Septembra pusmaratoni

Septembris šogad ir sanācis diezgan aktīvs sacensību ziņā - pirmajā septembrī skrēju Vecāķos pa smiltīm, šīs nedēļas nogalē plānot vēl divi starti sacensībās, bet pa vidu vēl esmu paspējis noskriet divus pusmaratonus. Kaut Valmierā vienu brīdi biju domājis skriet maratonu, bet Jūrmalā 10 kilometrus, tomēr beigu beigās gan Valmierā, gan Jūrmalā startēju 21.0975 km jeb pusmaratona distancē ar visnotaļ labām sekmēm.
Valmieras maratons, kā jau pēdējos gadus ierasts, bija reizē arī Latvijas čempionāts maratonā. Daļēji dēļ šī iemesla, daļēji arī dēļ tā, ka tas būtu kā labs treniņš pirms kārtīga maratona, pirms Valmieras apsvēru tur startēt maratona distancē, un skriet tādā kā treniņa režīmā. Taču tā kā pēdējo nedēļu pirms Valmieras līdz ar strauji atnākušajiem vēsajiem rudens rītiem biju kārtīgi apaukstējies, tad nebiju pārliecināts kāds vispār no manis Valmierā būs skrējējs. Tā kā sacensību starta sarakstā arī manīju, ka maratonam bija pieteikušies gan Kristaps Bērziņš, gan Mindaugas Viršilas, ar kuriem dēļ izlaistā sezonas sākuma man ir visai sīva cīņa Skrien Latvija kopvērtējumā, kas nozīmētu, ka nekādā pārāk mierīgā treniņu režīmā skriet nedrīkstētu, lai viņiem nezaudētu pārāk daudz, tad nolēmu tomēr skriet pusmaratonu.
Tā kā pusmaratonā uz starta stājās arī Jānis Višķers, kurš pagaidām tīri objektīvi ir ātrāks par mani, tad sapratu, ka, domājot par to pašu Skrien Latvija kopvērtējumu, jācenšas Jānim zaudēt maksimāli maz. Tā kā pirmajos distances metros tapa skaidrs, ka viņš nav noskaņojies skriet uz visiem 100%, tad tas nozīmēja, ka droši vien īpaši ātrāk par pēdējiem kilometriem viņš no manis prom nemuks, kas man tīri labi derēja, un tad tikpat labi varētu skriet arī salīdzinoši mierīgi.
Pirmie kilometri arī skrējās aizdomīgi viegli (varbūt pie vainas bija mani jaunie Adidas Adizero Boost apavi), kaut nemaz tik lēnām neskrējām, jo jau trešajā kilometrā panācām grupu ar skrējējiem, kas pretendēja uz trešo vietu viena apļa jeb 10.5 kilometru skrējienā. Taču arī tad sajūtas bija ļoti komfortablas. Vēl pēc kādiem diviem kilometriem desmit kilometru skrējēji jau no mums bija atkrituši un palikām ar Jāni divatā, un biju pilnīgi pārliecināts, ka priekšā ir tikai divi desmit kilometru skrējiena līderi. Kā izrādījās, tad biju pielaidis tādu pat kļūdu kā pirms gada, kad nebiju pamanījis, ka priekšā ir vēl kāds pusmaratonists. Pirms gada tas bija lietuvietis, kuru līdz finišam tā arī neizdevās noķert, bet šoreiz apmēram distances septītajā kilometrā tikām informēti, ka priekšā tomēr ir vēl viens pusmaratonists, kurš, kā vēlāk noskaidrojās, bija krievu sportists Jurijs Vinogradovs.

Vēl pirmajā aplī

Tajā brīdī atstarpe līdz viņam jau bija pārsniegusi pusminūti, un kaut arī sāka šķist, ka palēnām viņam tuvojamies, kas nozīmēja, ka viņš vienkārši bija "pārķeris" sākumu, un gan jau drīz viņu panāksim šā vai tā, tomēr Jānis diezgan jūtami pielika tempu, un sākās nosacīta dzīšanās pakaļ krievam. Turpmāko četru kilometru garumā atstarpi sadeldējām, un brīdī, kad bijām viņu jau praktiski noķēruši, sekoja jauns Jāņa paātrinājums, kuram īsti nespēju atbildēt, tomēr pirmā apļa beigās, krievu sportists bija jau panākts, apdzīts, un drīz vien atkal skrējām divatā ar Jāni, kurš atkal nedaudz bija tempu nometis.
Taču līdz ar tempa pieaugumu pirmā apļa beigu daļā, biju uzņēmis labu ritmu, un turpināju vien līdzīgā tempā skriet tālāk. Tā kā apļa beigās biju piefiksējis, ka pulkstenis rādīja apmēram 34'20", tad sapratu, ka nemaz tik lēnu neesam skrējuši, un finišā var būt tīri labs rezultāts.

