ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

Nometne dienvidos. Par to daļu, kas Spānijā.

. . .

Ja ziemas aukstumā skrējējam tiek piedāvāts uz kādu laiku pārcelties uz krietni siltāku treniņu vietu, tad līdz piekrišanai nav ilgi jāgaida. Un tieši tāpat arī es novembra beigās, saņemot piedāvājumu no mūsu VSK Noskrien komandas menedžera Mareka janvārī doties uz divām nedēļām uz Spāniju, ilgi nedomāju, un bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāņem atvaļinājums un jābrauc trenēties.
Tā nu četrpadsmitā janvāra rītā vēl noskrēju treniņu Ogrē pa sniegotajiem ceļiem, bet jau pēcpusdienā kopā ar Kristapu un arī mūsu aicinātāju Mareku sēdējām lidmašīnā ceļā uz Briseli, no kuras jau pašā vakarā lidojām tālāk uz Malagas lidostu Spānijā. Malagā biju bijis jau iepriekš, kad teju trīs gadus atpakaļ turp devos kopā ar somu kluba Lapuan Virkiä puišiem uz orientēšanās treniņnometni. Šoreiz mērķis bija skriešana nevis orientēšanās, un arī mūsu apmešanās vieta bija nevis neliels kalnu ciematiņš tālu no jūras, bet gan San Pedro de Alcantara pilsētiņa pašā Vidusjūras krastā, kur Hotel Alicia viesnīcā saimnieko Mareka sieva Ilze.
San Pedro de Alcantara ir daļa no "Costa del Sol" ("Saulainais krasts") reģiona Vidusjūras krastā Spānijas dienvidos, kuru veido virkne viena pie otras esošas lielākas un mazākas piekrastes pilsētas, kuras ir populārs saules baudītāju galamērķis vasarā, kā arī vieta, kur daudzi bagāti ļautiņi ir iegādājušies sev lepnas mājas teju pašā Vidusjūras krastā, līdz ar to skriešana tur ir ne tikai patīkama kājām, bet ir arī vieta, kur pamielot acis par lepnajiem īpašumiem.
Puerto Banús - lepnākā jahtu piestātne Costa del Sol vien dažus kilometrus no mūsu mājvietas
Ar skriešanu Latvijas ziemā, protams, var sadzīvot. Kaut arī katru gadu ceru, ka beidzot piedzīvosim kādu ziemu bez sniega, tomēr vienmēr sniegs ātrāk vai vēlāk bet uzsnieg, un arī aukstums lielāks vai mazāks, bet iestājas. Lai sniegā, aukstumā un tumsā dotos ikdienas treniņā, gribasspēku vajag krietni lielāku nekā siltā un saulainā laikā, un tieši tāpēc vietā, kur dienas vidū temperatūra janvārī mēdz pacelties pat līdz +20 grādiem, motivācija, lai dotos kārtējā treniņā, nav tālu jāmeklē.
Taču, ja motivāciju un gribasspēku, ļoti gribot, var atrast arī Latvijas ziemā, tad, manuprāt, galvenais ieguvums no nometnes ir tieši nometnes režīms - iespēja aizmirst par visiem darbiem, visām ikdienas lietām, kas mājās paņem laiku un enerģiju, un koncentrēšanās tikai un vienīgi skriešanai. Un tieši to mēs tur arī darījām - rīta skrējiens 30-40 minūšu garumā, brokastis, neliela atpūta, dienas treniņš 70-80 minūtes, pusdienas, diendusa, vakara skrējiens 30-40 minūšu garumā, vakariņas, vakara sarunas pie viena galda ne tikai ar skrējējiem, bet arī Latvijas profesionālāko triatlonistu Rinaldu Slucki un Latvijas sieviešu riteņbraukšanas līderi Danu Rožlapu, un tad jau atkal laiks likties uz auss. Un tā dienu no dienas.
Pie šāda režīma noskrietie kilometri savācas visnotaļ daudz (ap 35 kilometriem dienā), taču tā kā enerģija tiek tērēta tikai treniņiem, un, pretstatā ikdienas ritmam Latvijā, atliek arī pietiekoši daudz laika gan pilnvērtīgam nakts miegam, gan snaudai dienas vidū, tad ķermenim ir pietiekoši daudz laika, lai atjaunotos un nākamajā dienā atkal spētu nodoties treniņiem atkal ar pilnu atdevi.
Protams, nebija jau arī tā, ka nebūtu nogurums. It sevišķi pirmās dienas, kamēr organisms adaptējās jaunajam treniņu ritmam, sajūtas muskuļos bija līdzīgas kā pēc kārtīgi noskrieta mača. Taču dienām ejot, organisms aprada ar jaunajām slodzēm, un skriet varēja gan lēni, gan ātri, gan pa līdzenumu, gan kalniem - tātad baudīt visas treniņvietas, ko San Pedro de Alcantara apkaime piedāvā. Vēlies skriet desmit kilometrus gar jūru? Uz priekšu - promenāde tam kā radīta. Vēlies skriet tempa skrējienu pa asfaltu, kur tikpat kā nebrauc mašīnas? Nekādu problēmu. Vēlies skriet piecpadsmit kilometrus pret kalnu paceļoties vairāk kā 900 metrus virs jūras līmeņa? Arī tādas iespējas izmantojām. Īsts skrējējs varētu vienīgi vēlēties vēl stadionu blakus, bet citādi vieta treniņiem kā radīta.
Visām lietām gan reiz pienāk gals, un arī nometnei pēc divām treniņu nedēļām bija lemts beigties. Pēdējās dienās vēl tika izmantota iespēja doties braucienā uz Maroku un noskriet pusmaratona distanci Marekešas maratonā, kas noteikti ir pelnījis atsevišķu rakstu, taču divdesmit devītā janvāra vakarā ar Kristapu un Mareku atkal jau bijām atpakaļ Rīgas lidostā, lai turpmākos treniņus atkal aizvadītu Latvijas ziemā.

4 komentāri :

  1. Nu super! Ko labāku var vēlēties... :)

    AtbildētDzēst
  2. Kaspars/4brāļi/Ogre31/1/13 20:07

    Gaidīsim aprakstu par Marakešas pusmaratonu!

    AtbildētDzēst
  3. Bija gods iepazīties! Lielisks raksts. Arī es ļoti gaidu rakstu par Marakešu, jo ļoti, nu ļoti skopi Marakešas apciemotāji dalās ar emocijām un piedzīvoto tur. Esmu izspiedusi no Rinalda Tavu rezultātu un Ilzes, un to, ka neviens Jūs nemēģināja nolaupīt, neviens Jums neuzbruka un ka esat sveiki un veseli atgriezušies :)
    P.S.Skatoties uz bildēm, tomēr nožēloju, ka neļāvos nelielai fotosesijai :):)

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...