Latvijas čempionāts 10 kilometros šosejā Piltenē

Skrējiens Piltenē šogad bija jaunpienācējs Latvijas skrējienu kalendārā. Un jau pirmajā gadā tam tika gods nest Latvijas čempionāta 10 kilometros šosejā nosaukumu. Latvijā jau to sacensību, kurās ir sertificēta 10 kilometru trase, ir pavisam maz, pēdējos gadus vairāk par diviem skrējieniem gadā, šķiet nav bijis.
Pērn LČ 10 km šosejā bija paralēli Rēzeknes pusmaratonam, taču tā kā galvenais skrējiens tur bija pusmaratons, tad paralēli notiekošo 10 kilometru distanci no ātrākajiem sportistiem tur skrēja pavisam maz. Vēl pirms tam vairākus gadus pēc kārtas LČ medaļas šajā distancē tika izcīnītas NIKE Riga Run skrējienā Mežaparkā (2013.gada NIKE Riga Run arī izskrēju līdz šim savu ātrāko 10 km rezultātu - 31:57).
Tā nu sanāk, ka, ja uzrīko sertificētā trasē 10 kilometru skrējienu, tad ir diezgan liela iespēja tikt pie papildus mārketinga elementa - Latvijas čempionāta nosaukuma. Un šoreiz šāda iespēja tika Piltenes skrējiena rīkotājiem.
Uzreiz gan jāsaka, ka Piltenē par spīti pirmajai reizei pasākums patiešām bija uzrīkots godam - sertificēta un līdzena trase, kilometru atzīmes pēc katra kilometra, trases krāsojums uz asfalta, zilais paklājs finišā, bonusi par sasniegtajiem rezultātiem, nepieredzēta sportistu izvešana uz starta, daudz dažādi gardumi finišā (un arī neliels bankets ātrākajiem skrējējiem) un arī gana bagātīga apbalvošana (atsevišķs kauss gan par absolūto, gan par grupas vērtējumu gan šķita pārāk liela un nedaudz lieka izšķērdība).
Šis viss priekš aptuveni trīssimt dalībniekiem varētu pat šķist pārāk liels ieguldītais darbs no rīkotāju puses, taču tie, kas atbrauca noteikti nebija zaudētāji. Un par spīti tam, ka Piltene tiem, kas nedzīvo Kurzemē, tomēr ir pietiekami tāls brauciens, lai paskrietu vien 40-50 minūtes gan jau citus gadus, dzirdot labās atsauksmes, dalībnieku būs vairāk.

Pirmo reizi piedzīvoju burtisku izvešanu uz starta

Ne pārāk kuplais dalībnieku skaits bija attiecināms arī uz ātrāko skrējēju rindām Ja zelta medaļu pirms starta jau diezgan droši varēja atdot Reinim Hartmanim, kuram ideālos apstākļos vajadzētu būt spējīgam izskriet pat zem 30 minūtēm). Tad par otro vietu bija cīnīties gluži reāli - lielākie konkurenti solījās būt Kristaps Bērziņš un Kristaps Kaimiņš.
Pēc varen skaļā starta šāviena no lielgabala sportisti devās distancē un jau visai drīz izveidojās divas vadošo skrējēju grupiņas. Pirmajā no tām bija jau pieminētais Reinis Hartmanis, divi 5 kilometru skrējēji, un viņiem līdzi mēģināja turēties arī Kristaps Bērziņš. Savukārt ar mani kopā grupiņā bija Kristaps Kaimiņš, Kristaps Vējš-Āboliņš un vēl Jānis Gailis, kurš skrēja 5 kilometrus.

Starta burzmā

Pirmsstarta plāns bija pirmos četrus piecus kilometrus turēties grupā (pieņēmu, ka Reinis skries vienatnē grupai pa priekšu), un pēc tam mēģināt varbūt kāpināt tempu lai izdotos finišēt kā otrajam. Taču pirmā grupa, kurā bija arī Kristaps Bērziņš šķietami attālinājās, un kā var īstenot plānu "pēc ceturtā kilometra mukt prom", ja viens no galvenajiem konkurentiem jau otrajā kilometrā ir labu gabalu priekšā.
Tā nu sapratu, ka jācenšas pamazām ķert pirmo grupu rokā, un pamazām no savas līdzšinējās grupas bēgu prom, man sekoja vien Kristaps Vējš-Āboliņš. Kaut kur pēc trešā kilometra atzīmes noķēru un apdzinu abus piecu kilometru skrējējus Tobrīd Reinis jau bija sācis nedaudz atrauties no Kristapa Bērziņa, un Kristapam arvien vairāk pietuvojos es. Man aiz muguras joprojām bija arī Kristaps Vējš-Āboliņš, kurš elsoja pavisam traki, un pie sevis nodomāju, ka tajā brīdī kad viņš noplīsīs, tad tas būs patiešām pamatīgi, jo šķita, ka viņš jau tagad skrien uz simt desmit procentiem, bet vēl pat nav puse no distances.

