Sporta uzturs

Kādu laiciņu atpakaļ pie viena no ierakstiem blociņā bija šāds komentārs:

Renār, uzraksti lūdzu savu redzējumu par Sporta pārtikas lietošanas nozīmi orientierista dzīvē...vai bez speciālas Sporta pārtikas lietošanas ir iespējams sasniegt augstus rezultātus orientēšanās sportā?

Tad nu beidzot esmu saņēmies ko uzrakstīt par šo lietu.

Patiesībā jau varētu teikt, ka neesmu tas labākais, kam prasīt padomu šajā lietā, jo esmu visai labs piemērs, cik daudz iespējams sasniegt, praktiski nelietojot nekādu speciālu sporta uzturu. Treniņu procesa laikā izdzeru augstākais vienu Maximas recovery bundžu pusgada laikā. Un to arī uzjaucu tikai tad, kad jūtos patiesi noguris, un patiesībā domāju, ka tas vairāk ir psiholoģiskam efektam, ne tik daudz, cik dod pats dzēriena sastāvs. Arī maču laikā un pirms mačiem kaut kādu sporta pārtiku lietoju gaužām maz. Un visas reizes, kurās līdz šim želejas un tamlīdzīgas lietas distances laikā esmu lietojis, tās nav devušas nekādu manāmu rezultātu.

Tajā pat laikā jāsaka, ka ļoti svarīgi ir distances laikā dzert kaut vai tīru ūdeni. Un pie principa "jādzer, kamēr vēl negribās - kad gribās, tad jau ir par vēlu" pieturos visai cieši. Patiesībā arī visās citās jomās, manuprāt, ar gana pareizu, ja tā var teikt, dzīvesveidu (8h miegs, sabalansēts uzturs, vingrošana pēc treniņiem u.tml.) var gluži labi nodrošināt organisma atjaunošanos pēc treniņu un sacensību slodzēm.

Galu galā jāsaka, ka tas, ka īpaši neaizraujos ar sporta pārtikas lietošanu varbūt arī nav pareizi, jo, pilnīgi iespējams, ka tādējādi sev liedzu sasniegt augstākus rezultātus (nodrošināt organisma atjaunošanos ar dabiskām metodēm nav tas pats, kas izspiest maksimālo no organisma sacensību laikā, ko dod dažādi sporta dzērieni ar īpaši tam paredzētām vielām), taču viens ir tas, ka esmu par tīru sportu (uz plaši nopērkamajiem sporta dzērieniem gan šis punkts nekādīgi nav attiecināms), bet galvenais ir tas, ka man vienmēr ir gribējies saprast, cik daudz spēju izdarīt paša spēkiem, bez jebkādu ārēju faktoru iejaukšanās.

Palu tūrisms

Vakara treniņā izlēmu paskriet gar Ogres upi un paskatīties, kādi tad izskatās potenciālo plūdu apstākļi. Kā izrādījās, tad es nebūt nebiju vienīgais, kam šovakar gribējās redzēt Ogres upi un ledu tajā - patiesībā, šķiet, tik daudz cilvēku gar Ogres upes krastiem vispār nebiju redzējis. Līkais gājēju tilts pār Ogres upi bija cilvēku pilns, tāpat arī pie "otrā dambīša" bija gana daudz cilvēku un arī atceļā tuvāk centram gar ceļa malu bija sastājušās vairākas mašīnas.

Jāsaka gan, ka skats patiešām bija visai iespaidīgs, jo pie gājēju tilta ledus sablīvējumi izskatījās visai iespaidīgi, savukārt ~1-1,5 km no Ogres upes ietekas Daugavā upe bija vaļā un tur jau ūdens izskatījās pavisam netālu no krastam tuvākajām mājām. Patiesībā ja ūdens līmenis celtos vēl par metru, nu varbūt pusotru, tad aplūstu asfaltētais ceļš, kas ved uz Lašupēm. Nu jā un savukārt pie "otrā dambīša" savukārt upes straume gāzās cauri ar milzīgu spēku.

Līdz ar lielo skatītāju pieplūdumu upei galu galā aizdomājos, ka Latvijā pie šādiem pavasara plūdiem varētu droši rīkot palu tūrismu - rādīt tūristiem ledus sablīvējumus upēs, vest apskatīt mājas, kuras no visiem pusēm ieskauj ūdens, ļaut ar laivu vizināties uz veikalu aplūdušajās teritorijās vai pat piedāvāt iespēju pārlaist nakti kādā mājā, kas atrodas teritorijā ar augstu aplūšanas iespējamību.

Nometne Malagā - Epilogs

Lai arī nometne 9 pilnu treniņdienu un vairāk kā 20 stundu garumā bija krietni nogurdinoša, tomēr gandrīz vai varētu teikt, ka mājupceļš bija pats nogurdinošākais. Vispirms pavadījām 10 stundas Malagas lidostā, kurā, lai arī tā ir krietni lielāka par Rīgas lidostu, pat nav pieejama mantu glabātuve, savukārt pēc tam vēl priekšā bija nakts uz grīdas Dusseldorf Weeze lidostā.

