Ar pusotru kāju pa Saldu

Pagājušajā nedēļas nogalē devos uz Saldu, lai piedalītos Rozentāla skriešanas svētkos, startējot 10 kilometru distancē. Diezgan ilgi domāju, vai braukt vai nē - iepriekšējos divus gadus pēc līdzīgām pārdomām, tomēr nekur neaizbraucu, bet šogad tomēr pieņēmumu lēmumu Saldū skriet.
Viena no lietām, kas visvairāk mani kavēja pieņemt lēmumu bija neskaidrība par laikapstākļiem. Lai arī pavasaris diezgan jūtami jau stumj ziemu prom, un lielie sniegi ir daudzviet nokusuši, tomēr gaisa temperatūra vēl joprojām īpaši virs nulles kāpt negrib, un skriet ātri, pie tam sacensību ātrumā, mīnus grādos īsti nešķita labākā doma. Kā jau tam pieklātos, mēģinot izvairīties no skriešanas aukstumā, tad sacensību diena bija aukstākā un laikam vējainākā nedēļas diena, bet par spīti tam skriešanai aukstums netraucēja.
Nu un otra lieta, ka īsti neradīja pārliecību, ka uz Saldu vispār vajag braukt, bija mana ieilgusī problēma ar kāju. Lai gan patiesībā beigās tieši kājas dēļ nolēmu, ka uz Saldu ir jābrauc un jāsaprot kā tā uzvedas sacensību režīmā. Ar kāju ir interesanti - tā vistiešākajā veidā sāk protestēt tikai tad, kad skrienu ātri un ilgi. Es varu skriet lēnām bezgala daudz, es varu noskriet ātri 200 metrus, 400 metrus, pat kilometru, kā to sacensībās darīju pirms trim nedēļām un viss ir labi. Taču līdz ko man treniņā ir ātri jāskrien vairāki ātri kilometri, tā vienā brīdī man sāk zust kontrole pār kreisās kājas apakšstilbu un daļu no pēdas un ar kāju vairs normālu soli spert īsti nesanāk. Pēdējos nu jau vairāk kā divus mēnešus gandrīz katrā ātrajā treniņā pēc kaut kāda laika nākas vai nu treniņu beigt vai arī stāties, lai mēģinātu izstaipīt šķietami savilkto apakšstilbu, lai uz brīdi kontrole pār kāju parādītos un varētu atkal skriet ātri. Principā jo ātrāk skrienu, jo ātrāk kāja sāk neklausīt. Treniņos gan līdz šim tas parasti ir sācies pēc treniņā pavadītiem padsmit kilometriem, reizēm ātrāk, reizēm vēlāk.
Pirmās nedēļas centos pats tikt skaidrībā, kas tad kājai ir vainas, un izvirzīju vairākas teorijas, kas šādu stāvokli rada. Pēc tam biju aizgājis pie fizioterapeita, kas, daļēji balstoties uz manu stāstījumu, to norakstīja uz apakšstilba muskuļu vainu, un to, ka visticamāk skriešana manēžā vēl vairāk saasina situāciju. Apbruņojies ar padomiem, izmasētu un noteipotu kāju, centos ievērot visus norādījumus, bet velti. Nekas no tā visa īsti situāciju neuzlaboja, un joprojām ātrie treniņi pagāja ar apakšstilba stiepšanas pauzēm treniņa vidū. Sarežģītākais visā tajā bija tas, ka miera stāvoklī - vienalga vai ejot pa ielu, sēžot uz fizioterapeita galda vai pat skrienot mierīgā tempā, ar kāju viss bija kārtībā, līdz ar to tam pašam fizoterapeitam, mēģinot noteikt problēmas vietu kājā un arī tā visa cēloni, bija jāvadās vien pēc manām atstāstītajām sajūtām, ko es treniņa laikā biju jutis, un, kas, iespējams, prātā palikušas visai neskaidras. Un patiesībā jau arī tajos brīžos, kad kāja treniņa vidū sāk neklausīt, aprakstīt to sajūtu pat īsti nevaru.

Startā. Zils ar dzeltenu galvu.

