Ātrākais kilometrs

 

Pagājušajā nedēļā Rīgas Sporta manēžā piedalījos SPORTLAND kausā, kas ir Latvijas Vieglatlētikas savienības rīkots stadiona/manēžas sacensību seriāls. Lēmums par piedalīšanos tajā gan nāca visai spontāni, vairāk tāpēc, ka tā vienkārši bija pēdējā iespēja šoziem vēl uzskriet sacensībās manēžā.
Vēl ziemas sākumā biju domājis, ka varētu startēt Rīgas čempionātā manēžā februāra sākumā. Taču tajā uzskriet nesanāca, un, kad uzzināju par to, ka manēžā vēl tomēr šogad sacensības būs, tad nolēmu, ka jāpiedalās. Tajā brīdī gan vēl nenojautu, ka ne 3000 metru, ne 1500 metru distances, kurās labprātāk skrietu, SPORTLAND kausa programmā nebūs, un garākā piedāvātā distance būs vien 1000 metri jeb apaļš kilometrs, kas līdz ar to būtu līdz šim īsākā distance, ko sacensībās būšu jelkad skrējis.
Sacensībās manēžā līdz šim biju skrējies tikai vienu reizi - pirms diviem gadiem Rīgas čempionātā, kur startēju 1500m distancē. Pārējā pieredze ar skriešanu manēžā man pēdējos gados ir bijusi vien riņķošana Ogres manēžā, kurā gan atšķirībā no Rīgas manēžas aplis ir par 10 metriem īsāks (150 metri nevis 160 metri) un Ogrē arī nav piepaceltās virāžas, bet gan ir visai asi pagriezieni, līdz ar to, ātrāk skrienot, uz līkumiem vienmēr nākas sabremzēties.
1000 metri nepavisam nav distance, kurai būtu īpaši piemērots, ņemot vērā, ka izturība man ir daudzkārt labāk izkopta kā ātrums, taču no otras puses uztvēru to kā labu iespēju beidzot uzzināt, cik ātri spēju noskriet vienu kilometru. Līdz šim savā skrienošajā mūžā esmu kilometru spējis noskriet ātrāk par trim minūtēm tikai dažas reizes - mani līdz šim divi vienīgie starti 1500m distancē, viena reize, skrienot 3000m, un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes, kad to esmu spējis izdarīt treniņā. Patiesībā jau tas ir diezgan neparasti, ka esmu spējis noskriet maratonu ar vidējo ātrumu 3'18"/km, tajā pat laikā īsti nespējot noskriet vienu vienīgu kilometru ātrāk par trim minūtēm.
Tā nu pirmais un galvenais uzdevums šajā startā manēžā bija noskriet ātrāk par trim minūtēm. Pašam sākumā šķita, ka 2'55" varētu būtu tīri reāli, pēcāk gan izdomāju, ka būtu ļoti priecīgs par izskriešanu zem 2'50", kas gan nelikās vairs tik ļoti reāli. Patiesībā beigās izdomāju, ka gribētu noskriet 2'49", kas manēžā būtu II sporta klase - nu tas tā, lai būtu uz ko tiekties.
Tā kā pieteikti kopumā bija nedaudz virs desmit dalībniekiem, tad bijām sadalīti divos skrējienos, un biju ielikts pirmajā jeb pēc spēku samēra vājākajā skrējienā. Tas pat likās visai labi, jo tad apkārt būtu līdzīgāka līmeņa sportisti, ar kuriem distancē varētu cīnīties. Sacensību dienā gan uzzināju, ka esmu pārcelts uz otro skrējienu, kur vīri jau bija ar krietni augstākiem personīgajiem rekordiem. Nospriedu, ka arī tā ir labi, būs iespēja mēģināt turēt līdzi, un tas varbūt palīdzētu izskriet labāku rezultātu.
Rīgas manēžā 1000 metri ir seši apļi un vēl pārdesmit metri un, lai arī jāskrien vien trīs minūtes, tomēr īsti jau man nav pieredzes kā, skrienot šādu distanci sacensībās, pareizi sadalīt spēkus. Treniņā skrienot kilometru atkārtojumus, pārsvarā jau ātrums nav maksimāls, un ik pa laikam pa vidu var pulkstenī apskatīties, vai temps ir kā ieplānots treniņam. Taču sacensībās jau ir citādāk.
Piedevām tādā ātrumā, kā biju plānojis skriet te, sen nebiju skrējis. Pāris reizes varbūt arī esmu skrējis šoziem 200-300 metrus ar tempu zem 3'00"/km, bet tās ir bijušas vien dažas reizes. Šoziem manēžā ātrākais kilometrs bija vienīgajā reizē, kad izlēmu treniņā notestēt savas jaunās Adidas naglenes - 3'06". Tas gan nebija maksimāli, bet Ogres manēžā aso līkumu dēļ daudz ātrāk paskriet nemaz nav tik vienkārši. Līdz ar to pilnīgi droši var teikt, ka skriešanai 1000m sacensībās ne tuvu nebiju gatavojies.

