Pasaules spēles 2

Šodien treniņā skrienot, cītīgi maisījās pa galvu domas ap tām spēlēm. Tā galvā piemetot man sanāca, ka Latvija varētu būt čempionāta vērtējumā labākajā gadījumā ap 12.-13. vietu. Bet nu cipari tomēr ir spēcīgāki par kaut kādām galvā izdomātām nekonkrētām lietām, tāpēc parēķināju, kā tad īsti ir:

20 labākās valstis
	Vīrieši		Sievietes		Kopā
Valsts	Punkti	Vieta	Punkti	Vieta	Punkti	Vieta
SUI	330	1	434	2	764	1
FIN	240	5	504	1	744	2
SWE	241	4	299	4	540	3
NOR	196	6	309	3	505	4
RUS	258	3	216	5	474	5
FRA	271	2	91	10	362	6
CZE	141	8	197	6	338	7
GBR	148	7	71	11	219	8
DEN	80	14	111	9	191	9
UKR	132	9	53	14	185	10
LTU	58	16	121	8	179	11
AUS	36	20	134	7	170	12
EST	105	11	56	13	161	13
LAT	106	10	52	15	158	14
SVK	102	12	25	20	127	15
BUL	36	21	59	12	95	16
AUT	90	13			90	17
POL	38	19	49	16	87	18
HUN	42	17	36	19	78	19
ROU	29	23	46	17	75	20

Redz kā sanāk, pārāk daudz kļūdījies nebiju, taču 14.vieta nozīmē vien to, ka uz 2008.gada pasaules čempionātu Čehijā Latvijai vajadzētu vest vismaz 5+5 komandu, ja vien ir vēlme 2009.gadā startēt Pasaules spēlēs. Jo, ņemot vērā gana saspringto grafiku Čehijā, skriet visas 3 distances nez vai būtu pārāk prātīgi, kas kādam pie 4 cilvēku komandas noteikti būtu jādara, lai aizpildītu visas vietas un maksimāli cerētu gūt punktus augšminētajai ieskaitei.

Pasaules spēles

Nu jau pagājis krietns laiciņš kopš pēdējā ieraksta. Lai gan nekas īpašs pagaidām nav noticis, ja neskata to, ka dienas paliek garākas, par to, protams, ir prieks. Uzsnidzis gan ir arī neliels sniedziņš, kas skriešanu padara grūtāku, bet nu virsū pamazām arī nāk aukstums, tāpēc grūtības būs vien jāpiecieš. Ak jā, pagājušo svētdien skrienot redzēju stirnu, vēl viens zvērs manai zvēru uzskaitei.

Pasaules spēles:
Vakar Starptautiskā Orientēšanās federācija (IOF) publicēja atlases kritērijus uz Pasaules spēlēm, kas notiks 2009.gadā Taivānā. Šis pasākums ir alternatīva Olimpiskajām spēlēm tiem sporta veidiem, kas lielajās spēlēs nav iekļauti. Grūti gan tos nosaukt par atlases kritērijiem, vairāk tie regulē valstis, kuras varēs pieteikt savas komandas. Īsumā, tiks vērtēti valstu starti nākamā gada pasaules čempionātā Čehijā, dodot punktus par konkrētām vietām un, saskaitot gan sieviešu, gan vīriešu rezultātus atbilstošos punktus par vietām finālos, tiks noteiktas 13 valstis, kuras varēs pieteikt komandu 2+2 sportistu sastāvā. Atlikušās vietas, lai piepildītu World Games kvotu orientēšanās sportā 40+40, IOF aizpildīs ar 2008. gada pasaules čempioniem, nekvalificējušos kontinentu dalībniekiem (1+1) un, ja vēl paliks brīvas vietas, tad kādai valstij varētu tikt arī 3+3 vietas.
Tas viss gan vismaz šobrīd atstāj miglā tītu potenciālu pretendentu sarakstu, jo skatoties pēc IOF valstu ranga Latvija ir ap 18.-19. vietu vīriešu konkurencē, sievietes ir krietni augstāk, taču vai šogad Latvija Pasaules čempionātā bija pēc šīs nākamā gada formulas šo 13 labāko valstu sarakstā būtu interesanti parēķināt. Un vēl jau arī tad, ja valsts tiek starp šīm 13, katra federācija atsevišķi varēs noteikt šos sportistus ko sūtīt.
Katrā ziņā, ja ir vēlme devītajā gadā braukt uz Taivānu, tad ir jātrenējas, lai maksimāli palīdzētu Latvijai tikt 13niekā 2008. gada pasaules čempionātā, un arī jābūt gana spēcīgam, lai pie komandas izveides paņemtu tieši Tevi.

Gaisma nāk

Šķiet, ka rīt 21.decembrī ir Ziemas saulgrieži, kas nozīmē, ka tā ir īsākā gada diena. Un tas nozīmē, ka pēc tās dienas kļūs aizvien garākas un nebūs vairs jāskrien pa tumsu. Tas priecē.

Šodien treniņā redzēju 2 stirnas, katru savā meža pusē. Pieskaitījums manam zvēru sarakstam.