Tā nu Saldū stājos uz starta, īsti neesot pārliecināts, kā mana kāja reaģēs - klusībā cerēju, ka varbūt sacensību sajūtas ķermenī ļaus kājai izturēt visu skrējienu, tomēr iekšēji arī biju gatavs tam, ka distances otrajā pusē problēmas ar kāju atkal varētu parādīties. Lai arī uz Saldu biju paņēmis veselu somu ar drēbēm, mājās nespējot izlemt, kas -3 grādos un vējā būtu atbilstošākais apģērbs, tomēr, uz vietas ģērbjoties, bija izdevies apģērbties apbrīnojami adekvāti - distancē nebija ne par aukstu, ne par karstu, un pārsteidzošā kārtā arī vējš, no kura baidījos, ka tas varētu traucēt elpošanai, brīžiem traucēja tikai tikšanai uz priekšu, bet plaušām nemaz.
Startā pa priekšu aizskrēja Kristaps Bērziņš, un man nešķita, ka vēsajā laikā un pirmajā sezonas startā vajadzētu mēģināt viņam turēt līdzi. Sākumā ātru tempu uzņēma arī daži 5 kilometru skrējēji, un tālāk bijām neliela grupiņa 10 kilometru distancē ar mani, Kristapu Vēju-Āboliņu un Māri Ābeli.  Sākuma daļā skrējās tīri komfortabli un trešajā kilometrā pret nelielo kāpumu pacentos nedaudz pielikt soli, un tajā brīdī abi ar Kristapu nedaudz ātrāvāmies no Māra. Drīz vien bijām apdzinuši arī ātrāko 5 kilometru skrējēju. Biju pārsteigts, ka pirmie kilometri bija paskrējuši šķietami ātri un viegli -  iespējams, tas bija prieks par startēšanu sacensībās pēc garā ziemas treniņu perioda.
Apļa beigu daļa  veda vairs ne pa Saldus ielām, bet stadiona skrejceļu, un tiem, kam bija jāskrien tikai viens aplis būtu jāgriežas uz finišu sporta hallē, savukārt mums vēl bija priekšā viens aplis pa Saldus ielām. Laikam jau tajā brīdī kaut kādas pazīmes bija, ka kāja vairs tik komfortabli nejūtas, jo atceros, ka pie sevis nodomāju, ka varbūt varētu jau skriet uz finišu. Lai arī būtu kā pirmais no 5 km skrējējiem, tomēr biju garākās distances dalībnieks un nez vai kāds mani par uzvarētāju būtu uzskatījis. Lai vai kā, izskrienot cauri starta arkai otro reizi, pulkstenis ziņoja, ka ir noskrieti apaļi pieci kilometri, un vēl pēc pārsimts metriem jutu, ka kāja sāk savilkties un vairs īsti nespēju kontrolēt tās pareizu nolikšanu. Zināju, ka jo ilgāk mēģināšu skriet mēģinot pretoties tam, ka pēdu jūtu tikai daļēji, jo vairāk tā savilktos un jo lielāku skādi tai varu nodarīt.

Vēl pirmā apļa beigu daļā kopā ar Kristapu Vēju-Āboliņu cīnoties par otro vietu

Uz sekundēm piecām piestāju cerībā, ka, mēģinot pastiept ikru, pēda atgūs sajūtas, taču, atkal atsākot skriet, jutu, ka labāk nav palicis. Noskrēju vēl kādus simts metrus, un piestāju otro reizi. Šajā reizē, mēģinot ikru pastiept, kaut kā neveiksmīgi pārāk sasprindzināju priekšējo muskuli, un tagad bija savilkts arī tas, bet pēdai un ikram sajūta gan tomēr nedaudz uzlabojās. Sekoja neliels skrējiens lejup, kur ātrumu atkal atguvu, bet tad jutu, ka savilktā priekšpuse kopā ar neskaidrajām sajūtām ikrā un pēdā liek atkal tomēr ātrumu krietni samazināt. Kristaps pa to laiku jau bija prom, un pa gabalu likās, ka viņš ir krietni pietuvojies pirmajā vietā skrienošajam otram Kristapam - tā ka pat varētu sanākt cīņa starp Kristapiem par uzvaru skrējienā.
Turpināju pa malu lēnām pārvietoties. Tas lēnām gan bija tikai šķietami, jo reāli tāpat biju turpinājis arī lēnākajā brīdī skriet ap 3'45"/km. Apsvēru domu, ka varbūt stāties laukā, bet līdz finišam tāpat bija jātiek, un izstājoties saīsinātu varbūt vien par pusotru kilometru savu distanci līdz finišam. Nolēmu, ka nav vērts.
Māris mani noķēra un paskrēja garām vien apmēram kilometru pēc manas otrās apstāšanās reizes. Taču, lai cik ļoti gribētu pretoties tam, ka viņš mani apdzen, fiziski nespēju ar savu pa pusei neklausošo kāju skriet ātrāk. Sekoja neliels turp-atpakaļ posms, kur redzēju, ka Kristaps Bērziņš priekšā tomēr ir sasparojies un uzvaru netaisās atdot. Kad pats apgriezos varēju novērtēt arī, cik tālu aiz manis ir sekotāji, un vai, turpinot skriet palēninātā tempā, pastāv risks, ka varētu līdz finišam mani kāds apdzīt - īpaši ticami tas nelikās.
Astotais kilometrs Garminā nopīkstēja ar kilometra laiku 3'28". Biju pārsteigts, cik komfortabli jutos tādā tempā - tas bija kādas 10-15 sekundes lēnāk kā biju skrējis sākumā, bet šis vairs galīgi nešķita sacensību ātrums. Likās, ka kāja ir atpūtusies un varētu atkal mēģināt sākt skriet ātrāk un varbūt pat mēģināt noķert Māri, ko pa gabalu vēl redzēju, taču, kāpinot tempu, jutu, ka kāja atkal tūlīt savilksies. Tā nu atmetu domu par ātru skriešanu līdz finišam un komfortablajā tempā noskrēju līdz pat galam, pēdējā posmā pa stadionu vien vēlreiz pārliecinoties, ka mani vairs neviens nenoķers un nav nepieciešams mēģināt beigu daļu censties tomēr skriet ātrāk.

