Marakešas pusmaratons

Gandrīz marokānis

Pēdējā ierakstā par nometni, kurā Spānijas dienvidos San Pedro de Alcantara pilsētiņā pavadīju divas siltuma pilnas nedēļas, pieminēju, ka nometnes beigās devāmies uz Marakešas pusmaratonu Marokā. Tā nu, turot savu solījumu, par Marakešas pusmaratonu un ceļojumu uz Āfriku ir sanācis vesels raksts.
Galvenā vaininiece, kāpēc vispār radās iespēja doties uz Maroku, bija Ilze, kuras aprūpētajā viesnīcā aizvadījām šīs divas nometnes nedēļas - tā nu bija sagadījies, ka tieši Marakešas maratonu viņa bija izvēlējusies par vietu, kur noskriet savu pirmo pusmaratonu. Un, ja reiz ir pieejams transports, lai nokļūtu Marokā un arī Āfrikā, kurā nekad iepriekš nav būts, tad ir skaidrs, ka šāda iespēja ir jāizmanto.
Man pašam nebija arī šaubu, ka, ja reiz maratona laikā būšu Marakešā, tad noteikti ir arī jāstartē. Maratonu skriet īstas vēlmes un pienācīgas gatavības šobrīd vēl nav, tāpēc vienīgā atlikusī iespēja bija pusmaratona distance. Protams, apzinājos, ka pēc gandrīz divu nedēļu nometnes, cītīgi trenējoties līdz pat pēdējai sacensību dienai, cerības uz kaut kādu vērā ņemamu rezultātu ir visai niecīgas. Taču tā kā kaut kāda fiziskā kondīcija jau šobrīd ir sasniegta, tad klusībā gan cerēju, ka tomēr varētu mēģināt izskriet līdzīgu rezultātu kā pērnā gada janvārī, kad, viesojoties Sicīlijā, Sirakūzu maratonā pusmaratonu noskrēju 1:09:06. Tomēr nekādu konkrētu mērķu patiesībā nebija, piedevām zināju arī, ka par augstām vietām cīnīties tur nebūs iespējams, ņemot vērā, ka pirms gada Marakešā ar šādu rezultātu varētu knapi tikt tikai starp labākajiem četrdesmit finišētājiem - Āfrikā tomēr skriešanas līmenis ir pilnīgi cits.
Tā kā no mūsu mājvietas līdz Marakešai ceļš bija visai tāls, tad sestdienas rītā jau pussešos seši braucēji no rīta sēdāmies auto, lai dotos ceļā - galu galā bija jāmēro apmēram 60 kilometri pa Spāniju, tad prāmis pāri Gibraltāra šaurumam un tad vēl aptuveni 600 kilometru garš brauciens pa Marokas ceļiem. Un tā kā maratona dalībnieku numurus varēja izņemt tikai līdz pulksten 19.00 (Marokā gan -1 stunda pret Spānijas laiku), tad braucienam bija jāiekļaujas arī laika grafikā, līdz ar to braucienu lieki vilkt garumā nebija mūsu interesēs. Taču tas jau nebūtu īsts ceļojums, ja viss ritētu tik gludi kā varētu vēlēties.