Galu galā tomēr šorīt ieradāmies Rīgā, un biju patīkami pārsteigts, ka sniega sega Latvijā ir sarukusi visai ievērojami. To manīju arī vakara treniņā Ogrē, ka, sniegs ir krietni mazāk un tā vien šķiet, ka ja piepildīsies laika prognozes, tad jau nākamnedēļ būs iespējams skriet pat pa Ogres stadiona skrejceļu. Treniņa pirmie soļi gan bija tādi pastīvi - varbūt tāpēc, ka pēc nu jau ierastās trenēšanās vismaz divas reizes dienā, kājas nebija kustējušās kopš pirmdienas vakara, vai arī varbūt vienkārši mājas asfalts kājām šķita citādāks nekā tas bija Spānijā. Lai vai kā pēc brīža jau kājas ripoja ierastajā ritmā un tāpēc varu arī teikt, ka esmu veiksmīgi atgriezies arī mājas treniņu trasē.

Lai vai kā nometnē paveiktā rezultāts būs redzams vien pēc pāris nedēļām, kad cerams arī viss sniegs būs nokusis un arī orientēšanās sezona būs sākusies. Pagaidām sezonas atklāšana ir paredzēta Venstpilī, Kurzemes pavasarī. Par tālāko - tad jau redzēs.

Un te vēl dažas bildes no nometnes:

Nometne Malagā - 8.daļa

22-03-2010:
Šodien pēdējā kārtīgā nometnes diena un par prieku tam ārā laikapstākļi manāmi uzlabojušies un mašīnā termometrs pat rādīja +20 grādus. Saulains bez gala.

No rīta piecēlos izgāju nedaudz paskriet, tad brokastis un tad jau kopā ar Andri braucām uz nometnes pēdējo kartes treniņu. Somi bija izdomājuši, ka viņi no rīta vēlas kāpt te tuvējā kalnā, kurā mēs uzrāpāmies pirmdien, tāpēc uz treniņu braucām divatā. Karte bija El Chorro Norte austrumu daļa, bet vienīgais mīnuss bija, ka šī karte bija izdrukāta sliktā kvalitātē, un tāpēc viss kartē izskatījās tāds nedaudz izplūdis un vietām punktu vietas īsti nevarēja kartē saprast. Lai vai kā treniņu noskrējām, distanci skrienot katrs no savas puses, un interesantākais moments bija sastapšanās ar milzīgo aitu baru (nez kādas 200-300 aitas, šķiet, tur bija), kas ganījās tieši punkta vietā.

Jāsaka, ka aitas viņi te vispār gana visai savādi. Šodien satiku tās pļavā meža vidū, kur īsti tuvumā nevienas mājas nebija, bet pirmdien aitas ganījās tā paša pieminētā kalna gandrīz pašā virsotnē, kur augšup ved vien līkumots kalnu ceļš un augšā pat īsti nekāda barība tām neaug. Un tad vēl viņi sadzen milzu aitu baru pavisam mazā pleķītī kalna nogāzē, kur viņām ne apgriezties. Un aitas viņi arī katru vakaru visu baru šeit ciematam ved cauri, nobloķējot ielu.

Katrā ziņā karšu treniņu rezumējums ir tāds, ka nometnē aizvadīti ir 10 treniņi ar karti, divi no tiem pa nakti. Treniņi kartē ir arī nedaudz apskādējuši manus IceBug apavus, jo vienai kājai apavam nu vairs ir palikušas vien 2 naglas, otrs gan pa akmeņaino pamatu ir turējies labāk, un tur tikai četras vien ir pazudušas no kopā, šķiet kādām padsmit. Taču priekš Latvijas apstākļiem arī ar šādu naglu daudzumu var skriet gluži labi, un ja pazudīs arī pārējās naglas, tad būs gluži labi treniņu apavi skriešanai pa takām :)

Nu un vakarpusē Andris atkal uzkāpa lielajā kalnā uzņemt pāris bildes piemiņai, bet es devos skrējienā pa aizvakar atklāto salīdzinoši līdzeno maršrutu. Jāsaka, ka siltumu šodien patiesi varēja just, jo pirmo reizi treniņā, kas nebija mežā, skrēju ar kreklu ar īsajām rokām, un atpakaļ atnācu gluži slapjš no sviedriem. Lai vai kā nometne varētu teikt, ka ir galā, jo jau rīt pirms pulksten 9 no rīta virzīsimies virzienā uz mājām. Latvijā gan būsim tikai trešdien no rīta, sagaidītāji 10:10 var ierasties pretī uz reisu no Diseldorfas.

