otrdiena, 2012. gada 1. maijs

Rīgas pusmaratons Biķerniekos

Pirms gada dienā, kad Rīgā Biķernieku trasē norisinājās pirmais Rīgas pusmaratons, startēju Diseldorfas maratonā, un skriešanu pa Biķernieku trasi nācās atlikt vismaz uz gadu. Šogad savu pavasara maratonu jau biju noskrējis pirms divām nedēļām, tāpēc maratons tiešā veidā šķērslis skriešanai šajā pusmaratonā vairs nebija, piedevām šogad Latvijas čempionāts pusmaratonā bija ieplānots tieši Rīgas pusmaratona laikā, tieši tāpēc to, ka Biķerniekos jāskrien, izlēmu bez ilgas domāšanas. Patiesībā vēl viens iemesls skriešanai bija arī tas, ka šogad ar Kristapu tikām aizrunāti seriāla Skrien Latvija posmos komandu cīņas ietvaros pārstāvēt VSK Noskrien komandu, un komandu pievilt nav smuki - arī tāpēc šo skrējienu izlaist nedrīkstēja.
Patiesībā jau nelielas bažas bija par to, vai atjaunošanās pēc maratona būs noritējusi pavisam veiksmīgi, un nebiju arī pārliecināts, vai būšu jau gatavs atkal skriet sacensību režīmā. Pēc maratona muskuļi kājām sāpēja vēl dienas sešas, un kaut arī treniņos neliels sagurums muskuļos bija jūtams arī turpmākās dienas, tomēr jutu, ka skriet nevajadzētu būt problēmām. Galu galā pēc maratona jau uzreiz vēl nekāds dižais treniņu režīms netika ievērots un pārsvarā tika skriets ne pārāk daudz un ne pārāk ātri, kas nozīmēja vien to, ka organismam varētu būt vien bijusi papildus atpūta un lielāks svaigums pirms pusmaratona. Nedēļas sākumā gan paspēju arī tikt pie nelielas traumas, kad taisot lecienus, nedaudz pastiepu paceles cīpslu, un tieši šī nelielā trauma par skrējienu Biķerniekos man radīja vairāk bažas nekā pēcmaratona sagurums kājās. Bet galu galā arī tā skriešanu neietekmēja.
Starts
Pusmaratona skriešanai pa Biķernieku autotrasi ir gan savi plusi, gan mīnusi. Lai kopā sanāktu 21.0975 kilometri, jāskrien nepilni četri apļi. Man gan vairāk pie sirds iet, ja jāapļo nav, vai apļu ir mazāk, bet tas jau katram citādi. Daļējs pluss daudziem apļiem ir tas, ka jau otrajā aplī sanāk lēnākus skrējējus apdzīt par apli un ar katru apli apdzenamo kļūst arvien vairāk; daļa no apdzenamajiem uzmundrina, kas palīdz pielikt soli un tādā ziņā tas ir forši. Biķernieku trase tomēr ved caur mežu, un tur līdzjutēji no malas vien bija dažās vietās, tāpēc papildus atbalsts trasē no pašiem skrējējiem šādā reizē ir ko vērts. Lēnākus skrējējus var izmantot arī par atskaites punktiem, kas jāapdzen, kad vajag rast papildus motivāciju, kaut arī šoreiz papildus motivācijas meklējumos iesaistīties nenācās - pietika ar savējo. Mazāk patīkami ir tas, ka šie daudzie skrējēji trasē ir arī jāapdzen. Ja sākumā apdzenamo ir maz, tad jo tālāk skrien, jo vairāk tautas (Biķernieku mežā notiekošiem mačiem gan pienāktos teikt - jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas). Apdzīt vienu nav problēmu, bet, ja kopā skrien vairāki - rindiņā pa trim, kuplākā bariņā vai vēl kādā citādā formējumā, tad nākas būtu gana veiklam, lai apdzīšana izdotos veiksmīgi. Citreiz kāds aizņem iekšmalu un nākas apdzīt pa ārmalu, citreiz kāds pēdējā brīdī izdzird, ka no muguras kāds ātrāks tuvojas un, gribot palaist garām, pielec tieši priekšā. Katrā ziņā brīžiem līkumošana bija vairāk kā taisnvirziena kustība. Te gan lēnākiem skrējējiem būtu vietā arī ieteikums, ka, vai nu jau laicīgi būtu jāatbrīvo līkumu iekšmalas un taisnākās trajektorijas, ja ļoti gribas palaist ātrākos garām, savukārt, ja aiz muguras kādu sadzird tikai pēdējā brīdī, tad uzņemto pozīciju nevajadzētu mainīt un vajadzētu saglabāt taisnvirziena kustību, gan jau aiz muguras skrienošais atradīs pa kurieni apskriet, jo sāņus kustoties var tikai sanākt patraucēt vēl vairāk.
