otrdiena, 2014. gada 25. novembris

Renča trešdaļu likums

. . .

Kad tālajā 2010.gadā gatavojos braukšanai uz savu pirmo maratonu Florencē, viens no padomiem, kuru, tā teikt, ceļamaizei saņēmu bija, ka pirmajiem desmit kilometriem maratonā jāpaiet tik viegli, it kā nemaz nebūtu skriets. Cik nu toreiz nopietni to ņēmu vērā, grūti teikt, taču Florencē maratonu sāku patiešām prātīgi un, tā kā par šo padomu neesmu aizmirsis joprojām, tad laikam jau kaut kāda patiesība tajā ir bijusi.
Laikam ejot un skriešanas pieredzei uzkrājoties, esmu šo padomu nedaudz attīstījis un nonācis pie secinājuma, ka praktiski visām distancēm, kurās jelkad sacensībās esmu skrējis (man gadījumā tās ir no 5000 metriem stadionā līdz pat maratonam), visnotaļ universāls modelis optimālai spēku sadalīšanai, lai nodrošinātu vienmērīgu tempu, ir veicamās distances iedalīšana nosacītās trešdaļās - maratonam tas būtu apmēram 14 kilometru garš posms, pusmaratonam aptuveni 7 kilometri (šeit ļoti parocīgi ir pusmaratoni, kas notiek trīs apļos), 10 kilometros - nedaudz vairāk kā 3 kilometri utt.
Tad nu, sadalot distanci trīs vienādos etapos, sajūtu un piepūles ziņā būtu jābūt tā, ka pie nemainīga tempa pirmā trešdaļa ir relatīvi viegla (protams, tas tik un tā ir sacensību temps, bet nav nopietnu bažu par tikšanu līdz galam, bet tas, ka ir viegli nenozīmē, ka var skriet maksimāli, bet gan jāpieturas pie sākotnējā plāna), otrā trešdaļa ir grūta, bet tomēr ir sajūtas, ka rezerve vēl ir, savukārt beidzamajā trešdaļā jau tiek skriets no visas sirds. Šeit pienāktos arī piebilst, ka vismaz man kritiskākais brīdis parasti ir starp distances pusi un otrās trešdaļas beigām, kad it kā noskriets jau gana daudz, bet līdz finišam arī vēl atlicis diezgan - un nereti tieši tāpēc šajā posmā bieži ir lēnākie distances kilometri, kad visvairāk jāstrādā ar sevis motivēšanu, lai uzņemto tempu saglabātu.
Mana pārliecība ir, ka sacensībās tempam jābūt vienmērīgi sadalītam uz visu distanci, proti, katra kilometra temps ir ļoti tuvs skrējiena vidējam tempam, vai pat otrā distances puse ir nedaudz ātrāk par pirmo pusi (tā saucamie, "negatīvie spliti"). Ņemot vērā, ka pat pie vienāda tempa, uzkrājoties nogurumam un izsīkstot enerģijas rezervēm, piepūle arvien pieaug, tad trešdaļu likums, manuprāt, ir gana labs veids kā šo vienmērīgo tempu nodrošināt, vadoties pēc savām sajūtām.
Protams, skriešana pēc sajūtām nav nekāda zinātne, un reizēm arī skrienot pēc sajūtām visu var "salaist dēlī", taču ir pilnīgi skaidrs, ka, ja distances pirmajā trešdaļā jau sirds kāpj laukā pa muti un elsošana ir tik liela kā tvaika lokomotīvei, tad tikšana līdz finišam būs ļoti grūta, par uzņemtā tempa noturēšanu līdz finišam nemaz pat nerunājot.

8 komentāri :

  1. Kaut kas jau ir piedzīvots skrienot 1/2 maratonu, pirmā daļa iet kā smērēta, bet otrā daļa ir pasmaga, kaut gan sākumā šķiet, ka viss būs kārtībā, sevišķi kad ārā ir ļooti karsts. Sākumā, masu skrējienos piem., Nordea maratonā(tagad Lattelecom), visi maisās pa kājā, nevaru savā domātajā tempā skriet, nospraustais temps pagalam nav tāds kādu plānoju, nākas visus apdzīt, noķert grafiku, kuru biju plānojis, un beigās čuš vien sanāk, spēka pārtēriņš piezogās nemanot, un tad līdz beigām jau vairs nav daudz spēka cik gribētos. Ir gājis visādi, un katru reizi skrienot pusītes ir jauna apņemšanās sākumā neforsēt, bet skriet mierīgi, bet pirmie metri Tevi nes kā spārnos, un sākums šķiet tik viegls, bet tas ir tikai sākums.

