā viesnīcā, kas gan īsti nemaz nebija mūsu, jo manis rezervētajā viesnīcā saņēmām ziņu, ka tā kā daļa istabu esot nācies slēgt, tad esam pārvietoti uz viesnīcu tepat aiz stūra. "Tepat aiz stūra" gan izrādījās trīs kvartālus tālāk, taču viesnīcai nebija ne vainas, bijām nedaudz tuvāk centram, toties no rīta līdz startam gan sanāca trīs kvartālus garāks gājiens. Pirms došanās vakariņās vēl paspēju divdesmit minūtes izkustināt kājas pa vietējo parciņu, pa ceļam apskatot daļu no nākamās dienas trases (daļu no tās patiesībā varēja redzēt arī pa viesnīcas logu) un papriecājoties par Frankfurtes debesskrāpjiem, kur vācu bankas, acīmredzot, ir centušās ne pa jokam, lai iegūtu pārsvaru cīņā par to, kurai būs vairāk augsto torņu. Tad devāmies nelielā pastaigā pa Frankfurtes vecpilsētu, kas naktī bija varen izgaismota un izskatījās patiešām jauki, pēc tam ilgi gaidītā 'makaronu ballīte' vakariņu izskatā un tad jau devāmies pie miera, lai ar jauniem spēkiem no rīta varētu skriet maratonu.

Maratona rīts

Pirmā patīkamā lieta maratona rītā bija tā, ka sestdienas stiprais vējš bija kļuvis nedaudz rāmāks. Piedevām vējš pūta no ziemeļiem, un tā kā lielākā trases daļa veda vairāk austrumu-rietumu virzienā paralēli Frakfurtei cauri tekošajai Mainai (Maina ir otra lielākā Reinas pieteka un pa to no Reinas var nokļūt līdz Donavai), tad neliels mierinājums bija tas, ka, lai arī vējš vēl ir diezgan jūtams, tomēr īpaši daudz pretvējā skriet nesanāks - tas vairāk varētu pūst no sāniem. Arī sniegs pa nakti nebija snidzis, un arī tas, protams, bija labi, jo, kā pēc finiša uzzināju, tad izrādās sestdienas rītā neliels sniegs esot bijis arī Frankfurtē.
Pēc pavisam īsa un lēna rīta skrējiena, brokastīm un mantu sapakošanas kopā ar manu personīgo līdzjutēju devāmies starta virzienā. Tā kā līdz startam vēl bija vesela stunda, tad īpaši nesteidzāmies, un starta zonā ieradāmies, kad līdz startam bija atlikušas vēl kādas 40-45 minūtes. Jau pa ceļam varēja labi just to, ka, tā kā devāmies pretī vējam, tad vēsums bija ļoti jūtams, savukārt, kad vējš bija no muguras un uzspīdēja saule (debesis bija visnotaļ skaidras) sajūtas bija ļoti komfortablas. Šķita, ka ir arī siltāks kā iepriekšējā dienā - tas gan varbūt tieši tāpēc, ka vējš bija nedaudz mierīgāks, taču tik un tā laiks nebija silts - daži avoti pēc maratona rakstīja, ka esot bijuši +2 grādi. Varbūt tā bija, varbūt arī nē, bet, pieļauju, ka jebkurā gadījumā vairāk par +5 maratona laikā nebija, kaut arī vakarpusē termometrs pilsētas centrā rādīja +7.
Parciņā blakus startam ātrajiem skrējējiem bija izveidots neliels nožogojums, kurā bija ieceltas divas teltis un divas tualetes būdiņas. Tur novietoju savu maisiņu, un tad tika pieveikts neliels aplītis, lai kaut nedaudz iesildītu muskuļus, jo kājām vēsums bija jūtams. Sapratu arī, ka biju pieļāvis kļūdu, nepaņemot no mājām līdzi siltās veļas bikses, ar kurām pirms starta sildīties, jo vienas plānās bikses aukstumu īpaši neaizturēja, līdz ar to  muskuļiem diži siltāks nepalika.

