Trīs dienu maratons Sāremā

Ar uzvaru Siguldas pusmaratonā (1h08'20"), kur, praktiski visu distanci skrienot vienatnē, vien nieka 10 sekundes atpaliku no sava personīgā rekorda, visticamāk noslēdzu savu šī gada sacensību sezonu Latvijā. Taču ar šo skrējienu nebūt netika likts punkts sacensību sezonai kopumā, jo pēc pavisam nelielas atelpas no Siguldas skrējiena, devos uz Igaunijas lielāko salu Sāremā, lai piedalītos tur jau 40.reizi notiekošajā trīs dienu skrējienā - "Saaremaa kolme päeva jooks".
Sāremā skrējienā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance jeb 42.195 km - pirmajā dienā jāveic 10 kilometri, otrajā - 16.195 km, bet pēdējā 16 km. Šajā skrējienā piedalījos jau otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms trim gadiem, kad trīs dienu laikā maratonu pieveicu 2:22:08, izcīnot 6.vietu, bet šogad biju apņēmības pilns noskriet vismaz pāris minūtes ātrāk. Uz Sāremā gan braucu arī ar domu šo skrējienu izmantot kā labu treniņu maratonam, taču neskatoties uz šo sacensības tomēr paliek sacensības.

VAIRĀK KĀ CITI - RENĀRS ROZE (maratonists)

Septembra beigās gluži negaidīti saņēmu piedāvājumu tapt filmētam Ogres TV veidotajam raidījumam "Vairāk kā citi". Īpaši nedomājot, piedāvājumam piekritu, un varu teikt lielu paldies Tomam par uzaicinājumu filmēties, jo tā bija lieliska iespēja ne tikai būt par galveno varoni raidījumā - tapt intervētam un filmētam gan treniņos, gan sacensībās, bet arī redzēt no iekšpuses, kā notiek raidījuma filmēšana - kameras, kompozīcijas meklējumi, pārfilmēšana un citas lietas. Tiem, kas raidījumu 1.oktobrī neredzēja LTV7, nu ir iespēja to noskatīties arī šeit.

Kalniem pāri

Aizvadītā nedēļas nogale sportiskā ziņā tika pavadīta krietni citādāk, kā ierasts lasīt manos pēdējā laika sacensību aprakstos. Vispirms sestdien piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā maratona distancē - ar karti mežā orientējies pēdējo reizi biju pirms vairāk kā diviem gadiem. Savukārt svētdien, par spīti sestdienas meža nogurdinātajām kājām, startēju Lazdukalnu krosā - arī apzīmējums "kross" manos sacensību aprakstos parādījies ir gaužām reti.
Tas, ka pēdējos divus gadus vispār nebūtu orientējies, ir varbūt nedaudz pārspīlēts, taču pa mežu ar karti sacensībās patiesi kopš 2011.gada Kāpas jūlija sākumā skrējis nebiju. Kopš tās reizes orientējies biju Telpu orientēšanās pasākumā tā paša 2011.gada nogalē, pērn Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā Dobeles ielās, kā arī šogad 1.aprīlī Rīgā Viestura dārza apkaimē vēl vienā orientēšanās sprintā. Taču, tā kā klasiskā orientēšanās tomēr ir pa kārtīgu mežu, tad, sekojot Latvijas orientieristu gaitām gan vietējos, gan starptautiskos mačos, ik pa laikam arī manī ir iezagusies vēlme atkal pamēģināt paskriet ar karti rokā un izbaudīt punktu meklēšanu "dzīvajā" nevis tikai pētot citu izskrietos ceļus internetā ievietotajās kartēs.