Vējš un saldējums

Nedēļas sākumā sanāca skriet lielajā vējā un aizdomājos, ka treniņu šādos apstākļos var iekārtot tā, ka sākumā skrien pret vēju, un atpakaļ pa vējam, var arī skriet turpceļā pa vējam un atpakaļ pretvējā, un vēl var skriet treniņu vairākos apļos vai regulāri mainot skriešanas virzienu, kad sanāk pa un pret vēja skriešanu izlīdzināt uz visu treniņa garumu. Visādā ziņā skriešana pa vējam ir gauži viegla, savukārt skriešana pretī tādam stipram vējam ir diezgan nepatīkam un grūta. Taču, kādu treniņa taktiku vislabāk izvēlēties, laikam jau ir grūti viennozīmigi pateikt.

No vienas puses, sākumā skrienot pa vējam, bet beigās skrienot pretvējā, beigās ir lielāks gandarījums, nonākot mājās, un droši vien vispār vēlme vairāk cīnīties ar vēju un ātrāk nonākt galā ir lielāka. No otras puses, ņemot vērā, ka uz treniņa beigām vēl būs sakrājies nogurums, tad, lai to kompensētu, sākumā vajadzētu skriet grūtākos apstākļos (pretim vējam), bet beigās, kad spēka ir mazāk, tad var ļauties tam, ka vējš no mugurpuses palīdz tikt uz priekšu.

Katrā ziņā es iedomājos, ka tā ir līdzīga situācija kā ēdot, piemēram, saldējumu. Ja bļodiņā ir ieliktas divas dažādas saldējuma bumbiņas, tad ir cilvēki, kas vispirms apēd garšīgāko un mazāk garšīgo saldējumu atstāj beigām, ir tādi, kas gardāko pataupa, tā teikt, saldajam ēdienam - pašām beigām, bet ir vēl arī tādi, kas ēd pa drusciņai no viena un otra, līdz viss ir apēsts. Pēdējā gadījumā gan tik un tā paliek pēdējā kumosa izvēle - vai nu par labu gardākajam vai mazāk gardajam kumosam.

Saldējumu ēdot, parasti atstāju gardāko uz beigām, un arī vēja treniņos biežāk izvēlos skriet vispirms pretvējā un beigās baudīt patīkamu skrējienu ar vēju no muguras. Minētais treniņš gan vairāk pagāja lielāku un mazāk apļu skriešanā, bet pēdējie 3km pat sanāca pretvējā.
Bet kā ir ar Tevi, mans dārgais skrienošais lasītāj, vai vējš ietekmē Tava treniņa plānojumu? Un kā ir ar saldējuma ēšanu?

Pusmaratons Valmierā

Pusmaratons Valmierā nu ir garām, izcīnīta ceturtā vieta ar rezultātu 1:11:53. Neliels rūgtums jau, protams, ir, jo kuram gan patīk būt 4.vietā, it sevišķi, ja 2.vieta finišēja vien sekundes 10 pirms manis. Taču visādi citādi skrējiens man patiesi patika.

Startā biju ieņēmis gandrīz vai pole position, jo pirmajā līkumā biju pirmais un patiesībā pa priekšu pusmaratona līderu grupiņai noskrēju visu pirmo 10,55 km garo apli - tā teikt, kādam jau arī tas melnais darbs jādara - jāveido aizvējš, jāuztur temps un pirmajam jāizmēģina visas peļķes. Pirmais aplis tika pieveikts ar laiku 36'06", un bija skaidrs, ka uz pagājušā gada personiskā rekorda labošanu nav ko sapņot (lai gan to jau pēc kilometra laikiem diezgan labi nojautu jau otrajā kilometrā).

Otrā apļa sākumā mierīgā treniņa daļa beidzās Marekam Florošekam, un viņš jūtami uzkāpināja tempu un strauji sāka attālināties no mūsu grupiņas, kurā nu palikām pieci - visi joprojām apņēmības pilni cīnīties par atlikušajām vietām uz pjedestāla. Taču līdz ar Mareka atrāvienu, arī mūsu ātrums šķietami pieauga un, sākoties turp-atpakaļ posmam nepilnus septiņus kilometrus pirms beigām, mūsu divu grupiņas dalībnieku trenere uzsauca, lai viņi neatstāj visu uz pašām beigām - tajā brīdī temps pieauga vēl, un nu priekšā izvirzījās Andrejs Sergejevs, kurš pirms nedēļas finišēja uzreiz aiz manis skrējienā Cēsīs. Ik pa brīdim šķita, ka viņš cenšās izrauties vēl vairāk priekšā, taču cītīgi centos turēties līdzi. To pašu centās darīt arī abi Edgari - Bertuks un Brigmanis.

