No Siguldas asfalta uz Krustpils mežiem

Tā vien šķiet ka šī gada sacensību sezona būs jau galā, bet noslēgums tai sanāca varen iespaidīgs. Ar diviem startiem pēdējā nedēļas nogalē, vispirms startējot pēdējā Skrien Latvija posmā Siguldā ar kārtīgu cīņu trasē, savukārt svētdienā devos uz Latgales pusi, lai startētu Latvijas čempionātā orientēšanās maratonā, kas izvērtās par varen garu svētdienas dienu mežā.

Siguldā

Siguldā bija pēdējais šīs sezonas Skrien Latvija posms, un tajā atkal startēju 10.5 kilometru (šoreiz gan tie bija apmēram 10.7 km) distancē. Tā kā Valmierā, kad skrēju gan pusmaratonā, gan pēc tam uz nogurušām kājām arī desmitniekā, īpaši labus punktus kopvērtējumam nebiju dabūjis, tad, lai būtu drošs par otro vietu sezonas kopvērtējumā, šeit arī bija jāskrien desmitnieks. Beigās gan izrādījās, ka Kristaps Vējš-Āboliņš, kurš teorētiski būtu varējis mani kopvērtējumā apsteigt, Siguldā startēja pusmaratonā, līdz ar to būtu varējis varbūt arī skriet pusmaratonu. Bet īstas vēlmes to darīt nebija, piedevām nākamajā dienā bija ieplānots starts orientēšanās maratonā.
No rīta, iebraucot Siguldā, sāka līt, un lietus, tuvojoties startam, arvien pieņēmās spēkā. Pozitīvi bija tas, ka šogad sacensību centrs bija zem jumta - jaunajā Siguldas sporta centrā, un līdz ar to lietu varēja pārlaist zem jumta, stāvot garajās rindās pēc numuriem (rindā uz tualeti gan izvēlējos stāvēt pie būdiņām, kas bija ārā lietū, jo tur rindas bija daudzkārt īsākas). Sacensību centrs šogad bija pārcēlies uz sporta centru, bet tam galvenais iemesls bija jaunā trase, kas veda vairs ne gar bobsleja trasi un Svētku laukumu, bet pa krietni platākām ielām vairāk Siguldas austrumu daļā. Galveno ielu platumu gan droši vien radīja tas, ka nebija vairs garā turp-atpakaļ posma gar dzelzceļu un bobsleja trasi, kur parasti pēdējos apļos burzma bija ļoti liela un tikt garām atpalicējiem bija visnotaļ grūti. Savukārt šajā trasē, ja neskaita posmu apkārt baznīcai un īso turp-atpakaļ posmu apļa beigās, tad vietas pietika visiem. Un arī trase ir kļuvusi krietni līdzenāka, kas labiem rezultātiem noteikti ir pozitīvi. Pietrūka vien varbūt skats uz Gaujas senleju, to gan kompensēja tas, ka katrā aplī varēja nopētīt nedaudz savādo Siguldas TV torni. Kaut vispār jāatzīst, ka šoreiz diži apkārt skatīties nemaz nesanāca laika.
Lietus pirms starta lija patiešām stipri un tāpēc iesildīties sanāca vien knapi piecas minūtes. Piedevām pēc tam vēl gaidot starta brīdi tāpat vēl siltumu bija grūti noturēt sevī, līdz ar to šis sanāca tāds skrējiens gandrīz bez iesildīšanās.

Lietus lija patiešām stipri

Startā uzreiz visiem pa priekšu aizskrēja trīs piecu kilometru jeb viena apļa skrējēji, bet aiz tiem sekoja ātrākie pusmaratonisti un desmitnieka skrējēji, starp viņiem biju arī es. Lietus lija aumaļām un uz asfalta lietus plūda straumēm, līdz ar to bija jāskatās arī kārtīgi zem kājām, lai neiekāptu kādā lielākā peļķē. Pirmo kilometru jutu, ka skrienam diezgan ātri, bet spēks bija, un patiesībā arī bija doma, ka varbūt varētu pacīnīties šajā posmā par uzvaru. Pirmos divus kilometrus diezgan daudz arī turējos grupas priekšgalā, taču varbūt tomēr temps bija nedaudz par ātru, jo pusmaratona līderi kaut kur ap otrā kilometra atzīmi mani apdzina un tad vismaz centos turēties tiem maksimāli tuvu aiz muguras.
Trešajā kilometrā, kad lietus jau gandrīz bija mitējies, pavisam negaidīti piedzīvoju kritienu, kad Kristaps Bērziņš, kurš skrēja man tobrīd aiz muguras kaut kā bija trāpījis pa manu kāju. Pēkšņi līdzsvars zuda un attapos uz visām četrām uz slapjā asfalta. Līdz ar mani arī pats vaininieks bija zaudējis līdzsvaru un arī viņam tas beidzās ar kritienu. Kristapam tas tik veikli gan neizdevās, bet es jau pēc brīža biju atpakaļ uz kājām, lai turpinātu skrējienu.

