pirmdiena, 2010. gada 9. augusts

Kuldīgas pusmaratons - uzdevums izpildīts

Starts

Sestdien pieveicu savu šī gada pirmo pusmaratonu - Kuldīgā, un patiesībā tas izdevās pat labāk kā bija plānots. Organizatori maču reklamēja kā Baltijas karstāko pusmaratonu, un, lai arī no paša rīta Kuldīgai apkārtējās pilsētās pat šur tur plosījās negaiss, tomēr Kuldīgā, protams, skrējiens iztika bez lietus, un skrējiens, kā jau tika paredzēts, norisinājās 30 grādu karstumā. Par laimi sauli daļu laika aizklāja mākoņi, tāpēc tiešos saules staros, kur karstums būtu vēl lielāks, tik daudz skriet nesanāca, bet karsti bija tik un tā. Tāpēc jāsaka liels paldies Lidai, Sabīnei, Ilgai un Egijai par cītīgo fanošanu un dzirdināšanu trases malā, kā arī Kasparam Kārkliņam par dzirdināšanu Ventas otrā krastā, kur organizatori nez kāpēc dzirdināšanu nebija saorganizējoši. Normālos laikapstākļos varbūt arī būtu ok, jo tāpat dzerampunkti bija katra 5,3km garā apļa pašā sākumā un apmēram pēc trīsarpus kilometriem, kā arī daudzviet bija iespēja atvēsināties kaut nedaudz trases malās uzrīkotajās "dušās", kur vietējie kuldīdznieki laistīja skrējējus ar dārza šļūtenēm, taču šādā karstumā tik un tā dzert vajadzēja daudz un dikti tāpēc dzerampunkts Ventas otrā krastā būtu lieti noderējis daudziem sportistiem.

Pirms skrējiena biju cītīgi izpētījis dalībnieku sarakstu, un bija skaidrs, ka varētu cīnīties par 5.vietu skrējiena kopvērtējumā (aiz pagājušā gada uzvarētāja no Baltkrievijas, viena Lietuvas sportista, kā arī mūsu pašu Valērija Žolneroviča un Mareka Florošeka) un trešo vietu Latvijas skrējēju ieskaitē, jo kā nekā šis paralēli bija arī Latvijas čempionāts pusmaratonā. Tāds tad arī bija skrējiena galvenais uzdevums- - finišēt kā trešajam latvietim, īpaši arī neuztraucoties par distancē pavadīto laiku. Skrējiena sākums liecināja ka šāds scenārijs varētu arī piepildīties.

Pats sāku salīdzinoši mierīgi, negribēdams šādā karstumā pārķert jau sākumu, un man blakus iekārtojās Jānis Arseņikovs, kurš arī, manuprāt, bija mans galvenais sāncensis par 5.vietu. Pēc pirmā kilometra bijām 8.un 9.vietā, vēl pēc diviem kilometriem apdzinām divus priekšā skrejošos, un vēl pēc aptuveni pusotra kilometra pieķērām arī piektajā vietā skrienošo sportistu, kurš uz brīdi iesēdās mums astē, taču vēl pēc kāda kilometra no mūsu grupiņas atkrita. Skrējiens pirmajā un otrajā aplī likās pārsteidzoši viegls, un jau otrā apļa otrajā pusē, kad trase veda kalnā nedaudz atrāvos no mana līdzskrējēja un tālāk jau skrēju viens pats, otrā apļa beigās apdzenot dažus skrējējus, kas tajā brīdī beidza savu pirmo apli.

Pārskrienot Ventas tiltu trešo reizi, pamanīju, ka man pretī soļo Lietuvas sportists, kurš, kā man šķita, sākumā bija aizskrējis kopā ar līderiem. Pēc pārdesmit metriem malā stāvošie vīri man rādīja, ka esmu ceturtais, līdz ar to par lietuvieti mans minējums bija pareizs, un viņam izstājoties no distances, biju pacēlies uz 4.vietu. Trešajā aplī, tālāk skrienot, jau sāka palikt grūtāk, taču joprojām kustējos uz priekšu diezgan raiti, ik pa brīdim arī uzmundrinot sev pazīstamos skrējējus, kurus apdzinu par apli, kā arī aktivizējot'un pamājot līdzjutējiem trases malā.

