Pretī pavasarim, pretī jaunajai sezonai

Blociņa ierakstu apjoms pēdējos mēnešos ir bijis gaužām niecīgs. Kā parasti treniņu periodā jau nekas dižs nenotiek (ja neskaita pašu trenēšanos), un būtībā ko tur daudz par to rakstīt. Tajā pat laikā jāatzīst, ka aizvadīto nedēļu laikā esmu skrējis gana daudz, galvenokārt tāpēc, ka pavasara galvenais starts Roterdamas maratons tuvojas arvien straujāk.
Atgriešanās no Itālijas sakrita ar brīdi, kad Latvijā aukstums bija pieņēmies pilnā spēkā un termometra stabiņš regulāri rādīja -15 grādus un pat vēl aukstāku āra temperatūru, līdz ar to sapratu, ka lai turpinātu skriet un skriet kvalitatīvi ir jāmeklē alternatīvas skriešanai ziemas spelgonī. Kaut arī par skriešanu pa manēžu īpašu aizrautību nekad neesmu izrādījis, taču tieši manēžas celiņš februārī bija biežākais pamats zem kājām manos treniņos. No rītiem, ja vien temperatūra nebija stindzinoši zema, tāpat centos kaut nedaudz paskriet ārā, kas starp citu šādā vēsumā ļoti palīdz pamosties no rīta, tomēr vakaros ikdienu tika mērots ceļš uz Ogres manēžu, kur apli pēc apļa riņķoju visu treniņu. Manēžā pat tika aizvadīti pāris garie treniņi, kad 150m garais aplis tika veikts pat 210 reizes. Pēc pirmajām reizēm manēžā pat pāris reizes pamēģināju skriet ar mūziku austiņās, ko, ārā skrienot, nedaru. Bet galu galā arī mūzikas klausīšanās tika atlikta malā, jo bez mūzikas tomēr skriešanai domas tiek veltītas vairāk.
Šādi apļojot, noteikti var audzināt raksturu, kaut vai tāpēc, ka jau iepriekš zini, ka treniņā būs jānoskrien tie100 vai 120 apļi, kas pēc skata visi būs pilnīgi vienādi un slāpes no sausā un sausā gaisa manēžā arvien pieaug (pat neskatoties uz to, ka tiek regulāri dzerts), bet apļi mazumā iet gaužām lēnu. Taču, ja vienmuļā skriešana ir vairāk psiholoģiska problēma, kas sākas un beidzas tikai galvā, tad skriešana pa apli, kurā nav virāžu, bet ir vien asi pagriezieni, pamazām sāk kļūt par problēmu arī kājām. Kaut arī apļošana parasti notiek, ik pa laikam mainot skriešanas virzienu, tomēr tik un tā ātri skrienot līkumos potītēm tā skriešana diez ko nepatīk (patiesībā tie līkumi pat ir tik nepatīkami, ka ātrumu ietekmē nevis spēks kājās, bet tieši pagriezienu asums), un vienā no ātro treniņu reizēm tiku arī pie gaužām nepatīkamas traumas pēdas-potītes savienojuma vietā. Kustības traumas vietā izdevās sekmīgi ierobežot un līdz ar to treniņi no tā diži necieta (vien uz laiku varbūt kļuva nedaudz sāpīgāki).
Atnākot martam, treniņu iespējas ārā kļuvušas arvien plašākas, un to arī esmu ar prieku izbaudījis. Galu galā skriet ārā, kaut arī pagaidām vairāk pa pilsētu nekā pa meža takām, kuras arvien ir ledus klātas, ir daudz patīkamāk un ar svaigāka gaisa sajūtu, nekā to darīt manēžā. Protams, ātros treniņus joprojām centos aizvadīt manēžā, jo, zinot manu plaušu attiecības ar vēso gaisu, nepavisam nevēlos saraut tajās auksto gaisu, kas var novest pie visādām likstām. Kaut arī pavasaris tik ātri nebūs bijis, šķiet, pāris gadus (katrā ziņā sniegs tik ātri nokusis sen nav bijis), tomēr, kā jau minēju, mežā sniega un ledus vēl ir gana daudz, un nedēļas sākumā vienā rītā, vēloties iemēģināt meža takas, izdevās piedzīvot kritienu uz ledus, kā rezultātā nu jau pāris dienas treniņus aizvadu kopā ar ribu sāpēm, kas gan gaužām lēnām, bet tomēr šķiet pamazām iet mazumā.
Bet visādi citādi arvien vairāk domas tiek veltītas maratonam, līdz kuram atlikušas nu jau vairs tika nedaudz vairāk kā četras nedēļas. Pirms neilga laiciņa saņēmu jautājumu, vai vairāk gaidu pašu maratonu, to nedēļu pusotru pirms skrējiena, kad treniņu apjoms būtiski samazināsies un pamazām sākšu uzkrāt spēkus pašam startam, vai arī to brīdi, kad maratons jau būs cauri un būšu nopelnījis kādu brīdi atelpai. Jāsaka, ka kaut arī treniņi patiešām vispārējo ķermeņa nogurumu visu laiku uztur zināmā līmenī un no vienas puses būtu patīkami kādu laiciņu atpūsties no skriešanas un neko nedarīt, tomēr skriešanas režīms ir tā iegājies ikdienā, ka tā ir daļa no manas dienas nevis kāda nogurdinoša aktivitāte. Tāpēc vairāk par atpūtu pirms un pēc maratona es gaidu pašu maratonu, kad varēšu pārbaudīt, vai treniņos aizvadītie kilometri un atstātie sviedri ir devuši rezultātu, un vai mans nākamais maratons izdosies daudz sekmīgāks par pērnā gada pavasara maratonu, un kas zina, pat varētu izdoties tikt pie jauna personīgā rekorda, ko uzstādīt sezonas sākumā būtu jo īpaši patīkami.