Veterāns

Peldēšanā tas sākas no 25 gadiem, airēšanā no 27 gadiem, snūkerā no 40 gadiem, taču vairumā sporta veidu veterānu vecums sākas no 35 gadiem. Tā tas ir arī orientēšanās sportā un vieglatlētikā, kur pārmaiņus esmu aizvadījis visus savus sportiskos gadus. Un tā nu ir sanācis, ka šogad arī man ir pienākuši tie gadi, kad varu sevi ieskaitīt veterānu statusā.

Skaidrs, ka veterānu (angliski tos parasti dēvē par masters athletes) nodalīšana no kopējās konkurences ir tā iemesla dēļ, ka ar gadiem fiziskās spējas iet mazumā. Katrā sporta veidā tas vecums, kad parasti tiek sasniegti labākie rezultāti, nedaudz atšķiras, tomēr vairumā gadījumos "spēka gadi" ar retiem izņēmumiem, ir kaut kur starp 20 un 30 gadiem.

Taču, lai arī varbūt patiesi sāk tuvoties tas brīdis, kad jāsamierinās, ka ātrākie gadi jau ir aiz muguras, tomēr veterānu vecumu es redzu arī kā iespēju, kad parādās vairāk izvēles.

Tā vieglatlētikā no 35 gadiem ir iespēja startēt veterānus sacensībās, kur jaunākus nepielaiž - gan tepat Latvijā, gan arī, piemēram, Pasaules veterānu vieglatlētikas čempionātā, kur reizēm piedalās arī pa kādam sportistam, kurš kādreiz ir bijis pasaules TOP līmeņa atlētu vidū, un ir iespēja samērot spēkus ar tādiem. Vieglatlētikā veterāniem rezultātus arī koriģē ar vecuma koeficientu - ir faktiskais rezultāts, kā arī koriģētais rezultāts, kurš cenšas parādīt, kāds būtu sasniegtais rezultāts, ja tev nebūtu 66 gadi, bet būtu joprojām 30 gadi. Teorētiski tā var salīdzināt arī veikumu 45 un 75-gadīgam sportistam.

Orientēšanās sportā veterāniem arī, protams, ir savi veterānu čempionāti. Taču bez tā ir vēl lielāks bonuss - ja vieglatlētikā 100m ir jāskrien neatkarīgi vai ir 18, 30 vai 70 gadi, tad orientēšanās sportā - jo lielāka vecuma grupa, jo distances garums paliek īsāks. Un tā nu, ja tev, piemēram, ir 43 gadi, tad vari skriet savā M40 grupā, vari izvelēties garāku M35 distanci, vai pat skriet M21 jeb atklātajā grupā kopā ar pašiem labākajiem pavisam garu.

Līdz ar veterānu vecuma sasniegšanu šogad man jau ir sanācis piedalīties divās sacensībās veterānu vērtējumā - Ogres atklātajā veterānu vieglatlētikas čempionātā un Latvijas čempionātā orientēšanās sportā garajā distancē (M35 grupā). Un veicies ir tīri labi.

Šis gads sportiskajā ziņā gan ir bijis ar augstākiem, gan zemākiem punktiem. Ziemas mēnešos šķietami ik pa laikam vēl varēja just vīrusa sekas. Kā temperatūrā ārā tuvojās -10 grādiem, tā plaušām palika grūtāk ne tikai skrienot, bet pat vienkārši, esot ārā. Tas ik pa laikam lika piebremzēt ar skriešanu.

No marta gan sāku skriet diezgan regulāri un pavasara mēnešos un arī jūnijā sanāca noskriet ap 400 kilometriem mēnesī. Ātruma treniņu bija maz - aprīlī par ātruma treniņiem kalpoja orientēšanās sprinta skrējieni, kas reizē bija arī atlase uz Eiropas čempionātu orientēšanās sprintā (neatlasījos, bet tāds arī īsti nebija mērķis). Vairāk centos savākt kilometru apjomu, jo maijā bija paredzēts Ogres apkārtnē atkal noskriet maratona distanci - līdzīgi darījām pirms gada, kad tikko kā bija atceltas visas sacensības. Maratons sanāca ātrāk par pagājušo gadu (2h54 pret 2h58 pērn). Un lai arī izturība it kā bija, tomēr ātrums piekliboja, galvenokārt jau arī tāpēc, ka īpaši nekas lietas labā netika darīts.

Maratonisti finišā

Kad uzzināju, ka Ogrē jūlija sākumā būs veterānu čempionāts tad pieteicos 3000m un 400m distancēm. 400m būtu debija šajā distancē sacensībās. Treniņā bija izdevies noskriet noskriet 59.2 sekundēs un cerēju, ka sacensību atmosfērā varētu izskriet arī no 59 sekundēm. Bet tam būtu labi paskriet kādus sprinta treniņus. Domāts - darīts. Jau  pirmajā ātruma treniņā stadionā pastiepu augšstilba muskuli tā, ka turpmākās divas nedēļas no ātras skriešanas nācās atvadīties. Te nu bija gatavošanās.