    AtbildētDzēst
  2. Būtu jau labi, ja sacensībās viss noritētu pa skaisto, viegli uzsākot sākumu, tikpat viegli vidusdaļu, un beigas jau ar nelielu piepūli. Pie varianta, ja skrien uz rezultātu (dažiem personisko), bet, ja skrien sava prieka pēc, tad es domāju, ka nekādu problēmu nevajadzētu būt. Tas skrējiens, ko skrien, kā tam pieiet, vai uz laiku ar laika kontroli, uzstādot sev augstu uzdevumu, vai tikai prieka pēc.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Vispār jau es biju domājis savu piedāvāto variantu tieši reizēm, kad tiek skriets uz rezultātu. ja rezultāts ir mazsvarīgs, tad skrien kā vēlies, bet, ja gribi izskriet rezultātu, tad ātrums būtu jāizvēlas tā, lai sajūtas pa trešdaļām būtu aptuveni manis rakstītās. Tā visa ir sacensību intensitāte un vieglums ir relatīvs (viegli salīdzinot ar beidzamo trešdaļu), bet ja pašā sākumā jau skrien uz maksimumu, vai otrajā trešdaļā jau plīsti nost, tad skaidrs, ka vienmērīgo tempu nenoturēsi.

      Dzēst
  3. Es, piemēram, 1/2 maratonu skrienu dalot uz pusēm ( skrienot uz rezultātu), pirmo daļu (10km) vidēji ātri, es pat teiktu uzmanīgi, bet otro jau cenšos it kā pielikt klāt, bet ne vienmēr jau sanāk kā plānots. Domāju, ka 1/2 maratonā spēkus vajag pataupīt priekš beigām, uzsvaru liekot uz otro 11, parasti treniņos garos gabalus kad skrienu, otro daļu cenšos skriet, it kā pieliekot spēku, tādējādi prātam vairs nav laika domāt, kad tas vienreiz beigsies, bet, izturēt, izturēt un vēl pielikt. Citreiz mačos gan tā nesanāk.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Pieeja treniņiem ar raitāku beigu daļu noteikti ir labs variants - principā katrā treniņā otrai pusei būtu jābūt kaut pavisam nedaudz bet ātrākai par pirmo - citādi treniņš noteikti ir sākts pārāk ātri.
      Bet mačā pat ja otrā puse laika izteiksmē sanāk tāda pat kā pirmā, tad piepūle tik un tā otrajā daļā būs bijusi lielāka. Tā ka temps varētu būt pat identisks visu distanci, bet relatīvā piepūle augs līdz ar tuvošanos finišam.

      Dzēst
  4. Nereti gadās, ka garajās treniņa distancēs, pirmā daļa ir smagāka saistībā ar reljefu, kāpumi un kritumi, bet beigas atliek tikai noturēt līdz galam, par paātrinājumu nemaz pat nesapņojot, jo pirmā daļa ir bijusi pasmaga, bet gods un slava, ja izdodas noturēt savu tempu, kas neliecinātu par galīgu spēku izsīkumu, un ar godu atskriet uz mājām. Katra treniņu programma ietver sevī kādus negaidītus pārsteigumus, sākums pagrūts, beigas vieglākas, vai vidusdaļa grūtāka nekā sākums un beigas.

    AtbildētDzēst
  5. Anonīms4/1/15 00:11

    Tas viss izklausās labi, pirmā daļa - noskrieta bez spēku patēriņa (iesildīšanas), bet ar savu treniņā izstrādāto tempu, otrā daļa - jau iet mazliet, mazliet grūtāka, bet spēki vēl nav pametuši skrējēju, bet trešā daļa - jau prasa lielāku piepūli un gribasspēku kā teikt, jāparāda viss uz ko skrējējs ir gatavs (citiem vārdiem, cik liela sagatavotība ir skrējējam). Pēc finiša ir jābūt tā, lai paliktu vēl drusku spēka, ka var vēl veikt atsildīšanos. Var jau arī veikt skrējienu sadalīšanu pa ceturtdaļām, kas arī nav nekas peļams. Pusmaratonā pa 5,..., maratonā pa 10,... . Teorija it kā ir pareiza, domu gājiens loģisks, un pie ideāla spēku sadalījuma rezultātā skrējiens var sanākt godam.

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...