Video četrdesmitseptītajā sekundē ir iemūžināts arī mans kritiens

No ritma kritiens izsita ne pa jokam, bet pirmās domas bija tikai par to, lai ātrāk atgūt iepriekšējo tempu. Pie zemes biju knapi divas sekundes, bet tajā laikā jau pusmaratona līderi un arī Andris Jubelis, kurš skrēja manu distanci, bija gabalā, un garām bija ticis arī Jānis Mežiels. Bija skaidrs, ka līderu grupa vairs nav noķerama, jo jau  pirms kritiena sāka šķist, ka viņu temps kļūst nedaudz par ātru. Taču Jānis Mežiels gan šķita sasniedzamā attālumā un drīz vien mazpamazām sāku viņam tuvoties. Kaut kur starp ceturto un piekto kilometru viņu beidzot arī noķēru un uzreiz paskrēju garām, cerot uzreiz iegūt pārsvaru pār viņu. Tomēr savu līdzšinējo otro vietu viņš, acīmredzot, tik vienkārši atdot negribēja un tā nu turējās turpat dažus metrus aiz muguras.
Pirmā apļa beigās sāku just, ka kreisās kājas apakšstilba priekšējais muskulis visticamāk no slapjā un aukstā laika ir galīgi savilcies un sāku zaudēt kontroli pār kreiso pēdu, ko muskulis vairs nespēj kā nākas pievilkt. Tā nu otrā apļa sākumā nācās kārtīgi koncentrēties, lai liktu pēdu taisni un spētu saglabāt skriešanas ritmu un tempu.

Ceļi asinīs

Otrā apļa trešajā kilometrā biju nemanot kļuvis nedaudz lēnāks, un apmēram ap to pašu vietu, kur pirmajā aplī nokritu, Jānis mani noķēra un šoreiz viņš uzreiz paskrēja man garām. Tajā brīdī pirmā doma bija, ka tur aizskrien mana otrā vieta. Pēc brīža gan sekoja neliels pacēlums, kur jutu, ka tā dažu metru atstarpe, kas ir līdz viņam, vairs nepieaug. Tāpat jutu, ka arī kājas muskulis ir atdzīvojies un varu skriet atkal nedaudz brīvāk, un pēc brīža izdevās tikt Jānim klāt.
Tā nu nākamo kilometru centos maksimāli turēties viņam aiz muguras. Lai būtu nedaudz vieglāk, centos koncentrēties tikai uz viņa kājām un neskatīties daudz uz priekšu. Ik pa laikam šķita, ka viņš nedaudz palielina tempu, taču par laimi tie bija tikai īsi paātrinājumi, pēc kuriem spēju atkal atgriezties viņam aiz muguras.

