Sportiskā nedēļas nogale

Aizvadītā nedēļas nogale sanāca īpaši sportiska - skriešana jau nedēļas nogalēs, protams, parasti neizpaliek tik un tā, bet šī bija pirmā nedēļas nogale pēc ilgiem laikiem, kad sacensībās skrēju divas dienas pēc kārtas. Piedevām viens no skrējieniem bija šī gada debija orientēšanās mačos, un arī tāpēc šīs brīvdienas bija citādākas kā pēdējā laikā ir ierasts.

Latvija čempionāts o-sprintā

Par to, ka varētu startēt Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā sāku aizdomāties apmēram nedēļu iepriekš. Nez no kurienes uznāca vēlme pamēģināt, vai ar karti rokās skriet vēl spēju kā agrāk. Domas par to, vai skriet vai neskriet, galvā rosījās labu brīdi, bet iepriekšējā sestdienā, esot Dobelē, kad skrēju Dobeles pilsētas svētku ietvaros rīkotajā Nakts skrējienā, sapratu, ka Dobele varētu būt gana interesanta vieta orientēšanās sprintam, un jau nākamajā vakarā sprintam arī pieteicos.
Līdz ar pieteikšanos bija jāuzsāk arī īsais orientēšanās iemaņu atgūšanas kurss, tāpēc starp internetā atrodamajām sprinta kartēm izpētīju kādu strēķīti karšu, cenšoties, kaut ekrānā veroties, atrast labākos variantus, tā teikt trenējot ātrākā varianta atrašanas prasmi. Savukārt, lai pierastu pie kartes lasīšanas skrienot, divos rīta treniņus biju paņēmis līdzi vecu sprinta karti, kuru skrienot centos pētīt tā, lai acis pie šāda procesa atkal pierastu, jo galu galā ar karti pēdējo reizi biju skrējis pērn Kāpa, ja neskaita gada nogales Telpu orientēšanās pasākumu Ķīpsalā, kur karte bija vairāk shēma ar minimāliem orientēšanās apzīmējumiem.
Tā nu ar nedaudz atsvaidzinātām orientēšanās prasmēm (pirms starta gan atskārtu, ka esmu aizmirsis, uz kuras rokas kādreiz esmu licis leģendu turētāju, un sākumā uzlikts uz labās, tas tika pārlikts beigās uz kreisās rokas) devos sestdien uz Dobeli, kur orientēšanās patiesi bija brauciena vērta. Kaut arī atsevišķas piezīmes kartes autoram no manas puses noteikti varētu atrast, tomēr izplānotā distance visu kompensēja, un izskrieties varēja gan pa Dobeles vecpilsētu, gan Dobeles pilsdrupām, gan izbaudīt stāvās Bērzes upes un tajā  ietekošo strautiņu nogāzes, kas šajā sprintā mani laikam pārsteidza visvairāk (ar asfalta botām šļūkšana lejup pa stāvo nogāzi līdzinājās visai ekstrēmam piedzīvojumam).

Dobelē nedēļu iepriekš, kad izlēmu skriet LČ

Dalībnieku sastāvs šogad nebija pulcinājis visus ātrākos Latvijas orientieristus, tomēr ātru skrējēju bija gana. Kaut arī par mani sestdien distancē bija arī ātrāki skrējēji (viens no tiem lietuvietis, viens ar izlaistu kontrolpunktu, un vēl viens junioru grupā, kā arī varbūt vēl kāds kuram vienkārši kļūdu bija vairāk kā man), tomēr, neskatoties uz aptuveni minūti zaudēta laika nelielu kļūdiņu un variantu izvēļu dēļ (mans ceļš RouteGadget), par Latvijas čempionu orientēšanās sprintā distancē izdevās kļūt man. Kaut arī patīkamāk to būtu izcīnīt spēcīgākā konkurencē, tomēr, startējot elites grupā, šis man ir tikai otrais čempiona tituls, līdz ar to savs prieciņš tomēr ir. Pirms starta vietējās Dobeles tantiņas garāmejot man taujāja par to, cik ilgi un daudz te taisāmies skriet, un pēc manas atbildes novēlēja, lai izdodas uzvarēt, tā ka savu artavu manā zelta medaļā varbūt ir devušas arī viņas.
Ar šo maču gan mana dalība orientēšanās mačos šogad pilnīgi iespējams arī ir beigusies, jo skriešana pa mežu mani vēl tomēr tik ļoti nevilina - joprojām labāk izvēlos vietas, kur varu kārtīgi paskriet, nevis kur jālien, jālec vai jālaužas (arī te sprintā pirmos etapa laikus izdevās izcīnīt beidzamajā distances daļā, kur skriešana bija pa pilsētas centru un rāpšanās nogāzēs un līkumošana pa pilsdrupām bija beigusies un ieskrieties varēja kā nākas). Taču kā saka - nekad nesaki nekad, tāpēc varbūt uznākot nepārvaramai vēlmei, atkal izlemju, kādā o-mačā uzskriet.