Nometne Malagā - 7.daļa

21-03-2010:
Šodien bija kārtīga karšu diena. Visu gan nedaudz pabojāja tas, ka visu dienas pirmo pusi lija lietus. No rīta devāmies atkal uz Granadu, uz Monachil ciematu Granadas pievārtē, kur trešdien skrējām nakts treniņu. Karte pati par sevi ir vienas milzīgas kalna nogāzes maza daļa, taču īpaši daudz ceļu tur nav, tāpēc sanāca gluži labs virzienu treniņš, piemēram, skrienot augšup trāpīt uz īsto akmeni u.tml. Tā kā visu treniņu lija lietus, bija pamatīgi apmācies un līdz ar to krietni vēsāks, tad pa šo nepilnu stundu, ko pavadīju mežā, kārtīgi nosaldēju rokas gandrīz visā garumā, jo nez kāpēc pirms treniņa sākuma izlēmu, ka varu skriet vienā neilonā, bet nu pēc treniņa jau pārģērbjot sausās drēbes arī rokas ātri vien sasila. Uzreiz pēc šī treniņa devāmies uz pašu Monachil, kur noskrējām īsu sprinta treniņu nepilnu 20 minūšu garumā. Vienīgā atšķirība no ierastās sprinta kartes bija tas, ka karte bija mērogā 1:2500. Tālāk sekoja atkal pusotru stundu garais ceļš mājup.

Somi ļoti gribēja vēl kādu reizi uzskriet nakts treniņu, tāpēc vakarā, kad sāka satumst atkal devāmies uz vienu no El Chorro kartēm, kur skrējām nakts distanci. Jāatzīst, ka šeit atkal bija gana lieli kalni, tāpēc brīžiem nācās vairāk pakāpt un ne tik daudz skriet, lai gan visiem kopā skrienot, pa ceļiem ātrums bija visai pieklājīgs. Uz distances beigām gan uztaisīju nelielu kļūdu un galvenais bariņš aizskrēja jau tālāk, un tā kā fiziski nogurums kājās patiešām ir sakrājies liels, tad nemaz arī nemēģināju ķert viņus rokā un finišēju mierīgā tempā viens pats, vairāk pievēršot uzmanību orientēšanās tehnikai un ne tik daudz vairs ātrumam. Nu vairs tikai atlikusi pēdējā pilnā treniņu diena un tad jau otrdien sāksies ceļš mājup.

Nometne Malagā - 6.daļa

20-03-2010:
Šodien pēc divu dienu pārtraukuma atkal bijām skriet kartē - El Chorro Sur, kas ir ne pārāk tālu no El Chorro Norte kartes, kurā skrējām nedēļas sākumā. Jāatzīst, ka šī bija viena no pēdējo laiku skaistākajām vietām, kur esmu orientējies - distances sākums veda pa smilšakmens klintīm, kur galvenā uzmanība bija jāvelta ne tik daudz orientēšanās prasmēm, cik tam, kā tikt uz priekšu pārvarot klinšainos posmus, kur vietām gandrīz vai nācās izmantot klinšu kāpēja iemaņas. Karte un apvidus bija patiesi interesanti, vien pēdējās divas dienas ir nedaudz mainījušies laikapstākļi un, šorīt braucot uz treniņu lija lietus. Par laimi treniņa vietā no lietus nebija ne vēsts.

El Chorro Sur kartes fragments

Līdz ar lietu šodien arī pie mūsu mājas bija ļoti stiprs vējš, un tāpēc vakara treniņā līdz brīdim, kamēr griezos atpakaļ, nācās visu laiku skriet diezgan spēcīgā pretvējā. Toties bonuss šim treniņam bija tas, ka beidzot izdevās atrast salīdzinoši līdzenu ceļa posmu. Ja vien nebūtu pēdējais finiša pacēlums 150m augstumā uz māju, tad stundas laikā savāktais kāpums būtu vien nepilni 200 metri, kas uz iepriekšējo skrējienu fona tāds nieks vien sanāk. Protams, pretvējš un nu jau uzkrājies sagurums treniņu padarīja nedaudz grūtāku, taču tik un tā vismaz mazāk kalnains ceļš ir atrasts. Vien īpaši to laikam vairs izbaudīt neizdosies, jo rīt ir plānota kārtīga karšu diena, un tad jau vairs tikai pēdējā kārtīgā nometnes diena pirmdien.

Nometne Malagā - 5.daļa

19-03-2010:
Šodien bija ekskursiju diena. Pēc nelielā rīta skrējiena nepilnu 20 minūšu garumā jau pulksten 9 no rīta devāmies atkal Granadas virzienā, patiesībā pat nedaudz tālāk, kur slejas Sierra Nevada, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "Sniegotā grēda". Sierra Nevada esot Eiropas Savienības uz dienvidiem vistālāk esošais slēpošanas kūrorts uzreiz aiz Kipras slēpošanas kalna, un Sierra Nevada kalnu grēdā ir atrodams arī Spānijas Pireneju pussalas augstākā virsotne Mulhacén, kas slejas 3478,6 metrus virs jūras līmeņa.

Sierra Nevada

Jāsaka uzreiz, ka augstākajā virsotnē neuzkāpām un nemaz nemēģinājām kāpt, bet, atstājuši mašīnu autostāvvietā ~2100 metru augstumā, devāmies augšup un uzrāpāmies nelielā virsotnītē ~2500 metru augstumā. Kāpums jau patiesībā nebija neko dižs, kaut vai salīdzinājumā ar mūsu pieveikto kāpienu pirms trīs dienām mūsu pašu ciematā. Taču jāsaka, ka arī visa šī brauciena uz Sierra Nevada galvenais mērķis bija nevis kalnu pievārēšana, bet gan pārgājiens pa kalniem, tāpēc uzrāpšanās minētajā virsotnē bija tikai viena no pārgājiena sastāvdaļām. Atlikušo laiku pavadījām soļojot pa tūristu takām un nācās arī kādu gabalu soļot gar šosejas malu.