Iepazīstam Rīgas mežus

Šodien apvienoju braucienu uz Rīgu ar garo treniņu Rīgas pievārtē. Vakar izraku savu karšu karti līdz atradu iepriekš skrietās kartes Langstiņu apkaimē. Tā nu atstāju mašīnu meža vidū un ar Langstiņu, Asaru ezera un Tumšupes kartēm rokā devos meža skrējienā. Lielākoties centos kur var skriet pa apvidu, meklēju kartē iezīmēto punktu vietas(visās bija vecie Magnēta punkti), skrēju vienkārši pa kalnu augšu, būtībā skrēju kur deguns rāda, līdzi sekojot kartē. Kartes nebija pašas jaunākās tāpēc šis tas bija mainījies, jauni izcirtumi, un visvairāk mani pārsteidza jauna māja meža vidū, no kuras diezgan skaļi rejot man pakaļ kādu laiku skrēja, pareizāk sakot laikam centās noķert, kārtīgs vilku sugas suns. No tā "bēgot" iebridu purvā un tā rezultātā, lai arī nebija pagājusi šķiet pat pusstunda kopš treniņa sākuma, bet kājas jau bija slapjas.
Lai arī kartes savā starpā nepārklājas, tomēr aptuvena nojausma, kā no vienas tikt uz otru man bija. Beigu beigās tā pārvietošanās no kartes uz karti izdevās gana laba. Tumšupes kartē esot, pamanīju stirnu, redzēju tūlīt uzreiz vēlreiz stirnu, bet tā šķiet bija tā pati. Kad nu sapratu, ka laiks griezties atpakaļ mašīnas virzienā pa ceļu, kurš vairs neietilpa kartes teritorijā devos atpakaļ un diez gan veiksmīgi tiku atpakaļ, piedevām ar līkumu devos garām iepriekšminētajai mājai ar pakaļskrienošo suni.
Kopā noskrēju ap 20 kilometriem un, lai arī braucot uz mežu biju plānojis skriet ap 2 stundām, tomēr arī 1:42 bija gana nogurdinoši..laikam jau skriet pa apvidu arī 1:42 ir grūtāk nekā pat 2 stundas pa ceļiem. Vienīgi pa ceļiem skriešana vairs nav tik forša, jo kā sapratu, tad viens no "mīnusiem" ziemai ir arī tas, ka ceļi sasalst un skriešana pa tiem kļūst daudz cietāka, kas kājām diez ko patīkami nav.
Te ir arī karte ar manu ceļu un centos arī aptuveni ievilkt karšu teritorijas:

Laiciņš labs

Nu jau kāds brīdis pagājis kopš pēdējo reizi kaut ko rakstīju par savām gaitām. Jāatzīst gan, ka nekas ievērības cienīgs gan nav noticis. Cenšos skriet prātīgi, lai kājas pārāk nepārpūlētu, jo domājams, ka trauma dzīst, bet nu tik ātri jau tas nenotiek.
Lai skriešanu nedaudz dažādotu, sestdien nolēmu paskriet kartē. Iepriekš šogad pāris reizes biju ņēmis karti vienkārši skrienot līdzi, lai acis pierastu pie kartes lasīšanas skrienot, taču tāds kārtīgs treniņš tieši ar karti apvidū ārpus sacensībām nebija bijis ļoti sen. Tad nu savilku kartē 26 punktus un kopā ar aizskriešanu līdz savam startam un atpakaļ sanāca labs treniņš gandrīz stundu un divdesmit minūtes. Jāatzīst, ka ar kartes lasīšanu varēja iet labāk, it sevišķi sākumā. Bet nu līdz ar secinājumu par to, ka treniņš kartē tomēr ir gana nozīmīga lieta, esmu nolēmis diezgan regulāri paskriet kādas distancītes. Te gan jābūt priekšnoteikumam, ka ir silts laiks, lai nesalst rokas, un arī sniegs nedrīkstētu būt. Šī brīža 5-7 grādi plusā ir vienkārši ideāls laiks, bet nu ilgi jau laikam tā vairs nebūs.
Ak jā, pagājušo ceturtdien bija OK Ogre noslēguma pasākums, tas laikam nozīmē, ka 2007.gada sezona ir noslēgta vēl oficiālāk.

Lielais studentu čempionāts

Gluži netīšām, jau iepriekš minētajā lietuviešu o-lapā 2008.gada kalendārā, atradu, ka nākamgad jūlija beigās Tartu notiks Pasaules universitāšu orientēšanās čempionāts. Nez vai Latvija arī vedīs savu komandu?

Ar skatu uz priekšdienām - BČ

Nu jau kopš ir publicēta informācija par nākamā gada izlases plāniem, esmu ar skatu un domām nākamajā gadā. Šodien Lietuvas o-lapā atradu, ka nākamā gada Baltijas čempionāts notiks nevis kaut kur jūras pusē, kā sākumā biju dzirdējis, bet gan pie Viļņas, kaut kādā vietā ko sauc Lyglaukiai. Atradu arī karti no kaut kāda nakts mača laikam. Izskatās interesanti:

Kāju vara

Šodien treniņa laikā divos krustojumos nogriezos tur, kur iepriekš pat nebiju plānojis to darīt. Kājas automātiski mani pagrieza..ja tā var teikt. Varbūt, ka tas arī ir iemesls kļūdām, kad kājas novirza no tā ceļa, ko prāts ir izdomājis. Savādi katrā gadījumā.

Baseins

Turpinot neskriešanas periodu, šodien devos uz baseinu. Ja būtu piecēlies nedaudz agrāk, it kā biju plānojis arī nedaudz paskriet, bet nu iztiku vien ar baseinu.
Kopš iepriekšējās baseina sezonas beigām nebiju tur bijis, biju dzirdējis, ka ir kaut kāds remonts bijis, un pirmais iespaids pēc šodienas ir labs. Jauni smuki skapīši priekš mantām, baseinā jauni smuki celiņu atdalošie striķi (nez kā tos vispār sauc), un arī ūdens bija pārsteidzoši silts, ja salīdzina ar pagājušo gadu.
Viens mīnuss gan ir, dušās ielikuši sistēmu, kur jāspiež poga, ja grib ūdeni, un siltumu regulēt arī nevar. Tā strūkla arī nav diez ko stipra, tāpēc, ja ir vēlme plunčāties dušā, tad no tā nekas dižs nesanāks. Citādi rekomendēju.