Maratonists un trase

Līdz startam bija atlikušas 20 minūtes un sapratu, ka ir jādodas uz teltīm un jāmēģina tikt tualetē, jo šo procesu pirms starta izlaist noteikti nedrīkst, bet divas būdiņas uz kādiem četrdesmit sportistiem man šķita pamaz, un, atstājot to uz pēdējo brīdi, būdiņā varētu arī netikt. Un patiesi drīz vien pēc tam, kad pats biju iestājies rindā, kur man priekšā bija 3 sportisti, aiz manis drīz vien izauga pagara rinda - pieļauju, ka ne tuvu visi paspēja to izstāvēt.
Kad šī aktivitāte bija nobeigta, līdz startam bija atlicis pavisam maz, un tad nu nācās ātri saģērbties starta formā. Vēl viesnīcā biju nolēmis, ka to, vai skriet pavisam īsajā krekliņā vai arī vilkt zem tā ko apakšā, izlemšu, vadoties no tā kā rīkosies pārējie sportisti. Tā kā ārā tomēr bija pavēss, biju pārsteigts, ka praktiski visi Āfrikas skrējēji bija pavisam īsajās formās, un tikai retajam pat bija rokās cimdi. Stāvot rindā uz tualeti, gan novēroju, ka daļa no viņiem cītīgi iesmērē kājas ar sildošo smēri, bet citādi šķita, ka viņi aukstumu vispār nejūt. Bet nu, ja reiz viņi var skriet īsajā, tad to varu arī es, un tā nu paliku pie īsā krekliņa. Tā kā rokas man salst bieži un ļoti, tad cimdus gan netaisījos atstāt somā, tos tāpat var jebkurā brīdī novilkt nost, ja paliek par karstu. Steigā vēl nenovilku no galvas savu 'apausi' (citi to sauc par baffu vai bandanu, bet man tas ir tāpēc, lai nesaltu ausis), bet labi, ka tā, jo galvai par karstu nebija ne brīdi.
Paralēli tam, kamēr ģērbos, vēl bija jāpaspēj arī pielīmēt želejas. Pirms maratona Veloprofs veikals man laipni bija atvēlējis HIGH5 enerģijas želejas. Tā kā maratons tomēr organismam ir varen liels pārbaudījums, un enerģiju vajag daudz, tad papildus tam, ka pirms maratona jau kārtīgi savas ogļhidrātu rezerves biju papildinājis, želejas maratona laikā ir vēl viens veids, kā tikt pie kaut neliela papildus enerģijas daudzuma skrējiena laikā. Roterdamas maratonā arī izmantoju HIGH5 želejas, toreiz gan tās bija jau arī ūdeni atjauktās IsoGel formā, šoreiz izmantoju parastās EnergyGel bez ūdens klātbūtnes. Taču Roterdamā biju pieļāvis kļūdu, želejas vienkārši aizspraužot aiz šortiem un tās nepielīmējot, līdz ar to tur no pirmās želejas nācās atvadīties jau otrajā kilometrā, kur tā veikli aizslīdēja gar kāju. Nu centos būt gudrāks, un visas trīs želejas - vienu parasto un divas ar kofeīnu maratona beigu daļai, centos ar leikoplastu piedabūt pie miesas. Tas gan arī nevedās diez ko labi, taču kaut kā nebūt tās pie miesas turējās, un šortu gumija nodrošināja vēl papildus stabilitāti, piespiežot želejas paciņu tuvāk pie ķermeņa. Ar cimdiem rokā un želejām aiz šortiem - biju gatavs startam.

Maratons

Uz starta līnijas tikām nostādīti minūtes piecas pirms starta. Te gan varēja redzēt, ka arī pārējiem ir vēsi, jo katrs tirinās, cenšoties kaut nedaudz sasildīties. Ātrākie sportisti stāvēja uz starta līnijas, un līdz pārējiem skrējējiem bija kāda trīsdesmit metru atstarpe. Pieļauju gan, ka tieši pirms starta arī pārējie tika palaisti tuvāk, to gan nemanīju, taču starta video izskatās, ka arī pārējie sportisti skrien uzreiz aiz pirmajiem.

Starta šāviens un maratons var sākties. Pirms maratona diezgan daudz man jautāja, cik ātri plānoju skriet. Prasīja par personīgo rekordu, par izskriešanu zem 2:20. Klusībā ja, protams, bija domas 2:20, bet prāts teica, ka īsta loģiska pamatojuma šādam iznākumam nav. Objektīvi novērtējot, spriedu, ka forma ir līdzīga kā pirms Roterdamas pavasarī, līdz ar to skriet pusotru minūti ātrāk, kaut arī tās sanāk vien divas sekundes uz kilometru ātrāk, nebūs viegli paveicams. Taču tā kā arī ātrākās sieviešu skrējējas pirms starta izteica runas par 2:20 barjeras pārspēšanu, tad plāns tika izstrādāts - maksimāli ilgi turēties līderu sieviešu grupā, un maratona otrajā pusē vadīties pēc sajūtām un spējām. Katrā ziņā 2:20 grafiks bija galvā apzināts, un saskaņā ar to katrs piecu kilometru intervāls būtu veicams 16'35".
Frankfurtē maratona trase ir izvietota tā, ka pirmos aptuveni trīspadsmit kilometrus trase līkumo pa Frankfurtes centru, vairākas reizes atgriežoties vienuviet, pēc tam trase šķērso Mainu, tad aptuveni desmit kilometri rietumu virzienā, atpakaļ pāri Mainai, un tad, izmetot vēl nelielu līkumu pa kaut kādu dzīvojamo rajonu, atgriežas Frankfurtes centrālajā daļā, kur atkal, daļēji pārklājoties ar sākuma kilometriem, seši kilometri jāizlīkumo pa centru ar finišu Frankfurtes Festahalle zem jumta uz sarkanā paklāja.
Pulksteņa man līdzi nebija, tāpēc kā jau plānots, sākumā cenšos saglabāt vietu tuvumā ātrāko sieviešu grupai. Skrienot var just, ka laiks ir vēss, un pārsteidzošā kārtā salst nevis rokas, kas man ir ierasta parādība, bet aukstums jūtams uz apakšstilbiem. Jau kādā trešajā kilometrā jūtu, ka pamazām sāk savilkties labās kājas apakšstilba muskuļa lejasdaļa. Pēc laika it kā paliek labāk, taču ik pa brīdim var just, ka muskuļi ir nedaudz savilkušies no aukstuma.