To, ka temps bija jūtami pieaudzis, varēja spriest arī pēc tā, ka diezgan strauji sākām tuvoties Florošekam, kurš pirms tam jau bija paspējis aizmukt diezgan tālu, bet nu jau bija jūtami tuvāk (viņš gan laikam sajuta mūsu tuvošanos un beigas uzskrēja ātrāk, jo pašās beigās viņu vairs nemanīju). Taču arī mēs lēnu neskrējām, un jutu, ka īpaši ātrāk paskriet nebūtu spējīgs, bet sapratu, ka jāturas cik spēka. Beidzoties turp-atpakaļ posmam, bijām palikuši vairs trīs - es, Sergejevs un Edgars Bertuks. Tajā brīdī vēl dzirdēju, ka Gustavs uzsauca, ka joprojām labi izskatos (žēl, ka tam ir maza saistība ar atlikušo spēku daudzumu), bet līdz beigām bija palikuši vairs nedaudz vairāk kā divi kilometri. Vēl pēc pārsimts metriem Sergejeva trenere no malas sauca, ka laikam mēs ar Edgaru izskatāmies svaigi un, lai viņš neatstāj visu uz finišu. Tad viņš atkal strauji uzkāpināja, un nedaudz atrāvās. Pie nākamā līkuma gandrīz viņu tomēr pieķēru, un nedaudz iepalika Edgars, taču Sergejevs atkal uzkāpināja un joprojām bija gabaliņu priekšā. Nogriežoties uz gājēju celiņu gar dīķi, kur līdz finišam vairs bija kādi 500-600 metri, jutu, ka otrajai vietai netuvojos, un man garām paskrien Edgars, kuram uzsaucu, lai noķer priekšā skrienošo. Skrienot augšā pa beigu serpentīnu vēl centos, kaut sapratu, ka priekšā skrienošos vairs nepanākšu, taču, uzskrienot augšā, spēki bija galā, un redzēju vien to, ka Edgars cīnās par otro vietu, taču pietrūka pavisam nedaudz. Finišēju ceturtais, un pēdējo kilometru ātrā skriešana laikam bija darījusi savu, jo apmēram minūte pagāja, līdz man pārstāja griezties galva, ko laikam bija radījis skābekļa trūkums.

Nedaudz pārsteigts gan biju par to, ka otrais aplis bija vien 20 sekundes ātrāks kā pirmais, jo šķita, ka otrajā temps bija jūtami augstāks. Iespējams, ka lietus un lielākas peļķes otrajā aplī radīja mānīgu priekšstatu, ka skrienam krietni ātrāk - varbūt tā vienkārši bija lielāka cīņa ar laikapstākļiem un uzkrājušos nogurumu.

Katrā ziņā, ja neskaita jau sākumā pieminēto rūgtumu par 4.vietu un diezgan lielu atpalikšanu no personīgā rekorda (es jau gan sāku domāt, ka varbūt pērn vienkārši trase bija par īsu un nemaz tik ātri neskrēju :)), visādi citādi skrējiens Valmierā man patika. Tiku pie diezgan stilīga asiņaina labās kājas īkšķa ar nolobījušos ādu, izskrēju sezonas labāko laiku pusmaratonā, izbaudīju īstu sacensību cīņas garu distances otrajā pusē, sapratu, ka spēju tomēr izlikties tik tālu, ka finišā spēki ir galā un ir jāpiepūlas lai noturētos kājās (orientēšanās mačos tā izlikties nav sanācis), salīdzinājumā ar pagājušogadu pēc finiša kāju muskuļi nav atteikušies un vakarā pat biju spējīgs vēl uzskriet īsu atjaunošanās treniņu un galu galā sapratu, ka man patīk un es gribu skriet pa šoseju. Šogad būs vēl!

P.S. Paldies personīgajām ūdens meitenēm, un citiem līdzjutējiem un skrējējiem, kuri uzmundrināja visas distances garumā.

