svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

O-maratons Tērvetē un meža traumas

Vispirms par traumu, tad par mežu.
Kā izrādījās, tad pēc Jukolā iegūtās traumas un sekojošās vizītes traumu slimnīcas traumpunktā savu šīs sezonas traumatismu nebūt nebiju izsmēlis. Četrus punktus pirms orientēšanās maratona distances beigām (tieši tajā brīdī, kad beidzot biju noķēris Jāni Kūmu) straujas galvas kustības rezultātā saņēmu spēcīgu triecienu ar egles zaru tieši ausī. Pirmajā mirklī diezgan skaļš bļāviens, bet turpināju skriet, pārbaudīju, ka asinos netek, bet šajā vienā ausī sajūta bija tāda savāda. Pēc finiša sapratu, ka skaņas katrā ausī uztveras citādāk un ausī iekšā ir tā kā sāpes tā kā sajūta, ka kaut kas palicis iekšā, taču no ārpuses īsti redzēt neko nevarēja. Tika nospriests, ka prātīgākais būtu doties uz slimnīcu pie LORa, taču vienīgais dežūrējošais LORs, kā izrādās, sestdienās ir atrodams tikai Stradiņu slimnīcā, tā nu nekas neatlika kā doties uz Rīgu (liels paldies Kasparam un Ģirtam no VIGAS par aizvizināšanu līdz slimnīcai). Neveiksmīgā kārtā sanāca, ka daktere pirms neilga laika bija devusies uz operāciju, un galu galā tiku pie viņas tikai pēc gandrīz trīs stundu ilgas gaidīšanas. Gaidot, ar sāpēm un savādajām sajūtām biju diezgan apradis (paldies arī abiem laika kavētājiem), taču kā izrādījās, tad īstās sāpes nemaz nebiju jutis. Daktere pēc auss apskates konstatēja, ka ir pārplēsta bungādiņa (kā viņa teica, ka gandrīz vai kā ar nazi pārgriezta) un iekšā ir pilns ar zemēm. Tā nu viņa ķērās pie tīrīšanas, kas izraisīja mežonīgas sāpes un galu galā no sāpju šoka biju pussoli līdz samaņas zaudēšanai (balts gar acīm bija un kājas arī pilnība notirpa un arī ožamo spirtu dabūju pie deguna paostīt). Kamēr pēc tīrīšanas guļus stāvoklī centos atjēgties no pārdzīvotā, un daktere pa to laiku rakstīja papīrus, vienīgā doma bija, lai tikai vairs nav jātīra vēlreiz - par laimi tīrīšana vairs nesekoja. Tā nu tiku noinformēts par turpmāko ārstēšanu un tiku palaists mājās. Tīrīšanas rezultātā radušās sāpes pārgāja tikai ap pusnakti. Par laimi šodien vismaz no sāpēm vairs nav ne miņas, skaņas gan joprojām katrai ausij ir atšķirīgas - sākotnējā dzīšana prasot pāris dienas, bet pilnīgai sadziedēšanai vajadzīgas pat pāris nedēļas.

Tik daudz par ausīm, bet ja tā pāris vārdus par pašu o-maratonu, tad tas izvērtās gluži labs. Visvairāk jau man patika, ka bija ļoti plaša variantu izvēle un liela daļa no šiem variantiem bija veicami pa ceļiem, ko centos arī pēc iespējas izmantot, atsevišķos gadījumos pat pārāk daudz, jo reizēm taisnie varianti tomēr bija ātrāki. Bet nu kopumā galvenās problēmas radīja nevis skriešana, bet tieši orientēšanās, kā nekā karti nebiju turējis rokās kopš LČ Irbenē septembra sākumā, bet ar 15000 mērogu laikam skriets nebija kopš pavasara.

Distances sākumā visi nez kāpēc uzskatīja, ka jāsāk skriet uzreiz diezgan ātri, un tā kā īpaši sildījies nebiju, jo 15 minūtes pirms starta atklāju, ka nevaru atrast kompasu, un pie tā tiku tikai īsi pirms starta (paldies Pranim no OK Saldus par kompasa aizlienēšanu), tad īsti iesildīties nepaguvu. Lai gan no otras puses distance ir pietiekami gara, lai pirms starta īpaši netērētu spēkus, lai iesildītos, tam laika būs distancē atliku likām. Tā arī patiesībā sanāca, jo ceļā uz otro punktu jau jutu, ka varu skriet, un otro punktu paņēmu kā pirmais. Uz 4.KP garais etaps, kuru biju izplānojis, jau skrienot uz otro punktu (vienu brīdi gan bija doma, ka ātrāk būs iet nevis gar startu, bet gan pa leju pa labo pusi). Tā nu arī tur uzņēmos vadību un skrēju pa priekšu, etapa vidū abi Jāņi (Kūms un Krūmiņš) nogriezās pa labi (laikam izvēlējās iet ap taisno un nogriezt nedaudz stūri), un, šķērsojot upi, manīju, ka viņi jau ir vismaz 100 metrus priekšā. Līdz punktam gan izdevās viņu noķert un tad jau sekoja puķīte, kura mums ar Krūmu sakrita. Puķītē sastapām arī Andri Jubeli pēc mūsu nelielās kļūdas un tālāk jau skrējām trijatā - mēs ar Krūmu priekšā, Andris nedaudz tālāk aiz muguras.