Ar ceturtās vietas kukuli

Finiša rezultāts bija 33'36". Lai arī distance bija kādus 100-150 metrus īsāka par apaļiem desmit kilometriem, tomēr par skrējienu fiziskajā ziņā biju apmierināts. Pirms starta domāju, ka rezultāts 33'20" ziemas beigu periodā un aukstumā būtu pieņemams, taču, pirmo kilometru ātrums liecināja, ka reāli būtu varējis noskriet vismaz ap 32'50", kas pirmajam mačam nav nemaz tik peļami. Arī pats pasākums - nosaukts par godu slavenajam Saldū dzimušajam latviešu māksliniekam Janim Rozentālam, kuram sacensību  pirmajā gadā atzīmēja 150-to dzimšanas dienu, bija noorganizēts patiešām labi. Interesanta trase ar nelieliem kāpumiem un kritumiem (tos trūkstošos 150 metrus gan būtu labi kaut kur nākamajam gadam atrast), finišs sporta hallē, dušas pēc finiša, kas tagad sacensībās vairs nemaz nav ierasta lieta, dāsna apbalvošana un dalībnieku numuru loterija, kā arī labi ceļabiedri - dēļ šī ir vērts braukt vēlreiz. Vērts ir braukt arī tāpēc, ka te vēl nedaudz saglabājas tā foršā mazo maču sajūta, kas pēdējos gadus, skrējieniem spiežot uz masveidību, aizvien zūd. Bet prieku par labi noorganizēto pasākumu un labajām skriešanas sajūtām distances sākumā, protams, daļēji aizēnoja problēmas ar kāju.

Varen priecīgs jau dienu vēlāk

Nākamajā dienā, lēnā garā piedaloties Rīgas maratona koptreniņā Mežaparkā, atkal varēju skriet bez problēmām, un no koordinācijas zušanas kājās vairs nebija ne miņas, varbūt vien nelielas savādas sajūtas pēdā. Bet ne jau problēma bija pazudusi - vienkārši skrēju lēnām. Kopš būšanas Saldū vēlreiz esmu pabijis arī pie fizioterapeita, un šobrīd šķiet apstiprinājušās manas pēdējās nedēļas aizdomas, un izskatās, ka ticamākais cēlonis ir sēžas nervs, kas iet pa visu kāju un kaut kādā brīdī kaut kur tiek nobloķēts vai nospiests. Savulaik sēžas nervs nomocīja manu otru kāju. Toreiz gan tas izpaudās un uzvedās nedaudz citādāk, bet, kaut arī tagad ar to problēmu vairs īsti nav, atceros, ka tā vaina tik ātri nepazūd. Tā nu šobrīd ir tāds apmēram divu nedēļu novērošanas periods, kad ar vingrojumiem mēģinu potenciālo nerva nospiešanas vietu atslābināt, baroju sevi ar vitamīniem un visādi citādi ceru, ka tapšu vesels, lai nav jāmeklē nopietnāku ārstu padoms. Līdz ar to arī esmu nelielā neziņā, cik garas distances tuvākajā laikā sacensībās varēšu skriet. Saldus skrējiens pierādīja, ka šī brīža stāvoklī vairāk par 5 kilometriem sacensībās skriet īsti pagaidām nav jēgas. Bet mierā jau nesēdēšu.