Sudraba un smilšu desmitnieki

Pēc veiksmīgā starta Kuldīgā ilgs laiks pienācīgai atpūtai nebija, jo jau nākamajā nedēļas nogalē bija plānots starts NIKE Riga run skrējienā Mežaparkā, kas reizē bija arī Latvijas čempionāts 10 kilometru šosejas skrējienā. Skrējiens Kuldīgā apliecināja, ka fiziskā forma nav pavisam peļama, tāpēc cerēju arī uz veiksmīgu skrējienu Mežaparkā.
Pēc ielūkošanās NIKE Riga run starta protokolā sapratu, ka varētu mēģināt pacīnīties par 4.vietu, taču, jau esot uz starta līnijas, tapa skaidrs, ka divi no skrējējiem (Jānis Višķers un Jānis Girgensons), kam biju atvēlējis vietu uz goda pjedestāla, neskries, līdz ar to nu jau bija gluži reāli cīnīties par Latvijas čempiona sudrabu. Par sudrabu un nevis par zeltu tāpēc, ka uzvarēt pērnā gada uzvarētāju Dmitriju Jurkeviču, kam pieder Latvijas rekords 1500 metros, vismaz šobrīd nav reāli. Kaut maratonā droši vien viņam būtu ļoti grūti, tomēr 10 kilometri nav vēl tik gara distance, un šajā distancē viņam ātruma rezerve pret pārējiem ir pārāk liela, lai kāds spētu ar viņu sacensties.
Lai vai kā medaļas jau tomēr tiek sadalītas pēc finiša nevis vēl pirms starta, tāpēc 10 kilometri vēl bija jānoskrien. Zināju, ka sīvākā cīņa par sudraba medaļu varētu būt ar Kristapu Kaimiņu, kā arī ar Dmitriju Serjoginu, kurš vismaz stadionā īsākas distances skrien jūtami ātrāk par mani. Pirmajā kilometrā visiem pa priekšu gan vēl aizskrēja Kristaps Bērziņš, taču pēc aptuveni pusotra kilometra viņu panācām, un īpaši pēc tam vairs viņš manīts netika. Tālāk jau grupas priekšgalā pārmaiņus skrēja Dmitrijs Serjogins un dažu brīdi viņu nomainīju arī es.
Šogad rīkotāji atkal bija mainījuši trasi, un divu aptuveni vienāda izmēra apļu vietā bija veicams viens īss (2.5 km) un otrs garāks (7.5 km). Tā nu pirmā apļa beigās ieskrienot Mežaparka estrādē skrējēji jau bija sadalījušies mazākās grupiņās, un līderu trio kopā ar Dmitriju Serjoginu un Dmitriju Jurkeviču atrados arī es, bet turpat aiz muguras vēl bija kādi 5-6 skrējēji. Otrā apļa sākuma daļā vairāk pa priekšu skrēja Dmitrijs Serjogins. Otrs Dmitrijs, tas kurš Jurkevičs, uz skriešanu pa priekšu īpaši neiespringa, viņam tāpat bija skaidrs, ka finišā viņš vinnēs jebkuru un kāpēc tad lieki tērēt spēkus un skriet grupai pa priekšu, esot vēl tikai pusdistancē.

Otrā apļa sākumā

Skriet noteikti nebija viegli, papildus tam vēl +25 grādu siltums, kas noteikti nedaudz ietekmēja rezultātu, bet vairākos momentos bija sajūta, ka Serjogins tempu tā kā nedaudz uzkāpina, un likās, ka tūlīt, tūlīt no grupiņas atkritīšu. Taču tad atkal vājuma brīdis pārgāja un likās, ka nav tik traki. To, ka no Serjogina vajadzētu aizbēgt savlaicīgi un neatstāt visu uz pēdējo kilometru, ļoti labi sapratu. Taču vai nu tā tempa raustīšana, vai vienkārši sagurums, bet apmēram pēc veiktiem septiņiem kilometriem uzreiz pēc dzirdināšanas punkta, izdevās iegūt nelielu atrāvienu. Pirmajā brīdī šķita, ka arī Jurkevičs, sēžot astē, ir aizgulējies un nepamanot manu izrāvienu kādu brīdi palika vēl aiz Serjogina muguras, taču drīz vien jau Jurkevičs bija man aiz muguras un kopā nācās vēl pieveikt pēdējos nedaudz vairāk kā divus kilometrus.
Tajā brīdī arī Jurkevičam uzsaucu, lai arī viņš kādu brīdi paskrien pa priekšu, taču, kā jau iepriekš minēju, par skriešanu pa priekšu viņš īpaši negribēja domāt, un tā arī šajā reizē mana vēlme pēc palīdzēšanas tempa noturēšanai palika nepiepildīta.
Apmēram pusotru kilometru pirms finiša trase šķērsoja divus stāvākus kalniņus, kas jūtami izsita no ritma - augšup skrienot, virsotnē gandrīz apstājies, bet uz leju bija jābremzē, lai pārāk nepiedzītu kājas. Līdz ar to par pilnīgi gludu šo trasi uzskatīt noteikti nevarēja, jo vēl jau arī katra apļa pirmajā kilometrā bija neliels kāpums un tāpat neliels pacēlums bija arī izskrienot no estrādes.
Kad kalnini bija pārvarēti, un tajā vietā arī, pametot skatienu atpakaļ, nevienu sekotāju nemanīju, atlika vien skrējiens pa centrālo Mežaparka prospektu, kur aptuveni kilometru pirms finiša Jurkevičs saprata, ka nu jāsāk skriet, un bez acīmredzamas piepūles diezgan strauji no manis attālinājās.