Apkārt Cēsīm jeb gatavošanās Valmierai

Sestdien tika aizvadīts pēdējais pārbaudes skrējiens pirms starta pusmaratonā Valmierā, kas norisināsies šajā nedēļas nogalē. Piedalījos skrējienā "Apkārt Cēsīm", kas ik gadu septembrī tiek rīkots Cēsīs. Taču, lai arī skrējiens tur notiek jau nez cik gadus, tomēr pats piedalījos tajā tikai otro reizi (pirmā reize bija pirms diviem gadiem).

Pēc paša mērījumiem kartē, distance bija nolikta 8.2 km garumā (oficiālos nolikumos gan stāv rakstīts 8.4 km), un zinot Cēsu kāpumus un kritumus cerēju, ka būtu ļoti labi noskriet ar rezultātu zem 27 minūtēm. Tā kā pirms starta noskaidrojās, ka uz skrējienu ir atbraucis arī Jānis Višķers, tad bija arī skaidrs, ka uz pirmo vietu cerēt nav vērts, taču par otro pacīnīties nebūtu slikti, lai gan viegli izdarāms tas nebūs.

Startu visi uzsāka gaužām lēni, kas man galīgi nepatika, un tāpēc pēc pārdesmit metru čunčināšanas aiz priekšā skrienošajiem, kur visu laiku bija jāuzmanās lai neaizķertos aiz kādas kājas, izskrēju priekšā un tad jau arī ātrums pārējiem krietni pieauga un mačs varēja sākties. Kā jau biju gaidījis, vairāk problēmu radīja nevis pirmie kāpumi, bet gan pirmie kritumi, jo stāvā lejupskriešana pirmajos kilometros pamatīgi piedzina kājas, tāpēc turpmākajā distances daļā piedzīto kāju efekts nedaudz ātrumu droši vien ietekmēja. Taču galvenaiss, ka pēc noskriešanas no kalna, kas ved uz Gaujas tiltu, nebiju iepalicis no pārējiem, un, ja neskaita Višķeru, kurš jau bija gabaliņu atrāvies, tad tālāk jau trīs skrējēju grupiņā biju atrodams arī es, kas nozīmēja, ka cerības par otro vietu saglabājas.

Turpmāko divu trīs kilometru laikā ātrums bija pietiekoši liels un, lai arī pāris reizes mēģināju iziet priekšā, tomēr mani konkurenti spītīgi gribēja skriet pa priekšu, kas viņiem arī visticamāk atņēma pārāk daudz spēkus. Brīdī, kad līdz finišam bija palikuši nedaudz vairāk par trīs kilometriem, beidzot sajutu, ka uz manu, šķiet trešo pēc kārtas paātrinājumu, konkurenti vairs nespēj atbildēt kā nākas, un tajā brīdī jau sapratu, ka, lai arī esmu izvirzījies otrajā pozīcijā, tomēr īstā cīņa tikai sākas, jo patiesībā jau konkurenti turpat aizmugurē dzirdami bija, bet jāskrien vēl labs gabals. Tā nu neatskatīdamies skrēju cik spēki ļāva, un arī pēdējā pagriezienā pirms lielā finiša kāpuma vairāk kā kilometra garumā manīju, ka tuvākais sekotājs tepat netālu vien ir. Tā nu kalns tika atstrādāts no visas sirds, un arī pēdējie līdzenie distances metri pa Cēsu pils parku tika skrieti uz nebēdu, jo līdzjutēji kalna galotnē ziņoja, ka aiz muguras esošais ir pavisam tuvu (patiesībā gan laikam tik ļoti tuvu viņš nebija). Galu galā finišā ieskrēju otrais, Višķeram zaudējot 27 sekundes, bet trešo vietu apsteidzot par 10 sekundēm. Mans rezultāts - 26:40, par ko biju patiešām priecīgs, jo uz tādu rezultātu pat īsti necerēju.