Tā kā kalnos tur vēl ir gana daudz sniega, tad tūristu takas arī aptuveni 2000m augstumā sniegs uz takām bija ne visur nokusis, kur jau koki aug (aptuveni pie 2200 metriem šeit ir vieta, kur koki pārstāj augt un augstāk jau tur tā veģetācija tāda minimāla) un līdz ar to pārgājiens sanāca vismaz sākumā visai sniegots un galu galā slapjas kājas bija visu 3 stundu garumā, kas bija nepatīkamākais šajā pārgājienā. Toties soļojot satikām mežacūku ģimeni. Un visai interesanti, ka Latvijā līdz šim mežacūkas mežā manījis nebiju, bet te uzreiz kādas 6-8 spāņu cūkas.

Pēc tādas pastaigas miegs atpakaļceļā mašīnā bija ļoti salds un nogulēju lielāko ceļa daļu. Vakarā gan izlēmām, ka tomēr nedaudz kājas jāizkustina un devos vēl nelielā skrējienā. Un nu jau vairs patiesībā atlikušas vien trīs pilnas treniņu dienas, tā ka nometne pamazām tuvojas beigām.

Nometne Malagā - 4.daļa

18-03-2010:
Pēc vakardienas vēlās ierašanās mājās un vēl vēlākās gulētiešanas šodien pamodos vien ap pusvienpadsmitiem, kas nozīmēja, ka iecerētais rīta skrējiens pēc pamošanās bija nogulēts, par ko biju ne pārāk priecīgs. Lai vai kā izlēmu, ka šodien skriešu vien tepat pie mājas un uz karti nebraukšu. Tad nu pēc 12iem devos uz pirmo treniņu, un, lai arī nez kāpēc, griežoties atpakaļ, biju iedomājies, ka turpceļā kāpums sanāks lielāks nekā atpakaļ, patiesībā turpceļā tie bija vien 125m augšup, bet atpakaļ gandrīz 400m augšup un ~3 minūtes ilgāk, un līdz ar to atpakaļceļš pamatīgi piebeidza, it sevišķi pēdējais 1,5km, kur lai tiktu uz mūsu māju nākas pievārēt 150m kāpumu.

Lai arī uzreiz pēc pirmā treniņa sagurums bija milzīgs, tomēr līdz vakaram tas jau bija krietni gājis mazumā. Pirms treniņa atkal internetā aptuveni piemetu veicamo gabalu un aidā uz treniņu. Un kā par brīnumu pēc saguruma rīta treniņā šajā skrējienā jutos gluži ok, cik nu moži pēc nu jau 10 treniņstundām šajā nedēļā var justies, un ja vien beigās atpakaļceļā nebūtu uznākusi tumsa, ko gan it kā biju paredzējis, tad būtu pavisam ideāli. Lai gan, krēslā skrienot pa lauku ceļu un apkārt dzirdot vardes kurkstam un kukaiņus skandinām savas dziesmas, patiesībā sajūta bija gaužām forša.

Nometne Malagā - 3.daļa

17-03-2010:
Šodiena izvērtās par garāko treniņdienu līdz šim nometnē. Gan tāpēc, ka, šķiet, kopējais dienas treniņu laiks bija vislielākais, gan arī tāpēc, ka ceļā uz/no treniņiem tika pavadītas vismaz 5 stundas. Un varu priecāties vien par to, ka šīs daudzās stundas man nebija jāsēž pie stūres.

No rīta gan devos paskriet vēl tepat pie mājas, stundas laikā, skrienot pa ceļu, atkal savācu vairāk kā 400m kāpumu, bet jūtu, ka ar katru dienu kalni padodas aizvien labāk. Jebkurā gadījumā īpašas izvēles jau te nemaz nav - vai nu skrien pa kalniem, vai arī neskrien nemaz, jo līdzenumu te nav.

Kad pirmais treniņš bija garām un biju nedaudz atvilcis elpu devāmies tālajā ceļā Granadas virzienā, kas no mūsu mājas atrodas ~150km attālumā. Somiem līdzi bija vairākas kartes no šī reģiona, tieši tāpēc arī devāmies tur. Piedevām vakarā vēl tika plānots arī nakts treniņš, līdz ar to, lai arī tālu jābrauc, tomēr iespēja tikt uzreiz pie diviem kartes treniņiem. Un jāsaka, ka patiesi bija vērts braukt uz turieni, jo pirmais treniņš (~10-12km distance) bija pa daudz patīkamāku apvidu nekā iepriekš veiktie treniņi EL Chorro kartē - tikai tā iemesla dēļ, ka šeit visa karte nesastāvēja vien no kalniem un bija iespēja arī normāli paskriet :). Arī treniņā pavadītā pusotra stunda pagāja gandrīz nemanot, varbūt tāpēc, ka aptuveni pusdistanci skrējām visi kopā un līdz ar to tāds nedaudz sacensību gars bija.

