Garākā "Kāpa"

Jūlija pirmās dienas tika pavadītas Smiltenes apkaimes mežos. Orientējos aizvien retāk, bet dalība Latvijas lielākajā orientēšanās pasākumā - Kāpas 3-dienās, ir gandrīz vai goda lieta. Šogad pretēji pēdējiem gadiem, kad tā bija vidējā distance, Pasaules ranga (WRE) ieskaitē tika vērtēta garā distance, un, iespējams, šī iemesla dēl, bet varbūt arī iemesls bija kāds cits - lai vai kā, Kāpas programmiņa liecināja, ka visas trīs dienas nāksies pa mežu skriet vairāk kā 10 kilometrus, visu trīs dienu kopsummā distanču garumi veidoja vairāk kā 39 kilometrus, kas nozīmēja tikai to, ka izturībai būs liela nozīme gala rezultātā.

Par to izturību kļūdījies nebiju, bet to, ka tik grūti lielajā karstumā būs arī man, patiešām nebiju gaidījis. Pirmās dienas vairāk kā 15 kilometru garais pārbaudījums Kapusila mežos bija patiešām pamatīgs. Distances sākumdaļā  jau visai ātri savācu teju 10 minūtes kļūdās, un noteikti atstāju arī padaudz spēkus, kas būtu lieti noderējuši distances beigās. Jo tuvāk distances beigas tuvojās, jo vairāk spēki sāka iet mazumā. Jutu, ka mežā esmu ilgi un palieku arvien lēnāks, pēdējie kilometri tika veikti pārmaiņus ejot un skrienot, brīžiem arī notiesājot pa kādai meža zemenei, lai kaut nedaudz atjaunotu ūdens zudumu - vismaz kaut kādu garšu mutē dabūtu. Četrus punktus pirms beigām teju trīs minūtes vienkārši stāvēju uz vietas, nespēdams no karstuma vairs neko saprast kartē un juzdams, ka galva griežas un vienīgais, ko dzirdēju bija dunduru zummēšana visapkārt. Galu galā līdz finišam tiku, bet, ieraugot finiša rezultātu divas stundas un deviņpadsmit minūtes, biju pārsteigts, jo, ka tik ilgi esmu pabijis mežā, patiešām nelikās. Kā beigās izrādījās, tad vien nedaudz vairāk kā pusei dalībnieku bija izdevies tikt līdz finišam šajā dienā. Bet man par visām mokām pienācās 10.vieta dienā ar vairāk kā 30 minūšu atpalicību no dienas uzvarētāja.

Otrajā dienā karstums turpināja pieņemties spēkā, bet distance bija vien 10,1 kilometrs pa krietni baltāku mežu, taču visai kalnainu apvidu. Ātrums bija lielāks, bet ūdeni organisms jau prasīja pēc piektā kontrolpunkta, tā nu nācās visu laiku sevi pierunāt skriet uz priekšu, lai tiktu līdz dzirdināšanas punktam īsi pirms divpadsmitā punkta. Distances beigās sanāca vēl ap divām minūtēm sakļūdīties, bet kopumā tehniski biju daudz vairāk apmierina'ts par savu sniegumu pret pirmajā dienā paveikto. rezultātā izdevās arī pacelties kopvērtējumā uz septīto vietu.

Pēdējā sacensību diena pienāca ar visai vēsu rītu, kas šķita gluži piemērots skriešanai, bet drīz vien mākoņi izzuda, un karstums kļuva arvien jūtamāks. Tiem, kas startēja tuvāk pusdienaslaikam noteikti saule cepināja pavisam kārtīgi. Pie piektā punkta pamanīju pirms sevis divas minūtes startējušo zviedru Jerkeru Lysell, un atlikušo distanci veicot vairāk vai mazāk kopā (bija 2-3 etapi, kur mums bija pavisam dažādi varianti, daudzviet skrējām paralēli redzamības robežās) finišā sasniedzu dienas sesto rezultātu. Tehniskā ziņā bija daudzas sīkas kļūdiņas, bet, pa lielam, orientēšanās bija pieņemama. Šajā dienā arī tiku pie pāris pirmiem laikiem, it sevišķi prieks par pārliecinošu labāko laiku garajā etapā, skrienot pa ceļu. Šajā dienā izdevās atgūt septiņas minūtes, ko zaudēju pēc divām dienām lietuviešu sportistam, un kopvērtējumā viņu apsteidzot vien par 25 sekundēm tiku pie sestās vietas, apbalvošanas, zāģa un galvas lampas, kas, šķiet, ziemā treniņos lieti noderēs.

Par Kāpu jāsaka, ka, lai arī tā patiesi bija fiziski grūta (piedevām karstums un siena pļava, kā izskatās, ir saasinājusi manu alerģiju), bet esmu par to, ka visas trīs dienas Kāpā ir garās distances. Tad tā sanāk tāda varen pamatīga orientēšanās trīs dienu garumā, ko var izbaudīt kā nākas. Ja vien no mājām būtu paņēmis līdzi jostu ar mazajām pudelītēm, tad, iespējams, pirmā dienā organisms justos nedaudz labāk, bet arī tas bija piedzīvojums. Par sesto vietu, protams, pie šāda snieguma varu tikai priecāties, lai gan, zaudējot uzvarētājam 30 minūtes, nez vai tā ir īsti pelnīta pozīcija. Pēdējā dienā apmēram 10 kontrolpunktus pirms beigām mans naglas zaudējušais Icebug apavs ieguva līdz pusei atlīmējušos zoli, līdz ar to beigas nācās skriet nedaudz uzmanīgāk, lai kaut kur nepakluptu. Katrā ziņā, kamēr šos nesašūšu vai netikšu pie jauniem, pa mežu droši vien neskriešu. Bet, ja neskaita saplēsto apavu, lielo karstumu, un to, ka pēdējā naktī kāds pamanījās aizstiept un atpakaļ neatnest vienu no mūsu sarkanajiem krēsliem, kas stāvēja pie telts (vainīgais joprojām drīkst atzīties), tad visādi citādi Kāpa man ļoti patika, un gan jau, ka nākamgad skriešu atkal. Pēc pirmās dienas finiša gan izteicos, ka nākamgad būtu jāskrien M21O** grupa - tur mocīšanās mazāka, orientēšanās vieglāka un arī pa takām sanāk skriet krietni vairāk...