Tā mēs ar Jāni soli solī

Kad bijām tikuši līdz rotācijas aplim, pirmo reizi ieskatījos pulkstenī, lai saprastu, cik ir noskriets vai, pareizāk sakot, cik ir atlicis līdz finišam. Pulkstenis rādīja, ka ir veikti 9.2 km, un nospriedu, ka kilometru pirms finiša - tātad pēc kādiem 300-400 metriem - varētu mēģināt kāpināt tempu, lai tomēr pacīnītos par 2.vietu. Taču tajā brīdī atkal paātrinājās Jānis un nācās viņu ķert rokā.
Trase palika nedaudz šaurāka un sākām aizvien vairāk apdzīt lēnākos skrējējus par apli. Pagriezienā pirms nelielā turp-atpakaļ posma apmēram 800-900 metrus līdz beigām redzēju, ka Jānis visus apdzen pa līkuma ārmalu. Tajā brīdī pamanīju spraugu līkuma iekšmalā starp lēnākajiem skrējējiem, un izskrienot ap to, biju tieši Jānim priekšā. Sapratu, ka tā ir mana izdevība, un tālāk jau līdz finišam skrēju, cik kājas nes. Cauri lielajai peļķei, kuru visi centās apskriet pa trotuāru, garām starta arkai, un, nogriežoties finiša taisnē, vēl kārtīgi atstrādāju finišu, jo nezināju īsti, cik tālu Jānis ir aiz muguras. Galu galā viņš finišēja trīs sekundes aiz manis. Bet es biju izcīnījis otro vietu (finiša laiks 34:56, ar vidējo tempu 3'15"/km). Andris Jubelis, kurš sākumā bija turējies ar pusmaratona līderiem, otrā apļa beigas bija skrējis nedaudz lēnāk, saprotot, ka uzvara ir izcīnīta, un beigās bija finišā ieskrējis vien astoņpadsmit sekundes pirms manis. Tā ka pat bez kritiena un par uzvaru tomēr cīnīties nez vai būtu reāli.
Ar otro vietu finišā biju arī oficiāli nodrošinājis otro vietu Skrien Latvija kopvērtējumā (un uzvaru savā vecuma grupā). Savukārt ar Adidas komandu izcīnījām uzvaru komandu vērtējumā gan šajā posmā, gan visas sezonas kopvērtējumā.

Līderu trio finišā

Tikai pēc finiša arī tā pa īstam pamanīju, ka no kritiena abi ceļi ir asinīs (skrienot biju pamanījis vien, ka ir nedaudz nobrāzts elkonis), un tā nu vispirms devos pie medicīnas personāla, kas visai ātri ceļus palīdzēja padarīt mazāk asiņainus. Vēl nosmējos, ka labi vien, ka tajā vietā bija nesen uzliets jaunais gludais asfalts, jo, ja būtu kritis uz grumbuļainā asfalta, tad darba mediķiem noteikti būtu vairāk. Gludais asfalts laikam bija arī pozitīvā lieta tajā, ka krītot plaukstas, kas zemi skāra pirmās, nebija pušu, bet tikai tika pamatīgi atsistas. Tās no trieciena sāpēja un sūrstēja vēl nākamajā dienā, bet ceļi gan joprojām turpina dzīt vēl šodien.

O-maratons mežā

Pēc skrējiena Siguldā gan daudz laika atpūsties nebija, jo jau nākamajā dienā bija jāstartē Latvijas čempionātā orientēšanās pagarinātajā distancē jeb o-maratonā. Maratons gan tas ir vairāk laika izteiksmē, jo uzvarētāja laiks parasti ir ap divarpus stundām, bet kilometru ziņā pa taisno šoreiz bija 23.5 kilometri, kaut faktiski pa mežu noskrēju apaļus 29 kilometrus.
Pēc mana starta Latvijas čempionātā orientēšanās vidējā distancē un stafetē septembra sākumā rakstīju, ka kaut arī vasarā par dalību o-maratonā biju domājis, tomēr nez vai skriešu. Tomēr tā kā sezona jau tuvojas galam un vairāk startu rudenī īpaši neplānojas, tad abi ar Kristapu Kaimiņu nolēmām uzskriet atkal pa mežu, kas būtu arī neslikts garais treniņš. Pirms starta vēl spriedām, ka šādā lietainā laikā (o-maratona dienā lietus neapstājoties lija no rīta līdz vakaram) piespiesties garajam treniņam, esot mājās, būtu daudz grūtāk - šeit vismaz bija sacensību gars uz kaut kāds azarts. Tā nu devāmies uz Jēkabpils pusi, kur kaut kur Krustpils novadā meža vidū bija ierīkots sacensību centrs. Laiks bija auksts (laikam vien +8 grādi) un slapjš un tādas baigās vēlmes tādā laikā doties mežā gan nebija, bet nu jau vairs, mežā esot, izvēles nebija.
Ģērbjoties startam, sapratu, ka esmu paņēmis līdzi plānākās no biksēm, kurās nebija nevienas kabatas. Tā nu mans plāns ar želeju ņemšanu distancē bija apdraudēts, un līdzi paņēmu tikai vienu, pietinot to ar pelēko lentu pie rokas. Otra tūbiņa palika somā, kas distancē, kā vēlāk izrādījās būtu ļoti noderējusi.
Uz starta elites distancē stājāmies divpadsmit dalībnieki, un tā kā o-maratonā starts visiem ir reizē, tad sākotnējais plāns bija maksimāli ilgi turēties kopā ar grupu. Tā kā orientēšanās sacensību tempā man vairs nav tik raita kā tā bija agrāk un arī skriešana pa apvidu man iet grūtāk kā pa takām, tad abus šos elementus vēl apvienot būtu grūti. Tāpēc bija cerība, ka skrienot barā ar laiku paspētu arī aprast ar karti un tad jau paliktu vieglāk savienot ātru skriešanu ar kartes lasīšanu. Startā apskatījos, ka pirmais izkliedes kontrolpunkts ir tikai astotais kontrolpunkts, līdz kuram jāskrien vismaz pusstunda. Tātad baram var droši turēties līdzi diezgan ilgi, un tā arī centos darīt, uz pirmo punktu kartē ieskatoties vien startā, un tad jau punkta rajonā, kad viss bars apstājās, saprotot, ka neviens līdz galam laikam kartei līdzi nav sekojis un tieši punkta vietu nav izpētījis. Tā kā pirmo punktu paņēmu viens no pēdējiem, tad uz otro punktu biju baram astē, bet šķita, ka situāciju kontrolēju, un lai arī pavisam viegli nebija, tomēr līdzi tikt varēju. Arī šeit kartē ieskatījos vien brīdī, kad daļa no priekšā skrienošajiem bija atkal aizdevušies kļūdā.

