otrdiena, 2015. gada 28. aprīlis

Lēnais progress pēc Rēzeknes un pusmaratons Biķerniekos

. . .

Atgūšanās pēc skrējiena Rēzeknes pusmaratonā nepavisam negāja viegli. Vēl piektajā dienā pēc skrējiena kāju muskuļi juta, ka ir skriets pusmaratons, un līdz ar to tajā nedēļā diez ko patīkama skriešana nebija. Nedēļas nogalē nolēmu piedalīties Stirnu buka taku skriešanas pasākumā Garkalnē. Tā kā tā pa nopietno maču skriet nebiju gatavs tad plāns bija to izmantot kā nedaudz ātrāku garo treniņu, pamainot ainavu Ogres meža takās pret Garkalnes takām, un tieši tāpēc skrējienu sāku relatīvi prātīgi. Taču, lai arī vairumā skriešana bija pa meža takām un ceļiem, pa kuriem gana bieži tiek skriets arī treniņos, tomēr vai nu pie vainas bija vairāki pauguri distances sākumdaļā vai varbūt kas cits, tomēr jau pēc aptuveni skrietiem pieciem kilometriem sajutu, ka parādās sāpes Ahileja rajonā (vairāk gan kājas iekšpusē). Vairāk mani bažīgu darīja tas, ka sāpēs bija nevis manā iepriekš traumētajā labajā kājā, bet šoreiz tās jutu "labajā" kreisajā kājā. Kā par neveiksmi, iepriekš traumēto labo kāju biju noteipojis, taču kreiso kāju, ja reiz tā bija vesela, neredzēju vajadzību teipot.
Iespējams, ka kreisā kāja dabūja lielāku slodzi, kaut kā neapzināti cenšoties kompensēt labās kājas vājumu, taču jo tālāk skrēju jo jutu sāpes arvien vairāk. Pēc skrietiem 16 kilometriem tomēr pieņēmu lēmumu, ka nav vērts kāju pārāk samocīt un iedzīvoties vēl lielākā traumā, un tāpēc devos pa taisnāko ceļu uz finišu (par laimi pirms brīža trase tieši veda gar finiša zonu, tā ka taisnā līnijā tālu līdz finišam nebija).
Tā startā pret kalnu visi skrēja Garkalnes Stirnu bukā
Mistiskā sāpe kājā man atkal lika jūtami piebremzēt ar skriešanu (divas dienas pat uzkāpu atkal uz velosipēda), kā rezultātā četras dienas atkal skriešanas ziņā sanāca nekādas - bet vismaz, savlaicīgi ar treniņiem piebremzējot, ātri tiku atkal uz kājām.
Nedēļas beigās jau atkal biju skrienošs, un svētdienā pat treniņā noskrēju divas  stundas - traumas dēļ, pēdējo reizi tik ilgi vienā piegājienā biju skrējis vairāk kā divus mēnešus atpakaļ februāra vidū (ārstējot kāju, gan divreiz divas stundas treniņā pārsniedzu minoties ar riteni).
Vismaz pēdējā nedēļa pirms Biķernieku pusmaratona treniņos pagāja bez starpgadījumiem (vienīgi vairāk sāku just manu pērnajā gadā iegūto gurna/dibena traumu, bet ar to kaut kā esmu iemācījies sadzīvot), taču tā kā nedēļas nogalē bija jāskrien Biķerniekos, tad arī nekādi pārāk nopietni treniņi nevarēja tikt ieplānoti. Pozitīvi gan bija tas, ka beidzot pamazām sāku just, ka treniņos skriešana kļūst vieglāka un katrs treniņš neprasa tik lielu piepūli - acīmredzot, kājas sāk atcerēties ko nozīmē kārtīga skriešana, taču tāda īsta viegluma sajūtas joprojām nav. Laikam jau visam savs laiks.
Starta brīdis Biķerniekos - kaut centos startē stāvēt gandrīz pirmajā rindā, tomēr dēļ tiem, kam pirmos pārsimts metrus spēka ir pārāk daudz, pirmajos metros jau atkal biju lielā burzmā
Ja pirms Rēzeknes droši varēju teikt, ka, ja nebūtu jāskrien komandas labā, tad noteikti būtu izvēlējies skriet īsāku distanci, tad pirms Biķernieku pusmaratona, jau bija sajūta, ka ir daudz labāk, taču ne tik labi, lai varētu teikt, ka esmu pavisam gatavs skriet pusmaratonu. Taču Adidas/VSK Noskrien komandas gods jāaizstāv, un tā nu biju atkal uz pusmaratona starta līnijas.
Ļena pirms starta nostājās man tieši priekšā, un nācās ar viņu kopā bildēties
Pirms starta, objektīvi novērtējot savas šī brīža spējas, bija diezgan skaidrs, ka augstāk par piekto vietu būs pagrūti finišēt. Protams, kā attīstīsies lietas trasē nekad nevar iepriekš paredzēt, bet arī savu rezultātu pirms starta prognozēju ap 1h11', varbūt nedaudz zem. Pēc starta šāviena sākuma kilometri padevās gana raiti - pirmie divi kilometri ap 3'15"-3'17". Nevarētu teikt, ka skrējās ļoti viegli, taču svaigums vēl bija un uz priekšu ripoja, tā teikt, temps iesākumam bija pieņemams.
Pirmais kilometrs - visi vēl spēka pilni
Jau pēc pirmajiem kilometriem gan pusmaratona, gan arī divu un viena apļa skrējiena līderi jau bija gabalā, bet sapratu, ka šodien viņu temps man tāpat nav "pa kājai". Vairāk mani bažīgu darīja tas, ka ar mums grupiņā pirmos kilometrus skrēja arī Jeļena Prokopčuka, kura bija izvēlējusies 10.5 kilometru distanci - un šķita, ka, neskatoties pat uz to, ka man jāskrien divreiz vairāk par viņu, tik un tā negribētos pirmajos divos apļos no viņas iepalikt. Kaut pirmos trīs kilometrus viņa skrēja visais sparīgi, tomēr pamazām mūsu nelielā grupiņa, kas sākumā bija izveidojusies, izretojās, un iepalika arī Ļena.
