Motivācijas līkločos

Motivācija ir tāda savāda lieta. Motivācija ir tas, kāpēc mēs darām vienu vai otru lietu. Tā var nākt no iekšienes, bet reizēm, lai kaut ko paveiktu, ir vajadzīga motivācija no ārpuses. Taču reizēs, kad ar iekšējo motivāciju nepietiek, ir skaidrs, ka kaut kas nav īsti kā nākas. Ja jau, lai kaut ko paveiktu, vajag kaut kādu papildus motivatoru, tad sāk parādīties jautājums, kāpēc tas vispār ir jādara, ja pats tā īsti to nemaz negribi.
Reizēm man tā ir arī ar skriešanu. Kad no mājas nevaru iztaisīties, lai ietu skriet, vai nevaru piespiesties, lai pieceltos no rīta un aizietu uz treniņu, tad neviļus aizdomājos, kāpēc es to daru. Lai arī skriet ir forši, man īsti nav vēlēšanās skriet vienkārši skriešanas pēc. Mani interesē rezultāts, bet tajās reizēs, kad uznāk motivācijas bedre un vēl papildus aizdomājos, cik daudz laika, enerģijas un atņemtā laika (citām lietām) prasa tas, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, tad sāku domāt - varbūt vienkārši vispār pietiek skriet.
Tādās reizēs tad sākas dialogs pašam ar sevi par to, cik daudz laika ir ieguldīts, un par to, ka atmest ar roku jau ir pavisam viegli, un arī par to, ka šādi brīži nāk un pāriet. Un tad, lai turpinātu, reizēm tomēr ir jāmeklē ārējie motivatori.
Tā šajā rudens beigu un ziemas sākuma periodā, kad nākamā sezona vēl šķiet kaut kas tāls un grūtāk ir saņemties skriešanai, ārējos motivatorus esmu meklējis dažādus, un tie ir raisījuši interesantus secinājumus:

• Ieplānotais starts 18.novembrī Rembates skrējienā bija motivators tam, lai oktobrī pēc Siguldas pusmaratona un LČ o-maratonā, treniņos regulāri piespiestos paskriet arī ko ātrāku. Protams, Rembates skrējiens ir gaužām nelielas sacensības, kas vienkārši ir Latvijas svētku tradīcija, un nav īsti nekāda pamata šim skrējienam īpaši gatavoties. Taču sacensībās skriet vienmēr ir patīkamāk, ja esi tām gatavs. Un, ja doma par skriešanu Rembatē, man lika turpināt regulāri uzskriet arī kvalitatīvākus treniņus, kas noteikti nāca par labu ne tikai Rembatei, bet noderēs arī ilgtermiņā, tad tas vien ir labi. Nedēļu pirms starta Rembatē gan saķēru kaut kādu vīrusu ar 38 grādu temperatūru. Un arī tad, kad temperatūras vairs nebija, vēl kādu laiku nejutos īsti savā ādā. Tomēr Rembatē skrēju un noskrēju diezgan labi, tiekot arī pie uzvaras, kaut konkurence šogad bija visai neliela.

  