Vēl tikai trešais kilometrs

Sākumā grupa ap vadošajām sievietēm bija paliela. Viņas pašas bija kādas sešas vai septiņas, vēl vismaz tikpat tempa turētāji, un vēl padsmit līdzskrējēju, nu tādi kā es. Skrējēju grupā daudz, jo sākumā kad šķiet, ka esmu grupiņas beigās, atskatoties manīju, ka vēl aiz muguras ir daudzi. Bet sportistu daudzums nav nekāds brīnums, jo galu galā arī pats maratons man līdz šim lielākais, jo finišētāju maratona distancē Frankfurtē bija tieši 11 693 (kaut pieteikti bija teju 16 tūkstoši).
Kaut ārā ir pavēss, tomēr uz priekšu iet un pirmos piecus kilometrus šķērsojam pēc 16'52", kas ir 17 sekundes virs 2:20 grafiks. Acīmredzot, aukstums iespaidu atstāj ne tikai uz mani un arī citiem vajag laiku, lai muskuļi sākumā iesiltu, taču vismaz no malas izskatās, ka tempa turētāji situāciju kontrolē un novirzīšanos no grafika sākumā cer kompensēt ar ātrāku skriešanu vēlāk.
Sestā kilometra atzīme ir pie Frankfurtes vecās operas, kurai kopumā maratona laikā garām sanāk skriet vismaz reizes četras. Pie operas ir arī viens no daudzajiem līdzjutēju punktiem, kur skatītāju ir īpaši daudz, kur spēlē mūzika vai runā komentētājs, kur izvietotas desiņu pārdotuves, un atsevišķos šādos punktos pat izvietoti lielie ekrāni.

Frankfurtes vecā opera un līdzjutēji

Jau pirmajos kilometros jutu, ka pielīmētās želejas tomēr neturas tik stingi kā gribētos, un visai sagaidāmi ap astoto kilometru mugurpusē piestiprinātā želeja veiksmīgi atlīmējās un noslīdēja zemē. Par laimi divas želejas biju atstājis Zanei, tā teikt, katram gadījumam. Un tā kā šis "katrs gadījums" nu bija pienācis, tad pie devītā kilometra atzīmes, kur Zane ar Latvijas karogu vicinoties mani gaidīja, paņēmu no viņas vienu želeju, kuru drošības apsvērumu dēļ nebāzu vairs aiz šortiem, bet turpmākos kilometrus turēju rokā.
Tā nu pamazām bija pieveikti jau desmit kilometri. Otrie pieci kilometri bija veikti 16'39", kas nozīmēja, temps nedaudz bija pieaudzis, taču no 2:20 grafika bija pazaudētas vēl četras sekundes. Tūlīt aiz desmitā kilometra atzīmes sākās visai jūtams un diezgan pagarš kāpums, kas man bija liels pārsteigums. Pirms maratona man kāds bija teicis, ka vienīgais pacēlums ir augšup uz tiltu, taču šis jau šķita kas vēl nopietnāks par tiltu. Kāpumā gan bija izvietota arī dzirdināšana, un tā kā pie tām temps parasti nedaudz nokrīt, tad, iespējams, arī kāpuma pārvarēšana šķita salīdzinoši viegla. Kā bija sagaidāms kāpuma galā trase griezās atkal centra virzienā un sekoja lejupskrējiens, līdz ar to tīrais kāpums nepilnu divu kilometru laikā droši vien sanāca apaļa nulle, bet bija pārbaudīti skrējēju muskuļu gatavība augšup un lejupskriešanai.
Četrpadsmitais kilometrs veda pāri Mainai, un no tilta, pirms kura bija pavisam niecīgs kāpums, pavērās gaužām skaista ainava uz Frankfurtes centru ar daudzajiem debesskrāpjiem. Noskrienot no tilta un pagriežoties rietumu virzienā, pirmo reizi sajutu, ka pirmo kilometru stīvums tā kā nedaudz ir mitējies un skrienas gluži labi. Grupa bija sarukusi no ļoti lielas līdz skrējējiem piecpadsmit, un cenšoties turēties aizvējā aiz kāda garāka tempa turētāja un īpaši nelīst priekšā, turpināju tikai raiti kustināt kājas, jo pieveikta bija tikai trešdaļa distances.