Velo maldi

Pēc vakardienas skriešanas treniņa sapratu, ka ar skriešanu kārtīgi vēl nevaru turpināt, tamdēļ šodien atkal kāpu uz riteņa. Biju izdomājis, ka, lai nav jābrauc turpat kur iepriekšējā reizē, braukšu cauri Ikšķilei, gar Selēku ezeru uz Saulkalni un tad mīšos atpakaļ gar Daugavas malu. Taču viss tik gludi nemaz neizgāja...
Kartē var redzēt manu ceļojumu, taču vārdiem aprakstot tas bija apmēram tā:
Līdz Ikšķilei tiku gluži mierīgi bez īpašām problēmām, neilgi pirms pagriešanās uz taisnā ceļa, kas ved gan Selēku ezeru, uz ceļ sastapu suni, kurš kādu brīdi centās skriet līdzi un ne īpaši draudzīgi pacēla balsi pret mani. Lai arī stresa nav, tomēr sirsniņa nedaudz ātrāk sāka pukstēt tajā brīdi, jo sākumā viņš nemaz negribēja atstāties.
Pirms braukšanas bija nojausma, ka gar Selēku ezeru kaut kā nebūs uz Saulkalni var tikt, taču pats nekad tālāk par pašu ezeru bijis nebiju, tad nu braucu tā teikt pēc izjūtas. Pa taisno ceļu, kas bija diezgan labi iebraukta stiga, ripoja gluži labi, tā nu pie punkta Nr.3, kas redzams kartē, izdomāju, ka braukšu tomēr taisni, jo biju pārliecināts, ka gan jau vēlāk varēs vēl nogriezties pa kreisi uz Saulkalnes pusi. Tā turpinādams braukt pa taisno ceļu un priecādamies par interesanto mežu, kur varētu uzzīmēt gluži jauku karti, biju pilnīgi pārliecināts, ka braucu paralēli dzelzceļam un sliktākajā gadījumā izbraukšu uz apvedceļa. Taču kad ceļa galā ieraudzīju, ka esmu ticis uz Ulbrokas šosejas biju visnotaļ pārsteigts. Pirmajā mirklī bija doma, ka jāminas pa šoseju atpakaļ uz Ogri, taču tā kā laiks kopš sākuma bija ne pārāk ilgs nolēmu, ka jāmēģina tikt uz to Saulkalni.
Tā nu nedaudz paminos uz Ogres pusi gar šosejas malu un pirmajā ceļā griezos iekšā. Pārbraucu krustām taisnajam ceļam un pa kaut kādu meža ceļu rullēju tik uz priekšu. Braucot cauri kādam vecam izcirtumam priekšā pāri ceļam pārskrēja 2 stirnas, kas nu jau manā zvēru uzskaitē kopā veido 5 dzīvniekus. Izcirtuma galā pagriezos pa kreisi, jo likās, ka tas varētu vairāk atbilst manam vēlamajam virzienam, taču tur drīz vien stiga palika pavisam dubļaina un kādu gabaliņu dabūju pastumt ričuku. Turpat atkal ieraudzīju tās divas stirnas, kas turpināja savu ceļu.
Tā nu atkal turpināju braukt uz priekšu, ceļš kā par brīnumu palika aizvien lielāks un sapratu, ka uz pareizo pusi laikam jau iet. Kad nonācu punktā Nr.1 (skat. kartē) nevarēju īsti izlemt uz kuri pusi būtu jābrauc, taču tā kā pa labi bija kaut kādas mājas nolēmu, ka jābrauc uz to pusi, kas kā izrādās bija nepareizā izvēle. Taču pabraucot garām mājām sākās asfalts un pēc ilgās mīšanās pa meža ceļiem, tas bija gan patīkams mirklis pamīties pa cietu pamatu, kā rezultātā arī turpināju mīties pa to, ik pa brīdi aizvien vairāk saprotot, ka īsti laikam nav īstais virziens. Pabraucu garām kaut kādai rūpnīcai un tad drīz vien no sākuma izdzirdēju un pēc tam ieraudzīju Rīgas apvedceļu.(punkts Nr.2) Te nu atkal bija pārdomas, vai būtu prātīgi mīties gar ceļa malu vai labāk griezt apkārt. Izlēmu, ka atpakaļ braukt nav īsti jēgas jo līkums būtu krietni liels sāku mīties pa ceļa nomali. Zināju, ka drīzumā jābūt ceļam pa kreisi no apvedceļa, kurš ved uz peintbola parku, ko reiz internetā biju pētījis. Tā arī bija un nogriežoties uz lauku ceļa, sākumā trāpījos palielā vējā, bet drīz vien pabraucu garām gan peintbola parkam, gan arī dzelzceļš bija klāt.
Saulkalnē pārbraucu dzelzceļam un biju izlēmis, ka jātiek uz Daugavmalu un jābrauc pa dambi uz Ogres pusi. Lielai šosejai tiku otrā pusē cauri gājēju tunelim, un tad kādu brītiņu atkal ripoja diezgan labi, taču vējš brīžiem pieņēmās spēkā, un sāka salt rokas. Uz dambi, protams, netiku, joprojām man nav skaidrs kā pie tā var tikt klāt, bet Ikšķilē iebraucu, kad bija jau krietna krēsla. Vienu brīdi bija doma, ka jāminas uz staciju un jābrauc mājās ar vilcienu, jo visvairāk traucēja nosalušās rokas, bet tā kā naudas man nebija un līdz stacijai lai tiktu, būtu jātiek augšā pa kalnu, turpināju tik mīties.
Galu galā mājās tiku. Plānotās pusotras stundas vietā nominos stundu un gandrīz 57 minūtes, taču par lielu prieku no dibena un muguras sāpēm, kas bija jūtamas pēc pirmdienas brauciena šoreiz tik pat kā nebija ne vēsts. Redzēs cik ilgi man vēl būs jāturpina velo piedzīvojumi, jo ar skriešanu joprojām prātīgi.