Distance ar manu ceļu (spied te, lai redzētu pilnā izmērā)

Uz trešo un pēc tam arī uz ceturto punktu turpināju sekot grupai. Uz to brīdi jau kartei sāku sekot aktīvāk un uz piekto punktu izlēmu doties vairāk pa kreiso pusi pa ceļu. Redzēju, ka tādu pat variantu ir izvēlējies vien Jānis Krūmiņš, bet pārējie aizskrien taisni. īsti prātīgi jau atdalīties no grupas tajā brīdī nebija, un arī izlaužoties caur izcirtumam uz pirmā meža ceļa, līdz lielajam ceļam vairs tālāk nedevos, bet devos uz punktu taisnākā virzienā. Kaut centos skriet gana raiti, taču grupa punktu jau bija paņēmusi kādu laiciņu pirms manis, un, skrienot jau pēc tam uz nākamo punktu, pa lielu gabalu vien redzēju kāda skrējēja muguru, kuru drīz vien arī vairs neredzēju. No tā brīža, pēc skrietām vien aptuveni 25 minūtēm, sākās mans o-maratons vienatnē.
Skaidrs, ka vienam tempu noturēt vairs nebija tik viegli, un kaut arī nākamos punktus paņēmu diezgan labi, tomēr priekšā esošos vairs tā arī neredzēju. Pēc etapu laikiem redzams, ka "taurenīša" kontrolpunktā biju ieradies nedaudz vairāk kā divas  minūtes aiz grupas, ko biju palaidis prom iepriekš. ("Taurenītis" ir viens no veidiem kā izkliedēt dalībniekus, kad distance veic vairākus (parasti divus) nelielus lokus, pēc katra atgriežoties atkal viduspunktā. Daļa dalībnieku veic vispirms pirmo loku un pēc tam otru, savukārt pārējiem vispirms jāveic otrais un pēc tam pirmais.)
Pēc etapu laikiem arī redzams, ka taurenītī mani bija apsteidzis Andris Jubelis, kurš bija kļūdījies distances sākumdaļā. Savukārt pats nedaudz kļūdījos uz diviem punktiem "taurenītī", kas arī bija iemesls kāpēc nemanīju, ka Andris paskrien garām.