Šķērsojam upi

Trešais piecu kilometru intervāls bija vienīgais šajā maratonā, kuru biju pieveicis, iekļaujoties "zem 2:20" grafikā, jo kārtējie pieci kilometri bija noskriet 16'33". Turpmākais posms līdz pusmaratona atzīmei veda caur salīdzinoši mazāk apdzīvotām vietām, arī līdzjutēju te bija mazāk, un skriešana bija vienmuļāka, jo arī skriešana vēl pārāk grūta nebija, tāpēc par tempa noturēšanu nebija īpaši jāpiedomā - turies tikai grupā. Divdesmit kilometru atzīme tika sasniegta, kārtējo piečuku veicot 16'39", bet pie pusmaratona atzīmes pulkstenis rādīja 1:10:25. Kaut arī atsevišķo piecu kilometru atzīmju laikus precīzi no Roterdamas maratona neatcerējos, tomēr zināju, ka tur puse bija 1:10:20 - tātad no Roterdamas grafika atpaliku tajā brīdi vien piecas sekundes, bet situācija te bija pavisam cita - te joprojām bija vesela jūra tempa turētāju, sajūtas bija diezgan komfortablas, savukārt Roterdamā tieši ap pusmaratona punktu pūta ļoti stiprs pretvējš, aut arī tur sākuma daļa sanāca pa vējam. Taču katrā ziņā šķita, ka veiksmīgi turpinot, zem 2:21 izskriet varētu, jo 2:20 pārspēšana jau tad šķita visai nereāli izpildāms, kaut arī no otras puses bija sajūta, ka varbūt varētu vēl tempu pielikt.
No grupas prom skriet netaisījos, tāpēc par tempa kāpināšanu nevarēja būt ne runas, taču to izdarīja kāds cits sportists, kurš laikam visu laiku bija skrējis kaut kur aizmugurē, un tad vienā brīdī visai strauji paskrēja garām gan man, gan visām ātrajām sievietēm ar viņu tempa turētājiem, un strauji attālinājās. Tā kā pats viņš bija augumā pavisam maziņš, un galvā bija uzmaucis kaut kādu lakatu, kas vējā plīvoja, tad pie sevis nodēvēju viņu par 'Rūķīti'. Par rūķīšiem runājot, kā ierasts arī Āfrikas meitenes bija augumā ne pārāk garas, taču viena no tām, skrienot šķita, esam man knapi līdz nabai - kā ar tādu augumu var tik ātri skriet, grūti iedomāties. Kaut arī no vēja paslēpties viņām nav problēmu, taču augums gan viņām noteikti nenāk par labu tajā ziņā, ka brīžiem šķita, ka nebija tālu no tā, ka ar savu elkoni trāpītu vienai no viņām tieši pa seju.
Pēc pusmaratona atzīmes bija kārtējā dzirdināšana, un tur pamanīju, ka uz galdiem ir izliktas arī HIGH5 enerģijas želejas. Līdz ar to sanāca, ka savas biju nesis līdzi par velti. Turpmāk gan nopētīju, ka vismaz tādas ar kofeīnu, kas bija līdzi man, tur pieejams nebija, līdz ar to tomēr gluži velti tās nesis nebiju. Ap divdesmit otro kilometru arī savu pirmo želeju (gan to vienīgo bez kofeīna, kuru kopš devītā kilometra biju turējis rokā) sāku pamazām tukšot. Želeju bez uzdzeramā gan nav tik vienkārši norīt, tāpēc darīju to palēnām mazām porcijām.

Ditancē

Īsi pirms divdesmit ceturtā kilometra atzīmes trase bija sasniegusi tiltu pār Mainu, kur pa viaduktu nācās tajā uzskriet, lai šķērsotu upi. Upes šķērsojums sanāca ziemeļu virzienā, un te atkal nācās visai jūtami izjust vēju, par kuru pēdējos kilometros biju jau piemirsis. Droši vien gan vēja, gan, iespējams, arī pārāk strauji uzņemtā tempa dēļ pamanīju, ka visai strauji esam sākuši deldēt attālumu līdz priekšā skrienošajam "Rūķītim", kurš bija no mums atrāvies pirms pāris kilometriem. Drīz vien viņu panācām, un tad jau klāt bija tilta gals, kur atkal bija mērojams ceļš pa viaduktu, tikai šoreiz lejup no tilta. Drīz vien bija veikti jau divdesmit pieci kilometri un kārtējie pieci kilometri bija pieveikt 16'41". kaut arī bija šķitis, ka temps ir nedaudz pieaudzis, tomēr, iespējams, vējš uz tilta bija dažas sekundes atņēmis.
Pēc divdesmit piektā kilometra arī sākās galvenie notikumi šajā maratonā. Grūti teikt cik strauja ātruma izmaiņa tā bija, taču pēkšņi jutu, ka grupa sāk skriet jūtami ātrāk. Vienā brīdī tā kā sāka šķist, ka jau sāku zaudēt kontaktu, jo tikko bija bijusi arī dzirdināšana, kas nedaudz skrējējus bija pašķīrusi, taču saņēmos un priekšā skrienošos panācu. Tempa pieauguma rezultātā daļa skrējēju uzreiz sāka atpalikt, bet daži, līdzīgi kā es, centās vēl turēties. Tajā brīdī sapratu, ka nu mierīgā skriešana ir beigusies un jāsāk strādāt kā nākas. Taču vēl pēc neilga brīža, šķita, ka tempa pieaugums neatslābst, un sāku iepalikt. Sāku pie sevis vēl pukoties par to, ka tempu jau kurina tie tempa turētāji nevis pašas sievietes, un ja viņas skrietu bez tempa turētājiem, tad nez vai pašas šādi tempu raustītu. Grupā priekšā bija palikušas četras sievietes, kādi četri vai pieci tempa turētāji un vēl šķiet trīs man līdzīgie, kuri nu pamazām sāka no manis attālināties.
Bija pienācis izšķirošais brīdis, kad nedrīkstēja padoties, bet bija jāturpina skriet, jo patiesībā bija palikusi vēl vesela trešdaļa ko skriet. Drīz vien skrēju jau vienatnē, pa gabalu redzot vien no manis aizmukušo grupu. Taču pēc neilga brīža pieķēru kādu sportistu, kurš, vai nu arī bija atkritis no tās pašas grupas, vai arī bija jau iepriekš skrējis priekšā, un viņu apdzenot, uzsaucu, ka ir jā skrien. Man uzmundrinājums laikam viņam iedeva papildus spēkus, un jutu, ka viņš iesēdās man astē, un ilgu laiku turpat vien bija. Vēlāk izrādījās, ka finišā viņš bija ieskrējis vien padsmit sekundes aiz manis.
Pie trīsdesmitā kilometra atzīmes, pirms kuras jau biju paspējis sākt pamazām tukšot savu otro HIGH5 želeju, šoreiz jau ar kofeīnu, biju pārsteigts, ka pulkstenis liecināja, ka šie pieci kritiskie kilometri ir tikuši veikti 16'41", kas nozīmēja, ka vidējais temps it kā nav krities, bet skriet ir palicis jūtami grūtāk. Kā vēlāk sapratu, tad šajā brīdī biju bijis nedaudz ātrāk par Roterdamas grafiku un līdz ar to biju izskrējis personīgo rekordu 30.kilometros - 1:40:05.
Priekšā skrienošo grupa vairs tik strauji neattālinājās, taču tik un tā viņi bija priekšā jau metrus piecdesmit, līdz ar to tālākā cīņa bija pašam ar sevi, jo arī skrējējs, kas bija iesēdies man astē nekādu dižu labumu nedeva, vien radīja papildus elsošanu man aiz muguras. Zināju, ka grūtākie būs turpmākie seši kilometri, kas bija attālums līdz Frankfurtes centram, jo līdz tam līdzjutēju gar malu būs maz, un motivācija būs jārod vienatnē. Ap 32.kilometru arī sāku just, ka parādās jūtamas muskuļu sāpes abu kāju apakšējos ikru muskuļos, ar tām sadzīvot nācās līdz pat maratona finišam.