Mīšanās

Kā izrādās tad skriešanas nomainīšana pret nopietnu mīšanos nav nemaz tik vienkārša lieta. It sevišķi ņemot vērā, ka ar riteni nebiju minies jau nez cik sen..šogad noteikti ne. Jau sākumā cenšoties uzturēt puslīdz pieklājīgu ātrumu sajutu, ka muskuļi strādā pavisam citi nekā skrienot. No vienas puses tas bija galvenais iemesls kāpēc nolēmu šodien uzkāpt uz velosipēda, bet nu tas noteikti nepadara mīšanās procesu vienkāršāku, ja tie muskuļi labu laiku nav tikuši pienācīgi nodarbināti.
Tuvojoties stundai kopš mīšanās sākuma, sāku saprast, kāpēc velobraucēju biksēm sēžamvietas rajonā ir polsteri. Ar katru mirkli palika aizvien grūtāk nosēdēt, bet nu līdz galam tiku, un nokāpjot kādu laiciņu staigāju kā pingvīns, lēnām gāzelējoties. Gan nospiestā dibena, gan cītīgi nodarbināto kāju muskuļu dēļ.
Lai vai kā uzkāpšana uz velosipēda pēc ilgiem laikiem bija veltīga, sapratu, ka mīšanās nav nekas baigi vienkāršs. Tomēr īpašas vēlmes to atkārtot nav, vismaz drīzākajā laikā. Tomēr, ja rīt skrienot atkal sajutīšu, ka kāja vēl nav pilnībā atguvusies, kas bija iemesls riteņošanai, tad pilnīgi iespējams, ka pie riteņa būs jāatgriežas.

Nedēļa beigusies

Šodien biju Rembatē uz ikgadējo 18.novembra skrējienu. Lai arī bija bažas, ka treniņos nedaudz pārpūlētā kāja varētu neļaut īsti nopietni skriet, tomēr kāja šodien nebija traucēklis. Dalībnieku bija mazāk kā pagājušogad, līdz ar to cīņa distancē īpaši nekāda neizvērtās. Vinnēju, uzlabojot pagājušā gada rezultātu par gandrīz 50 sekundēm un 10,8km garo apli pa grants ceļiem un asfalta taisni pievārēju 38 minūtēs un 13 sekundēs. Būtu bijusi varbūt 1-2 sekundes ātrāk, bet pašā finišā nesapratu, ka man kā pirmajam ir jāpārrauj lenta finišā, tā nu metru pirms tās praktiski apstājos, domādams, ka ir jau beigas, bet tomēr nebija viss.
Lai nu kā, sacensības bija gana izdevušās, laiks diezgan labs - ap +5 grādiem, apbalvošanā kā katru gadu tika izlozēts televizors, kuru arī šogad nedabūju :), un nu varu atkal jauniem spēkiem sākt turpmākos treniņu. Jāatzīst gan, ka šim mačam speciāli negatavojos, iepriekšējo dienu slidenais pamats uz ceļiem liedza uzskriet kaut vienu ātrāku treniņu, tomēr pēdējo nedēļu treniņi ir devuši savu artavu kāju sagurumam un rīt ir doma pēc ilgiem laikiem uzkāpt uz riteņa un skriešanu aizstāt ar riteņošanu.

Atkusnis

Nu varbūt ne gluži atkusnis, tomēr pa dienu bija +4, un tas ir palīdzējis lielu daļu sniega nokausēt. Lai arī vietām ceļi joprojām ir slidīgi, tomēr, ja tā turpināsies, tad svētdien paredzētais Rembates skrējiens varētu būt daudz jaukāks. Citādi vakar treniņā kājas visu laiku met atpakaļ un pat gribēdams ātrāk uz priekšu netieku, lai gan spēka vēl būtu.

Baigi štruntīgi

Sniegs būtu maza bēda, ja tas arī neietekmētu ceļu slīdamības pakāpi. Vietām ceļi ir kā spogulis un kustēšanās uz priekšu prasa diezgan lielu piepūli, jo papildus tam, ka ir jācenšas saglabāt puslīdz normāla kustība uz priekšu pieklājīgā ātrumā, visu laiku ir arī jāmēģina noturēt līdzsvaru, lai nenoliktos garšļaukus. Tas liek pārdomāt skriešanas maršrutus, un vienu brīdi pat sāku domāt par to, ka manēža varbūt nemaz nav tik slikta.

Garš un karsts

Vakar bija pēc ilgiem laikiem iepriekš plānots garais treniņš. Nu neko diži garš jau nebija, bet nu nedaudz ilgāk par pusotru stundu noskrēju. Pēc tam vakarā biju pirtiņā, kur izkarsējos tā, kā sen tas nebija darīts un arī aukstā dīķī ar mazu ledus kārtiņu pa virsu pat vienreiz biju atveldzēties. Pēc tā visa organisms šodien ilgi negribēja mosties.

