Pats pirmais Rēzeknes pusmaratons un vēl šis tas

Pēc pusmaratona Valmierā, kas bija mans pēdējais ieraksts blociņā, sekoja pusmaratons Jūrmalā, kurš šogad noteikti ir pelnījis ātrākās pusmaratona trases titulu Latvijā. Uz Jūrmalu jau braucu ar domu, ka tas būs labs tempa treniņš maratonam, tāpēc skrēju prātīgi un vienmērīgi, un par spīti neveselumam izdevās finišēt 5.vietā ar rezultātu 1h10'58", par ko arī biju diezgan priecīgs. Nedaudz ātrāk noteikti spētu noskriet, taču finiša pozīcija no tā nemainītos, un arī kvalitatīvs tempa skrējiens pārvērstos sacensību slodzē, kas noteikti vajadzīgs nebūtu.
Pēc Jūrmalas cītīgi turpināju nodarboties ar savu plaušu ārstēšanu, jo rudens piegādātais vēsums, šķiet, plaušas tika ietekmējis diezgan pamatīgi. Daudz tējas, sīrupi un citas veseļošanās lietas tika pielietotas pilnā apmērā, un patiesībā jāsaka, ka daļēja ārstēšanās notiek arī vēl joprojām. Taču "kaut kāds" klepus jau nav iemesls, lai tāpēc no tā tiktu piebremzēta skriešana.
Tā nu septembra pēdējā svētdienā tika pieņemts lēmums doties uz Rēzekni, lai piedalītos tur organizētajā pirmajā Rēzeknes pusmaratonā. Vienu brīdi arī pavīdēja doma braucienu uz Rēzekni aizstāt ar dalību Latvijas čempionātā orientēšanās maratona, vai pat šos abus pasākumus apvienot, jo o-maratons noteikti būtu neslikts treniņš arī šosejas maratonam (kilometru tur nav tik daudz, taču pavadītais laiks distancē ir diezgan līdzīgs). Taču galu galā lēmu par labu vien skriešanai Rēzeknē, jo bija maza ticamība tam, ka Madonas pusē o-maratons varētu piedāvāt pietiekami skrienamu apvidu - pa brikšņiem lauzties man galīgi šobrīd nav nekādas vēlmes, taču Madonas pusē to piedzīvot ir gadījies vairumā o-sacensību.

To, ka Rēzeknē vispār būs pusmaratons, biju jau padzirdējis gada sākumā. Tad gan runas par to vēl bija tādas nenopietnas, taču jo tuvāk sacensību datumam, jo vairāk tapa skaidrs, ka pasākums notiek. Lēmums skriet tika pieņemts, dalība samaksāta un atlikta vien gaidīt pašu skrējienu. Patiesībā ne tikai skrējienu, bet arī braucienu uz Rēzekni, jo Latgales centrālajā pilsētā, šķiet, līdz šim biju bijis vien divas reizes, un pēdējo no tām savus desmit gadus atpakaļ.
Brauciens uz Rēzekni tik tiešām bija gaidīšanas vērts, jo biju patiešām pārsteigts, cik sakopta tā izskatījās. Atmiņā arī nemaz nebija palicis fakts, ka Rēzekne ir visai kalnaina. Pāris dienas pirms braukšanas uz Rēzekni sīkāk izpētīju skrējiena trasi un biju pārsteigts par to, ka katrā salīdzinoši īsajā aptuveni 4.2 kilometru aplī nāksies kopumā pārvarēt ap 50 metriem kāpuma (un tikpat, protams, arī jānoskrien uz leju), kas nozīmēja gan to, ka trase noteikti nebūs no ātrākajām, gan arī to, ka sagaidām bieža tempa maiņa, jo starpība starp skriešanu kalnā un skriešanu lejup no tā var būt pat pārdesmit sekundes kilometrā.

