Ar sauli sejā un asfaltu botās

Vakar piedalījos savā trešajā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram" (iepriekšējās reizes - 2009 un 2008) un patiesībā par spīti tam, ka finišēju otrais, lai arī distances lielāko daļu biju vadībā, kopumā esmu tīri apmierināts ar paveikto.

Rīta cēliens gan vakar sanāca tāds diezgan stresains, jo vispirms jau pamodos minūtes 40 vēlāk kā biju ieplānojis, un, kad jau biju sataisījies doties no mājas laukā, nekur nevarēju atrast mašīnas dokumentus. Pēc vismaz 25 minūšu ilgas meklēšanas tos beigās atradu, bet galu galā no mājas izbraucu nevis 10:15 kā biju plānojis, bet gan īsi pirms 11iem. Ņemot vērā, ka starts bija paredzēts 12:30 un līdz Vaidavai jābrauc ~1h15min, piedevām pa ceļam vēl jāielej degviela, tad bija skaidrs, ka īpaši daudz laika pirms starta, lai sagatavotos skriešanai nebūs.

Galu galā ~12:10 ierados Vaidavā, noparkojos gandrīz vistālākajā vietā, ātri izņēmu numuru, saģērbos, minūtes 5-6 paskrēju, par laimi arī tualetē rindas nebija un tur tiku ātri galā un tad nu stājos uz starta līnijas. Patiesībā jau sanāk, ka visu biju paspējis izdarīt (paskriet gan varēju pirms starta varbūt nedaudz ilgāk), tāpēc jādomā, ka vēlā ierašanās pat palīdzēja mazāk dzīvoties karstajā saulē. Iesildoties biju arī patīkami pārsteigts, ka pēdējo dienu sāpošie muskuļi vairs praktiski nav jūtami un skriešana ir diezgan viegla. Tā nu biju gatavs startam. Gaidot starta brīdi nospriedu, ka galvenie, kas iesaistīsies cīņā par pirmajām vietām varētu būt lietuvietis Petras Pranckūnas, kuram zaudēju šogad pavasarī Cēsīs, Artūrs Jukšs, kurš Cēsīs palika trešais, Edgars Brigmanis, kuru pērn atstāju aiz sevis Valmieras pusmaratonā un kurš piektdienas vakarpusē bija izcīnījis trešo vietu Prezidenta balvā un cerams, ka arī es :)

Starts šogad iztika bez īpašas grūstīšanās un jau praktiski pašā sākumā uzņēmos skrējiena vadību. Sākām, manuprāt, diezgan prātīgi, jo iepriekšējās reizes pirmā kilometra atzīme tika sasniegta ~3'05" robežās, tad šogad pie tās pulkstenis rādīja 3'13", lai gan nav izslēgts, ka tie kilometru stabiņi nebija īsti pareizi salikti, jo otrais kilometrs sanāca pa 3'17", bet trešais jau 3'30" (galu galā jau arī kopējais aplis ir nevis 11,7km kā nolikumā rakstīts, bet gan pārdesmit metru zem 11,4km). Lai vai kā uz pulksteni īpaši neskatījos, biju tikai nolēmis starpfinišā salīdzināt laiku ar pērnā gada varējumu, taču šogad starpfiniša laika ņemšanas nemaz nebija, tāpēc īsti arī nezināju, kurā vietā tas pagājušogad īsti atradās.

Katrā ziņā sākumā skrējās diezgan viegli, lai arī visu laiku dzirdēju, ka aiz muguras kāds skrien. Pirmajā dzirdināšanas punktā ar savu brīnišķigo glāzīšu paņemšanas tehniku, šķiet, apgāzu vismaz 10 glāzes, bet pats tā kārtīgi padzerties nedabūju. Pēc tam sekoja ~2 sekunžu patīkams izskrējiens caur dārza laistāmo šļūteni, ko kāds bija nolicis ceļa malā un arī slapjās švammes, ko virs galvas izspiest bija ļoti patīkami. Taču ar šo brīdi grūtākais bija vēl tikai priekšā, jo, lai arī gandrīz pusdistance bija pieveikta, tomēr sākotnējo skriešanu cauri mežam, kur vismaz brīžiem bija iespējams patverties ēnā, nu nomainīja skriešana pa asfaltu pa pilnīgi atklātām vietām.

