Vēl aprīļa sākumā, kad īsti nezināju, cik ātri spēšu atgūties no traumas, vienu brīdi apsvēru domu, ka varbūt tomēr Rīgā varētu skriet pilno maratona distanci, un toreiz vēl nospriedu, ka, ja sportiskā forma atgriezīsies gana strauji un Biķernieku pusmaratonā spēšu noskriet zem 1h09' (kas gan nešķita diez ko reāli), tad Rīgā skriešu maratonu. Tā kā aprīlī veselības un traumu likstas īsti no manis neatstājās, un Biķerniekos pusmaratonu ar lielām pūlēm pieveicu 1h11', un bija skaidrs, ka neesmu vēl gatavs īsti skriet pusmaratonu, kur nu vēl maratonu, tad tika nolemts, ka Lattelecom Rīgas maratona ietvaros skriešu 10 kilometrus un pēc Biķerniekiem būs vēl arī trīs nedēļas, lai vismaz tiktu pie puslīdz normālas 10 kilometru formas..Taču, protams, formas atgūšanas plāni kārtējo reizi tika piebremzēti.