Pirmajā aplī trase vēl galīgi tukša
Tālākā skriešana jau bija visai vienveidīga (ja neskaita daudzo skrējēju apdzīšanu par apli), jo tempu nācās turēt vienam pašam. Cieši aiz muguras turpmākos kilometrus gandrīz līdz pašām beigām "sēdēja" Jānis Višķers, un pirmos divus apļus aiz viņa bija arī vēl Rolands Kaimiņš. Par Rolanda esamību gan biju nedaudz pārsteigts, jo pēc tā kā viņam skrējās Rēzeknē, šķita, ka tādā tempā viņš vēl nebūs gatavs skriet, bet trešajā un ceturtajā viņš pakāpeniski tomēr sāka iepalikt..
Pēc pirmā apļa pulkstenis rādīja 17'24", kas nozīmēja, ka saglabājot tempu, finišs būtu sasniedzams dažas sekundes ātrāk par 1h10', taču jau pēc pirmā apļa neloloju cerības, ka esošo tempu izdosies noturēt līdz finišam. Otrais aplis beidzās, pulkstenim rādot 35'11" - sāku pamazām kļūt lēnāks. Pēc trešā pulkstenis rādīja laikam 53'07", tātad kārtējais aplis bijis vēl nedaudz lēnāks, un sapratu, ka pēdējais aplis būtu jānoskrien vismaz tādā pat tempā, lai izdotos palīst zem 1h11'.
Jau otrajā aplī apdzenamo trasē bija vairāk kā vajag. Šeit diemžēl neredz nūjotājus, kam, šķiet, pirms starta būtu jāveic atsevišķa instruktāža par to, ka, ejot piecatā blakus un vēl vicinoties ar nūjām, apdzīt viņus ir ne tikai grūti, bet reizēm pat bīstami.
Kā jau minēju, visu šo apļu laikā mana pozīcija nemainījās, aizmugurē joprojām bija Jānis Višķers, kurš izmantoja manu aizvēju, un uz manu aicinājumu pārvietoties priekšā atbildēja vien, ka viņam pašam esot grūti (vai kaut ko tamlīdzīgu). Taču tā kā viņš neizrādīja ne mazākās paguruma pazīmes, un skrēja man tik cieši aiz muguras, ka reizes četras vismaz uzkāpa man uz papēžiem (acīmredzot tieši šādi ir radies teiciens "mīt uz papēžiem"), tad viņa nevēlēšanos skriet pa priekšu (vai vismaz blakus) uztvēru kā pilnīgi nekorektu rīcību, un varēju vien turpināt pukoties uz sevis, ka neesmu spējīgs no viņa aizmukt.
Kad līdz finišam bija palicis apmēram pusotrs kilometrs un bijām paskrējuši garām dzirdināšanas punktam, Jānis pārliecinoši uzkāpināja tempu un no manis atrāvās ar katru soli. Un tā nu īsajā distancē līdz finišam viņš spēja no manis aizmukt par 25 sekundēm, kaut pats tempu īsti pat nesamazināju. Finišā kā jau sagaidām ieskrēju piektajā vietā, un tomēr dažas sekundes pietrūka lai finišētu zem 1h11' - finiša rezultāts 1h11'04". Ņemot vērā, ka ar katru apli biju palicis nedaudz lēnāks, un distances otrā puse sanāca teju minūti lēnāka kā pirmā ir vēl vairāk skaidrs, ka pusmaratonam gatavs vēl neesmu - kājas vēl nav gatavas skriet tik daudz augstā intensitātē. Kaut trase šogad nedaudz atšķīrās no iepriekšējiem gadiem, tomēr tik un tā mans finiša rezultāts bija sliktāks kā iepriekšējos gadus, kas vēl vairāk liecina par pagaidām neatbilstošu fizisko gatavību.
Biķernieku pusmaratona TOP6 - trešais, pirmais, otrais, ceturtais, piektais un sestais
Pozitīvākā lieta Biķernieku pusmaratonā bija uzvara komandu vērtējumā, un arī tas, ka sajūtas nākamajā dienā pēc skrējiena bija krietni labākas kā pēc Rēzeknes pusmaratona - kājās varēja just, ka ir skriets, taču muskuļu sāpes tīri pieņemamas. Visticamāk par labu nāca, ka šeit pēc finiša kārtīgi atsildījos, ko Rēzeknē neizdarīju. Distancē jau otrajā aplī sāku nedaudz just savu traumēto labās kājas Ahileju, taču distances laikā sliktāk nepalika, un arī nākamajā dienā sāpes bija ne pārāk lielas - līdz ar to arī šī vaina šobrīd ir tādā kontrolētā stāvoklī.
Tā kā atgūšanās pēc skriešanas treniņu pārtraukuma martā ir izstiepusies garākā nekā gribētos vēlēties, tad kāds laiks būs atkal jāpavada cītīgākos treniņos pārāk neiespringstot uz aktīvu skriešanu sacensībās. Ja vēl aprīļa sākumā, šķita, ka varbūt maijā varētu tomēr noskriet kādu maratonu, tad tagad ir pilnīgi skaidrs, ka šopavasar maratonu neskriešu - ja reiz kārtīgas formas nav, tad skriet maratonu tikai, lai noskrietu, negribu. Nākamais nopietnais starts visticamāk būs pusmaratonā Ventspilī jūnija vidū, kas būs nākamais Skrien Latvija posms. Līdz tam vēl ir gana daudz laika treniņiem, un cerams, ka pēc skrējiena Ventspilī pozitīvi varēšu novērtēt ne tikai kā šoreiz komandas rezultātu, bet arī sevis paša paveikto.