Pēc puķītes uz nākamo punktu atkal izvēlējos etapa otrajā daļā vairāk skriet pa ceļu. Sanāca gan lielāks līkums un redzēju, ka Andris ar Krūmu jau ir atkal priekšā. Paņemot punktu, abus jau atkal biju noķēris un biju pārsteigts, ieraugot, ka te ir arī Kūms, kurš bija ļoti ātri veicis savu puķītes variantu un uz brīdi bija izvirzījies vienpersoniskā vadībā. Tālāk jau skrējām četratā, taču, paņemot nākamo punktu, un skrienot tālāk uz 16.KP tūristu taku labirintā nonācām takas galā, pie pašas upes. Krūms daudz nedomājot metās pāri upei, taču es, apskatoties kartē, sapratu, ka tā darīt ir varen muļķīgi, jo kontrolpunkts jau ir šajā upes krastā. Jānim tāpēc laikam nācās upi šķērsot otro reizi, bet punkta rajonā gan bijām atkal visi četri - mēs pa to laiku apskrējām upes līkumu smuki pa taciņu. Punktu paņēmu kā pirmais, un jau pirms tam redzēju, ka uz nākamo punktu ir vairāki varianti un biju izlēmis iet pa labo pusi vairāk pa ceļu. Tā nu daudz nedomājot devos ceļa virzienā, kur sākumā gan nācās cauri aizaugušajam izcirtumam uzrāpties kalnā. Dzirdēju, ka man neviens neseko un sapratu, ka parējie laikam aizgājuši pa taisno. Paņemot punktu, dzirdēju zaru brakšķēšanu, un, kā izrādījās, Jāņi punktu jau bija paņēmuši, bet Andri satiku pretkustībā, izejot no punkta - viņš laikam bija nedaudz iepalicis. Uz nākamo punktu abus Jāņus punkta rajonā vēl manīju, taču kartē īsti nesapratu punkta vietu, un marķējumu, kas izveda no punkta sākumā uztvēru par lentēm, kas norobežo upes krastu, un punktu paņēmu ar nelielu vilcināšanos. Redzēju, ka Andris atkal ir praktiski blakus, bet Jāņi jau bija gabalā.

1.aplis

Karšu maiņas punktā mani informēja, ka esmu trešais un esmu minūti aiz līderiem. Otrā apļa pirmais punkts bija atkal pāri upei, un tā kā tas atradās netālu no pirmā apļa "puķītes" punktiem, tad variants uz to bija līdzīgs kā pirmajā aplī. Pie punkta gan sākotnēji uzskrēju neīstajā paugurā, taču ātri attapos, un vēl pēc diviem etapiem, ejot uz punktu, manīju Kūmu, kurš jau nāca no punkta. Tajā brīdī likās, ka Kūms jau ir sācis iepalikt, taču izrādās, ka tur pat bija bijis arī otrs Jānis. Nākamais punkts atkal pa ceļu, un tālāk sekoja garais etaps, kur sākumā nevarēju izšķirties par variantu, bet galu galā izšķīros par vidēji-kreiso. Pa ceļam apskatīju 33.KP, sekoja pagarš skrējiens pa ceļu, bet etapa beigas bija pa taisno pa apvidu. Vēl pēdējā stigas un takas krustojumā nokontrolēju savu atrašanās vietu, bet punkta rajonā vispirms atkal uzskrēju neīstajā virsotnē, taču, kad nonācu uz sava kalniņa, punktu paņemt nevarēju. Skraidīju šurpu turpu neskaitāmas reizes no viena ceļa uz otru, atradu vairākas citas bedres (kā beigās izrādījās, zīmējot kartē ceļu, tad šīs bedres bija noslēptas zem KP aplīša un mežā tās kartē neredzēju), bet savu bedri atrast nespēju. Tur atstāju ap piecām minūtēm, līdz beidzot punktu paņēmu. Uz nākamo sanāca liela apkārt skriešana, bet speciāli izvēlējos skriet pa ceļiem, jo pa taisno, lai arī krietni tuvāk, nāktos skriet pa apvidu un pārvarēt arī pāris kāpumus. Vēl pēc diviem punktiem sekoja kārtējā kļūda, kur man joprojām šķiet, ka kartē īsti labi viss uzzīmēts nebija, vai arī varbūt vienkārši meklēju punktu neīstajā ielokā, taču tur atstāju vēl divas minūtes. Tajā brīdī jau biju atmetis jebkādas cerības noķert kādu no Jāņiem, un vairāk satraucos par to, ka aizmugurē skrienošie varētu būt pavisam tuvu, vai pat jau tikuši garām.