Uzreiz pēc finiša

Pēdējos divus kilometrus gan biju sajutis šādas tādas nepatīkamas sajūtas vēdera rajonā, tāpēc varbūt biju nedaudz saspringtāks un solis nebija tik brīvs, taču jebkurā gadījumā pret Jurkeviču nekādu iespēju man nebija. Līdz finišam viņš bija spējis no manis atrauties teju par pusminūti, līdz ar to pēdējo kilometru viņš bija noskrējis apmēram 2'40" - es šādu ātrumu vienā kilometrā nevaru dabūt, kur nu vēl pēc skrietiem deviņiem kilometriem. Tagad jau zinot, ka nedēļu vēlāk viņš 5000 metrus stadionā noskrēja 13'43" - tad ir pilnīgi skaidrs, ka skrējiens Mežaparkā tāda pastaiga vien ir bijusi.
Kad finišā ieskrēju es, pulkstenis rādīja 31'59", kas nozīmēja, ka pirms diviem gadiem uzstādīto personīgo rekordu turpat NIKE Riga run skrējienā 10 kilometros laboju par 5 sekundēm. Ja vēl ne siltais laiks un tie pāris kāpumi, tad noteikti vēl kādas padsmit sekundes droši vien varētu nomest. Taču jebkurā gadījumā biju priecīgs gan par rekordu, gan par sudraba medaļu Latvijas čempionātā. Nosmējos vēl, ka Kuldīgā bija personīgais rekords un Latvijas čempionāta bronza pusmaratonā, šeit rekords un Latvija čempionāta sudrabs, tāpēc vēl būtu jāstartē Latvijas čempionātā maratonā - tur tad arī būtu jābūt rekordam un pēc secības - zelta medaļai Latvijas čempionātā.
Pēc skrējiena Mežaparkā nākamais nopietnākais starts bija plānots Valmieras maratonā pusmaratona distancē. Taču, lai treniņprocesā kādu ātrāku skrējienu iekļautu, izlēmu piedalīties Vecāķu skrējienā, kurā iepriekšējos divus gadus biju uzvarējis. Vecāķos arī sagaidīja 10 kilometru distance, taču atšķirība no Mežaparka, kur jāskrien bija tikai pa asfaltu, Vecāķos visa distance bija pa smiltīm - nepilni septiņi kilometri pa smiltīm gar jūras krastu, un apmēram trīs kilometri pa meža smilšainajām takām un uzartām, smilšu pilnām stigām. Vecāķu skrējiens nav ļoti liels pasākums, taču tas ir spējis noturēties sacensību kalendārā jau 26 gadus, un patiesībā ar savu kompaktumu arī man ļoti patīk.
Treniņu nedēļa pirms Vecāķiem bija visai grūta, un vēl sacensību rītā pamodos ar sajūtu, ka kājas galīgi nebūs skrējējas šodien. Arī pirmajos kilometros pēc starta no pirmajiem diviem skrējējiem nedaudz iepaliku, un šķita jau, ka ar viņiem būs grūti cīnīties, taču, tiekot mežā, spēki sāka parādīties, konkurentus apsteidzu, un distances otro pusi jau veicu skrienot viens pats. Pēdējie četri kilometri, kas bija gar jūru bija jūtamā pretvējā - tā nu vairāk cīnījos ar pretvēju nevis ar konkurentiem. Un tā nu arī šoreiz izdevās uzvarēt, skrienot aptuveni 20 sekundes lēnāk kā pirms diviem gadiem, bet 20 sekundes ātrāk kā pirms gada. Pa smiltīm, protams, skriešana ir citādāka kā pa šoseju, un ātrums ir mazāks, bet priekš šāda seguma ar rezultātu 34'25" biju tīri apmierināts, piedevām salīdzinājumā ar manu ātrāko skrējienu pirms diviem gadiem, beigu daļu ar visu pretvēju biju skrējis tikpat ātri kā toreiz - salīdzinoši lēnāka bija sākuma daļa, kad vēl īsti nevarēju ieiet īstajā ritmā.

Vecāķu skrējiena pēdējie metri

Tā kā rudens tuvojas arvien straujāk, tas nozīmē, ka lielāks uzsvars tiek likts uz maratona ātrumiem, un desmitnieki šogad vairs skrieti netiks, jo patiesībā precīzi 10 kilometru distances jau šogad vairs sacensību kalendārā laikam nav. Līdz ar to savu 10 kilometru sezonu varu uzskatīt par noslēgušos, bet nākamais starts jau pēc nedēļas Valmierā.