Ainava (manis te nav, tāpēc jāskatās uz torņiem)

Cenšoties turēt ritmu, skrēju vien uz priekšu vienu aiz otra spītīgi pievarot kārtējo kilometru. Jutu, ka skriet ir daudz grūtāk, taču par tempa izmaiņām īstas saprašanas nebija, un zināmā mērā biju pārsteigts, ka posms no trīsdesmitā līdz trīsdesmit piektajam kilometra bija noskriets vien 17'10", kaut tajā brīdī pat kaut kā biju sarēķinājis, ka ir pagājušas vien apaļas 17 minūtes. Nešķita, ka esmu palēninājies tik daudz. Tajā brīdī gan sagurums laikam sāka ņemt virsroku un neatminos vairs, ka būtu bijušas kādas domas par gala rezultātu laika izteiksmē. No Roterdamas grafika gan tajā brīdī biju atpalicis vien dažas sekundes. Trīsdesmit piektajā kilometrā arī notiesāju savu pēdējo želeju, un turpmāk nācās paļauties vien uz dzirdināšanas punktos pieejamo tēju, kuru vienīgo no tur esošajiem dzērieniem biju atzinis par gana labu esam - vismaz tēja bija nosacīti silta.
Pēdējo kilometru laikā bija notikušas pārmaiņas arī vadošajā sieviešu grupā, kas bija pajukusi, un visai strauji sāku tuvoties augumā salīdzinoši garam skrējējam zaļā kreklā, kas sākotnējos kilometros visos dzirdināšanas punktos citiem laipni piedāvāja ūdeni no savas pudeles, kā arī vienai sievietei ar savu tempa turētāju, kas kā nedaudz vēlāk izrādījās bija pērnā gada uzvarētāja un skrēja ar sieviešu pirmo numuru "F1". Neilgi pirms 36.kilometra vispirms dzirdēju Zanes saucienus un uzmundrinājumus trases malā, un drīz vien pēc tam apsteidzu gan pērnā gada sieviešu līderi, gan skrējēju zaļajā kreklā, kurš tieši tajā brīdī, skrienot vēma - ātra skriešana tomēr ne vienmēr salāgojas ar ideālu vēdera darbību.
Bija sākušies maratona pēdējie kilometri, un šķita, ka līdz finišam, kaut arī jāskrien vēl divdesmit minūtes, tomēr ir atlicis gaužām maz. Tā kā nu atkal jau bijām centrā pavisam netālu no finiša, līdzjutēju gar trases malām bija daudz, bet ielas gan bija tukšas, jo lielais vairums maratonistu vēl bija kaut kur pirms trīsdesmitā kilometra, un viņiem līdz centram vēl bija labs gabals ko skriet.
Pirms starta biju nospriedis, ka līdz trīsdesmit sestajam kilometram būtu labi tikt tajā brīdī, kad pa ielas pretējo pusi pēdējo kilometru veiks uzvarētājs. Biju sarēķinājis, ka ja Patrick Makau skries pasaules rekorda tempā, tad man būtu jāskrien aptuveni 2:20 tempā, lai viņu tur sastaptu. Taču tā kā es biju skrējis nedaudz lēnāk, bet viņam līdz rekordam pietrūka vēl nedaudz vairāk, tad tik un tā īsi pēc trīsdesmit sestā kilometra atzīmes patiesi ieraudzīju līderi skrienam jau uz finišu. Vismaz šo uzdevumu biju izpildījis.
Pie trīsdesmit septītā kilometra atzīmes, kur trase veda garām debesskrāpju pakājēm, apdzinu vēl vienu sieviešu skrējēju ar viņas tempa turētāju, un tanī brīdī šķita, ka priekšā vairs ir tikai viena sieviete, kaut beigās izrādījās, ka priekšā tomēr bija vēl divas. Tā kā pēdējos kilometros atkal bija salīdzinoši daudz līkumu, tad īpaši tālu uz priekšu trasi redzēt nevarēja, un līdz ar to piesiet aci pie kāda priekšā skrienošā ko varētu mēģināt noķert, bija pagrūti.