Pēc nelielas izsalkuma remdēšanas Granadā devāmies uz mūsu nakts treniņa vietu Monachil ciemata tuvumā, taču ar treniņvietu atrašanu mums šodien galīgi neveicās. Jau, braucot uz pirmo treniņu, uztaisījām aptuveni pusstundas kļūdu, nogriežoties no šosejas par ātru un izlīkumojot pa kalnu ceļu labu gabalu. Arī vakarā pa neskaitāmiem serpentīniem uzbraucām nepareizajā kalnā, kas atkal prasīja, šķiet, liekas 40 minūtes - tā arī nesaprotu pēc kādiem principiem somi mēģināja atrast pareizo ceļu. Lai vai kā tikuši beidzot kartē ātri saģērbāmies un nakts treniņš izdevās gluži labs. Ņemot vērā, ka ar karti tumsā nebiju skrējis kopš pagājušā gada Jukolas, tad, manuprāt, viss izdevās gluži labi. Un pēc treniņa, protams, sekoja mājupceļš nepilnu 2 stundu garumā, un galu galā mājās bijām tikai īsi pēc pusdivpadsmitiem.

Vēl noteikti der pieminēt, ka pēc šodienas treniņiem kartē tika pamatīgi apskādētas arī kājas - ērkšķainie augi, kas viņiem te ir daudz un dažādi ir atstājuši daudz pēdu - mazi ērkšķīši sadūrušies kājās un pirms gulētiešanas pavadīju labu laiku bakstot laukā tos mazos brīnumus. Kājas arī sūrst līdzīgi kā Latvijā, kad distancē ir nācies saskarties ar nātrēm. Tā ka var teikt, ka atgriešanās orientēšanās takās ir notikusi pēc pilnas programmas.

Nometne Malagā - 2.daļa

15-03-2010:
No rīta neliela rīta rosmīte 16 minūšu garumā, lai kārtīgi pamostos. Pēc tam brokastis un tad jau pamazām taisāmies uz kartes treniņu. Līdz kartei nepilni 25km, bet pa kalnu ceļiem braukt īpaši ātri nevar un tāpēc ceļā pavadījām gandrīz stundu. Spānijā tā vien šķiet īstu mežu (nu vismaz tādu latvisko) nav, un arī šī karte El Chorro Norte ir patiesībā lielākoties dzeltena - atklāta ar nelieliem krūmājiem, vietām kādiem kokiem. Taču karte ir ļoti kalnaina un stundas laikā savācu ganrīz 400m kāpumu. Karte gan vietām uzzīmēta visai neizprotami un tāpēc orientēšanās ne visur vedās gana raiti, leilākoties jau traucēja tas, ka punktu vietās nekādu lentīšu vai mietiņu nebija, līdz ar to pārliecības, ka esi īstajā vietā arī nebija. Un apvidus arī nedaudz atšķirās no kartē zīmētā, jo lielo plūdu dēļ, kas viņiem te laikam pirms kāda laika bija bijuši, kartes malā esošā ezera līmenis bija cēlies visai pamatīgi - daļa kartes vismaz 3-4 horizontāļu augstumā bija zem ūdens.

El Chorro Norte kartes fragments

Pēc rīta treniņa atgriezāmies mūsu dzīvesvietā. Atceļā cerējām iepirkt veikalā ko ēdamu, bet, protams, "siesta" to patraucēja, jo pēc pulkten 14iem veikals ciematā bija ciet, toties noskaidrojām, cikos varam braukt iepirkties vakarā. Pēcpusdienā ar Andri nolēmām iekarot vakardienas ieraksta bildē redzamo kalnu. Skrējiens un kāpiens augšup 50 minūšu garumā ar kāpumu ap 700 metriem mūs beigu beigās uzveda 1000m augstajā virsotnē. Nedaudz papriecājāmies par lielisko skatu, uz akmeņu krāvuma uzliku arī savu akmeni (tā teikt uz atgriešanos) un tad jau devāmies lejup pa kalna otru pusi, jo somu biedriem bijām teikuši, ka prom būsim vien aptuveni stundu, kas beigu beigās ievilkās stundas un 40 minūšu garumā ar visu lejup skriešanu. Ceļš lejup sākumā veda pa kalna nogāzi, kur pretstatā augšupceļam nekādas takas nebija, kā rezultātā kājas uz asajiem augiem tika saskrāpētas visai pamatīgi. Pēc tam jau lejup skrējām arī pa ceļu, un ceļā uz mājām paspējām arī pārbrist upi. Te gan jāpiebilst, ka tā upes brišana bija vien tāpēc, ka viena no ciemata ielām iet caur upei - tieši tā "caur" upei, jo pat ciemata kartē upe ir zīmēta plūstam pāri ielai (dabā visai spēcīgā straume ielas un upes krustpunktā ir dziļumā nedaudz virs potītēm). Un treniņa beigās, protams, neiztika līdz nokļūšanai līdz mūsu mājai, kas atrodas ~150m virs ciemata, kas nozīmē, ka pašās treniņa beigās nācās atkal izjust kārtīgu kāpumu.

