Plīsums

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.

Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Veterāns

Peldēšanā tas sākas no 25 gadiem, airēšanā no 27 gadiem, snūkerā no 40 gadiem, taču vairumā sporta veidu veterānu vecums sākas no 35 gadiem. Tā tas ir arī orientēšanās sportā un vieglatlētikā, kur pārmaiņus esmu aizvadījis visus savus sportiskos gadus. Un tā nu ir sanācis, ka šogad arī man ir pienākuši tie gadi, kad varu sevi ieskaitīt veterānu statusā.

Skaidrs, ka veterānu (angliski tos parasti dēvē par masters athletes) nodalīšana no kopējās konkurences ir tā iemesla dēļ, ka ar gadiem fiziskās spējas iet mazumā. Katrā sporta veidā tas vecums, kad parasti tiek sasniegti labākie rezultāti, nedaudz atšķiras, tomēr vairumā gadījumos "spēka gadi" ar retiem izņēmumiem, ir kaut kur starp 20 un 30 gadiem.

Taču, lai arī varbūt patiesi sāk tuvoties tas brīdis, kad jāsamierinās, ka ātrākie gadi jau ir aiz muguras, tomēr veterānu vecumu es redzu arī kā iespēju, kad parādās vairāk izvēles.

Nulle komats sešdesmit četras sekundes

Latvijas čempionāts vieglatlētikā šogad notika Ogrē. Divas dienas, divi starti. Vispirms 5000 metri jeb divpadsmit ar pusi stadiona apļi un nākamajā dienā 3000 metri jeb septiņi ar pusi apļi. Šoreiz tas viss aptuveni +30 grādu karstumā.
Šogad sacensībās esmu koncentrējies uz īsajām distancēm - šosejā galvenokārt ap pieciem kilometriem, un līdz ar to esmu centies treniņos daudz vairāk kā citus gadus piestrādāt pie ātruma. Stadionā sacensībās gan šogad līdz šim bija sanācis startēt tikai Rīgas čempionātā, kur skrēju 3000 metrus un 800 metrus. Rezultāti tur nebija izcili, bet tas bija pirms diviem mēnešiem, kuru laikā trenētība ir augusi, ko pierādīja arī pēdējie starti šosejā. Tāpēc uz Latvijas čempionātu skatījos ar cerībām, ka varētu pietuvoties vēl 2016.gadā uzstādītajiem personīgajiem rekordiem (5000m: 15:25.98, 3000m: 8:55.32).

5500-3000-800

Piektdienas vakarā pēc labi pavadītas dienas pārgājienā pa Siguldas mežiem mājās ierados ar 38 grādu temperatūru. Pārāk labi gan nejutos jau no rīta - acīmredzot, apkārtējo vēdera vīruss bija ticis arī līdz manim, un pa dienu nogurdinātais organisms bija padevies arī temperatūrai.
Pēc divām dienām svētdienā bija ieplānots starts Daugavpils pusmaratona 5.5 kilometru skrējienā. Savukārt vēl dienu vēlāk biju iecerējis uzskriet arī Ogres stadionā Ogres atklātajā čempionātā. Ar sajūtām, kas bija pie temperatūras šķita, ka šie sacensību plāni būs jāatceļ.
Sestdienu ceturto maiju pavadīju miera režīmā mājās. Temperatūras visas dienas garumā vairs nebija. Ķermenis gan joprojām nebija īsti gatavs uzņemt ēdienu, kaut īsti to arī neprasīja. Lai arī nebija pārliecības, cik spēka būs, lai kvalitatīvi skrietu sacensībās, tomēr uz Daugavpili nolēmu braukt. Cerēju, ka, kārtīgi izskrienoties, varbūt pie viena izdosies izskriet arī vīrusu. Un tā nākamajā rītā pēc septiņiem jau biju sarunātajā transportā, lai dotos uz pirmajām šo brīvdienu sacensībām.

Latvijas čempionāts stadionā

Pēc starta Latvijas Olimpiādē Valmierā nākamās sacensības, kurās biju plānojis piedalīties, bija kārtējais Skrien Latvija posms - Jelgavas nakts pusmaratons. Taču jau nedēļas sākumā pirs Jelgavas treniņos galīgi neskrējās, ko gan norakstīju uz nepilnīgu atjaunošanos no iepriekšējiem treniņiem. Taču divas dienas pirms Jelgavas pusmaratona pēc vakara treniņa sapratu, ka laikam sagurums treniņos būs bijis slimošanas priekšvēstnesis, jo pa nakti slikti gulēju, daudz svīdu, un kaut arī temperatūru nemērīju, domāju, ka bija vismaz +38 grādi. Nākamajā dienā it kā jutos nedaudz labāk un pa dienu biju arī darbā, taču vakarā atkal temperatūra bija +37.7. Cerēju, ka varbūt tomēr nākamajā rītā jutīšos pēkšņi jutīšos pavisam labi, taču no rīta joprojām diez kā nejutos, temperatūra +37.2 un nolēmu, ka nav vērts mocīt organismu, jo labs rezultāts, ja pat Jelgavā skrietu, tik un tā nesanāktu. Tā nu Jelgavā neskrēju, bet pusmaratonu skatījos mājās straume.lmt.lv pārraidē. Nākamajā dienā pēc divu dienu neskriešanas gan atkal atsāku skriet.