Taču ar skrējienu Cēsīs gatavošanās Valmieras pusmaratonam vēl nebeidzās, jo pēc paviesošanās pie bijušā kluba prezidenta viņa Cēsu miteklī, devāmies uz Valmieru, kur kopā ar Kristapu bijām iecerējuši iepazīties ar Valmieras trasi. Bruņojušies ar Cēsu skrējienā dalītajiem bukletiņiem, kuros bija trases shēma, un izdruku no maratona mājas lapas, devāmies Valmieras ielās, un nepilnu piecdesmit minūšu garumā izskrējām apli, kuru pusmaratonisti svētdien skries divas reizes, bet maratonistiem to nāksies mērot pat četras reizes. Kopumā jāsaka, ka aplis relejfa ziņā daudz mainījies no pagājušā gada nav, jo kāpums pēc POLAR datiem sanāca 45 metri. Taču trase ir diezgan patīkama, un ir gana daudz taisno posmu, kur priekšā skrienošos varēs redzēt pa lielu gabalu. Pāris kāpumiņi trasē arī ir, taču tie mijas ar līdzīga apmēra kritumiem, tāpēc lielas problēmas tie noteikti nesagādās.

Vienīgā vieta, kur esam trasi izskrējuši nepareizi ir bijis pašās apļa beigās, jo vakar maratona lapā parādījusies koriģētā trases versija, kur beigu stāvais kāpums ir nedaudz apliekts (Laikam ar precīzu mērīšanu tik raiti nevedas, un ar pirmo reizi to izdarīt nevar. Lai gan nav jau nekāds brīnums, jo vakardienas 10 km NIKE skrējiens Mežaparkā, pēc komentāros lasītā, arī ir bijis pārsimts metrus par īsu...). Katrā ziņā kā izskatās tās beigu izmaiņas dabā to nu tagad nezinu, lai gan, ja kādam ir pieejama Valmieras centra orientēšanās karte elektroniskā versijā, varbūt var padalīties ar saiti -tur vismaz varētu jauno beigu kāpumu novērtēt ar orientierista aci.

Šonedēļ tad nu plānots nedaudz iekrāt spēkus svētdienas skrējienam Valmierā, un tad jau tālāk manīs, cik spēka un vēlmes būs palicis tālākiem treniņiem, jo oktobra sākumā būs o-maratons, kurā esmu tomēr nolēmis startēt un kurā, skatoties LK kopvērtējumu, atkal būs jāskrien līdera kreklā, kaut arī Irbenes mežos iepriekšējā nedēļas nogalē tas nekādus labos rezultātus neatnesa.

Gandrīz sezonas beigas meža distancēs

Jau braucot uz Irbeni, kur šogad norisinājās Latvijas čempionāts orientēšanās sportā vidējā distancē un stafetē, zināju, ka visticamāk, neskaitot o-maratonu oktobra sākumā, šī būs šogad mana pēdējā parādīšanās meža takās ar karti rokās. Patiesībā jau varētu arī domāt, ka ar sudraba medaļu stafetē sezonu noslēgt nebūtu slikti, tomēr, lai cik dīvaini nebūtu, prieks par 2.vietu stafetē ir gaužām mazs, bet arī sāpe par 10.vietu vidējā distancē nav neko liela. Laikam kaut kas galvā nav tā.

Prieciņš no pirmās dienas ir tas, ka vismaz pirmo punktu esmu paņēmis ar labāko laiku, un arī pie otrā punkta vēl esmu bijis līderis (līdz tam patiesi likās, ka skriešana bija ok), taču tālāk jau sekoja mana vairākkārtēja nesaprašanās ar karti, pārsvarā nespējot savienot dabā atrodamos slapjumus ar kartē attēlotajiem, kā arī vairākkārtēja nepārliecība par uzņemto kursu, kas noveda pie saraustīta skrējiena ar vairākkārtējām apstāšanās reizēm. Kļūdās tika atstāts daudz, domājams, minūtes piecas kā minimums, un tāpēc 10.vieta pat gandrīz vai nepelnīti augsta, lai gan, ja tā parēķina, tad līdz sudraba medaļai pietrūka mazāk par divarpus minūtēm. Septiņiem citiem līdz sudrabam gan pietrūka vēl mazāk.