Uzsākot pēdējo apli, sapratu, ka vairs atlicis pavisam maz, taču, atminoties lūzienu šī gada Vaidavas skrējiena pēdējos kilometros, sapratu, ka grūtākais, iespējams, vēl tikai priekšā, tāpēc pārāk sapriecāties vēl nevar. Ventas tilta otrā galā padzēros no Kaspara sniegtās pudeles, un, kad viņam prasīju, vai nākamais tālu, ar to domājot aiz sevis skrienošo, viņš uzsauca, ka tik tuvu neviena nav, bet 5.vieta esot netālu. Tajā brīdī zināju, ka it kā skrienu pa ceturto vietu, tāpēc aizmugurējais laikam ir kaut kur tuvumā. Taču kā izrādījās Kaspars laikam bija domājis priekšā skrienošo, jo vēl pēc aptuveni kilometra pamanīju pa gabalu Mareku Florošeku. Tajā brīdī redzēju, ka viņam blakus brauc velobraucējs un nodomāju, ka tas gan nav forši, ka viņu pavada riteņbraucējs, jo nolikumā bija skaidri uzrakstīts, ka ar velo pavadīt aizliegts, taču tad sapratu, ka tā taču ir trešā vieta un pirmos jau vienmēr pavada ar velo organizatori. Marekam pietuvojos diezgan strauji, taču kad tiku viņam pussoli priekšā, viņš mani pamanīja un ieslēdza atpakaļ savu īsto ātrumu un uzreiz atkal izveidoja atstarpi apmēram 50-100 metrus. Tālāk jau ik pa laikam dzirdēju no malas saucienus, ka trešā vieta tepat jau ir, taču neviens jau nezināja, ka vienreiz jau biju viņu noķēris. Otreiz skrienot, gar Kasparu, viņš uzsauca, ka nākamais esot vairāk kā 2 minūtes aiz muguras, un tad jau sapratu, ka ceturtajā pozīcijā arī izdosies finišēt, lai gan tik un tā palika tā nedrošības sajūta, ka varbūt kāds vēl noķer, un atpakaļ tā arī ne reizi nepaskatījos visa skrējiena laikā, piedevām pēdējo taisni pa gājēju ielu vēl uzskrēju ātrāk, nu kā finišam pieklājas.

Pēdējā aplī skrienot, nospriedu, ka būtu labi paskriet zem stundas un piecpadsmit minūtēm, taču finišā savu pulksteni apstādināju ar laiku 1:13:57. Pēc tam skatot oficiālos rezultātus redzēju, ka esmu bijis laikam viens no nedaudzajiem, kurš ar katru apli tempu bija nedaudz kāpinājis (apļa laiki - 0:18:18, 0:18:48, 0:18:32, 0:18:21 - pirmais bija nedaudz īsāks nekā pārējie). Lai arī rezultāts ir patālu no pērn Valmierā sasniegtā, tomēr optimālā kondīcijā šobrīd vēl neesmu tik un tā, un arī karstums droši vien kādu lieku minūti rezultātam pielika, kā nekā arī pērnā gada uzvarētājs šogad skrēja vairāk kā divas minūtes lēnāk kā pirms gada. Taču Kuldīgas trase man patika, un domāju, ka šeit noteikti atgriezīšos vēl.

Lai vai kā, esmu ļoti priecīgs gan par ceturto vietu absolūtā vērtējumā un saņemto naudas balvu, gan arī par trešo vietu Latvijas čempionāta ieskaitē. Patiesībā ir diezgan interesanti, ka šogad orientēšanās pie Latvijas čempionāta medaļas man vēl nav izdevies tikt (pavasarī LČ orientēšanās sprintā paliku sestais, bet garajā distancē - ceturtais), taču skriešanā esmu ticis pie bronzas medaļas Latvijas čempionātā. Kas zina, varbūt tā ir kāda zīme...

2 komentāri :

  1. Noteikti, ka tā ir zīme, ka esi izvēlējies īsto sportu! Malcis! Lasu tavu blogu un tas varen iedvesmo, it īpaši dienās, kad ārā slapjš un tumšs un tā negribas vilkt skriešanas apavus un izskriet kādu stundiņu. Palasu tavu blogu un iedvesma rokā1 Paldies!

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).