Starta brīdī

Pēc mini iesildīšanās diezgan drīz mūsu skrējiena seši dalībnieki jau tika saukti uz starta līnijas, un bez vilcināšanās arī tika dots starts. Jau no starta paliku visiem aizmugurē, un, ja vēl pirmajā aplī kaut nedaudz mēģināju turēties līdzi, tad pēc tam ar katru apli iepaliku arvien vairāk un vairāk. Pirmo apli noskrēju nepilnās 25 sekundēs, otro jau nepilnās 27" un tālāk ar katru apli vēl par sekundi paliku lēnāks. Kad kaut kur fonā dzirdēju, ka palikuši vēl trīs apļi - tātad noskrieta vien puse, vienīgā doma, kas nāca prātā bija - "vēl tik daudz jāskrien".
Pēc pirmajiem diviem apļiem jau kāju muskuļi bija tik ļoti pārsteigti no ātruma, ka pamazām sāka rasties sajūta, ka kājas ir piebāztas ar vati nevis strādājošiem muskuļiem. Kaut kur pēc ceturtā apļa beidzot sāku just arī, ka plaušas strādā uz maksimumu un sāk parādīties asins garša mutē. Kad tuvojos pirmspēdējā apļa beigām jau dzirdēju, ka līderis tuvojas finišam. Droši vien vēl aplis vai maksimums divi un būtu apdzīts par apli. Uz pēdējo apli centos tomēr saņemties un izdevās noskriet gandrīz divas sekundes ātrāk kā pirmspēdējo. Tas gan tāpat bija lēnāk par pirmajiem diviem. Pēdējā aplī jau vairs taisnē sev nevienu priekšā neredzēju un no pirmspēdējās vietas biju iepalicis apmēram trešdaļu no apļa.

Tālu aiz visiem tas oranžais esmu es

Finišā savu laiku neredzēju, bet jau vēlāk pie dēļa noskaidroju, ka savus pirmos 1000 metrus sacensībās un līdz šim ātrāko kilometru esmu veicis 2:51.91. Savā skrējienā biju pārliecinoši pēdējais, taču kopā ar pirmā skrējiena rezultātiem biju ieņēmis 7. vietu no 12 sportistiem - no pirmā skrējiena tikai viens bija skrējis ātrāk par mani, tā ka pirmais skrējiens tomēr būtu bijis vairāk man atbilstošs.
Kā tas ir bijis abas iepriekšējās reizes pēc startiem 1500 metros, tad citādās elpošanas dēļ plaušas bija kārtīgi tikušas noslogotas un visu vakaru pavadīju nejauki klepojot. Toties distancē justais pagurums kājās drīz vien pēc finiša pagaisa un paguvu atsildoties noskriet pat desmit kilometrus. Nākamajā rīta gan patīkamu sagurumu muskuļos jutu, bet arī tas ātri vien pagaisa.
Ja domāju par to, vai es varu noskriet kilometru ātrāk, tad šķiet, ka dažas sekundes noteikti nomest vēl varētu, bet patiešām tikai dažas. Pirmkārt, visticamāk, ka skrienot ārā stadionā nevis manēžā, to varētu izdarīt ātrāk - manēžās virāžas man patiesi nepatīk. Otra lieta, ko noteikti var uzlabot, ir vienmērīgāks skrējiena grafiks. Šeit, mēģinot pirmajā aplī pārāk neiepalikt, skrēju pārāk ātri, līdz ar to pēcāk ātrums strauji sāka kristies. Trešā lieta - vajadzīgs kāds ar ko skriet kopā. Te pēc pirmajiem diviem apļiem varētu teikt, ka skrēju viens pats un arī tas noteikti sekmēja to, ka ātrums strauji samazinājās. Un visbeidzot un visbūtiskāk rezultātu varētu uzlabot, ja treniņos daudz vairāk skrietu šādā ātrumā - katrai distancei ir savs ātrums, pie kura ķermenim ir jāpierod.