  Rembates skrējiena trīs ātrākie un galvenais apbalvotājs

• Līdz šim vienmēr esmu vairījies no skriešanas, austiņās klausoties mūziku. Ne var dzirdēt, kas apkārt notiek, ne var īsti izbaudīt skriešanu, un tāpēc ar austiņām esmu skrējis vien ļoti retas reizes (piemēram, kad manēžā jāapļo vairāk kā 200 apļi). Tomēr šoruden, meklējot to ārējo motivāciju un mēģinot skriešanu padarīt interesantāku, izlēmu pamēģināt sapārot savu ne pārāk mūsdienīgo telefonu ar bezvadu austiņām, ko pavasarī piešķīra mūsu Adidas komandas atbalstītājs Sony.
  Šķita, ka austiņas varu izmantot lietderīgi, lai skriešanas stundās apgūtu kaut ko jaunu, nevis vienkārši klausītos mūziku. Un tā nu kādu laiku treniņus aizvadīju, austiņās klausoties dažādus podkāstus jeb audio raidījumus un intervijas. Lai arī laika kavēklis tas nav slikts un uzzināju arī jaunas noderīgas un mazāk noderīgas lietas (piemēram, ka, transplantējot nieres, vairumā gadījumu veco nestrādājošo nieri atstāj pacienta organismā, jauno vienkārši pieliekot papildus), tomēr ar laiku sāku saprast, ka skriešana sāk palikt citādāka.
  Koncentrējoties uz to, kas skan ausīs, vairs neesmu pilnībā nodevies skriešanai un uzmanība ir sadalīta. Arī skriešanas prieks patiesībā lielāks nekļuva. It kā savu treniņu esi noskrējis (austiņas gan ņēmu līdzi tikai uz mierīgajiem skrējieniem, kad treniņam nebija nekāds speciāls uzdevums), bet neesmu īsti to laiku veltījis skriešanai un pabūšanai ar sevi, neesmu arī atļāvis galvai "izvēdināties" un ļaut raisīties jaunām domām, kas ir viena no foršākajām lietām skriešanā. Tā nu pēc nepilna mēneša skriešanas ar austiņām no tām atteicos, un visai drīz sapratu, ka skriet bez austiņām ir pavisam cita skriešana - katrā ziņā tāda, kas man patīk labāk.
• Motivācijas meklējumus turpināju Lattelecom Rīgas maratona Warm-up jeb Iesildīšanās koptreniņos, kas norisinājās četras nedēļas nogales, rosinot skrējējus jau laikus domāt par nākamā gada startiem Rīgas maratonā. Tā kā man tika piedāvāts būt vienam no šo treniņu "treneriem", tad sanāca, ka šajā motivācijas meklējumu laikā man pašam bija jākļūst par motivācijas rosinātāju citiem.
  Šajos četros koptreniņos skriešana bija citādāka kā esmu parasti radis, pirmkārt, tāpēc, ka jāskrien bija krietni lēnāk par to, kas ir pat manu lēno skrējienu temps, tāpēc vismaz iesākumā bija jāpiedomā vairāk pie tā, lai pielāgotos citu tempam. Taču skriešana arī bija citādāka, jo neierasti sev treniņus aizvadīju lielākā skrējēju pulkā, jo ikdienā jau pārsvarā skrienu viens pats, vai reizēm divatā.
  Šo skrējienu laikā sanāca aprunāties ar diezgan daudziem skrējējiem. Prātojot par to iekšējo un ārējo motivāciju, no daža gribēju arī uzzināt, kāpēc viņš tik ļoti grib pavasarī skriet maratonu, ja jau tagad viņam liekas, ka tas ir un būs grūti. Taču vairāk par citu motivācijas izzināšanu pavadīju laiku, cenšoties līdzskrējējiem nodot savu skatījumu par to, kas būtu jāņem vērā ,pamazām sākot gatavoties maratonam, un atbildot arī uz dažnedažādiem jautājumiem par un ap skriešanu. Tas viss lika man pašam priekš sevis vairāk noformulēt to, kas manā galvā ir galvenās lietas, kas jāņem vērā skrienot un trenējoties. Bet dalība koptreniņos beigu beigās bija arī tīri labs motivācijas veicinātājs man pašam, jo redzot, ka visi šie skrējēji ir spējuši atnākt uz koptreniņu, un citam vairāk, citam mazāk, bet tomēr visos ir vēlme noskriet to savu maratonu, pusmaratonu vai desmit kilometrus, tad esot starp šādiem cilvēkiem, arī pats jutu lielāku vēlmi skriet.

  

  Koptreniņa laikā, daloties ar padomiem

• Motivācija reizēm iet arī roku rokā ar gribasspēku. Varbūt ne gluži roku rokā, bet gribasspēks ir labs palīgs, jo tad, kad motivācijas pietrūkst, tad daudz ko var atrisināt ar gribasspēku jeb raksturu, kā man to patīk dēvēt. Ja zini, ka kaut ko vajag izdarīt un nekādi nevari sevi pierunāt, tad atliek vienīgi gribasspēks. Patiesībā palīgs, lai kaut ko regulāri izdarītu, noteikti ir arī konkrēts režīms, bet lai katru rītu pusseptiņos izlīstu no gultas un dotos uz treniņu, tur ar režīmu vien nepietiks, ir vajadzīgs gribasspēks, lai izkāptu no gultas nevis apgrieztos uz otriem sāniem.
  Arī vakaros gribasspēks ir vajadzīgs reizēs, kad nav sanācis iziet paskriet, uzreiz pārnākot mājās. Kad ir jau kaut kas apēsts, ir sajusts mājas siltums, ir iestājies šķietams nogurums, tad atkal ir vajadzīgs gribasspēks, lai dotos tomēr ārā un plānoto treniņu noskrietu. Šajā ziņā es nesen nonācu pie secinājuma, ka tas vien, ka jūties saguris pēc darba dienas, nenozīmē, ka nogurušas ir arī kājas, un ka tāpēc varētu neiet uz treniņu.
  Tiem, kam darbs ir fiziski aktīvs, tiem, protams, nogurums pēc darba dienas ir arī kājās. Bet, ja ikdiena nav fiziski aktīva, bet vakarā galva ir nogurusi pēc darbošanās ar datoru vai cilvēkiem (vai abiem), tad šāds sagurums ir tikai šķietams šķērslis tam, lai neietu skriet. Kājas pa dienu patiesībā nav darījušas neko, un treniņš tad ir kā nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu - var gan izvēdināt nogurušo galvu, gan arī iedot kārtīgu fizisku treniņu pārējam ķermenim.

Tagad, kad ziemas saulgrieži ir garām un dienas atkal sāk palikt garākas, šķiet, ka ar motivāciju man viss atkal ir kārtībā. Pēdējās nedēļas ir izdevies diezgan regulāri piecelties no rītiem, lai dotos skriet divi treniņi dienā atkal ir normāla parādība. Arī nedēļas treniņu apjoms un struktūra sāk tuvoties tam, ko redzu par nepieciešamu, lai kā nākas sagatavotos nākamajai sezonai. Tā ka atliek tikai skriet un grūtākos brīžos, kad saņemties skriešanai ir grūtāk, motivācijas trūkumu aizlāpīt ar gribasspēku.