Par apli apdzenamais tiek apdzīts no abām pusēm bez liekas aizķeršanās
Latvijas čempionātā pusmaratonā līdz šim biju skrējis divreiz - abas reizes Kuldīgā un abas reizes tiku pie bronzas medaļas LČ ieskaitē. Šoreiz biju pie sevis apņēmies pacīnīties par sudraba medaļu - Valērijam Žolnerovičam kā Latvijas rekordistam pusmaratonā zelta medaļu droši varēja uzkārt kaklā jau pirms starta. Startā pamanīju, ka nav ieradies iepriekš pieteiktais Jānis Višķers, kas nozīmēja, ka cīņa par sudrabu varētu būt vieglāka. No Latvijas skrējējiem uz Latvijas čempionāta medaļām bez Valērija, manis, Andreja Sergejeva un Kristapa Kaimiņa, citu reālu pretendentu pat īsti nebija. Tas vēl skaidrāks kļuva pirmajos pārsimts metros, kad izveidojās līderu sešinieks - jau manis nosauktie četri LČ medaļu pretendenti, kā arī vēl divi lietuvieši (vienam, šķiet, tā bija debija Latvijas pusmaratonos, bet otrs, Kestutis Jankunas, pērn bija skrējis ātrāk par mani, vien Liepājā izdevās viņu vinnēt, kad pēc pārmērīgi ātra sākuma viņš pārlieku noplīsa - līdz ar to zināju, ka ātrums viņam ir pārāks par manu, taču arī viņš tāpat kā es pirms divām nedēļām bija pieveicis maratonu, un cerēju, ka varbūt sagurums viņa kājās pēc maratona vēl būs palicis).
Pavisam neilgi pēc starta
Pirmais kilometrs aizritēja pavisam mierīgi. Skrējās viegli, abi lietuvieši pa priekšu, mēs pārējie aiz muguras. Nosmējos, ka abi sarunāti kā tempa turētāji - abiem vienādas formas un smuki skrien vienmērīgā tempā, taisot aizvēju. Pirmā kilometra atzīmē sajūtas par mierīgo tempu apstiprinājās - 3'20" (pirms starta bija klusa cerība, ka varētu mēģināt tuvoties savam personīgajam rekordam, kas šogad krita Sirakūzu pusamaratonā - tad jāskrien vidēji pa 3'16" katrs kilometrs). Lietuvieši laikam arī saprata, ka temps ir pārāk mierīgs un otrajā kilometrā jau jūtami paātrinājās, kas arī bija uzreiz pamanāms arī pie otrā kilometra atzīmes - temps pieaudzis līdz 3'12". Sapratu, ka tādā tempā ilgi neizturēšu (tomēr laikam maratona treniņprocesā iztrūkstošo virsmaratona ātruma treniņu dēļ kājas vēl tik raiti nekustās) un lietuvieši kopā ar Valēriju sāka attālināties, viņiem līdzi arī Andrejs. Ar Kristapu turpinājām turēt gana pieklājīgu tempu, tad sekoja pirmā reize pār slavenajiem Biķernieku kalniņiem jeb "trīskupru kamieli" kā šī vieta esot saukta vēl Tautasdziesmu maratona laikos, pēc tā kārtējā veikta kilometra laiku Kristaps ziņoja kā 3'22" - tātad kalni tikai nedaudz bija piebremzējuši tempu, toties Andrejam lielākā tempā tie laikam bija vairāk iedevuši pa kājām un drīz vien viņš no līderu grupiņas atkrita un mēs sākām viņam atkal tuvoties.
Pēdējā līkumā pirms pirmā apļa beigām Andreju jau bijām noķēruši un turpmākos pāris kilometrus priekšgalā bija divi līderu trio - vienā Valērijs ar abiem lietuviešiem, otrā nepilnas pusminūtes attālumā Andrejs, Kristaps un es. Tā arī noskrējām visu otro apli, vien nedaudz vairāk attālinoties no līderu trio, savukārt trešā apļa sākumā dzeršanas punktā Kristaps nedaudz sabremzējās, un tad abi ar Andreju sākām no viņa attālināties. Ja otrais aplis skrējās gluži viegli, tad nu trešajā, divatā skrienot, jau jutu, ka sāk palikt grūtāk. Brīžiem Andrejs šķietami nedaudz kāpināja tempu ar tādiem nelieliem izrāvieniem, bet kopumā skrējām vairāk plecu pie pleca. Jau tad sāku domāt par to, vai izdosies viņu apdzīt cīņā par ceturto vietu kopvērtējumā un sudraba medaļu Latvijas čempionāta ieskaitē.
Trešā apļa sākums