Uz starta līnijas vēl izskatos tīri priecīgs

Pēc "taurenīša" un nelielajām kļūdām sapratu, ka līderi noteikti jau ir patālu, un mazā cerība, ka "taurenītī" varbūt kādu izdosies panākt, neīstenojās. Līdz ar to bija skaidrs, ka arī turpmāk būs jāorientējas vienam. Pamazām sāku just arī to, ka ilgstošajā lietū esmu kārtīgi izmircis un īpaši silti man nav. Kā parasti pirmās sāka salt rokas. Lai to kaut nedaudz novērstu centos skriet enerģiskāk, aktīvāk arī kustinot rokas, un uz kādu brīdi šķita, ka atkal par vēsumu sāku piemirst.
Distances lielāko un arī muļķīgāko kļūdu pieļāvu uz 16.KP, kad, esot jau pavisam tuvu punktam, man izpratne no dabā esošā atšķīrās no tā, kas zīmēts kartē, un izlēmu griezties atpakaļ, un beigās kļūdā atstāju apmēram piecas minūtes. Man gan, protams, šķiet, ka īsti korekti tā vieta un tie klajumi kartē attēloti nebija, bet nu pats jau vainīgs un vajadzēja paļauties uz sākotnējo virzību, kad biju gājis pareizi.
Pēc šīs kļūdas sāka iestāties tāds jūtams sagurums, un, dodoties uz nākamo punktu, izcirtumā pat iemetu mutē pāris brūklenes. Nolēmu, ka savu vienīgo želeju pataupīšu līdz 22. kontrolpunktam, kaut nebiju parēķinājis, ka reāli līdz tam ir vēl apmēram 40 minūtes.
Tā nu pamazām turpināju virzīties uz priekšu. Kalnos brīžiem kājas pašas pārgāja soļos, tomēr līdz pat distances beigām maksimāli centos kaut lēnām, bet tomēr uz priekšu virzīties skrienot. Ceļā uz 18.KP redzēju palielu stirnu buku ar lieliem ragiem, tādu eksemplāru sen nebija gadījies redzēt, jo Ogrē treniņos stirnas redzu diezgan reti, bet arī tās parasti ir diezgan mazas.
Uz 21.KP beidzot bija pirmais etaps, kur pa īstam varēja kārtīgi ieskrieties pa ceļu, kur tad atkal centos skriet gana sparīgi, lai atkal atgūtu nedaudz siltumu. Uz ceļa vienīgi bija atklātāks kā mežā un līdz ar to varēja gan vairāk just lietu, gan arī brīžiem jutu, ka diezgan stipri pūš arī vējš. Punkta rajonā gan atkal nedaudz saminstinājos līdz ar to pavisam labi veikts etaps atkal nesanāca.
Ceļā uz 22.KP atvēru arti, lai papētītu distances beigu daļu, un biju pārsteigts, cik daudz vēl jāskrien, un ka distancē priekšā vēl ir šķietami muļķīga daļa no 23.-27.KP, kur ar lieliem pārskrējieniem divreiz būs jāatgriežas tajā pašā rajonā.
Pie 22.KP, kad mežā jau bija pavadītas apmēram 1h40, noplēsu no rokas un beidzot iztukšoju savu želeju, un uzreiz, sajūtot mutē ko saldu, sajutos nedaudz mundrāks. Atzīmējoties 23.KP ilgāku laiku pavadīju stāvot uz vietas, nevarot izlemt, kā lai skrien uz nākamo punktu. Varēja skriet variantus pa ceļu gan pa labi, gan pa kreisi, un vienmēr jau vēl ir arī taisnais variants, kurš gan šoreiz galīgi nešķita vērā ņemams. Beigās izlēmu par labu variantam pa labi (līderi gan bija gājuši par kreisi), un, tiekot atpakaļ uz ceļa, centos skriet cik nu tajā brīdī nosalušie muskuļi bija gatavi mani nest uz priekšu. Sapratu arī, ka pa šo ceļu jau diezgan drīz būs atkal jāskrien atpakaļ uz 27. punktu.
Pa ceļu skrienot, sastapos ar visiem man priekšā esošajiem sportistiem, kas ar nelielām atstarpēm vienam no otra jau devās uz 27.KP. Pēc apmēram divdesmit minūtēm šajā vietā dodoties uz 27.KP biju jau arī es. Tajā brīdī ieskatījos pulkstenī, ka skrienu jau 2 stundas un 9 minūtes, un tajā brīdī plāns par finišēšanu 2h30 likās pagrūti sasniedzams, lai gan zināju, ka pašās beigās būs vēl viens "taurenītis" ar daudz īsiem etapiem, līdz ar to pārāk daudz līdz finišam vairs nevarētu būt. Tajā brīdī arī nobrīnījos, ka pulkstenis rādīja pulsu tikai 140. Bija skaidrs, ka aukstums dara savu un pulss nespēj uzkāpt, bet patiesībā jau tādu ātro posmu, kur pulsam būtu iemesls celties arī nebija pārāk daudz, jo pa mežu tas ātrums nebija diez ko liels.
27.KP paņēmu gan atkal ne pārāk tīri, jo tā vietā, lai etapa beigu daļu izietu pa taisno, gribēju maksimāli pieskriet klāt pa ceļu, bet līdz ar to beigās pacēlu divus liekus kāpumus, un beigu daļā atkal zaudēju laiku.
Pēc 30.KP sāku just, ka palieku lēnāks, bet visvairāk to ietekmēja tas, ka galīgi vairs negribēja strādāt galva. Acīmredzot, enerģijas rezerves bija izsmeltas un smadzenes vairs nespēja domāt skaidri. Šajā brīdī būtu noteikti noderējusi tā viena želeja, kas palika pirms starta somā. Tā nu atlikusī distances daļa pagāja tādā ne pārāk skaidras apziņas stāvoklī un tādā kondīcijā piespiest sevi skriet bija ļoti grūti. Piedevām uz 34.KP vēl uztaisīju nelielu kļūdu kas vēl vairāk paildzināja lēnīgo distances beigu daļu.