Skats no kalna virsotnes (ar bultiņu atzīmēju mūsu dzīvesvietu ~200m ārpus bildes)

16-03-2010:
Tā kā šodien no Somijas ielidoja vēl divi somi, tad šodienas treniņprogramma bija paredzēta nedaudz citādāk. Tika izlemts, ka brauksim uz 120km attālumā esošo pilsētu Rondu, kur uzskriesim sprinta treniņu pilsētas kartē, savukārt pēc tam skriesim terniņu kartē, kurā pirms pāris nedēļām notika pasaules ranga (WRE) sacensības. Mēs ar Andri devāmies uz Rondu pa taisno no mūsu mājas, savukārt somi devās uz Malagas lidostu pretī pārējiem diviem somiem, un pēc tam arī viņi plānoja doties uz Rondu.

Nokļuvuši Rondā gana ilgi līkumojām pa mazajām ieliņām, lai vispirms atrastu sprinta kartes vietu, pēc tam vizināšanās turpinājās, lai šaurajās un mašīnu pilnajās ielās atrastu parkošanās vietu. Kad ar šo uzdevumu bijām tikuši galā, tad beidzot bija laiks treniņam. Tā kā vienmēr biju sapņojis par iespēju paskriet kādā no Eiropas dienvidu pilsētām ar senajām, šaurajām un līkumotajām ieliņām, tad šis treniņš patiesi bija interesants, ko jo īpašāku padarīja skaistie Rondas skati. Pēc 20 minūšu skrējiena kartē devāmies atpakaļ uz mašīnu, taču kā izrādās tad to atrast nemaz nebija tik viegli, jo starp visām mazajām ielām atrast īsto neizdevās uzreiz, bet tikai pēc nelielas meklēšanas.

Ronda

Pēc papusdienošanas un pārtikas krājumu papildināšanas devāmies uz lielo karti, kur bija paredzēts skriet otru treniņu, kā arī sastapt no Malagas atbraukušos somus. taču karte izrādījās militārās zonas teritorijā (laikam, kas līdzīgs Ādažu poligonam), un, aizbraucot līdz paredzētajai starta vietai, pē pāris minūtēm pie mums piebrauca militārais auto un paziņoja, ka esam aizliegtā zonā un, ka mums jādodas prom. Braucot no turienes laukā, satikām pretī braucošos somus un noziņojām "jaunumus". Tad nu no iecerētā treniņa nekas dižs nesanāca un kopā ar Andri nolēmām atceļā iebraukt vakardienas kartē un uzskriet treniņu tur. Karte gan uz abiem mums bija paņēmusies tikai viena, taču tik un tā ik pa brīdim sanāca paorientēties katram no mums. Pusotras stundas garumā kāpelēšana/skriešana pa kalnaino karti patiesi nogurdināja, taču vēl bija priekšā ceļš mājup. Atceļā piestājām ciematā un, kāpjot laukā no mašīnas, ar durvju stūri trāpīju pa kāju, to pārsitot un līdz ar to tā pagaidām ir lielākā nometnes trauma. Rīt izskatās atkal ir paredzēta liela braukāšana...

Nometne Malagā - 1.daļa

Šo visu būtu labi iesākt ar atgriešanos pāris mēnešu nesenā pagātnē, kad pagājušā gada nogalē somu orientēšanās klubs Lapuan Virkiä pieņēma mani un Andri Jubeli savā paspārnē. Viņu galvenā vēlme, protams, ir, lai mēs startētu kluba komandā lielākajās orientēšanās stafetēs Jukolā un Tiomilā, bet gluži negaidīti aptuveni pirms divām nedēļām nāca piedāvājums kopā ar bariņu somu doties uz treniņnometni Spānijā, Malagas apkārtnē.

Liela daļa Latvijas orientieristu, lielākoties tie, kas skrien kādā no Ziemeļvalstu orientēšanās klubiem, ik gadu dodas uz nometnēm kaut kur Eiropas dienvidos, lai atsvaidzinātu savas orientēšanās prasmes. Man līdz šim tāda izdevība nebija bijusi, tālab ar prieku piekritu šim aicinājumam. Te gan jāatzīst, ka tā kā uzaicinājumu uz nometni saņēmu praktiski pēdējā brīdī, tad nācās nedaudz iespringt, lai visus iekrājušos darbus līdz nometnes sākumam padarītu. Nometnes dēļ arī diemžēl nācās palaist garām LOF kongresu jo tieši 13.martā devos uz Spāniju.

Bet, lai pastāstītu par nometni ko tuvāk, ik pa laikam centīšos sniegt nelielu atskatu no mūsu dienas gaitām Spānijas pavasarī.

