Stāsts par braucienu uz Itālijas lielāko salu Sicīliju jāsāk ar nelielu atkāpi pāris mēnešu senā pagātnē, kad, uzzinot, ka māsa uz pāris mēnešiem pārvāksies uz Sicīliju, nolēmu, ka būtu forši viņu kaut kad ziemas aukstumā apciemot, pie reizes noskrienot kādās vietējās sacensībās. Sākotnējā plānā figurēja Katānijas maratons decembra sākumā, taču dažādu iemeslu dēļ brauciens uz Itāliju decembrī izpalika (patiesībā neesmu arī pārliecināts, vai vispār notika arī Katānijas maratons). Taču izlēmu, ka pie māsas ciemos tomēr jāaizbrauc un, atrodot, ka janvāra beigās Sirakūzās notiek maratons, par brauciena datumu izvēli ilgi jādomā nebija.
Decembris un janvāra sākums bija treniņiem ļoti pateicīgs - sniega nebija, lielu mīnusu arī ne, līdz ar to treniņu kvalitāti vismaz laikapstākļi neietekmēja tikpat kā nemaz. Protams, janvāra sākumā uznākušais sniegs apstākļus nedaudz mainīja, bet arī tad vēl bija gana silts, lai treniņos ārā varētu skriet bez īpaša satraukuma. Ātruma treniņus gan sniegs ietekmēja daudz būtiskāk, bet nu, kā jau minēju, decembrī ātri tika skriets pietiekami daudz, lai kājās kaut kādas ātruma sajūtas saglabātos.
Tuvojoties prognozēm par janvāra beigu lielo salu, bija patīkami apzināties, ka vismaz dažas aukstās dienas izdosies aizvadīt siltākā vietā, un jau sāku plānot, ka šīs dienas Sicīlijā varētu izmantot kā pavisam īsu treniņnometni ar vienu sacensību skrējienu tai skaitā. Kādu brīdi svārstījos arī pa to, vai Sirakusā neskriet pilnu maratonu, taču sapratu, ka, lai arī to izdarīt varētu, tomēr atlikušās dienas līdz mājupbraukšanai tad būtu jāpavada ar maratona sekām kājās, kas ne vienmēr ir tās patīkamākās sajūtas. Tad nu izvēle krita par labu pusmaratonam.
Jāsaka, ka plāns par treniņnometni Sicīlijā uzreiz pēc ierašanās strauji mainījās. Kvalitatīvu skriešanas vietu trūkums (lielākās pilsētās īpaši daudz trotuāru nav, līdz ar to jāskrien gar ielas malu, kas pie viņu satiksmes kultūras ir tuvu pašnāvības mēģinājumam), apkārtnes reljefs (lielākoties tur ir visai kalnains, līdz ar to visu laiku sanāk skriet vai nu augšā vai lejā no kalna), kā arī arī ekskursijas, kas lika par sevi manīt (pēc garākām pastaigām ne vairs īsti bija laika ne arī vēlmes pēc īpašas skriešanas).bija iemesls tam, ka cerēto ikdienas divu stundu vietā skriet sanāca jūtami mazāk. Nebija gan arī tā, ka neskrēju nemaz, jo vienīgā brīvdiena bija atpakaļceļā, kad diena tika pārlaista Milānā, un tikko tur uzsnigušais sniegs galīgi neveicināja vēlmi un iespējas iziet kādā treniņā.
Tā kā beidzamās dienas pirms pusmaratona bija sanākušas ar nedaudz mazāku skriešanas slodzi (kaut arī īsta pirmsmača treniņapjoma samazināšana tā arī nebija), tad cerēju, ka kājas vismaz būs nedaudz atguvušas svaigumu, pēc Latvijā savāktajiem treniņu kilometriem. Iespējams, ka daļēji tā arī bija, toties šo dažu Sicīlijā pavadīto dienu skrējieni un pastaigas pa kalnaināku reljefu, kā tas ir mājās, bija atstājuši zināmas sajūtas augšstilbu muskuļos, kuri augšup skrējienos bija strādājuši īpaši cītīgi. Taču ar visu to, biju apņēmības pilns pusmaratonu noskriet godam, piedevām biju izpētījis iepriekšējo gadu rezultātus un zināju, ka pat ar rezultātu 1h11'-1h12' varētu tikt trijniekā, kas deva papildus motivāciju.