Līdz startam sacensībās paspēju uztaisīt vien vēl vienu pavisam īsu ātruma treniņu. Noteipota kāja vairs it kā netraucēja, taču nezināju, kā būs pie maksimālas slodzes. Bet par pārsteigumu sev pašam un par spīti +30 grādiem - 3000 metros cerēju uz rezultātu zem 9:30, sanāca 9:17 (pagājušajā gadā ātrākais rezultāts šajā distancē bija 9:05). Savukārt 400 metros tiku atstāts uz pašu pēdējo skrējienu, kur, lai arī it kā startējām trīs skrējēji, reāli skrēju viens pats, un finišā rezultāts 57.60 sekundes, kas pilnībā pārspēja manas cerības.

Tajā pašā dienā, vakarpusē spēlējot bumbu, neveiksmīgi kritu un uzkritu ar ribām otram spēlētājam uz elkoņa. Sākumā šķita, ka nieks vien būs. Taču naktī gulēt bija pagrūti un nākamajā dienā jau devos uz rentgenu ar aizdomām par to, ka ribas varbūt ir lauztas. Lūzuma nebija - ārsts gan "mierināja", ka tas, ka nevar redzēt lūzumu, nenozīmē, ka tā nav. Lūzuma esamība gan patiesībā ietekmētu vienīgi to, cik ilgi būtu jāsadzīvo ar sāpēm. Pagulēt uz kreisajiem sāniem un muguras nevarēju, pie katras dziļākas ieelpas asas sāpes. Skriet pamēģināju, bet pēc pāris minūtēm sapratu, ka sāp pārāk traki (jo skrienot jau jāelpo enerģiskāk).

Pirmā nedēļa no skriešanas izkrita gandrīz pilnībā. Nākamajā nedēļas nogalē gan biju apsolījis Ogres komandai, ka skriešu LČ orientēšanās sprinta stafetē. Un pirmajā dienā biju pieteicies arī individuāli sprintam - vēl gan ne veterānu, bet elites grupā tāpat kā pērn. Ar noteipotām ribām, sāpīgu elpošanu un nedēļu neskrietām kājām, individuāli sanāca finišēt 5.vietā, bet stafetē tikām pie 6.vietas. Individuālajā distancē gan pamanījos kārtīgi pamežģīt potīti - tāpēc pēc finiša pie medicīnas telts gulēju ar ledus maisiņiem gan uz ribām, gan uz potītes.

Sprinta stafetes otrajā etapā

Arī nākamā nedēļa joprojām bija "sāpīga". Uz kreisā sāna gulēt joprojām nevarēju, elpojot ar sāpīgām sajūtām jau biju apradis, bet arī sāpes kopumā gāja mazumā. Kaut kur uz trešās nedēļas vidu jau varēju mierīgā tempā skriet diezgan normāli. Ja mēģināju skriet ātrāk tad gan plaušas laikam pārāk aktīvi kustina tos ribu muskuļu un pēc skriešanas tad atkal sāpēja diezgan pamatīgi. Tagad, kad ir pagājušas pilnas četras nedēļas kopš kritiena, pašsajūta ribu un elpošanas ziņā ir uz kādiem 95%, tā ka pavisam ideāli vēl nav.

Lai kā arī pēdējās nedēļas būtu gājis ar skriešanu un neskriešanu, zināju, ka šajās brīvdienās skriešu Latvijas čempionātā orientēšanās garajā distancē. Ja pirms gada elites grupā garajā distancē mežā pavadīju divas stundas, tad šobrīd neesmu ne fiziski gatavs, ne arī izjūtu vēlmi divas stundas mocīties pa mežu. Es varu noskriet piecpadsmit minūšu sprintu elites grupā, bet divas stundas vai stunda piecpadsmit minūtes garajā distancē ir krietni lielāka atšķirība. Tāpēc pirmo reizi pieteicos M35 grupā, kas pilnīgi noteikti bija pareizā izvēle.

Mežā

Distanci izdevās veikt tehniski diezgan labi - lielākās kļūdas (kā pašam distancē likās) uztaisīju uz pirmo un pirmspēdējo kontrolpunktu un beigās ieguvu 3.vietu un LČ bronzas medaļu. Līdz uzvarai pietrūka nedaudz vairāk par minūti, kas noteikti bija mazāk par kļūdu tiesu. Taču kļūdas jau bija ne man vienam. Vairāk laikam traucēja tas, ka fiziski jutu, ka visu laiku ir jāpiespiežas, un pat uz ceļiem nevarēju lāgā ieskrieties. Es zinu, ka varēju labāk, vai drīzāk gribējās labāk. Taču pirmajai reizei bronza arī nav peļami.

Izcili konkurenti

Šoreiz noskrēju tā kā varēju, taču izskatās, ka šogad vēl vismaz divi Latvijas čempionāti mežā būs, kur atkal startēšu M35 grupā, un tāpēc būs pašam priekš sevis mērķis uz ko tiekties. Kas zina - varbūt arī vieglatlētikā vēl kādi veterānu starti būs. Bet jebkurā gadījumā nu ir pienācis tas vecums, kad varu jau sākt izvēlēties kurā grupā un ar ko gribu sacensties. Tas gan nemaina to, ka vienmēr var vismaz uz brīdi atgriezties elites grupā, ja fiziskā gatavība to ļaus.

Veterāns