svētdiena, 2021. gada 14. februāris

Pēcvīrusa periods

. . .

Pēdējās dienās esot slimnīcā, jutos patiešām labi, un šķita, ka atgriezīšos mājās un varēšu uzreiz kalnus gāzt. Taču atgriešanās pie normālas pašsajūtas un arī pie sportošanas ievilkās ilgāk, kā biju iztēlojies.

Pirmajā nedēļā patiesībā mājās jutos krietni sliktāk kā pēdējās dienas slimnīcā. Elpošana vakaros kļuva grūtāka, milzīgs nogurums, brīžiem sāpēja galva. Līdz ar to pirmās dienas pārsvarā pavadīju horizontāli. Ja braucot mājās no slimnīcas likās, ka vakarā jau iešu ārā pastaigāties, tad realitātē, tiekot mājās, tam vispār vairs nebija spēka.

Patiesībā jau tās pāris minūtes, ko pavadīju svaigā gaisā uz ielas, tiekot no slimnīcas mašīnā un no mašīnas pēc tam līdz mājai, bija droši vien vairāk kā iepriekšējās desmit dienas kopā. Papildus tam arī nācās kustēties krietni vairāk kā slimnīcā - jāaiziet līdz mašīnai, pēc tam līdz mājai, jāuzkāpj pa kāpnēm. Uz slimnīcas minimālo fizisko kustību fona arī šāda neliela pārvietošanās bija atkal jauns pārsteigums organismam. Mājās, kaut vai līdz tualetei vai līdz virtuvei ejamais gabals ir lielāks kā tie pieci soļi slimnīcā, un acīmredzot arī pie tā muskuļiem atkal bija jāpierod.

Protams, papildus negatīvo efektu uz pašsajūtu droši vien deva arī tas, ka slimnīcā ik dienas saņēmu zāles, kuras droši vien kaut kādu labumu tomēr deva. Mājās neviens vairs sistēmu vēnā nelaida un organismam pašam bija vairāk jāiesaistās, lai atgrieztos pie veselības.

Trešajā dienā pēc atbraukšanas mājās beidzot izgāju pirmo reizi ārā - notīrīt mašīnu no sniega. Un tad pa īstam sajutu, cik ļoti biju atradis no kārtīga daudzuma svaiga gaisa. Turpmākajās dienās devos ar katru dienu nedaudz garākā pastaigā. Un visas šīs reizes jutos kā karuselī - pirmās piecas minūtes parasti jutos normāli, bet tad sāka reibt galva un sajūtas bija patiesi interesantas. Gan svaigais gaiss, gan kustības bija kas jauns, pie kā bija jāpierod.

Slimnīcā bija nozīmēts, ka apmēram pēc nedēļas ir jātaisa asins analīzes. Tajās atklājās, ka joprojām ir palielināti rādītāji, kas liecina par trombu klātbūtni asinīs. Tā nu atkal tiku pie špricēm. Piecas dienas - viena no rīta, viena vakarā. Lai apgūtu ko jaunu, iemanījos pats sev iešpricēt. Viens neveiksmīgs dūriens gan sanāca pirkstā un vienreiz laikam trāpīju kādā asinsvadā, jo tiku pie paliela ziluma - bet citādi, ja kādam vajag špricēt zemādā, droši varu izlīdzēt.

Otrajā nedēļā pašsajūta brīžiem uzlabojās. Bet tas viss bija tā viļņveidīgi - vienu brīdi labāk, tad atkal sliktāk. Kaut kādā brīdī atkal parādījās neliels klepus - ne tāds COVID klepus kā pirms slimnīcas, bet tik un tā. Elpot tāpat brīžiem bija pagrūti. Nogurums paliels un arī koncentrēties ilgi vienam darbam bija pagrūti. No mājām centos arī strādāt, bet noguruma dēļ 100% produktīvs noteikti nebiju.

Trešajā nedēļā biju sagaidījis rindu uz datortomogrāfiju (CT), kas arī bija nozīmēta slimnīcas izrakstā. CT slēdzienā bija rakstīts, ka plaušās palikušas plaušu karsoņa atliekas. Slimnīcā gan rentgenā to neredzēja. Saka gan arī, ka tos COVID plaušu karsoņus rentgenā slikti redzot. Bet plaušu karsonis arī varētu būt skaidrojums tam, kāpēc pirmajā nedēļā pēc slimnīcas mājās jutos tik slikti.