9 komentāri :

  1. Pa purnu nemēģināji viņam piesolīt?

    AtbildētDzēst
  2. Jānis Višķers28/4/15 13:17

    Kā jau zināms, visās sacensībās ir sportisti, kuri "atsēž" un to priekšrocību var izmantot uz doto brīdi stiprākais! Bija iespēja no manis mukt vai samazināt tempu uz 5'00", ja to neizmantoji, tad Piedod, nejūtos vainīgs - Rīcība nav nosodāma! ;)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es jau arī rakstīju, ka varu vainot tikai sevi par to, ka nebiju spējīgs aizmukt prom. Skaidrs, ka uzvarēja labākais.
      Te vairāk ir runa par korektumu vai varam to saukt par Fair Play - ja reiz spēku rezerve ir tik liela, tad skrien vismaz blakus. Pretējā gadījumā, tad tā vairāk ir tāda pasmiešanās par konkurentiem. Te tomēr nebija runa par pāris kilometru "atsēdēšanu"...

      Dzēst
  3. Mārtiņš Puriņš28/4/15 13:48

    Piekrītu, ka atsēdēšana nekas nosodāms nav – taktisks paņēmiens, bet fiziska mīšana uz papēžiem gan fui (vienreiz labi – netīšām gadījās, bet četras reizes?). Nākamais ko darīsim ir rausim aiz krekliem, pēc tam stumsim ar elkoņiem grāvjos un liksim padenes.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Nu skaidrs, ka tas jau netiek darīts apzināti (aiz krekla raušana jau būtu apzināta), taču, protams, pēc pirmās uzmīšanas reizes būtu jāsāk ievērot lielāka distance.

      Dzēst
    2. Mārtiņš Puriņš28/4/15 14:57

      Tā arī biju to domājis – jāapzinās, ka pārāk cieša skriešana aiz muguras tieši izraisa uzmīšanu.

      Dzēst
  4. Aizkrauklē skriesi?

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Vismaz šobrīd tāda plāna nav

      Dzēst
  5. Nākamreiz, ja kāds pārlieku ilgi atsēž, izdari šādu triku - sāc lēnām kāpināt un.. NOTUPIES!!!!

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...