Aizvakar arī iedomājos, ka būtu interesanti paskaitīt, cik daudz meža zvēru ziemas laikā izdosies treniņos sastapt. Pēc nedēļas vidū manītajām acīm mežā un 5dien sastaptās stirnas, nu jau ir trīs.

Tukšā diena

Vakar pēc ilgiem laikiem, jāatzīst gan, ka piespiedu kārtā, iztiku bez treniņa. Lai kā man arī nepatiktu izlaist plānotos treniņus, tomēr kaut kā ar to ir jāsadzīvo. Viena treniņa izlaišana, protams, arī uzreiz ietekmē nedēļas plānus utt., taču reizēm no tā ir arī savs labums. Tā, piemēram, pirmdienas treniņa laikā pastieptās saites kājai, pateicoties vakardienas atpūtai, gandrīz vairs nesāp, un pa ilgiem laikiem uzkrātais nogurums arī nedaudz mazināts.

Viņi vēro

Šodien treniņa laikā divreiz pamanīju spožus acu pārus, kas lūkojās manā virzienā. Tātad mežā kāds dzīvo un viņi mūs vēro.

Šodien arī tika piedzīvots pirmais kritiens uz ledus. Peļķes pamazām aizsalst.

2007tā o-cipari

Cītīgi sezonas laikā pildītā tabula par noskrietajiem mačiem un smuki sakārtotā karšu mapīte laikam šogad vairs papildināta netiks.
Tātad kopumā šogad aizvadītas 45 o-skrējieni, no kuriem 5 bijuši ārpus Latvijas. Pārējie tepat Latvijā, lielais vairums LK sacensību, bet arī daži Magnēti un vēl šis tas.
Kopā esmu skrējis 41 stundu 17 minūtes un 26 sekundes, vidēji 55 minūtes un 3 sekundes mačā. 8 skrējieni vinnēti (viens gan no tiem ir stafete, kur vinnējām kā komanda, bet man bija 2.laiks). Oficiālo distances garumu kopsumma 393.25 kilometri.
Sezonas otrajā pusē sāku arī piefiksēt cik labi esmu orientējies un cik labi ir skrējies, un viennozīmīgi sezonas beigu daļa ir bijusi krietni labāka abos šajos elementos. Vislielākais prieks jau par lielu kļūdu izpalikšanu, lai gan tieši dažas tādas liedza vinnēt vēl kādu maču.
Ak jā, kopā atrasts 981 kontrolpunkts (pavisam nedaudz līdz apaļam skaitlim pietrūcis).
Sezona arī noslēgusies ar 2.vietu gan Latvijas Kausā, gan Latvijas Sprinta kausā, savukārt Latvijas Stafešu kausā palīdzēju izcīnīt uzvaru OK Ogre komandai .
Pirmajai sezonai 21E grupā nav nemaz peļami, bet ir jāstrādā, lai būtu vēl labāk, jo labāk var vienmēr.

Lieli un mazi skrējieni

Šodien īpaša diena. Jau labu laiku gaidīju 4.novembri un savā kalendārā biju ierakstījis, ka šajā dienā būs Ņujorkas maratons. Tāpat kalendārā mēnesi atpakaļ biju ierakstījis, ka varētu uzskriet "Prizmas kausā" netālu no Ropažiem. Un abi šie skrējieni godam aizvadīti - viens pie TV ekrāna, otrs klātienē, pašam vācot punktus mežā.

Prizmas kauss

Lai arī it kā bija doma, ka o-sezona jau beigusies, tomēr nolēmu, ka ja reiz šāds mačiņš ir tepat netālu, kāpēc gan neuzskriet. Viss notiek gluži vienkārši, atzīmēšanās ar kontrolkartiņām, kartēs punktus katrs savelk pats, un arī dalībnieki, šķiet ap 20. Bet gluži jaukā laikā diezgan patīkami bija atgriezties meža trasēs, pat par spīti tam, ka jau ceļā uz pirmo punktu grāvī tapa slapjas kājas, kur ūdens +2 grādu gaisa temperatūrā neko diži silts nebija.
Bez lielām kļūdām uzvarēju diezgan pārliecinoši, un paldies jāsaka organizatoriem, gan laikam arī Ropažu vadībai, jo apbalvošanā saņēmu gan smuku medaļu, gan kausu, kas o-mačos nemaz nav tik pierasta lieta.
Nu gan laikam o-sezona ir beigusies, un varēšu savilkt kopējos ciparus par 2007.gada sacensībām.

Ņujorka

Pagājušogad iesāku tradīciju Ņujorkas maratonu skatīties, ēdot suši. Tad nu laicīgi sapirkos visu, kas vajadzīgs un šogad suši bija garšīgāks nekā pagājušogad taisītais. Tas priecē. Bet pats maratons izvērtās diezgan interesants, katrā ziņā tas noteikti palielināja vēlmi arī pašam kādreiz noskriet kādu maratonu. Viss nāk ar laiku.
Jeļena šogad nevinnēja, bet arī trešā vieta ir ļoti labi. Arī pusmiljonu viņa nedabūs, bet pēc šodienas tapa skaidrs, ka jāskrien vairāk kā 2 maratoni gadā, lai tādu naudu izceltu.