Kaut kur netālu no 39.kilometra jau pēc finiša

Tomēr pēc trīsdesmit astotā kilometra atzīmes, kur noskatījos uz mūsu viesnīcu, kas turpat trases malā bija, drīz vien ieraudzīju vēl vienu skrējēju, kuru iepriekš biju pēdējo reizi biju manījis ap trīsdesmito kilometru, kad atkritu no vadošo sieviešu grupas. No mugurpuses varēja redzēt, ka viņam uz priekšu iet gaužām grūti, taču tā kā īpaši strauji viņam netuvojos sapratu, ka arī es laikam neesmu diez ko ātrs. Tomēr īsi pirms 40.kilometra atzīmes viņu noķēru un apdzinu. Drīz vien pēc tam bija pēdējā dzirdināšana, kur uz galda ieraudzīju lielas plastmasas glāzes ar tumšu šķidrumu tajās. No sākuma iedomājos, ka tas varbūt ir alus, kas gan būtu visai jocīgi, taču tad atcerējos, ka biju lasījis, ka tur būs Coca-Cola. Pērn pavasarī Diseldorfā pēdējos kilometros dzirdināšanā arī biju redzējis Coca-Cola, taču toreiz to nepadzēru, lai gan skriet bija vēl daudz grūtāk, taču šoreiz paķēru vienu glāzi un pāris malkus arī padzēros. Nezinu gan vai tā bija gāzēta vai nē, bet tēja iepriekšējās dzeršanas reizēs bija gājusi lejā daudz labāk.
Tā nu bija sasniegta arī četrdesmitā kilometra atzīme. Tad vairs nerēķināju, bet nu zinu, ka šie pieci kilometri bija pieveikti 17'27", tātad turpināju palikt lēnāks, kaut arī uz priekšu tomēr kustējos. Vienīgais ko sarēķināju bija, ka, lai pārspētu pērnā gada Amsterdamas rezultātu nemaz nav tik daudz laika, katrā ziņā mazāk par astoņām minūtēm. Tā kā Roterdamā, kur beigas biju noskrējis salīdzinoši ātri un to biju veicis ap 7'20", tad sapratu, ka Amsterdamas rezultātu tomēr būtu jāpacenšas pārspēt.
Pēc nepilna kilometra pēdējo reizi paskrēju garām Operai, un tad jau zināju, ka pavisam drīz līdz finišam būs vairs tikai kilometrs. Pa vidu, vēl piefiksēju, ka uz kāda busiņa jumta esošs informators vai komentētājs ziņoja, ka garām skrien "Renars Roze aus Latvia" laikam "Latvia" par "Lettland" ne datorā, ne arī viņa galvā nepārveidojās.
Kājas, protams, vairs diži neklausīja, bet palicis bija pavisam maz. Pēdējais pagrieziens pa labi, un varēja jau redzēt tālumā starta arku, aiz kuras uzreiz ir četrdesmit divu kilometru atzīme, un tālāk jau vairs tikai nepilni divsimts metri. Taču līdz tam vēl bija jāpārvar pārsimts metri stiprā pretvējā, jo atkal biju pagriezies pret ziemeļiem. Tā kā spēki jau gāja uz beigām, tad arī skrējiens pret vēju likās visnotaļ grūts. Pirms pēdējiem divsimts metriem trases malā starp daudzajiem līdzjutējiem atkal stāvēja Zane ar Latvijas karogu, kaut ko man uzsauca, un tūlīt sekoja pēdējais pagrieziens uz Festhalle ieeju. Pagriezienā kājas izmainīja savu stāvokli, un jutu, ka labās kājas pēdu un pirkstus savelk krampī. Kaut tas bija tikai uz pāris sekundēm, tomēr sajūta visai nepatīkama.

Tā finišē uzvarētājs

Visbeidzot klāt bija arī Festhalle, kur pēdējie nepilni simts maratona metri veicami zem halles jumta, skrienot pa sarkano paklāju. Finiša taisnē gan gandrīz sanāca neliels starpgadījums, jo tieši tajā brīdī, kad finišēju, sieviešu uzvarētāja bija izlēmusi, jau rokās plivinoties ar karogu, skriet pretējā virzienā pa sarkano paklāju, līdz ar to sanāca, ka gandrīz saskrējāmies, jo biju gaužām pārsteigts, ka man kāds skrien pretī (šo atgadījumu var ļoti labi redzēt arī vienā no maniem finiša video). Bet nu par laimi, šis atgadījums beidzās veiksmīgi, un vēl pēc pāris metriem arī mans maratons bija beidzies. Pašam skrienot likās, ka pulksteņa sekunžu rādītājs rāda '15', taču galu galā noskaidroju, ka esmu finišējis ar rezultātu 2:22:20 (te arī mans video no trases un finiša un dažas organizatoru bildētās bildes), kas kopumā, ieskaitot divas pirms manis finišējušās sievietes, deva 34.vietu. Pērnā rudens Amsterdamas rezultātu bija izdevies pārspēt par deviņām sekundēm, bet līdz pavasarī uzstādītajam personiskajam rekordam pietrūka 45 sekundes jeb tikai nedaudz vairāk kā sekunde uz katru maratona kilometru.