Gibraltārs

Ostā, lai celtos pāri uz Maroku, ieradāmies septiņos, t.i. stundu pirms prāmja atiešanas, kā noteikumi paredzēja, taču gan Spānijā, gan jo vairāk Marokā, tā vien šķiet, dažādi saraksti laika izteiksmē ir visai aptuveni un realitātē viss notiek pilnīgi bez stresa, līdz ar to visai ilgi vienkārši nonīkām mašīnu rindā, gaidot kaut kādu kustību, lai tiktu prāmī. Galu galā, kamēr prāmī tika satilpināti gan pasažieri, gan automašīnas izbraucām apmēram 20 minūtes vēlāk. Celšanās pāri Gibraltāra šaurumam ilga aptuveni pusotru stundu, līdz ar to bija laiks, lai nedaudz pagulētu, jo pa nakti gulēts diži daudz nebija, un arī mašīnā nekāda dižā gulēšana nesanāca.
Nobraucot no prāmja jau Marokas pusē, ostā gaidīja pārbaudījums ar tikšanu cauri muitas zonai - visas mašīnas tiek vienkārši apstādinātas, katrai tiek iedota aizpildīšanai kaut kāda anketa, bet kopumā sēdi un gaidi, kad kāds informēs, ka vari braukt tālāk. Lielākā problēma, ka Marokā oficiālās valodas ir arābu un berberu, kā arī vēsturisku apstākļu dēļ daudzi marokāņi labi pārzina arī franču valodu, bet tas arī viss, un komunikācija angļu valodā, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir praktiski neiespējama. Arī ostā angliski neviens nesaprata vai negribēja saprast, un centieniem noskaidrot, cik mums ilgi jāgaida, kas jādara un tamlīdzīgiem jautājumiem sākumā neviens neatbildēja, un beigās mūs vispār ignorēja. Galu galā pēc aptuveni stundu ilgas gaidīšanas dabūjam iebraukšanas lapu un varējām doties Marakešas virzienā.
Lielie ceļi, kas Marokā savieno galvenās pilsētas, ir ļoti labi - ar divām joslām katrā virzienā un 120 km/h ātruma ierobežojumu - kilometri uz priekšu rit pavisam raiti. Vienīgās vietas, kur nākas piestāt ir caurlaides punkti uz maksas ceļiem, kādi ir visi šie lielie ceļi. Vēl divreiz mūs apturēja policisti, kas uz ceļiem ir diezgan lielā daudzumā. Pirmajā reizē vienkārši pārbaudīja dokumentus, bet otrajā par 10 km/h ātruma pārsniegumu gribēja noplēst bargu naudu, bet par spīti tam, ka komunikācija ar viņiem angliski ir ļoti sarežģīta, tomēr pēc neilgas pastāvēšanas tikām cauri bez šīs milzīgās soda naudas.

Marokāņu nacionālais sporta veids - futbols

Taču jautrība sākās tikai vēlāk. Pēc kartes ceļš uz Marakešu iet paralēli okeānam, gar Marokas galvaspilsētu Rabātu, gar lielāko pilsētu Kasablanku, un tad no Kasablankas ceļš uz Marakešu iegriežas iekšā kontinentā, strauji attālinoties no okeāna. Kurš un vai vispār kāds bija pie tā vainīgs joprojām nav skaidrs, taču, kad, pabraucot garām Kasablankai, vēl pēc aptuveni stundas ceļš izveda pašā okeāna krastā kaut kādā lielā pilsētā, tapa skaidrs, ka kaut kas nav īsti kā vajag. Marokas kartes papīra formā mums nebija un vienīgā karte ar GPS bija Kristapam telefonā, taču gandrīz izbeigušās baterijas dēļ, tas tika turēts izslēgts, ar domu, ka tas noderēs, iebraucot Marakešā, jo uz lielajiem ceļiem jau visur ir norādes.
Tā kā norādes laikam tomēr nebijām pamanījuši un bija skaidrs, ka ne viss tajā brīdī ir skaidrs, tad tika slēgts iekšā telefons, un sapratām, ka esam nokļuvuši pilsētā El Jadida, no kuras uz Marakešu pa taisno var tikt vairs pa mazajiem ceļiem nepilnu 200 kilometru garumā, kas jebkurā gadījumā būtu ātrāk, kā braukt stundu atpakaļ pa to pašu ceļu. Virzienu uz Marakešu kartē bijām noskaidrojuši, un tajā brīdī telefons ar karti un GPS arī nobeidzās pa visam, kas nozīmēja, ka atrast gan Marakešu, gan arī vietu, kur izņemt maratona numurus, nāksies pašu spēkiem.

Vietējie boutique

Tā kā mācība bija rokā, ka uz zīmēm tomēr jāskatās ir cītīgāk, tad norādes uz Marakešas ceļu atradām visai ātri, un brauciens turpinājās ne vairs pa plašu divjoslu divvirzienu automaģistrāli, bet pa reģionālas nozīmes ceļu ar vienu joslu katrā virzienā (vietām, gan tā izmainīšanās bija tāda šaubīga), ar ēzelīšu vilktiem ratiem, ar mopēdiem un motocikliem, ar autobusiem, un, protams, ne jau vairs ar 120 km/h. Tam visam klāt varēja vērot arī īsteno Maroku ar tirgotājiem ceļa malās, ar vairāk vai mazāk sagruvušām mājelēm, ar Marokas populārākā sporta veida futbola spēlēm ik katrā ciemā, kur puiši dzenāja bumbu uz visparastākajiem zāles vai zemes laukumiem. Atceroties braucienu pa šo ceļu, aizdomājos, ka grūti iedomāties kādi ir Marokas īstie mazie ceļi, jo šis Google kartē pat ir iezīmēts kā salīdzinoši liels. Lai vai kā, kaut arī šis neplānotais līkums sanāca aptuveni 80 lieki kilometri, kas laika izteiksmē gan bija vismaz lieka pusotra stunda, tomēr bijām priecīgi, ka tā bija izdevība paskatīties uz Marokas lauku dzīvi no vietējo iedzīvotāju skatu punkta, redzot to visu sev blakus caur auto logu.