Stafetei teorētiski bija jābūt īpašai. Galvenokārt tāpēc, ka šādu stafetes sastāvu - Raivo, Andris un es, biju gaidījis jau vairākus gadus. Raivo dalība čempionātā gan bija ļoti neskaidra līdz pat pēdējam brīdim un tāpēc viņa vietā jau bija aizrunāts Vilnis, taču gandrīz pēdējā brīdī Raivo tomēr izlēma par labu dalībai čempionātā un līdz ar to viņam tika atdota vieta komandā (jāsaka gan, ka arī ar Vilni sastāvā, vismaz pie vakardienas etapu laikiem mēs tāpat būtu finišējuši 2.vietā). Pirms starta, izpētot citu komandu sastāvus, bija skaidrs, ka zemāk par trešo vietu mums būtu izgāšanās, taču arī augstāk tikt nebūs viegli. Pirmajā etapā gan brīnumus bija sastrādājis Kalvis, un tāpēc pēc Raivo un Andra ļoti labi veiktajiem pirmajiem diviem etapiem, startēju pirmajā pozīcijā vien četras sekundes priekšā Edgaram Bertukam, taču tālākie sekotāji bija aizmugurē vismaz minūtes septiņas.

Uz pirmo punktu bija doma skriet apkārt pa taku, kuru vakar uz starta ejošie bija ieminuši, taču stafetes skrējēji bija paspējuši samīt daudz jaunu taku, tāpēc uz pirmo punktu sekoju uzreiz aiz Edgara pa nedaudz taisnāku variantu. Pirmais punkts mūsu ceļā bija arī Edgara pirmais punkts, un vairāk arī viņu distancē neredzēju, jo mans punkts bija gabaliņu tālāk. Uz otro punktu skrienot, veiksmīgi izdevās izskriet cauri trešajam, taču kritiskais brīdis bija ceturtais punkts, kur man pilnīgi neizprotamā peldošā reljefā, kas klāts ar purviņiem savu punktu nevarēju atrast aptuveni trīs ar pusi minūtes. Pat neskatoties uz to, ka divreiz devos atpakaļ uz ceļa un centos trāpīt uz savu punktu, tas nekādīgi nedevās rokās (atradu gan vienu farsta punktu). Galu galā punktu jau tomēr atradu, taču sapratu, ka laiku esmu atstājis daudz uz sapratu, ka Mārtiņš noteikti man ir krietni pietuvojies, un arī otrā vieta vairs nemaz nav droša.

Tālāk gan ilgāku laiku izdevās iztikt bez vērā ņemamām kļūdām, toties īsi aiz "tuksneša" ļoti spēcīgi uz nogāzes pagriezu potīti, kas galvenās sāpes radīja traumas rašanās brīdī un tūlīt pēc finiša, un patiesībā arī šobrīd sāpes līdz galam vēl nav rimušās (bet gan jau pēc pāris dienām būs ok). Skriet tas gan netraucēja, taču brīdis visai nepatīkams. Trīs punktus vēlāk, kas bija punkts pirms skatītāju kontrolpunkta, atkal sastapos ar pilnīgu situācijas neizpratni un punktu izdevās paņemt tikai pēc pāris nevajadzīgu līkumu izmešanas. Klāt bija skatītāju punkts, kur man tika ziņots, ka esmu otrais un līdz Bertukam tālu (nebija jau arī nekāds brīnums), taču par to, kas notiek aizmugurē gan īsti drošs nebiju. Tā kā atlicis bija vien distances posms pa skrienamo balto mežu, tad tā, kā arī nākamajā kp pēc skatītāju vēl nedzirdēju skaļrunī nekādas ziņas par konkurentu tuvošanos, tad likās, ka vajadzētu pozīciju noturēt. Tomēr tas, ka atlikušajiem etapiem lielākajai daļai pastāvēja divi ceļu varianti - taisni pāri kalniem vai apkārt pa ceļu, tad pilnas pārliecības par pareizo ceļa izvēli nebija (uz 16. un 21.skrēju apkārt pa ceļu, uz 19. - pa taisno). Pie 18.KP vēl pieskrēju pie sveša punkta un tā nu iekšā stresiņš par iespējamo Mārtiņa tuvošanos saglabājās gandrīz līdz pēdējam brīdim. Tikai paņemot pirmspēdējo punktu sapratu, ka otrā vieta ir noturēta, un finišā varēju ieskriet mierīgi kopā ar Raivo un Andri. Galu galā otrā vieta it kā bija labāk kā gaidīts, tomēr prieks ir tāds pieticīgs - droši vien tāpēc, ka mans sniegums bija vairāk kā slikts.