Tā kā aplis, kā jau minēju, bija ap 4.2 kilometriem, tad, lai veiktu pilnu pusmaratona distanci, nācās veikt piecus apļus. Nedaudz pasteidzoties notikumiem priekšā varu pateikt to, ka skrējēji ar GPS ierīcēm pēc finiša ziņoja, ka aplis bija apmēram 80 metrus par īsu, līdz ar to gluži pilns pusmaratona gabals šoreiz skrējienā nesavācās, un dalībnieki pieveica vien aptuveni 20.7 km - taču, kā man smejoties teica, tas tāpēc, lai pirmajā reizē uzstādīto trases rekordu pēc tam īstajā garumā grūtāk labot. Pieci apļi parastā Skrien Latvija posmā mani nez vai apmierinātu, jo, lai arī, jo īsāks aplis, jo ātrāk tas paiet, kas kopumā nav nemaz tik slikti, tomēr līdz šim daudzapļu skrējienos esmu saskāries ar problēmu, ka būtisks traucēklis ir par apli apdzenamie skrējēji, līdz ar to šādās reizēs priekšroku dodu mazāk apļiem. Tā kā Rēzeknē šis bija pirmā reize un pusmaratona'skrējēju bija vien nedaudz vairāk par simtu (salīdzinājumā Skrien Latvija posmā šis skaitlis ir 4-5 reizes lielāks), tad apdzenamie nemaz netraucēja. Te gan arī liela pateicība būtu jāvelta manam pavadošajam vai pareizāk sakot ar-velosipēdu-priekšā-braucošajam sacensību tiesnesim, kas, kā man šķita, brīžiem pat nedaudz pārcentās ar ceļa izbrīvēšanu, uz ceļa malu novirzot tos skrējējus, kas skrēja manā trajektorijā.
Tas, ka mani pavadīja sacensību tiesnesis nedaudz jau liek noprast, ka Rēzeknē man veicās tīri labi. Patiesi, pirmajā Rēzeknes pusmaratonā man izdevās uzvarēt, un vislielākais prieks par to, ka skrējējas pietiekami komfortabli - pusmaratona sekotāji iepalika jau pirmā apļa beigās, otrajā aplī apdzinu arī vēl vienīgu sev priekšā skrienošo dalībnieku, kas skrēja trīs apļus, un skrējiens arī izdevās varen vienmērīgs, jo lēnākais aplis (pats pirmais) bija vien deviņas sekundes lēnāks par ātrāko. Protams, katrs aplis palika nedaudz grūtāks, un arī stāvajā Atbrīvošanas alejas kalnā augšup skriet ar katru apli palika arvien grūtāk, taču jutu, ka šādā tempā skriet noteikti varētu vēl ilgāk. Un arī rezultāts 1h10'45", kas uz pilno pusmaratona distanci varētu būt apmēram pusotru minūti ilgāks, ņemot vērā kalnus un skriešanu ne uz pilnu slodzi, arī ir gluži pieņemams. Laika ziņā tas būtu līdzīgi rezultātam Valmierā, taču smaguma sajūtu Valmierā un to, kā skrējās Rēzeknē, nevar pat salīdzināt.

Kopumā Rēzeknē pasākums bija noorganizēts godam. Trase skaista un interesanta - gari noskrējieni mijās ar vēl garākiem kāpumiem, dalībnieku pirmajai reizei pietiekami, balvas labas, dzirdināšana trasē kā nākas, pavadošais velosipēds un vēl neskaitāms daudzums policistu trasē, kas regulēja auto plūsmu (atpakaļceļā no Rēzeknes vēl smējos, ka nav brīnums, ka ceļā uz Rēzekni Rēzeknes tuvumā nebija neviena policijas posteņa - viss Rēzeknes policijas personāls noteikti bija izvietots pusmaratona trasē - bet vismaz par drošību nebija jāuztraucas). Ja vēl nākamgad organizatori izdomātu, kā pielikt klāt tos trūkstošos pārsimts metrus, lai sanāktu pilns pusmaratons (varbūt nedaudz jāpārceļ starta vieta, vai arī jāuztaisa kāds pavisam īss sestais aplītis), tad noteikti teiktu, ka pusmaratons Rēzeknē ir skrējiens, ko ir vērts apmeklēt. Te gan arī jāpiebilst, ka noteikti tas varētu būt īpašs pārbaudījums tiem, kas ir pieraduši skriet cītīgi vadoties pēc pulsa vai ātruma rādītājiem, jo Rēzeknes trases profils ar diviem lieliem kāpumiem un diviem lieliem kritumiem sekmē to, ka gan temps, gan pulss distancē lēkā diezgan pamatīgi, līdz ar to nākas vadīties nevis pēc kaut kādiem izmērāmiem parametriem, bet gan vienīgi pēc savām sajūtām.

Tā kā Rēzeknes pusmaratons nu ir garām, un arvien straujāk tuvojas 28.oktobris, kad startēšu Frankfurtes maratonā, tad treniņi paliek aizvien specifiskāki, lai maratonam sagatavotos pēc iespējas labāk. Sezonas otrā puse gan nav sanākusi tā veiksmīgākā rezultātu ziņā, un arī sajūtas treniņos liecina, ka ātrums nav gluži tāds, kā gribētu, taču tas nemazina apņēmību Frankfurtē parādīt to labāko, kam būšu spējis sagatavoties. Līdz tam sacensības, šķiet, būs Skrien Latvija pēdējais posms Siguldas pusmaratons, taču jau tagad skaidrs, ka tas tiks skriets īpašā treniņa režīmā.