13-03-2010:
11:55 izlidojam no Rīgas lidostas uz Glāzgovu. Lidojums 2h30. Glāzgovas lidostā nākas uzkavēties trīs ar pusi stundas. Beidzot iespēja redzēt zaļu zālīti, kas Latvijā nav manīta jau labu laiku. Tālāk lidojums no Glāzgovas uz Malagu 2h50. No lidostas ~15min gājienā mūsu pirmās nakts viesnīca. Šķiet tikai, ka tā nav paredzēta, lai tai piekļūtu kājāmgājēji. Ceļā uz to gabaliņu soļojam gar šosejas malu, pie pašas lidostas nākas šķersot kaut kādu būvlaukumu pilnu ar dubļiem un apjoztu ar sētu. Vakarā pirmais treniņš uz spāņu zemes. 30 minūšu skrējiens gar šosejas malu. Brīžiem nākas skriet gar ceļa malu, atsevišķos posmos ir arī gājēju ietve. Treniņa sākumā pamanāmies nedaudz paložņāt arī pa krūmiem un dubļiem, mēģinot atrast labu vietu skrējienam ne gar šoseju. Neatradām :), tāpēc arī nācās skriet pa šoseju.

14-03-2010:
Otrā diena Spānijā. No rīta cēlāmies laicīgi, lai paspētu paskriet pirms doties uz lidostu sagaidīt mūsu somu biedrus. Rīta skrējiena maršruts līdzīgs kā vakar vakarā, vien bez ložņāšanas pa krūmiem. Kā izrādās tad dienasgaismā viss izskatās daudz citādāk kā vakarā. Tā, vakar vakarā sākotnēji par lielu kalnu noturētais veidojums, ko vakar tuvāk pieksrienot uzskatījām par lielu angāru, šorīt izrādījās esam Malagas stadions. Ja ne pats galvenais tad gana liels un tribīnes tā vein atgādināja savulaik skolas laikos datorā spēlētā Footbal Manager komandu stadionu tribīnes, kuras spēlē varēja sabūvēt dažnedažādas. Stadionā, kuram apkārt bija skrejceļš gan iekšā netiku, taču tam riņķī apskrēju un pēcāk arī pirms griešanās atpakaļ uz viesnīcu redzēju nelielu stūrīti no Vidusjūras, kurai tuvumā biju arī iepriekšējā vakarā, bet tumsā to nemanīju.
Pēc tam jau paēdām kārtīgas brokastis viesnīcā un pēc tam, kad bijām sagaidījuši somus, tikuši galā ar auto nomas problēmām un nedaudz pamaldījušies ceļā uz mūsu tuvākās nedēļas mājām, galu galā ap dienas vidu nonācām ciematā Valle de Abdalajis, kurš atrodams kalnu ielokā ap 50km no Malagas. Pa dienu arī pirmais treniņš šajā vietā, vienīgā problēma, ka ceļi šeit ved vai nu augšup vai lejup, līdzenu posmu šeit praktiski nav, un arī pacēlumi ir visai stāvi, līdz ar to pirmajā reizē skriešana vēl tik raiti nevedās. Jebkurā gadījumā skriet +15 grādos ir laba pārmaiņa pēc ilgajiem treniņiem Latvijas mīnusos. Vakarpusē izgāju vēl pusstundiņu paskriet un līdz ar to pirmā pilnvērtīgā diena Spānijā ir praktiski galā. Rīt būs pirmais treniņš ar karti.

Valle de Abdalajis

Skriešanas normatīvi un orientēšanās atlases

Vakar, papētot čehu atlašu plānus, pamanīju, ka čehiem viens no kritērijiem ir arī normatīvi stadionā. Vīriešiem 5000 m distancē A normatīvs ir 15:55, bet B - 16:25. Sievietēm ir 3000 m distance attiecīgi ar 10:55 un 11:15. Ja nespēj izskriet normatīvu, tad praktiski ir neiespējama iekļūšana izlasē. Savulaik padomju laikos PSRS izlasei arī esot bijuši obligāti stadiona normatīvi un daudzi Latvijas sportisti tos ir izbaudījuši (par konkrētiem normatīviem gan varbūt kāds var pastāstīt ko vairāk, jo precīzus to laiku kritērijus nezinu, vien esmu dzirdējis nostāstus), taču tagad, ja neskaita, ka kā viena no atlasēm pāris reizes ir bijis kross Biķernieku mežā (un tur parasti arī tika rēķināts koeficients pret labāko nevis kaut kāds konkrēts rezultāts), tad mums vairs neviens skriešanas ātrumu netestē.

Patiesībā šķiet, ka arī citas valstis dalās šajās divās grupās - tajās, kurās ir skriešanas normatīvi stadionā un tās, kurās šādi normatīvi nav. Piemēram, Ziemeļvalstīs uzsvars ir uz orientēšanos dēļ viņu sarežģītajiem apvidiem un viņiem normatīvu, šķiet, nav, savukārt Centrāleiropā apvidus ir tehniski vienkāršāks, un varbūt tieši tāpēc šajās valstīs biežāk kā viens no atlases kritērijiem ir uzrādītais rezultāts stadionā.

Katrā ziņā Latvijā, ieviešot šādus kritērijus, pieļauju, ka vīriešiem tas īpaši neko nemainītu un šādus rezultātus gana daudzi varētu arī izskriet. Savukārt, lai piedod man mūsu meitenes, bet nez kāpēc man šķiet, ka meitenēm ar šo normatīvu izskriešanu būtu krietni vien lielākas problēmas. Protams, galu galā paliek jau arī jautājums - vai rezultāts stadionā vispār ir vērā ņemams kā atlases kritērijs uz izlasi orientēšanās sportā...