Kaut kur pusceļā starp El Jadida un Marakešu

Marakešā iebraucām, kad ārā jau bija satumsis un pulkstenis rādīja nedaudz pāri sešiem, kas nozīmēja, ka līdz numuru izņemšanai vairs atlikusi nepilna stunda. Problēma vien tā, ka kartes mums nebija, vien prātā palicis aptuvens maratona expo novietojums kopējā pilsētas kartē, ko bijām pētījuši vēl Spānijā esot (pilsētā ar miljonu iedzīvotāju, tas gan ir apmēram tas pats, kas zināt, ka tas ir Rīgā kaut kur Pārdaugavā), kā arī vietas adrese un atmiņā palikusi norāde, ka tas atrodas blakus Lielajam Pastam (La Grande Poste). Taču tā kā vakara stundas ir laiks, kad uz ielām mašīnu un mopēdu ir visvairāk, tad sastrēgumi bija ik uz stūra, un patiesībā braucām vien uz labu laimi cerībā, ka kaut kur ieraudzīsim ko pazīstamu. Papildus vien bija doma, ka varētu piestāt kādā benzīntankā un apskatīt karti, vai kādam pajautāt, bet, esot sastrēguma vidū, un saglabājot kaut nelielu kustību uz priekšu, īsti nelikās prātīgi stāties nost, kamēr vēl neesam tikuši kaut kur, kas izskatās pēc pilsētas centra.
Visbeidzot nonākot līdz rotācijas aplim ar milzumdaudzām izejām un bez skaidras satiksmes organizācijas, apmetot divus lokus, beidzot piestājām malā, lai tomēr mēģinātu no kāda noskaidrot, kur tas maratona expo atrodas. Meitenes, kuras uzrunāju vispirms nedaudz runāja angliski, bet ne par manis nosaukto adresi, ne Lielo pastu teicās neko nezinām. Otrs piegājiens bija veiksmīgāks, un pie vīra, kas runāja gan tikai franciski (franču valodu esmu mācījies tieši mēnesi gadus vienpadsmit atpakaļ) tika noskaidrots (t.i. aptuveni saprasts) virziens un tas, ka mūsu meklētā vieta ir kaut kur netālu.
Atkal bijām kustībā un centāmies braukt norādītajā virzienā, taču īstas pārliecības, ka paspēsim laikā vairs nebija, jo atlikušas bija vairs 15-20 minūtes līdz Expo slēgšanai, un mēs stāvējām kārtējā sastrēgumā. Tā nu cerot, ka patiešām mūsu galamērķis ir tepat blakus, tiku izsēdināts no auto ar cerībām, ka kājām tikšu uz priekšu ātrāk par sastrēgušo auto plūsmu, kas vairāk stāvēja uz vietās nekā kustējās. Un patiešām meklējumi bija vainagojušies panākumiem jo pēc kādiem 200 metriem nonācu līdz vēl vienam aplim, kura pretējā pusē jau redzēju Expo teltis. Atlika vien tikt pāri aplim, un Expo bija atrasts. Izņēmu savu un Ilzes starta numuru un organizatoru dāvātos maratona krekliņus, jo pārējie ceļotāji bija tikai aktīvāku vai mazāk aktīvu līdzjutēju lomās - līdz ar to viņiem numuri jāizņem nebija, un, kad sāku prātot, kā man tagad atrast manus ceļa biedrus, tie jau nāca pretī, pavisam netālu atraduši vietu, kur novietot auto.
Expo, kas gan patiesībā bija vien pāris dārza teltis apskatījām pavisam ātri, tuvējā kafejnīcā ieturējām pašorganizēto Pasta Party, uzēdot makaronus pēc 13 stundu garā un visai nogurdinošā ceļa, uzlādējām Kristapa telefonu, kā nākas izpētījām, kur atrodas mūsu viesnīcas (tās mums uz sešiem bija veselas trīs) un tad jau arī bija laiks meklēt viesnīcas ne tikai kartē, bet arī īstajā Marakešā. Viesnīcu atrašana gan bija visai raita, vispirms izlaidām Kristīni, kurai jāpasakās par lieliskajām bildēm gan Marokā, gan arī vēl esot Spānijā, tad nobraucām gar Mareka, Ilzes un Niklāva viesnīcu, lai viņi zinātu, kur atgriezties, un tad abi ar Kristapu tikām aizvizināti līdz vecpilsētai, kur devāmies uzmeklēt savas naktsmājas. Pēc nelielas meklēšanas viesnīcu atradām, un biju patiesi pārsteigts, ka šaurās, ne pārāk tīrās un brīžiem drūmās ieliņas nebūtu neliecina par to, ka aiz mājas ārdurvīm var slēpties brīnumaini skaists iekšpagalms.

