Otrais un arī pirmais

Šogad bija jau trešais gads kā aprīļa beigās dodos uz Cēsīm, lai piedalītos skrējienā Cēsu pavasaris. Pirms diviem gadiem finišēju kā pirmais, pērn biju ceturtais, bet šogad, lai arī no visiem skrējējiem finišēju kā otrais, tomēr savā grupā izcīnīju pirmo vietu.

Jau nedēļas sākumā bija skaidrs, ka nekādi labie laikapstākļi nedēļas beigās nav gaidāmi, un prestatā pagājušajam gadam, kad Cēsu pavasaris patiešām arī izskatījās pēc kārtīga pavasara, šogad ceļā uz Cēsīm pat vietām bija apsnigusi balta zeme un gandrīz visu ceļu lija lietus. Ierodoties Cēsīs, nedaudz vēl pamaldījāmies (kopā ar mani skrējienā piedalījās arī māsa ar savu draudzeni, pārstāvot kori "Sōla"), lai atrastu sacensību centru, jo prestatā iepriekšējiem gadiem, kad finišs bija blakus Cēsu pils dārzam, šogad tur nevienu nemanīju, un tikai tad sapratām, ka reģistrēšanās ir Cēsu pils parkā lejā pie estrādes. Šogad bija mainīta ne tikai reģistrācijas vieta, bet arī nedaudz mainīts skrējiena maršruts, iztrūka pēdējā garā kāpuma pats pēdējais nogrieznis, un nedaudz atšķirīgi pirmie ~600 metri, līdz ar starta vietas maiņu. Apļa garums gan kopumā mainījies vien nedaudz 13,5 km vietā 13,6 km.

Iepriekšējo pieteikumu sarakstā īsti nevienu spēcīgu vārdu atrast nevarēja, bet lielais vairums jau brauc bez iepriekšējas pieteikšanās. Reģistrējoties pamanīju, ka uz skrējienu ir ieradies Artūrs Jukšs, kurš pagājušajā gadā skrējienā "Apkārt Vaidavas ezeram" finišēja otrajā vietā. Tāpat arī pirms paša starta pamanīju, kādu skrējēju Lietuvas skriešanas formā (pēc finiša uzzināju, ka tas ir lietuviešu maratonists Petras Pranckūnas), un kā vēlāk izrādījās tieši viņi abi bija galvenie mani sāncenši distancē.

Startā kā parasti no paša sākuma pa priekšu aiznesās 4,5km apļa skrējēji, taču drīz vien tiem paskrēju garām un kādu brīdi skrēju pa priekšu pārējiem. Taču, kad bija skriets jau nepilns pusotrs kilometrs un trasē bija pirmais nelielais pacēlums, visai lielā ātrumā man garām paskrēja jau minētais lietuvietis un arī Jukšs, tālāk gan aiz muguras tiešā tuvumā neviena nebija. Abi viņi tā paskrēja man garām un sāka nedaudz attālināties. Pēc brīža, kad atstatums bija jau kādi 20 metri, attālums līdz viņiem pārstāja pieaugt un, skrienot jau lejā uz Gaujas tiltu, viņiem krietni pietuvojos un pēc tam jau diezgan drīz abus noķēru (tur skrieti bija aptuveni 3,5 km jopš starta). Tā nu turpmākos ~2 kilometrus skrējām trijatā (gandrīz līdz Pipariņu nometnei), taču tad Jukšs pamazām sāka iepalikt un palikām divi ar lietuvieti. Vēl pēc aptuveni kilometra sekoja kārtējais lietuvieša kāpinājums un atkal viņš sāka attālināties no manis. Šajā brīdī jau otro reizi distancē sāku domāt par to, ka nekāds īpašais cīnītājs no manis šajā skrējienā nesanāks. Taču vēl pēc aptuveni 600-700 metriem, kad bijām jau izgriezušies uz Ērgļu klinšu ceļa, sekoja neliels kāpums uz kura lietuvietis manāmi samazināja ātrumu un viņu atkal noķēru, un ja vien kāpums būtu nedaudz garāks, tad viņam varbūt pat nebūtu izdevies man ieķerties aizmugurē. Turpmākos trīs kilometrus skrēju pa priekšu un jau sāku priecāties, ka pirmajā lejupskrējienā piedzītās kājas sāk pamazām attiet un nu jau ripo gluži labi, taču tad, kad ceļa malā paskrējām garām norādei, kas liecināja, ka līdz finišam atlikuši 3 kilometri, Pranckūnas atkal manāmi palielināja ātrumu (droši vien arī man aiz muguras bija nedaudz "atpūties" :)) un ātri vien atstarpe starp mums bija jau padsmit sekundes. Zinot, ka distances beigās aptuveni kilometrs ir pret kalnu, cerēju vēl, ka varbūt izdosies viņu noķert, tomēr attālums līdz viņam bija pārāk liels. Lai arī patiesi pēdējā kalnā starpību līdz viņam samazināju vismaz divas reizes, un vairākas reizes viņš skatījās atpakaļ, laikam neesot drošs par savu pārsvaru, tomēr galu galā finišēju 8 sekundes aiz viņa ar finiša laiku 46:56 (pulksteņa laiks, oficiāli 47:23, bet laika ņēmēji visiem kaut ko bija ne tā sarēķinājuši). Trešais bija Artūrs Jukšs 1:44 aiz manis.

Pēc finiša Pranckūnas gribēja uztaisīt bildi ar mani, tā nu nobildējāmies, un tad jau sāku atsildoties, gaidīt finišā arī māsu.veiksmīgi tika līdz galam un tad klāt jau arī bija apbalvošana, kur tiku pie medaļas, neliela kausiņa un konfektēm par uzvaru savā grupā, jo Pranckūnas startēja V40. Apbalvošanā vēl arī saņēmu aicinājumu startēt kādā nopietnā mačā jūlija vidū. Bet secinājums pēc skrējiena ir viens - joprojām trūkst ātruma. Nav īpašu problēmu ar ātruma izturību, taču tādiem kāpinājumiem distances vidū man īsti pagaidām nav ko likt priekšā. Bet visam vēl ir laiks. Ne velti ātruma/intervālu treniņus skrienu tā kārtīgi vien 2 nedēļas.