Savlaicīgie čehu plāni

Šodien uzgāju internetā, ka Čehijas o-federācija bija publicējusi izlašu atlases kritērijus 2010.gada sezonai jau 23.novembrī. Lūk to var nosaukt par savlaicīgu plānošanu, kur jau uzsākot ziemas treniņciklu vari plānot, kur un kā Tev būs jāstartē, lai tiktu izlasē. Kaut gan, ja paskatās, ka norvēģi savus kritērijus publicēja vien vakar, t.i., 8.martā, tad Latvijas atlašu publicēšana janvāra beigās ir pat gluži pieklājīgā atstatumā no sezonas sākuma. Katrā ziņā arī mums ir kur augt ar savlaicīgu plānošanu, par ko rakstīju arī kādā janvāra ierakstā.

Sprints Brīvdabas muzejā

Vakar biju Berģos un aizdomājos, ka OK Mona rīkotā Lieldienu balva kādu gadu varētu tikt rīkota arī Brīvdabas muzejā. Nav jau gan tā, ka Brīvdabas muzejā orientēšanās nebūtu bijusi. Savulaik vēl atceros, kad Magnēta tradīcija bija pirmo kārtu rīkot Brīvdabas muzejā. Tāpat arī Klubu stafetes ir bijušas Brīvdabas muzejā Taču neatminos, ka tur būtu bijis kādas orientēšanās sprinta sacensības ar 1:5000 mēroga karti, ar sprinta apzīmējumiem un sprintam piedienīgiem distanču garumiem. Domāju, ka būtu interesanti.

Treniņdienasgrāmata

Nesen aizdomājos par treniņdienasgrāmatām. Es esmu viens no tiem, kam patīk cītīgi uzskaitīt treniņos pieveiktos kilometrus, noskrietās stundas, un ik pa laikam paskatīties grafikos, kā šī mēneša treniņu apjoms ir atšķīries no iepriekšējiem mēnešiem. Tāpat treniņdienasgrāmatā mēdzu sameklēt vecos kaut kādu skrējienu rezultātus un arī salīdzināt ar to, kā esmu skrējis šogad. Taču nekā citādi to īpaši neizmantoju - būs vien ko mazbērniem stāstīt, ka nedēļā esmu varējis noskriet tik un tik.

Kādam varbūt rastos jautājums - kā tad vēl to varētu izmantot? Taču vienam no treniņdienasgrāmatas mērķiem it kā vajadzētu būt tam, ka tā ir vieta, kur ieskatīties, kas ir pareizi vai nepareizi darīts pirms kaut kādām sacensībām, kurās attiecīgi ir gājis labi vai slikti, un to visu nākošajās reizēs ņemt vērā un darīt pareizi. Arī treneri droši vien ir dažādi un gan jau ir tādi, kas treniņplāna izpildi aprakstītu dienasgrāmatā cītīgi analizē, bet droši vien daļa to nemaz nedara. Tāpat ir sportisti, kas treniņdienasgrāmatu raksta neregulāri, ir tādi, kas vispār neraksta, un ir pat tādi, kas treniņā skrien bez pulksteņa un īsti nemaz nezina, cik stundu vai cik kilometru treniņā ir pieveikts.

Un kā ir ar Tevi mans dārgais lasītāj? Kādu Tu redzi galveno mērķi savai treniņdienasgrāmatai? Un vai vispār Tu tādu raksti?

Skrienošais skatītājs

Vakar vakarā izlēmu tomēr doties uz treniņu manēžā, jo atkal uzsnigušais sniegs un krietni stiprais vējš nozīmēja, ka ārā skriešana diez ko patīkama nebūs. Manēžā parasti riņķoju viens pats, kamēr pa vidu sporta laukumā notiek treniņi futbolam, handbolam vai frisbijam. Reizēm pa skrejceļu pirms treniņiem iesildās arī minēto sporta veidu censoņi, taču visā visumā skriešanai īpaši neviens netraucē.

Bet vakar treniņš iznāca nedaudz citādāks, jo manēžā tieši tajā laikā, kad tur biju arī es, notika Latvijas čempionāta frisbija spēle. Kad sāku skriet, nekas vēl neliecināja par šo pasākumu, jo sākumā uz laukuma vēl bija futbolisti. Taču jo tuvāk nāca spēle, jo vairāk ļaužu saradās - gan spēlētāji, gan arī skatītāji. Tā nu beigu beigās sanāca, ka kamēr uz laukuma norisinājās spēle, tikmēr es turpināju riņķot pa skrejceļu, skrienot arī garām skatītājiem, kas pat bija izvilkuši mazās tribīnes. Spēli filmēja arī kāds cilvēks ar videokameru, kuram, šķiet, sākumā nedaudz traucēju, katrā aplī uz brīdi ieskrienot kadrā starp kameru un laukumu, kā arī uz spēli bija ieradies fotogrāfs. Būs tuvākajās dienās jāpavēro bildes iekš www.ogresvestis.lv www.sportacentrs.com, iespējams, ka arī es kādā būšu ticis.
Atjaunots: Atjaunoju linku. Patiesi vienā bildē ticis esmu.