Kaut kur blakus mūsu viesnīcai - dienas gaismā viss gan izskatās daudz labāk

Kaut arī pēc garā ceļa būtu bijis labi izkustināt kājas, tomēr sagurums bija lielāks par vēlmi iet skriet, un iekārtojušies devāmies pie miera. Gulēju ne pārāk labi, sapņos pat paspēju noskriet pusmaratonu ar rezultātu  nedaudz zem stundas un četrpadsmit minūtēm, bet no rīta pirms septiņiem jau bija laiks celties. Izgāju 10 minūšu skrējienā pirms brokastīm, lai kaut nedaudz iekustinātu kājas, brokastis un tad jau pamazām varēja sākt gatavoties startam.
Kristaps bija izlēmis pusmaratonu skriet treniņrežīmā, un uz startu aizdevās jau ātrāk par mani, lai paskatītos uz maratona skrējējiem, kas startēja stundu ātrāk par pusmaratonistiem (es gan izdomāju, ka Marokā skrienošos patiesībā būtu jāsauc par marakonistiem un pusmarakonistiem). Drīz gan uz startu devos arī es, un savā īsajā formā saģērbies vēl vecpilsētas ielās saņēmu pa kādam saucienam no vietējiem, atpazīstot vien vārdu "maratons". Rīts bija salīdzinoši vēss (pieļauju, ka kādi +8) un visapkārt arī bija bieza migla, kas nelaida cauri sauli un neļāva gaisam īpaši iesilt. Pirms starta nejauši satiku arī Kristapu, un noskaidrojis situāciju centos iekļūt kaut kur tuvāk pirmajām rindām, lai startā nebūtu jālaužas caur cilvēkiem, jo dalībnieku pusmaratonā zem 4000.
Tieši starts bija visneizprotamākais brīdis visā skrējienā, jo kaut arī biju iespiests tūlīt aiz lentas, kas it kā norobežoja lielo cilvēku masu no top skrējēju vietas, tomēr nekur nebija redzami ne šie ātrākie skrējēji, patiesībā nekur īsti nebija arī starta uzraksts, līdz ar to īstas skaidrības, kur tieši ir starta vieta, nebija. Līdz ar lenti pūli turēja arī starta tiesnešu veidotā "dzīvā siena", taču pūlis visai sparīgi stūmās uz priekšu, līdz vienā brīdī "dzīvā siena" tika pārrauta un visi sāka skriet. Tomēr nekāds starta šāviens nekur nebija. Pēc īsa brīža atkal visi apstājās (šajā brīdī jau biju daudz dziļāk pūlī, jo biju diezgan lielā neizpratne'par situāciju), līdz pēc brīža atkal visi sāka skriet. Tajā brīdī arī ieraudzīju, ka priekšā braucošā mašīna ir ieslēgusi pulksteni, kas laikam nozīmēja, ka skrējiens ir sācies. Vai viss noritēja tā, kā tas bija paredzēts, vai nē, tā man joprojām ir mīkla. Zinu vien to, ka starts tika palaists 8.56 nevis 9.00 kā plānots, un pirmos 400 metrus īstas pārliecības par to, ka nu patiesi ir jāsāk skriet, man nebija.