Vēl viena bilde no starta, kad enerģijas vēl bija pietiekami

Galu galā biju ticis līdz pirmspēdējam kontrolpunktam, un izvēloties drošu, bet ne pašu taisnāko variantu devos pļavas virzienā, lai pa to nokļūtu līdz pēdējam punktam. Neilgi pirms finiša līnijas izslēdzās arī mans Garmin pulkstenis, kurš visu pēdējo stundu bija ziņojis, ka tam beidzas baterija (pēdējā laikā gan arī tas diez ko ilgi vairs netur, tā ka pulksteņu izplatītāji var sarosīties). Bet kā izrādījās, tad pulkstenis patiesībā bija izvilcis vienu no garākajiem skrējieniem manā mūžā, jo biju patiešām pārsteigts, ka finiša pulkstenis rādīja, ka distancē esmu pavadījis 3 stundas 10 minūtes un 21 sekundi. Vien tālajā 2005.gadā, kad orientēšanās maratons norisinājās Dobeles pusē, mežā biju pavadījis ilgāk - 3 stundas un 17 minūtes. Kā izrādījās, tad beigās ar savu 9.vietu finišā biju arī pēdējais rezultātu sarakstā V21E grupā - divi dalībnieki bija izstājušies, savukārt Uldis Katlaps bija mežā pavadījis 4 stundas un 15 minūtes, bet pēdējā taurenīti paņēmis nepareizo punktu. Tas noteikti bija sāpīgs moments arī tiesnešiem finišā, kam ilgi gaidot finišā pēdējo dalībnieku beigās viņam bija jāpaziņo, ka viņš ir diskvalificēts, jo nav paņēmis īsto kontrolpunktu.
Kad finišēju, apbalvošana, kas bija sākusies ātrāk kā pēc plāna, jau ritēja uz beigām, un pa taisno devos uz autobusu, kur visi jau gaidīja mani, lai varētu doties mājup. Mežā organisms bija tā nosalis, ka visu atpakaļceļu pavadīju saģērbies visās drēbēs, kas man bija somā ar cepuri galvā un cimdiem rokā, un, atbraucot mājās, neierasti ilgi stāvēju zem siltās dušas, lai beidzot atgūtu normālas ķermeņa sajūtas.
O-maratons izvērtās par īstenu piedzīvojumu, jo pirms starta nebūt nebiju gaidījis, ka mežā pavadīšu tik ilgi. Bet tajā pat laikā man piedzīvojums patika. Kaut arī ātri atkritu no grupas, kurai gan arī tādā stāvoklī, kā biju distances beigu daļā, pat gribēdams nebūtu varējis tikt līdzi līdz finišam, tomēr tas man deva izbaudīt orientēšanos vienam pašam trīs stundu garumā. Un, ja vien ārā būtu bijis nedaudz siltāks un sausāks, tad vispār nebūtu par ko sūdzēties. Jā, nākamajā dienā kājas jutās krietni sagurušas pēc divu dienu vispirms ātras un pēc tam ilgas skriešanas, bet tas jau tikai piederas pie lietas. Pa ilgiem laikiem līdz ar to organisms vismaz bija nopelnījis brīvdienu. Bet tālāk uz priekšu jau laikam varēšu sākt skatīties nākamās sezonas virzienā, jo vismaz šobrīd plānu par startēšanu tuvākajā laikā vairs īsti nav.