Tā kā ikdienas pastaigās sajūtas jau bija arvien labākas, tad pamazām arī sāku domāt par to, ka varētu mēģināt palēnām atsākt skriet. 20.decembrī pēc trīsdesmit deviņu dienu pārtraukuma atkal biju saģērbies skriešanas drēbēs uz pirmo skriešanas treniņu.

Zināju, ka skriešanu noteikti nedrīkst sasteigt, tāpēc pirmā reizē noskrēju trīsreiz pa vienam kilometram ar divarpus minūšu soļošanas pauzi pa vidu. Pulsu centos turēt līdz 140 sitieniem minūtē, tāpēc skrienot temps bija vien knapi zem 6'00"/km. Vēl pirms pusotra mēneša treniņā brīvi varēju skriet katru kilometru par pusotru minūti ātrāk.

Šis pirmais skrējiens bija trešās pēcslimnīcas nedēļas pēdējā dienā. Pēc vienas dienas atpūtas atkal mēģināju nedaudz paskriet. Bet šajā Ziemassvētku nedēļā pašsajūta uzlabojās, un arī paskriet pie tā paša pulsa varēju arvien vairāk. Var teikt, ka uz Ziemassvētkiem jutos jau praktiski vesels.

Decembra beigas un janvāris pagāja regulāri gan skrienot, gan slēpojot. Pirmās divas nedēļas temps vēl bija diezgan palēns pie normāla pulsa, taču dienām un nedēļām ejot, skriešana un slēpošana kļuva arvien vieglāka. Biju atkal iegājis ritmā.

Taču februāra sākumā atkal sāku just, ka elpošana paliek grūtāka. Un tā patiesībā ir vēl joprojām. Lai gan šķiet, ka paliek labāk. Visticamāk, ka tas ir aukstā laika sekas. Skaidrs, ka plaušas tagad ir vārīgākas, un mīnus grādi, ārā sportojot, noteikti tām nenāk par labu. Papildus vēl plaušām noteikti traucē sausais gaiss iekštelpās, no kā tagad pie lielā sala un karstajiem radiatoriem  pat ar dažādiem gaisa mitrināšanas paņēmieniem izbēgt ir daudz grūtāk. Un galu galā varbūt arī tās ir kaut kādas pēcCOVID sekas - kaut kāds atkopšanās otrais vilnis. Temperatūras nav, skābekļa daudzums asinīs normāls, spiediens labs. Bet pašsajūta un elpošana ne pārāk.

Jebkurā gadījumā kopš pagājušās nedēļas vidus atkal gandrīz desmit dienas paņēmu pauzi no sportošanas - vismaz pasaudzēju plaušas no lielā aukstuma. Šodien gan atkal biju paslēpot, taču pēc slēpošanas sajūtas atkal nav tik ideālas.

Tā ka laikam jau es arvien vairāk sāku gaidīt siltāku laiku un pavasari, kas noteikti ļaus baudīt svaigu gaisu bez bažām par elpceļu apsaldēšanu. Kaut kā jau tās plaušas pie pilnas veselības jāatgriež.

4 komentāri :

  1. Sveiks, Renār! Izlasīju, kā Tevi COVID mēģināja sagraut. Plaušas, trombi, šprices, sistēma... jopcik nazīt! Turies un nemirsti, vecais! Kad šis COVID murgs būs beidzies mums vēl principālas cīņas priekšā gan stadionā, gan uz šosejas..
    Armands Bušs

    AtbildētDzēst
  2. Pilnībā pievienojos Buša kungam-nemirsti, Renār. Tu mums, Kocēnu novadam, vēl esi vajadzīgs, ir doma pat Tevi stafetē kopā ar Gaiļiem un Valēriju izmantot. Turpini ripināt, ne ripas, bet Tu jau zini ko.
    Kocēnu novada pārstāvis-Jānis Laizītāja.

    AtbildētDzēst
  3. Turaties un veselība pirmajā vietā

    AtbildētDzēst
  4. Thanks for sharing your thoughts onn Dekoratif Tuğla. Regards

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...