Pieveicot aptuveni kilometru garo posmu gar Valmieras šoseju, kur sākumā ceļš ved lejup no kalna, bet pēc tam seko atkal kāpums un pagriežoties atpakaļ uz Vaidavu, manīju, ka no sekotājiem nedaudz esmu atrāvies un tuvākais no tiem - Brigmanis, ir metrus 80-100 iepalicis, tālāk gan īsti nepaspēju nevienu ievērot, taču tajā brīdī arī sajutu, ka sāk palikt diezgan grūti un ātrais sākums ir lielāko daļu spēku no manis jau paņēmis. Arī nākamajā dzirdināšanas vietā no abām paņemtajām glāzītēm ūdens gandrīz pilnībā paspēja izšļakstīties pirms biju paspējis padzerties. Laikam šķidruma trūkums lika par sevi manīt, jo turpmāk skrējās aizvien grūtāk. Pretī ar velosipēdu braucošais Ainārs Veģeris vēl uzsauca, ka priekšā vēl trīs dzirdināšanas, taču no tā man diži labāk nepalika, un sāku aizvien vairāk gaidīt kad mocīšanas pa šo lielo karstumu beigsies. Vēl četri ar pus kilometri, vēl trīs ar pusi - visu laiku pie sevis skaitīju, ka vēl ir ko skriet. Šķiet kilometrus trīs pirms beigām vēl pamanījos iekāpt izkusušā asfaltā, kurā kājas uz sekundes desmitdaļu praktiski pielipa, turpmāko skrējiena daļu arī skrēju juzdams, ka pie botām pielipušais asfalts ik pa laikam viedo pārāk lielu saķeri ar vēl neizkusušo asfaltu.

Aptuveni kilometrus divus pirms beigām jau labi varēju dzirdēt, ka mans sekotājs ir man krietni pietuvojies un jau sāku gaidīt, kad tikšu apsteigts. Tas notika, kad līdz beigām bija vēl pusotrs kilometrs, taču tajā brīdī mani spēki jau bija galā un jau sāku skatīties, cik tālu ir nākamais skrējējs. Par laimi vairāk aiz muguras nevienu nemanīju, kas lika domāt, ka līdz beigām tomēr varu noturēties otrajā pozīcijā. Lai arī Brigmanis attālinājās sākumā diezgan strauji, tomēr sapratis, ka es viņu panākt netaisos, un pārsvars vairs ātri nepieauga. Jāsaka gan, ka arī es centos skriet cik spēju, cik nu vien man spēki bija atlikuši, lai patiešām mani vairs neviens nenoķertu. Un tikai pēdējā kāpumā pārsimts metrus pirms beigām, kad joprojām aiz muguras nevienu nemanīju, sapratu, ka savu otro vietu būšu nosargājis. Finišēju un tad jau pagāja labs brīdis iekams sāku saprast, kas notiek, jo pirmos soļus noiet taisni īsti nevarēju - karstums un spēku izsīkums bija darījuši savu.

Galu galā šogad 2.vieta ar rezultātu 38'16", uzvarētājam zaudēju 22 sekundes, un kā jau pirms starta biju prognozējis, ka, lai uzvarētu, būs jāskrien ātrāk par 38 minūtēm. Pērn skrēju minūti un deviņas sekundes ātrāk, bet tad gan laikapstākļi bija nedaudz vēlīgāki (pērn no 40 minūtēm izskrēja 10 sportisti, šogad tikai trīs), gan arī mana fiziskā forma bija labāka.

Jāsaka gan, ka arī šogad, ja beigu plīsiens nebūtu pienācis, tad, iespējams, varētu izskriet ap 37'30", tā ka tik ļoti sliktā fiziskā kondīcijā, kā biju Kāpas laikā, vairs neesmu. Laikam divu nedēļu treniņi jau kaut kādus pirmos augļus ir nesuši - jo vairāk kā mēneša krīze treniņprocesā ar visām traumām un attiecīgi treniņu izlaišanu, no tādas kārtīgas trenēšanās mani bija uz laiku atturējusi.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka mājās būs atsevišķi jāpatrenējas ūdens glāzīšu paņemšanā, jo citādi bez ūdens šitādos skrējienos, it sevišķi tādā karstumā, nav nekāda aršana. Bet visvairāk žēl man ir par botām, kuras, mājās kārtīgi apskatot, līdz ar izkusušā asfalta uzņemšanu, bija tikušas pie pilnīgi aizķepuša protektora. Nedaudz pastrādājot ar skrūvgriezi, izdevās lielumu no visām rieviņām izkasīt (pēc tam tās iemetu arī veļas mašīnā izmazgāt), tomēr joprojām uz zolēm ir gana daudz asfalta un, kā to melnumu dabūt nost pavisam, man īsti skaidrs nav. Varbūt skrienot ar laiku tas pats nonāks nost.