Uzsākot pēdējo apli kārtējo, reizi izcīnījāmies ar vēju, kas starta-finiša taisnē pūta tieši pretī visai stipri, bet joprojām bijām abi ar Andreju kopā. Zinu, ka finiša ātruma man nav, tāpēc izrāviens būtu jātaisa krietni savlaicīgāk, šeit Biķerniekos ideālākā vieta, kur taisīt izrāvienus noteikti ir posms tieši pirms kalniem. Taču savai taktiskajai spriedelēšanai varēju likt punktu jau pēdējā apļa otrajā kilometrā, kad Andrejs vienā brīdī jūtami kāpināja ātrumu, un pārslēgties uz tādu tempu vairs nespēju - kaut arī pašam šķita, ka lēnāk neesmu sācis skriet, taču temps, kādā pieauga atstarpe starp mums abiem, lika domāt par pretējo. Centos savu tempu turēt un nepadoties, bet jau tajā brīdī aptuveni 400-500 metru laikā atstarpe bija pieaugusi līdz pārdesmit metriem, un jau sāku samierināties ar kārtējo bronzu. Pēc neilga brīža no malas vēl dzirdēju uzmundrinājuma saucienus, kā arī to, ka lietuviešiem esot grūti un viņi pamazām sāk plīst, taču no tā man prieka bija maz, ja šitā no manis aizskrien cerētā medaļa. Taču vēl pēc aptuveni 200 metriem notika, kas pavisam negaidīts, vienu brīdi šķita, ka atstarpe vairs nepieaug, bet varbūt pat nedaudz sadilst, tad kārtējā uzkalniņā no mugurpuses redzēju, ka Andrejs kaut kā pārāk neparasti liek soļus, un nākamais ko dzirdēju bija, ka viņa trenere, kas tieši tur stāvēja, teica, lai viņš nāk nost un pēc brīža jau viņš bija trases malā un knapi turējās kājās. Pirmajā mirklī vēl man iešāvās prātā doma, ka varbūt tas bija kāds īpašs treniņš, kur pēc astoņpadsmit kilometriem bija paredzēts tempa skriešanu beigt, bet tad sapratu, ka laikam viņam ir palicis slikti. Kas ar Andreju notika pēc tam gan nezinu - dzirdēju, ka esot kādu laiku zālē gulējis, dzirdēju arī to, ka   esot palicis slikti, jo it kā nebija ēdis, bet kas un kā bija patiesībā patiešām nezinu, jo pēc finiša viņu vairāk nesastapu. Pilnīgi pieļauju, ka arī viņa pārāk straujais kāpinājums, lai no manis aizmuktu, bija bijis pārāk ass.
Ceturtajā aplī vēl esot piektajā vietā
Lai vai kā pēc brīža biju atkal nokļuvis ceturtajā pozīcijā, un kaut arī nebija pārliecības, ka Andrejs varbūt ir nogājis malā tikai uz mirkli un tomēr turpina atkal skriet un ķert mani rokā, tomēr nu jau īsi pirms kalnu posma biju priekšā pamanījis arī dzeltenā tērpto lietuvieti Kestuti, kas neapšaubāmi deva papildus motivāciju. Kaut arī pēc kalniem jutu, ka atstarpe starp mums abiem sāk dilt, un viņam visai strauji tuvojos, tomēr sapratu, ka līdz finišam ir vien nepilni divi kilometri. Tuvojoties viņam arvien vairāk, pārējie skrējēji trasē uzmundrināja, ka varu viņu vēl noķert, un kaut arī centos kā nu varēju, tomēr, šķiet, arī viņš bija sapratis, ka viņam tuvojos un pēdējā puskilometrā attālums līdz viņam vairs īpaši nemazinājās. Kaut arī pēdējā apļa laikā biju viņam pietuvojies par 40 sekundēm, tik un tā finišā vēl pietrūka 9 sekunžu, lai lietuvieti noķertu.
Tā arī biju finišējis 4.vietā, nedaudz vairāk kā minūti aiz Valērija, trīsdesmit sekundes aiz otrajā vietā esošā lietuvieša un deviņas aiz trešās vietas. Toties rezultāts 1:09:28, kaut arī nebija ne zem 1:09, ne arī jauns personiskais rekords, mani iepriecināja, jo galveno mērķi tikt pie sudraba medaļas Latvijas čempionātā biju izpildījis. Vēl četrdesmit sekundes aiz manis finišēja arī Kristaps un tad jau drīz vien arī pārējie skrējēji tuvojās sava pusmaratona finišam.
Komandu vērtējuma apbalvošana pirmā Skrien Latvija posmā (bez trešās vietas)
Kopā ar ceturto vietu absolūtajā vērtējumā un otro Latvijas čempionāta ieskaitē, bijām tikuši arī pie pirmās uzvaras komandu cīņu vērtējumā - un tā kā pārsvars pār otrajā vietā esošo Maratona kluba komandu bija pavisam neliels, tad tas noteikti dos turpmākajos posmos vēl lielāku cīņassparu cīnīties ne tikai par sevi, bet arī komandas labā.

2 komentāri:

  1. Tā tikai turpināt! Ogre rullē! Nākamais būs zelts! :)

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...