Sniegs

Šodien snieg. Protams, ja to var vispār par sniegu nosaukt. Vairāk jau līst. Skrienot diezgan nepatīkama sajūta, it sevišķi, kad tie mazie ledus kristāliņi sitas pret seju. Un uz zemes arī tāda putra veidojas. Lieki jau piebilst, ka, atnākot mājās no skriešanas, biju galīgi slapjš. Bet nu laikam ar to tagad būs jārēķinās.
Toties priecē tas, ka skriešanas ātrumu tas nepavisam neietekmē, vietām gan sākumā nedaudz "meta atpakaļ" un vienā līkumā arī gandrīz neierakstījos, bet citādi skriet var pilnīgi normāli. Un aukstākam laikam iestājoties arī pulss man ir nedaudz zemāks, tāpēc tas vismaz ir pozitīvi.

Kārtīga ziema tik un tā nebūs!

Apļi

Šodien pirms treniņa, atceroties vakar lasītos kāda skrējēja pierakstus kādā interneta lapā, izdomāju, ka arī man vajadzētu kaut kā nebūt identificēt skriešanas apļus. Doma ir iekš tā, ka treniņos parasti tiek skriets pa kādiem 4-5 dažādiem maršrutiem, jo nedēļu no nedēļas īpaši nemainās standarta apļi.
Rakstot dienasgrāmatā kārtējo treniņu, parasti tad īsumā aprakstu, kur esmu skrējis, bet nu tas rakstītais diezgan regulāri atkārtojas. Bet ja nu nosauktu katru no šiem ierastajiem apļiem kādā noteiktā vārdā, un izveidotu definīciju vācelīti ar atšifrējumu, tad treniņa apraksts ietvertu vien apļa nosaukumu.
Tagad tik jāizdomā, kādos vārdos šos apļus nosaukt. Vienam nosaukums jau ir - "kalnu aplītis", tad vēl vienu brīdi bija "janča aplis", bet tas vairs netiek izmantots. Varbūt jāsauc krāsu nosaukumos - sarkanais aplis, zaļais aplis. Lai gan vislabāk tomēr būtu kādu atsevišķi identificējamu vārdu, kas raksturīgs tieši tam aplim.

Lampa galvā

Šodien beidzot dabūju atpakaļ savu lampu. Nu strādā ne tikai ar baterijām, kas stiprinās uz galvas, bet arī ar turētāju, ko var likt pie jostas. Strādā labi, un skrienot īpašu problēmu, vismaz ar redzamību, nebija.
Grūtāk bija ar ko citu. Šodien netiku ēdis pusdienas, līdz ar to sajūta bija tāda, ka organisms nav uzņēmis spēcinošo barību un skriet bija ļoti grūti. Otra lieta, kas mani satrauc vairāk ir tas, ka laikam svētdien spēlējot boulingu būšu nedaudz pagriezis potīti, jo tā ir diezgan jūtīga. Tad nu skrēju ar elastīgo saiti, bet tik un tā brīžiem uz nelīdzenas virsmas diezgan asas sāpes jutu. Jācer, ka nākamajās dienās ies labāk.

Tumsa klāt

Šodien pirmā diena pēc pulksteņu pagriešanas un jau pirmais treniņš tumsā. Lampu, lai arī biju cerējis, ka dabūšu šodien, tomēr nedabūju, tad nu nācās izlīdzēties ar skriešanu pa pilsētu kur gaišāks un tad nu arī asfalts bija zem kājām, kas skriešanu padarīja krietni ātrāku nekā pa mežu.
Tā rezultātā 4 reizes skrēju gar trikotāžas kombinātu. Atkal apļošana. Rīt noteikti jādabū tā lampa.


Vienīgais mierinājums, ka pēc 2 mēnešiem dienas sāks kļūt garākas un arī visticamāk būs iespēja skriet pa gaismu.

Sagurums jūtams

Nu ir jau vairāk kā 24 stundas pagājušas kopš vakardienas skrējiena. Pa dienu bijām izgājuši nedaudz uzskriet un izkustināt kājas. Lai arī pašam tāda kopējā sajūta ir gluži ok, bet nu kājas gan atgādina, ka kaut kas ir darīts. Ikru muskuļi gana stīvi. Treniņā gan pats noteicu, ka, ja baigi vajadzētu, gan jau, ka vēlreiz varētu arī noskriet to gabalu arī šodien, bet nu nez vai tas ir tas, ko man šobrīd gribas.
Lai vai kā, joprojām ir jūtams gandarījums par noskrieto, šogad vēl 18.novembrī vajadzētu uzskriet tradicionālo Rembates skrējienu, bet citādi varu ar visu sirdi nodoties nākamā gada gatavošanās darbiem (t.i. cītīgai skriešanai). Nākamnedēļ tā nedaudz jāatvelk elpa un tad jau aidā uz priekšu. Tas gan tagad par lielu nožēlu jau notiks tumšajā dienas daļā.

1:16:28

Virsrakstā minētais laiks ir mana pirmā pusmaratona rezultāts. Pašam jau liekas, ka pirmajai reizei nemaz nav peļami. Grūti gan teikt, ko varētu darīt citādāk nākamajās reizēs. Skrējām no sākuma vienu aplīti 1.5km un pēc tam četrreiz pa 4.9km. Kopā it kā esot zīmīgais pusmaratona 21.0975 cipars. Ozolnieku aplis nu ir iemēģināts.
Pēc katra apļa paceļoties pa vienai vietai kopā tika izcīnīta pirmā vieta, beidzamo apli noskrienot 17 minūtēs apsteidzu arī vīru, kurš vēl 2 apļus pirms beigām bija gandrīz pusotru minūti priekšā man. Un grūti arī nemaz nebija. Pēdējā aplī gan pateicoties ātrākai skriešanai, lai noķerto pirmo, jau varēja just un dzirdēt ka skrienu, bet līdz tam viss gāja bez pārāk lielas piepūles. Tas priecē.
Iekš skriesim.lv arī ir rezultāti vēsturei.