"Dzīvā siena" startā

Marokāņi nav nekādi lēnie skrējēji un pirmos 3-4 kilometrus man apkārt bija patiesi daudz cilvēku - jaunāki, vecāki, sportiskāk ģērbti un ne tik ļoti, bet toties ātri skrienoši. Ik pa laikam garām paskrēja arī viens vai vairāki jūtami ātrāk skrienošie, kas iespējams arī bija iesprūduši kaut kur startā. Trase ar barjerām nekur norobežota nebija līdz ar to jau vienā no pirmajiem asajiem pagriezieniem visi kā viens skrēja pa taisno, cenšoties noīsināt distanci. Tā kā sākumā man vēl nebija pārliecības, vai tā gadījumā nav paredzēts pēc trases shēmas, jo skrēja tā pilnīgi visi, tad viņiem vienu vai divas reizes sekoju arī es, pēcāk gan bija vēl vairākas līdzīgas vietas, bet tad jau centos izskriet kā nākas visu pagriezienu, kur varēja redzēt arī, ka tiesnesis cenšas visus novirzīt atpakaļ uz trases.
Uz asfalta ik pēc kilometra bija savilktas kilometra atzīmes, taču tā kā uz nometnes laiku biju ticis pie pulksteņa ar GPS, tad noskrietajam attālumam varēju sekot arī pats. Atšķirība visu laiku bija aptuveni 300-400 metru par labu uzzīmētajām līnijām uz asfalta, ko sākumā skaidroju ar to, ka varbūt esam startējuši no nepareizas vietas, taču finišā pulkstenis rādīja noskrietus 21.03 km, kas ir vien 60 metrus par maz, kas tīri teorētiski varētu būt arī uz kļūdas rēķina. Arī savam ātrumam pulkstenī varēju sekot pats un tā kā tas caurmērā pa kilometriem bija ap 3'20", tad bija skaidrs, ka Sirakūzu rezultāts nez vai sanāks, bet vismaz vajadzētu būt labāk kā iepriekšējā naktī sapnī noskrietais.

"Pusmarakonists" pirms starta

Pēc ~7.5 kilometriem bija vienīgā starplaika ņemšanas vieta, kur rezultāti rāda, ka esmu bijis 90.vietā, kas vien liecina par to, cik daudz ātru skrējēju tur ir bijis. Ik pa laikam gan izdevās kādu atsevišķu skrējēju vai lielāku grupiņu pieķert, vietām arī redzēju nost nogājušos sportistus, bet kopumā pastāvīgi saglabāju virzību uz augšu ieņemtās vietas ziņā.
Apmēram pusdistancē, kas arī bija pagarāka kāpuma beigu daļā, noķēru kādu grupiņu, kurai pa priekšu skrēja kāds pēc skata ārzemnieks sarkanā formā (marokāņi kaut arī nav ar melnu ādas krāsu, kādus klasiski iedomājamies āfrikāņus, tomēr viņi ir jūtami tumšāki par parasto eiropieti, un gaišas ādas krāsas skrējējs marokāņu pulciņā tomēr ir pamanāms). Drīz vien grupiņu apsteidzu, un šis francūzis (kā es noskaidroju pēc finiša) sarkanā iesēdas man aizmugurē. Pamazām bija izklīdusi arī migla un gaiss sāka diezgan strauji iesilt.
Sekoja pāris kilometri ar lejupejošu tendenci, kas uzreiz deva nedaudz ātrākus kilometru laikus, papildus enerģiju piedeva droši vien arī tas, ka francūzis elpoja pakausī. Ap piecpadsmito kilometru sajutu, ka sāk durt kautu kur diafragmas rajonā, un, iespējams, nedaudz temps samazinājās, cenšoties vairāk piedomāt pie elpošanas ritma. Tad francūzis mani apdzina un pamazām attālinājās. Centos gan īpaši prom viņu nelaist, un turēt aizsniedzamības robežās. Pēc brīža apdzinām vēl vienu 7-8 skrējēju grupiņu, un līdz finišam bija vien palikuši kādi trīs četri kilometri.
Par šo beigu daļu pusmaratonā pats esmu vispriecīgākais, jo izdevās saglabāt cīņassparu līdz pašam finišam. Nepilnus trīs kilometrus līdz beigām francūzi atkal noķēru un apdzinu. Vēl joprojām viņš elsoja tikpat smagi kā pirms teju desmit kilometriem, kad viņu apdzinu pirmo reizi, un jau tad nodomāju, ka drīz viņam spēki būs galā, bet nekā. Tad apdzinu vēl pārīti skrējēju, no kuriem viens ieķērās man aizmugurē un nākamā kilometra laikā reizes divas vai pat trīs mani apdzina pirms viņu apsteidzu atkal. Pēdējos divos kilometros kaut likās ka skrienu patiešām ātri, tomēr temps patiesībā bija nokritis par kādām 5-7 sekundēm uz kilometru, bet laikam citiem bija vēl trakāk. Pēdējā kilometrā francūzim arī bija atgriezusies otrā elpa un viņš ar vēl vienu skrējēju mani apdzina, taču aptuveni 500 metrus pirms finiša, saņēmu spēkus un jūtami pieliku soli, apsteidzot savus konkurentus, un noturēju nelielo pārsvaru līdz pat finišam.
Finišu šķērsoju ar rezultātu 1:10:26, kas deva 56.vietu starp vīriešiem (pirms manis vēl bija finišējušas arī divas sievietes), kas bija trešais rezultāts no Eiropas skrējējiem. Uzvarētāji gan bija skrējuši patiešām ātri, un pirmie pieci bija izskrējuši no stundas un divām minūtēm. Arī maratonā uzvarētāj bija noskrējis zem 2:07, kas ir ievērības cienīgs rezultāts - bet jāatzīst ka trase, lai arī ar nelielu pacēlumu distances vidusdaļā, ir patiešām ātra. Kaut pilnībā ar rezultātu apmierināts neesmu, jo biju cerējis noskriet kādu minūti ātrāk (kaut Latvijā ar šādu manu rezultātu pat varētu reizēm mačus vinnēt), tomēr, iespējams, savas pēdas uz muskuļu svaigumu bija atstājusi gan nometne, gan iepriekšējās dienas pavadīšana ceļā, lielāko daļu pavadot sēžot mašīnā. Un galu galā, labāk iesākt gadu lēnāk un pēc tam rezultātu uzlabot, nevis kā pirms gada, kad iesāku ar personīgo rekordu un pēc tam vairs to pārspēt neizdevās.