Pēc finiša

Festhalle un finišs

Kad finišs bija sasniegts, un biju nedaudz atjēdzies no tā, ka skriešana nu ir galā, devos meklēt savas mantas, kuras biju atstājis starta teltī. Turpat halles iekšpusē bija atkal uzliktas divas teltis ātrākajiem sportistiem, un no vienas no tām tika iznesta arī mana soma, uz kuras biju uzspraudis savu trešo numuru. Pēc tam jau virzījos pamazām ārā no Festhalles. Kājas nu jutās pavisam stīvas, un labi, ka vairāk nebija jāskrien. Neliels pārbaudījums gan vēl sekoja, jo, lai tiktu laukā no Festhalle bija jānokāpj pa kādiem 6-7 pakāpieniem. Tie, kas maratonu jelkad ir noskrējuši noteikti zina, ka kāpšana lejup pa trepēm pēc maratona ir varen sāpīgs pārbaudījums, tāpēc trepes uzreiz pēc finiša laikam bija ļauns joks no organizatoru puses. Es pa tām kāpu lejā slīpi virzoties no vienas trepju malas uz otru, lai kāpumu uz leju justu mazāk. Otrā trepju malā kāds cits sportists lejup kāpa atmuguriski. Mēs gan tajā brīdī bijām divi vienīgie kāpēji, jo diži daudz finišētāju jau vēl nebija, bet aktivitātes uz šīm trepēm aptuveni stundu vēlāk, kad tās šķērsotu daudzie skrējēju simti, noteikti būt pavērot jo īpaši interesanti.
Izgājis laukā tiku pie savas finišētāja medaļas, paņēmu vienu banānu, kas nez kāpēc bija pilnīgi zaļš, dabūju savu foliju ar kuru nedaudz aizturēt siltuma aizplūšanu no ķermeņa un pamazām virzījos laukā no finiša zonas. Uzreiz aiz tās bijām sarunājuši tikties ar manu līdzjutēju. Kādu laiciņu tur uzkavējies un pagrozījies, mēģinot Zani kaut kur cilvēku pūlī saskatīt, izlēmu, ka iešu blakus ēkā meklēt organizatoru piedāvāto masāžu. Masāžas meklējumi gan izvērtās visai gari, jo vispirms uzbraucu (te vismaz bija slīdošās kāpnes uz pašam jākāpj nebija) Expo halles otrajā stāvā, kur redzēju milzīgu mantu glabātuvi, tātad masāžas te nav. Uzbraucot trešajā stāvā, redzēju, ka tur joprojām ir Expo, ko bijām apmeklējuši iepriekšējā dienā. Devos atpakaļ uz otro stāvu, kur kādam organizatoru pārstāvim jautāju, kur ir dušas, jo biju izdomājis, ka masāža noteikti ir pie dušām. Saņēmu atbildi, ka tās ir pirmajā stāvā. Nobraucot atkal lejā, satiku Zani, atradu dušas, bet masāžas tur nebija. Noskaidrojām, ka masāža ir tomēr otrajā stāvā. Uzbraucām atkal augšā. Pie masāžas pateica, ka vispirms ir jāapmeklē duša, un tikai tīrs varot nākt masēties. Tad nu atkal braucām lejā, lēnā garā nomazgājos  dušā, siltajā ūdenī stāvot labu laiku, lai kārtīgi sasildītos, jo pēdējos maratona kilometros tomēr jutu, ka enerģijas trūkuma dēļ sāk palikt vēsāk, un sāka pat nedaudz salt rokas. Beidzot nomazgājies tīrs, braucu atkal augšā uz masāžas zonu, kur tiku pie pēcmaratona masāžas. Apakšstilbos aizmugurē sāpes bija tik lielas, ka pie katra masāžas meitenes pieskāriena pie apakšstilbu lejasdaļas sāpes bija patiešām jūtamas - maratons savas sekas bija atstājis - kaut arī kopumā man šķita, ka viņa masēja pārāk maigi, jo arī, pieceļoties no masāžas galda daudz kustīgāks nebiju palicis, līdz ar to ik pa laikam nācās piestāt, cenšoties pastaipīt sāpošās vietas. Un vispār labi, ka bija arī Zane, pie kā pieturēties, lai vieglāk būtu saglabāt stabilitāti ejot.

Maratonists un cūkas kāja

Izmasējies, lēnā garā aizdevāmies vēlreiz uz sportistu viesnīcu, kur apmaiņā pret savu čipu dabūju atpakaļ drošības naudu, un tad jau lēnā garā, pa vidu apēdot vienu kārtīgu Weißwurst, devāmies gar trases malu virzienā uz centru, lai notiesātu kārtīgu pēcmaratona maltīti. Kā izrādījās tad izvēlētā ēstuve bija tieši blakus vietai, kur maratona sākumā biju nozaudējis savu pirmo želeju - turpat uz bruģa tā arī gulēja ar visu manu leikoplasta meistardarbu, ar ko biju centies to pielīmēt - vien daudzās maratonistu kājas, kas tai noteikti bija gājušas pāri, bija izspiedušas visu saturu no tās.