Saudzējam apkārtni

Šodien bija vieglais pirmspusmaratona treniņš. Apskrēju riņķī karjeram un nopriecājos, ka ir kas izdarīts, lai nebrauktu tās mašīnas visās mazākajās taciņās. Viņā galā karjeram priekšā takai uzlikts ir baļķis, jācer, ka tas visur-klāt-gribēt piebraucējus uz kādu laiku atturēs, lai gan zinot kas notiek ar šādiem baļķiem, nebūtu nekāds brīnums, ja kāds neģēlis to jau drīz būs novācis.
Katrā ziņā mazais šodienas prieciņš tas ir noteikti.

Nags

Skaidri gan neatceros, vai to nospiesto nagu dabūju pēc o-maratona vai kādā treniņā, bet nu šodien tas savu eksistenci uz mana kājas pirksta beidza.

Nauda

Šis man likās diezgan interesanti - gada kopējais naudas balvu līderu saraksts (diezgan neoficiāls, gan pareizības labad būtu jāsaka). 24 tūkstoši eiro nepavisam nav slikti priekš o-sporta. Protams, līdzīgi kā arī tajā rakstā salīdzināts, ka tenisā tas ir 100 reizes lielāks cipars, tomēr sportošanai pietiek. Uz nometnēm var aizbraukt, inventāru sapirkt. Vecumdienām gan ar to nepietiks. Un vēl jau jāatceras, ka tad, lai šo dabūtu ir jāvinnē praktiski viss un visi.
Taču pieņemot, ka dzīve iet uz augšu un uz priekšdienām šīs balvu summas varētu tikai pieaugt, es teiktu, ka šāda summa nemaz nav tik maz. Vismaz teikt, ka nekādu naudiņu dabūt nevar..tā vairs teikt nevarēs.

Šalle

Šodien atkal biju pie fizioterapeita, un tā kā pa nedēļu atkal sāpēja kakls un pakausis tad šodien tā vieta man tika izmasēta un izspaidīta. Manas domas tika apstiprinātas, ka tas visticamāk ir apsaldējums kaut kāds ne pārāk patīkams. Tad nu šodien treniņā biju aptinies ar šalli un ausis arī biju nosedzis. Gan kakla saudzēšanas nolūkos, gan arī lielā aukstuma (kādi +4 labākajā gadījumā) ierobežošanai šalle lieti noderēja.
Vienīgi treniņa beigas jau sanāca pa diezgan lielu tumsu.

Jaunās botas

Vakar, laukos būdams, iemēģināju jaunās botas, kas vairāk šosejai, asfaltam paredzētas. Ripo labi. Vieglums tām ir bezgalīgs, stadionā vispār bija ideāla sajūta. Domāju, ka nākamās nedēļas nogalē paredzētā skrējiena laikā tās būs labs palīgs.

Taktika

Kā izrādās, tad skriet zābakos nav nemaz tik ļoti neērti. Protams, nav gluži tas pats, kas skriet ar orientēšanās apaviem vai botām, bet tomēr uz priekšu iet diezgan raiti. Šodienas uzvara "zābaku mačā" to apliecināja.
Mača interesantākā lieta ir tā, ka komandas četri dalībnieki startē reizē un pa visiem kopā jāpaņem visi mežā izliktie punkti. Tā vien šķiet, ka uzvara nāca pateicoties pareizai taktikai, jo sadalīt paņemamos kontrolpunktus atbilstoši spēkiem un varēšanai šodien izdevās godam.

Fizioterapeits

Pēc dakteres ieteikuma šodien biju aizgājis pie fizioterapeita. Toreiz viņa teica, ka viss it kā ir kārtībā, bet nu dažus skriemeļus derētu pabakstīt un iebīdīt tur kur tiem pienākas.
Tās stundas laikā, ko pavadīju pie Vadima (tā nu šim fizioterapijas speciālistam ir vārdā), tiku visādi stumdīts, bīdīts, mīcīts, kā rezultātā esot jau lielākā daļa salikta vietā, tomēr vēl ir kas darāms, ko sakārtos nākamnedēļ.
Esot pie viņa aizdomājos, ka man īpašas sajēgas par to, kas tiek darīts nav. Līdz ar to ar mani var darīt vienu, teikt pavisam ko citu un es to tā arī nezinātu. Un tas nu ir lielais jautājums par uzticēšanos..tāpat kā mēs uzticamies lidmašīnas pilotiem, sākot no brīža, kad iekāpjam lidmašīnā.

Zābaki

Pavisam biju piemirsis, ka šo piektdien ir paredzēts Zemessardzes "zābaku mačs". Nosaukums dots tautā tāds, jo skriešana notiek pilnā formā ar zābakiem kājās, kas rada vislielākās grūtības, lai normāli skrietu. Zābaki nav nekādi vieglie, un ja vēl trāpījušies tādi kā man, kas ir nedaudz par lielu, tad ir vispār traki.
Tad nu vakar testēju veidu, kā padarīt savu kāju lielāku, lai tā zābakā būtu nekustīga. Ar vienām biezākām zeķēm un vēl vilnas zeķēm pa virsu ir gluži labi. Domāju, ka pēc mača kājas tik un tā būs cietušas (uzberzt tulznas nav ne mazāko problēmu), tomēr šādi ir sajūta, ka varu vairāk nodoties skriešanai.