Pēcskrējiena pusdienas

Pēc finiša notiesāju izsniegtos divus mandarīnus, kas Marokā ir krietni sulīgāki par Latvijā nopērkamajiem, un pāris rozīnes, kas tika izsniegtas mazā celofāna maisiņā, un devos atpakaļ uz viesnīcu. Sagaidīju Kristapu, kurš līdztekus barā noskrietajam pusmaratonam, bija sabildējis arī varen daudz bildes, un tad jau, izmetot nelielu līkumu pa vecpilsētu devāmies uzmeklēt auto pie Mareka un Ilzes viesnīcas. Te arī jāuzteic Ilze, kas savu pirmo pusmaratonu bija noskrējusi, iekļaujoties divās stundās, kaut arī sākotnējās cerības bija krietni pieticīgākas.
Vēlreiz ar pārējiem mūsu ceļa biedriem izmetot loku pa Marakešas centrālo daļu, ieturot pēcskrējiena maltīti kādā vietējā ēstuvē un iepērkot ceļam mandarīnus, devāmies māju virzienā. Šoreiz ceļu no Marakešas uz Kasablanku mērojām pa īsto automaģistrāli, kaut arī pavadītais laiks ceļā nebija daudz īsāks, jo teju stundu nosēdējām aptuveni 5-7 kilometru garā sastrēgumā uz maksas ceļa, jo svētdienas vakarā caurlaides punkti nespēja apkalpot pienācīgā ātruma lielo skaitu automašīnu, kas devās Kasablankas virzienā. Nakti pārlaidām Kasablankā viesnīcā, kas atradās kaut kādā ostas rajonā ar ne pārāk omulīgu apkaimi - tas gan nebija par šķērsli, lai nākamajā rītā pa apkārtējiem kvartāliem pusstundiņu paskrietu.

Pie viesnīcas Kasablankā

Pirmdienas rītā nobraucām atlikušo ceļu līdz ostai, kur atkal pēc visai ilgas nīkšanas (šoreiz prāmis izbrauca, šķiet pusotru stundu vēlāk kā plānots - piedevām plānotajā izbraukšanas laikā, tas vispār vēl nebija pietauvojies ostā) visbeidzot tikām uz prāmja, un tad jau pavisam drīz bijām atpakaļ Spānijā. Pa ceļam vēl ieturot kārtīgas vakariņas, San Pedro de Alcantara ieradāmies vien īsi pirms divpadsmitiem naktī, lai nākamajā rītā jau četros celtos augšup un dotos uz lidostu, lai lidotu atpakaļ uz Latviju.