TOP6

Te nu par otrā apļa skriešanu man jāsaka paldies Jānim, kurš tempu palīdzēja saglabāt, un pat pāris brīžos paskrēja pa priekšu, lai man būtu vieglāka skriešana, jo vienu brīdi bija doma, ka varbūt varētu tikt pavisam tuvu pirms mēneša izskrietajam personīgajam rekordam Kuldīgas pusmaratonā. Pēdējos divos kilometros Jāņa tempu vairs turēt nevarēju (viņš gan arī atkal jūtami paātrinājās) un beigas noskrēju viens pats, tomēr finišā par rezultātu biju varen priecīgs - otrais aplis noskriets gandrīz identiskā laikā kā pirmais un finiša rezultāts 1h08'44", kas ir mans visu laiku otrs ātrākais skrējiens pusmaratonā pēc jau minētā rekorda Kuldīgā (ņemot vēl vērā, ka Kuldīgā tiem pašiem cilvēkiem GPS bija rādījis ~200-300m īsāku distanci par Valmieru, un neaizmirstot arī to, ka Valmierā trase tomēr bija ar daudz vairāk kāpumiem, tad principā uzskatu, ka esmu skrējis līdzīgā tempā kā Kuldīgā).

Jūrmalas ielās

Jau pirms skrējiena Valmierā zināju, ka nedēļu vēlāk skriešu Jūrmalā. Tā kā nebija skaidrs, cik labi būšu atjaunojies pēc Valmieras pusmaratona, tad biju nobriedis Jūrmalā skriet desmit kilometrus, taču tā kā atjaunošanās bija gana ātra, un sapratu, ka Jūrmalā pusmaratonu varētu skriet apmēram maratona tempā, kas būtu ļoti labs tempa treniņš maratonam (galu galā it kā mēdzu saukt sevi par maratonistu - līdz ar to arī par maratona treniņprocesu ir jādomā vairāk), tad beigās Jūrmalā startēju pusmaratona distancē. Droši vien gan nedēļu iepriekš bijušais Valmieras maratons, gan varbūt arī citi iemesli, taču šogad Jūrmalā, lai arī kopumā dalībnieku bija nedaudz vairāk kā pirms gada, tomēr ātru skrējēju bija maz.

Ar līdera velosipēdu

Jau no pirmajiem metriem visiem pa priekšu aizskrēja tas pats Jānis Višķers, kurš šoreiz skrēja 10 kilometrus (un pēc tam dienas otrajā pusē arī vēl piecus kilometrus), viņam mēģināja sekot vēl trīs desmit kilometru skrējēji.. Tā kā uz 100% atdevi nebiju noskaņojies, bet uzskatīju šo skrējienu par labu tempa treniņu, tad nemaz līdzi turēt necentos, taču tāpat jau visai drīz biju viens pats ļoti komfortablā pusmaratona līdera pozīcijā.
Ap ceturto kilometru panācu vienu no priekšā aizskrējušajiem desmit kilometru skrējējiem, kurš pat nemēģināja man "ieķerties" aizmugurē, un pieļāvu domu, ka līdz apļa beigām varbūt panākšu arī vēl kādu. Noķert desmit kilometru skrējējus man neizdevās, bet tā kā tas nemaz nebija mērķis, tad īpaši arī necentos, lai tā notiktu, vienkārši manas prognozes, ka viņi uz beigām jūtami zaudēs tempu, nepiepildījās.

Fotogrāfs stāvēja ar kameru un gaidīja, kad ņemšu glāzi - bija jāņem

Otrā apļa sākumā, pirmo kilometru līkumojot vēl pa parku, manīju, ka aiz muguras nākamais sekotājs ir ļoti tālu, līdz ar to bija skaidrs, ka par vadības noturēšanu īpaši nebūs jācīnās. Turpināju vien skriet savā komfortablajā tempā - otrā apļa otrajā kilometrā pat paspēju īsu interviju iedot blakus piebraukušajam vīram ar kameru, priecājos par pretī skrienošo skrējēju biežajiem uzsaucieniem, un ik pa laikam arī pats centos kādu uzmundrināt, un kopumā izbaudīju skrējienu. Grūtuma pazīmes nedaudz sāka parādīties pēdējos aptuveni četros kilometros, ko sanāca veikt pretvējā, taču arī tad joprojām jutos ļoti labi, un vien pēdējo kilometru pacentos uzskriet ātrāk, lai būtu tāds labs nobeigums labam skrējienam.

TOP3

Tā nu arī ar visai lielu pārsvaru finišēju pirmajā vietā, kas gan, protams, bija tikai tāpēc, ka nopietnākie konkurenti bija izvēlējušies uz Jūrmalu nebraukt, taču vairāk biju pārsteigts, ka rezultāts finišā 1h10'44", kaut arī lēnākais no šogad sacensībās skrietajiem pusmaratoniem, bija visnotaļ pieklājīgs - pērn biju skrējis 15" lēnāk, un kaut arī toreiz neskrēju ar pilnu atdevi, tomēr tik un tā šķiet skrējiens bija ar lielāku piepūli, un ne tik ļoti lielu treniņskrējiena sajūtu.
Līdz ar šiem skrējieniem septembrī skriešana pa asfaltu sacensībās vairs nav paredzēta - sestdien plānoju pēc ilgiem laikiem uzskriet orientēšanās sacensībās, izmantojot tās par labu garo treniņu maratonam, bet svētdien tiekamies Ogrē "Lazdukalna krosā".