Zelta keda

Ja par o-sprintu izlēmu pēdējā brīdī, tad doma par skriešanu Zelta kedas skrējienā Mežaparkā bija jau kādu laiku. Sacensībām ir Latvijā visai unikāls formāts, jo distances laikā vari izvēlēties skriet vienu, divus vai trīs 5km garos apļus, līdz ar to apļu izvēle var kalpot arī par taktisko manevru cīņā par augstāku vietu rezultātu sarakstā - ja priekšā skrienošie konkurenti nofinišē jau pirmajā aplī, tad droši skrien tālāk, un varbūt desmit vai piecpadsmit kilometrus veiksi kā pirmais.
Es gan savu izvēli par to, ka skriešu divus apļus jeb desmit kilometrus, biju izdarījis jau iepriekš (vienīgi vēl nedaudz tika apsvērta doma, ka ja nu justu, ka desmit kilometrus vinnēt neizdotos, tad teorētiski varētu skriet vēl trešo), taču tā kā pirms starta jau noskaidroju, ka ātrākie skrējēji plāno skriet vai nu piecus vai piecpadsmit kilometrus, tad biju pavisam drošs, ka man pietiks ar diviem apļiem - galu galā pēc nedēļas arī Ventspils pusmaratons.
Tā kā piecus kilometrus teicās skriet Andrejs Sergejevs, tad nopriecājos, ka pirmajā aplī būs, kas ievelk, kas dotu cerību uz labu rezultātu finišā, ja izdotos tempu noturēt arī otrajā aplī. Startā Andrejs arī droši aizskrēja pa priekšu un jau visai drīz pakāpeniski attālinājās, savukārt es pamazām pirmo divarpus kilometru laikā no piektās sestās pozīcijas uzreiz pēc starta biju pārvietojies uz drošu trešo pozīciju. Abi priekšā skrienošie gan skrēja vienu apli, tāpēc centos jūtami neatpalikt, tomēr skriet kontrolēti ar nelielu rezervi, lai spēka pietiktu arī otram aplim.
Pirmā apļa beigās, šķērsojot apļa beigu līniju lielai pulkstenis rādīja 16'01", (tas bija pusminūti aiz Andreja - viņu apsteigt nebūtu bijis īpaši reāli, un astoņas sekundes aiz otrās vietas piecu kilometru distancē) un tālāk jau cēlā vientulībā vien pavadošā velosipēda klātbūtnē devos otrajā aplī. Šāds pirmā apļa rezultāts bija ātrāks kā biju cerējis un iekšēji sapratu, ka laikam tas būs bijis nedaudz par ātru. Ik pa brīdim pazibēja doma, ka, tā kā aiz muguras neviena sekotāja tuvumā nav, tad varbūt ir vērts nomest nedaudz ātrumu un beigt mocīties, taču pierunājot sevi, centos neatlaist līdz pašām beigām. Realitātē gan sajūtas liecināja, ka it sevišķi astotajā un devītajā kilometrā biju jūtami palēninājies (tad gan arī sākās pirmā apļa lēnāko skrējēju apdzīšana, kas tomēr nedaudz traucēja), tomēr īsam finiša spurtam vēl spēkus izdevās savākt, un finišēju ar rezultātu 32'26" (otrais aplis 16'25"), taču vienam skriet beigās bija patiesi grūti, un arī pirmais aplis tomēr bija sanācis nedaudz par ātru.
Tā nu Zelta kedā biju ticis pie otrās šīs nedēļas nogales uzvaras ar otru ātrāko šosejas desmit kilometru laiku  savā skriešanas karjerā, kas priecē par spīti tam, ka beigās bija grūti un arī treniņu sajūtas no nedēļas skriešanas un iepriekšējās dienas sprints kājās vēl bija jūtamas. No smaguma kājās gan būtu labi šonedēļ tikt vaļā, jo sestdien jau pusmaratons Ventspilī.