Juuuuhū

Orientēšanās sezona lielos vilcienos ir beigusies. Latvijas Kausa sezona tika noslēgta šodien ar labu uzvaru Latvijas Gāzes kausā. Prieks, ka punktu meklēšana vedās gluži tīri un arī ātrums, ja sevi piespiež, arī ir pavisam labs.
Laiks gan kļuvis pavisam auksts, un uz pirmo punktu upītē saslapinātās kājas pirmajā mirklī radīja ne pārāk patīkamas emocijas, tomēr ātri skrienot arī rokas tik traki nesalst.

Tagad nu pilnu krūti varu sākt gatavoties nākamai sezonai, un ja nu rodas izdevība šogad uzskriet kādu mazāku mačiņu, bet citādi šogad o-distancēm varu teikt ardievas.

English

Reizēm treniņu laikā, aiz neko-darīt, es ar sevi domās sarunājos svešvalodā. Šodien bija tā reize, kad runāju ar sevi angliski. Tas, protams, notiek domās, jo tas jau tāpat ir gana savādi, lai vēl kāds to gribētu dzirdēt. Tomēr domāju, ka no tā mana angļu valoda varētu tikai iegūt, jo mēģinot skrienošā stāvoklī atsaukt atmiņā kaut kādus noteiktus angļu valodas vārdus, lai izteiktos skaidrāk, brīžiem nemaz nav tik viegli.

Vētra

Šodien laiks ārā visnotaļ briesmīgs. Visu dienu lija. Nez kāpēc tieši tad, kad gāju uz treniņu lietus bija mitējies, jo pēc tam jau atkal sākās un vējš arī pieņēmās spēkā. Tas lika atcerēties par skriešanu vēja laikā - vētrā skriet treniņu ir ļoti neparasti, bet pat ļoti interesanti. Protams, brīžiem jau ir neomulīga sajūta, ka koks kāds var virsū uzgāzties, taču tas skrējiens tad izvēršas par dabas izpēti un savādo domu domāšanu. Lai arī no vienas puses gribas ātrāk tikt drošībā, tomēr turpat iekšā ir vēlme pēc iespējas ilgāk izbaudīt šos dabas nedarbus.

Krustām šķērsām

Šodien skrienot atkal notika tas, ko man parasti nepatīk darīt. Treniņa laikā skriet 2x pa vienu un to pašu vietu. Tīri teorētiski jau sākums un beigas vienmēr sakrīt, bet mežā tālāk no mājām man patīk skriet tā, ka krustā skriet nesanāk.
Skrienot distancē krustā skriešana ir visnotaļ izdevīga, jo, ja sanāk laiks, ir iespējams izpētīt apkārtni un otrreiz skrienot garām jau ir kaut kāds priekšstats par konkrēto vietu. Tomēr skriešana treniņā ir mazāk aizraujoša līdz ar to interesantāk ir skriet pa nebijušām vietām. Ogres meži gan ir izskraidīti krustu šķērsu, tāpēc aizvien grūtāk ir atrast ko jaunu, bet labāk skrienu vienu lielu apli nevis skriet vairākus mazus aplīšus. Tā teikt, lai ainava acu priekšā mainās.

Tumsa nāk

Šodien atkal bija visnotaļ labās skriešanas diena. Kājas kustās uz priekšu, spēka vēl pamaz, lai uzskrietu lielākā ātrumā, bet viss virzās uz labo pusi.
Kad izgāju no mājas ap pusseptiņiem, nopriecājos, ka esmu trāpījis īstajā brīdī. Debesis bija vietām zilas, saulīte jau bija uz rieta pusi, tomēr bija gana gaišs un no lietus ne miņas, lai gan lijis bija visu dienu (Pa dienu lietussargu te atvēru, te atkal aizvēru..lija ik pārminūtes). Taču kad treniņš jau bija iegriezies beigu posmā, protams, sāka līt. Un tumšs arī palika gana ātri. Līdz ar to parādījās drūmuma sajūta. Ne miņas no labā laika kāds ir pavasarī, tomēr joprojām ceru, ka ziemas un sniega nebūs. Lai vai kā tumšs jau paliek gana ātri, un lai arī Ziemassvētki un brīdis kad dienas atkal kļūs garākas vairs nav aiz kalniem, tomēr pēc pāris nedēļām būs atkal jāpārgriež pulkstenis un līdz ar to skriet būs jādodas maksimāli ātri, citādi jāņem talkā būs lampa un tas vairs nav tik forši.

Pēcmača sagurums

Vakardienas īsajā paskrējienā jutos tik labi, ka domāju, ka nekādas īpašas pēdas o-maratons atstājis nebūs. Tomēr šodienas treniņš vedās daudz grūtāk nekā gaidīts. Kājas jau it kā klausa, bet viss organisms kopumā tāds nevarīgs. Galva arī dīvaini uzvedas. Sāku gaidīt plānoto pirtiņu, kas ļautu palīdzēt organismam atjaunoties labāk.
Laiks gan joprojām visnotaļ štruntīgs, laikam gan arī šogad vairs nekas īpaši labāks nav gaidāms.

O-Maratons 2007

Nu jau ir pagājusi vesela diena kopš beidzies šī gada Latvijas orientēšanās čempionāts maratona distancē. Un diezgan labi tas beidzās. Šodien biju izgājis uzskriet nedaudz un skrienot parādījās "škrobes" sajūta, ka varēju tomēr vakar tikt augstāk par otro vietu. Tomēr kopumā jau esmu apmierināts, un pirmā LČ medaļa pieaugušo konkurencē arī nu ir manā kolekcijā, un par to ir liels prieks.

P.S. Šis ir mans pirmais ieraksts manā interneta pierakstu blociņā, un jāpacenšas kaut vai priekš sevis to papildināt biežāk nekā tikai pēc kārtējā o-maratona :)