Pusmaratona trase oranžā krāsā |
Pirms starta piespraužam kārtīgi numuru |
Starta drūzmā |
Uzreiz pēc starta Sirakūzu galvenajā laukumā |
Noskrējiens gar finišu, pāri tiltam nost no salas un tālāk jau trase veda pamazām virzienā ārā no pilsētas. Te nepilns kilometrs bija jāskrien pa skriešanai izcili nepateicīgu bruģa segumu, kas, lai arī bija veidots no lielām bruģa plāksnēm, tomēr plāksnes bija visai grumbuļainas, un vismaz manam solim tās galīgi nepatika. Šajā brīdī arī bijām jūtami atrāvušies no pārējiem skrējējiem, jo aiz muguras nevienu nemanīja. Līderiem pa priekšu turpināja braukt motocikli, savukārt man blakus vairākus kilometrus brauca kaut kāds vīrs ar velosipēdu, kas, šķiet, bija kāds no organizatoriem. Pie stāvā satiksmes pārvada, gan uz brīdi viņš no manis "aizripoja", jo augšupceļā mans ātrums viņam bija pieņemams, taču no tā stāvuma, lai tiktu lejā, viņa velosipēds uzņēma visai pamatīgu ātrumu un tad nu viņam nācās mani atkal pagaidīt.
Aptuveni piektais trases kilometrs (vīrs sarkanajā kreklā vēl veic tikai pirmo apli apkārt salai) |
Tā kā pulksteņa man nebija, tad savu tempu nezināju, pie aptuveni astotā kilometra galvā sarēķināju, ka abi priekšā skrienošie priekšā jau man ir kādas 25 sekundes, un, lai arī jutu, ka viegli nav, tomēr zināju, ka atlaist nevar, jo gan jau var uzrasties no muguras kāds sekotājs. Tā nu turpināju skriet, vērojot apelsīnu laukus un brīnoties, kāpēc tieši šeit tiem apkārt nav žogi. Paskrēju garām arī pašā ceļa vidū guļošam nobrauktam kaķim. Ņemot vērā, ka ceļs bija patiesi nomaļš, tad tas laikam ir bijis gauži neveiksmīgs kaķis, ka uz tāda ceļa ir trāpījies ceļā kādai no retajām mašīnām, kas tur mēdz braukt.
Šāds skats pavērās gar trases malām |
Apgriežoties uzreiz sajutu pretvēju, un drīz vien sāku redzēt arī pārējos skrējējus, kas vēl tikai tuvojās apgriešanās punktam. Dažs kaut ko itāliski uzsauca vai uzmundrināja ar rokas kustībām, un pretīmskrējēju kļuva arvien vairāk. Īsi pirms otro reizi skrēju garām beigtajam kaķim, pie tā bija noliekušies divi skrējēji, kas kaķi novietoja ceļmalā (laikam jau lai citiem nebojā skatu).
Atpakaļceļā kilometru garais kāpums jau bija kājās kārtīgi jūtams, un kājas vispār jau bija pamatīgi sagurušas. Bet zināju, ka līdz finišam vairs tikai nepilnas 20 minūtes jāiztur. Joprojām par finiša laiku man nekādu nojausmu nebija, jo pulksteņu jau trasē nekur nebija, bet pēc paša sajūtām un grūtuma pakāpes šķita, ka rezultāts varētu būt ap 1h11'. Aptuveni kilometru pirms finiša apdzinu dažus powerwalkerus (principā tā laikam ir tāda enerģiska soļošana cītīgi kustinot rokas), kam bija jāpievar krietni īsāka distance par pusmaratonu, un tad jau drīz vien atkal nonācu uz nepatīkamā bruģa klātā ceļa, kas gan patiesībā laikam ir Sirakūzu centrālā iela, kas ved tieši uz vecpilsētu. Taču, pat ar visu bruģi, pēdējo pārsimts metru skriešana tieši pa šīs platās ielas vidu, kad apkārt nav cilvēku (jā, līdzjutēju gar ceļa malām tur nebija) un priekšā tālumā spīd lielā piepūstā finiša arka un ir dzirdams skaļruņu troksnis no finiša zonas, radīja tādu īpašu sajūtu, kas lika kājām turpināt kustēties tikpat sparīgi, neskatoties uz lielo sagurumu.
Finišs - te var arī redzēt manis pieminēto grumbuļaino bruģi |
Nedaudz saguris finišētājs ar medaļu kaklā |
Trešās vietas kausa pasniegšana |
šķiet, ka tiešām bijis jautri skriet Itālijā. Apsveicu ar jaunu PB :)
AtbildētDzēstVai savs pulkstenis uz rokas uzlabotu rezultātu par dažām sekundēm? Pat ne pulsometrs.
AtbildētDzēstPar pulksteni ir grūti teikt, kamēr nav izmēģināts vienādos apstākļos skriet gan ar, gan bez pulksteņa. Protams, uz beigām droši vien redzot, ka teiksim izdotos paskriet zem kaut kāda rezultāta, varbūt pieliktu soli. Bet nu ir jāmācās, beigās izlikties arī nezinot laiku. Piedevām bez pulksteņa ir lielāka sāncensības un sacensību sajūta, kā arī pulkstenis uz rokas varētu nobiedēt pie kāda pārāk ātra kilometra starplaika. Protams, pašam ir jāspēj noturēt vienmērīgu tempu visas distances garumā, lai sākumā netiek "pārķerts", nezinot uzņemto tempu.
DzēstTu ļoti interesanti un izsmeļoši raksti!
AtbildētDzēst