Pēc

Esot jau mājās, par Frankfurti ir diezgan daudz domu. Kopumā par maratonu noteikti varu teikt, ka trase ir patiešām labiem rezultātiem pateicīga un arī visnotaļ vizuāli interesanta. Vācieši maratonus rīkot māk, un ar organizētību viss bija augstākajā līmenī, vien man likās ne pārāk veiksmīgi izvēlētas glāzītes dzeršanas punktos, jo tās bija no tādas plastmasas, kas pie pirmās saspiešanas uzreiz plīsa pušu, un līdz ar to viss šķidrums uzreiz tecēja laukā. Bet tas jau tāds sīkums vien ir.

Pēc pēcmaratona sajūtām varu spriest, ka šis, iespējams, kāju muskuļiem ir bijis grūtākais skrējiens, jo muskuļu sāpes ikru muskuļu lejasdaļā vēl trīs dienas pēc skrējiena bija visai iespaidīgas. Ja pavasarī pēc Roterdamas sāku skriet jau nākamajā dienā, tad tagad četru sekojošo dienu laikā esmu vien ārkārtīgi lēnā riksītī noskrējis vien nedaudz vairāk kā septiņus kilometrus. Ļauju organismam atpūsties, un pašam pateikt, kad tas būs atkal gatavs skriešanai. Kopumā arī kopējais sagurums bija visai liels, jo pirmdienā sagurums bija tāds, ka ar koncentrēšanās spēju bija visai švaki, un arī darba īsti saprast, ko un kā vajadzētu darīt, bija pagrūti. Viss notika ļoti lēnā ritmā.

Par Frankfurtes rezultātu sajūtas ir divējādas. Personiskais rekords ir palicis nepārspēts, kaut arī līdz tam pietrūka salīdzinoši maz. Arī plīsiens otrajā pusē bija varbūt nedaudz lielāks kā gribētos, un pēc pirmās puses 1:10:25 izteiksmē, otrā bija tieši par pusotru minūti lēnāka 1:11:55. Varu vien mierināt sevi ar domu, ka, ja pēdējos lielajos maratonu uzvarētāji ir skrējuši negatīvus splitus ar ātrāku otro pusi, tad šeit gan vīriešiem, gan sievietēm gan pirmā maratonu puse bija lēnāka nekā plānots, bet otra bija vēl lēnāka - tā ka sanāk, ka visiem beigās ir bijis grūti.

Fonā eiro pilsēta un jaunā Frankfurtes opera

Var jau būt, ka gan manam, gan uzvarētāju lēnākai skriešanai savu artavu tam deva arī vēsais laiks, kaut arī, vai tas ietekmēja manu rezultātu, ir grūti spriest - nekad jau nevar zināt, kā būtu, ja būtu... Vienu gan varu teikt, ka aukstums visticamāk ir bijis būtisks papildiemesls, kāpēc kāju muskuļi pēc maratona sāp tik ļoti - jo, kā esmu lasījis, tad pēcmaratona sāpes ir visai cieši saistītas ar to, cik laba ir bijusi iesildīšanās, cik muskuļi ir bijuši gatavi darbam, un šoreiz vēsajā rītā kārtīgi iesilt bija pagrūti - piedevām diži iesildīties arī nav vērts, jo tad maratonam vajadzīgās enerģijas rezerves var sākt tik tērētas jau vēl pirms skrējiena.

Taču pozitīvā lieta par skrējienu Frankfurtē ir tā, ka tomēr zināma stabilitāte ir panākta, un visi pēdējie trīs maratoni ir bijuši ar rezultātu vienas minūtes ietvaros. Kā vēsta kāds likums, ka ir vajadzīgas trīs reizes, lai kādu darbību nostabilizētu, pirms atkal tiektos uz jaunu līmeni, tad saskaņā ar šo ir skaidrs, ka nākamreiz jābūt izrāvienam. Katrā ziņā Frankfurtē patīkamais bija arī tas, ka, neskatoties uz to, ka ātrums uz beigām man kritās, tomēr biju spējīgs saņemties un neļauties kārdinājumam tempu atlaist, un tam visam piedevām pēdējos desmit kilometros ne tikai netiku ne reizi apdzīts, bet pats apdzinu, šķiet, vismaz skrējējus sešus. Un arī tā beidzamo kilometru sajūta, kad ir grūti, enerģija iet uz beigām, bet par spīti tam turpini skriet, ir ko vērta, lai maratonu skrietu vēl ne vienu reizi vien.

Visbeidzot, gribu pateikt paldies gan Frankfurtes maratona rīkotājiem par doto iespēju piedalīties šajā maratonā un startēt maratona pirmajās rindās, paldies Leldei no Veloprofs par HIGH5 želejām, paldies Zanei par līdzi jušanu trases malā un manis piestutēšanu sāpīgajos soļos pēc finiša, paldies arī līdzjutējiem, kas turēja īkšķus Latvijā un skrējiena laikā atbalstīja ar īsziņām, kuras pēc finiša man tika nolasītas, un paldies arī visiem pārējiem, kas veltīja labus vārdus internetā un kaut vai domās cerēja, ka man viss izdosies.