Turpmākos punktus, pa ceļiem skrienot, paņēmu labā ātrumā, par ko liecina arī etapu laiki, jo no pēdējiem astoņiem punktiem sešos ir pirmie laiki un viens otrais. Taču tā kā noķert priekšā skrienošos nemaz vairs necerēju, tad biju ļoti pārsteigts un reizē arī priecīgs ieraugot Alūksnes neilonu un Jāni Kūmu. Tālāk sekoja sākumā aprakstītais auss un egles zara kontakts, taču tajā brīdī par to nedomāju, jo bija jāmūk prom no Kūma, lai gan viņa vārdi, ka kājas rauj krampī un vairs paskriet īsti nevar, liecināja, ka no viņa atrauties tik grūti nebūs. Ceļā uz 33.KP gan izskrēju pretī lielajai gravai un ātrumā, tā vietā, lai dotos pa to lejā un pa labo pusi uz punktu, apskrēju tai riņķī pa kreiso pusi, un šķita, ka redzēju arī Jāni Krūmiņu, kurš jau devās uz pirmspēdējo punktu (varbūt tas tomēr nebija viņš), punktu gan sanāca paņemt ar nelielu līkumu, taču, skrienot atpakaļ kalnā uz pirmspēdējo, atkal satiku Kūmu, kuram nu krampji bija pārņēmuši abas kājas un pēc skrējēja īsti viņš vairs neizskatījās. Uz pirmspēdējo punktu gan arī nedaudz aizskrēju par tālu, taču tur laika zaudējums bija minimāls (varbūt 10-15 sekundes), un tad jau klāt arī beidzot bija finišs.

2.aplis

Tā kā paskriet varēju un tāda nopietna saguruma kājās pēc finiša nebija, piedevām kļūdās distances otrajā daļā tika atstāts padaudz, tad gribētos, protams, zināt kāda būtu izvērtusies cīņa, ja Jāņus pirmā apļa beigu daļā nebūtu pazaudējis, taču citādi par otro vietu ir prieks, kas ir sanācis, kā labs orientēšanās sezonas noslēgums, un ar šo panākumu arī nodrošināju uzvaru šī gada Latvijas Kausa kopvērtējumā, kas pēc iepriekšējo trīs gadu otrajā vietām ir patīkama pārmaiņa.

Tagad nu jādziedē auss un pēc divām nedēļām esmu ieplānojis doties uz Sāremā, kur notiks ikgadējais Sāremā skrējiens pa Sāremā ielām un tuvējo apkārtni, kurā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance. Pirmajās divās dienās attiecīgi 10km un 16,195km ar kopējo startu, savukārt pēdējā dienā 16km iedzīšana pēc pirmo divu dienu rezultātiem. Tai vajadzētu būt debijai skriešanas mačos ārpus Latvijas robežām.

5 komentāri :

  1. baisi lasīt par to ausi. Zinu, cik traki sāp visādas ķirurģiskas darbības ar ausi, tāpēc jūtu līdzi. Veseļojies un apsveicu ar 2.vietu. Neskatoties uz kļūdām, tāpat monstrozs rezultāts.

    AtbildētDzēst
  2. Un es sākumā nesapratu kāpēc Tu tā bļauj un vēl auss..auss.. ā.. tgd saprotu, lasot un iedomājoties tirpas skrien... Sadziedējies, lai vari turpināt skriet..
    p.s. kādreiz uzcīnīsimies nopietnāk ;)

    AtbildētDzēst
  3. Atkal tāpat kā ar celi - ar ausi tagad būs jāuzmanās. No laipas uz galvas ūdenī lekt LORs neieteiks un vispār pret niršanu būs jāizturas ar pietāti.

    AtbildētDzēst
  4. Renār, izskatās,ka garajā etapā veiksmīgākais, ir ceļa variants pa kreiso pusi, jo uz kp var aizskriet tieši pa ceļu. Jānis S.

    AtbildētDzēst
  5. Malacis, Renār! Apsveicu ar lielisku sudrabu! Dziedē ausi, lai varētu vēl labāk satrenēties un nākamgad uzvarēt. Uz lielā ceļa pirms 2.punkta, kad Tu izvirzījies vadībā, varēja manīt, ka esi īsts skrējējs - lielisks solis un stāja. Veiksmi Sāremā!

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).