Kopumā atmiņas no šīm divām dienām Irbenē un Ventspilī būs par daudzajiem sēņu pilnajiem groziem, ko orientieristi bariem nesa laukā no meža - skrienot laikam bija nolūkojuši labākās sēņu vietas. Nu arī zinu, ka Latvijas Kausa līdera krekls ļoti patīkami pieguļ ķermenim - laikam labs audums. Tāpat atmiņās paliks man iepriekš nezināmās pārveides Ventspils mazbānīša maršrutā, kurš nu ir pagarināts līdz pat Piedzīvojumu parkam, un gar to visā garumā nu ir glīti veloceliņi, kas vakaros laikam arī tiek apgaismoti - brīnišķīga vieta skriešanai, ko sestdienas vakarā arī iemēģināju.

Vēl beigās arī gribēju nelielu piezīmi izteikt par stafešu garumiem, kuri jau otro gadu pēc kārtas, vismaz V21 grupā, ir krietni par garu, un noteikumos minētajās 135 minūtēs nespēj iekļauties ne pirmā vieta, nemaz nerunājot par pirmo sešinieku, kam līdz 135 minūšu rezultātam šogad pietrūka vairāk kā 25 minūtes. Lai stafete kļūtu interesantāka arī skatītājiem, tad cīņai jābūt ne tikai pirmajā etapā, bet arī pārējos - un to pie mūsu apstākļiem var panākt vien ar īsākiem etapiem, kur vairāk sportistu ir konkurētspējīgi.

Rezultātu sports

Droši vien, ka pašos pirmsākumos tā nebija, bet, laikam ejot, mani aizvien vairāk ir interesējis rezultātu sports - vietas, rekordi, sasniegumi, iepriekšējo rezultātu uzlabošana, sava tā brīža potenciāla pilna izmantošana - daudz vairāk sports kā augstu sasniegumu sports (lai gan līdz tiem augstajiem sasniegumiem vēl tālu), un ne tik daudz sports kā vienkārši veselīga dzīvesveida piekopšana vai brīvā laika aizpildīšanas aktivitāte. Ir bijuši periodi, kad apsēstība ar sportošanu un treniņiem ir bijusi lielāka un brīži, kad tā bijusi mazāka, taču kopumā jāsaka, ka man nekad nav paticis startēt sacensībās vienkārši startēšanas pēc bez tiekšanās pēc rezultātiem.

Pozitīvais tajā noteikti ir tas, ka šāda veida interese pret sportu ir labs dzinulis treniņiem. Taču tajā pat laikā tas līdzi sev nes arī mazāk pozitīvas lietas:

• diezgan daudzas lietas tiek pakārtotas skriešanai;
• treniņi notiek ar mērķi nevis iziet paskriet un izbaudīt skrējienu, bet ar domu, ka konkrētais treniņš ir viena no daudzajām skrūvītēm lielajā mehānismā, kas ļaus sasniegt plānotās virsotnes, un attiecīgi neplānota treniņa izlaišana atstāj rūgtumu par plāna neizpildi;
• savulaik visas, pat mazākās, sacensības tika skrietas uz maksimumu, lai gan tās bija paredzētas tikai kā treniņi (tagad gan to vairāk izdodas kontrolēt, lai gan iemesls varētu būt tas, ka apzinoties to, ka atkal gribēšu maukt, vienkārši sacensībās piedalos retāk);
• jau pašā sākumā minēju, ka startēt sacensībās vienkārši startēšanas pēc man nav bijusi interese un tas pa daļai sasaucas ar iepriekšējo punktu. Pat ja manu spēju robeža nav bijusi pirmās vietas, tik un tā dalība ir ar mērķi uzlabot iepriekšējos sasniegumus vai sasniegt konkrētu rezultātu. Visgrūtāk ar šo ir sadzīvot stafetēs, jo tajās gala rezultāts ir atkarīgs no visas komandas, un tas vai pats esmu ļoti labā formā bieži vien kopējā rezultātā būtisku lomu nespēlē (laikam tieši tāpēc mani vairāk saista individuālās nodarbes, jo tajās pa lielam viss ir atkarīgs tikai no paša).
  

Patiesībā jau, ja uz to visu paskatās no šāda skatupunkta, izklausās diezgan briesmīgi, taču visus grūtumus galu galā pārspēj prieks un gandarījums par sasniegto, un, galu galā skriet ir forši un man vienkārši patīk to darīt.