Te vēl kaut kur pirmajā kilometrā

Pirms ceturtā kilometra atzīmes biju noķēris beidzot Kristapu Bērziņu, un uzreiz viņam arī paskrēju garām. Arī man jau tajā brīdī nemaz nebija viegli - jutu, ka skrienu patiešām ātri, bet par to, cik ilgi vēl tādā tempā varēšu skriet galīgi nebija skaidrs.
Līdz pirmā apļa beigām jau no sekotājiem biju atbrīvojies, un pat likās, ka esmu nedaudz pietuvojies vadībā esošajam Reinim, kurš bija priekšā viena kādus 20 metrus - tuvāk gan netiku, un pēc sestā kilometra atzīmes atstarpe diezgan strauji atkal sāka pieaugt.
Turpmākos kilometrus atstarpe līdz Reinim turpināja pieaugt visai strauji. Reinis gan nebija sācis skriet ātrāk, vienkārši man spēki sāka iet uz beigām. Ja katra apļa pirmais un pēdējais kilometrs veda pa Piltenes ielām, tad pārējā trases daļa veda pa lielo ceļu, kas ved apkārt Piltenei - vējš pūš, cilvēku tikpat kā nav, acis, kur piesiet nav - tas viss jau tā grūto skriešanu padarīja vēl grūtāku.
Pēdējos trīs kilometrus patiešām domāju, ka turpat uz asfalta kaut kur palikšu, jo likās, ka skrienu uz maksimumu, bet vēl līdz finišam jāskrien teju desmit minūtes. Atlaist jau nevar, jo aiz muguras sekotāji gan jau ari nav īpaši tālu. Nedaudz gan mierina fakts, ka viņiem droši vien nav īpaši vieglāk kā man, bet uz priekšu tikt ātrāk tas īpaši nepalīdz. Jūtu, ka solis arī vairs nav tāds kā pirmajā aplī un noteikti esmu palicis lēnāks.
Paskrienot garām deviņu kilometru atzīmei vismaz jau sāku saprast, ka līdz finišam vairs nav tālu. Pēdējā kilometrā gan sanāk skriet diezgan lielā pretvējā, bet padoties nedrīkst. Izgriežoties uz lielās ielas ~400 metrus pirms finiša, aizmugurē nevienu sev tuvojamies nedzirdu, līdz ar to saprotu, ka līdz finišam mani droši vien vairs neviens nenoķers. Beigu daļu vēl cenšos noskriet, noturot tempu, un finišā pulksteni apstādinu pie laika 31:51. Tas kā izrādās ir vienu sekundi lēnāk nekā nepieciešams, lai saņemtu papildus bonusu par sasniegto rezultātu (20 EUR nav ļoti daudz, bet vienalga patīkami). Par to, protams, neliels rūgtums paliek, taču to kompensē prieks par Latvijas čempionāta sudraba medaļu un jaunu personīgo rekordu 10 km distancē.

Finiša cīņa pašam ar sevi

Pēcāk analizējot starplaikus savā pulkstenī redzu, ka pirmos piecus kilometrus esmu noskrējis 15:40, savukārt otrā puse ir bijusi krietni lēnāk - 16:11. Skaidrs, ka sākums ar pakaļdzīšanos līderiem ir bijis nedaudz par ātru, un tāpēc arī otrajā pusē spēka vairs nav bijis tik daudz, lai sākuma tempu noturētu. Ar vienmērīgāku spēku sadalījumu, iespējams, varētu cerēt noskriet apmēram desmit sekundes ātrāk, bet arī tas nebūtu viegli. Taču ar nedaudz lēnāku sākumu vismaz būtu nedaudz vairāk spēka, lai finišā par to vienu bonusam nepieciešamo sekundi noskrietu ātrāk. Nākošajam gadam gan varu ieteikt finišā uzlikt finišētājiem redzamu pulksteni, jo, iespējams, redzot to, finišā varbūt būtu spējis no sevis izspiest nedaudz vairāk.

Latvijas čempionāta TOP3. Tas milzu kauss stāvēs Ventspils novada domē kā ceļojošais kauss, kur tikšot iegravēti katra gada uzvarētāji (ceļojošais laikam tāpēc, ka visu laiku stāvēs domē un atceļos tikai reizi gadā uz Pilteni)

Par gala rezultātu Piltenē esmu gana apmierināts. Kaut arī sezonas sākumā cerētā mērķa - izskriet zem 31:40 - izpildi gan laikam nāksies atstāt uz nākamo gadu, tomēr ideālos apstākļos (bez traucējošā vēja un ar vienmērīgāku spēku sadalījumu), iespējams, mērķim būtu pavisam tuvu. Un trešā Latvijas čempionāta medaļa šogad arī ir gana labs suvenīrs no šī pasākuma.
Nākamais tuvākais starts ir plānots Valmieras maratonā, kur startēšu tieši maratona distancē, kas pie reizes būs arī Latvijas čempionāts maratonā. Piltenes un pirms tam arī Kuldīgas pusmaratona rezultāti liecina, ka forma nav īpaši sliktāka kā pavasarī, līdz ar to sezonas vidū manis paša domas par Valmieras maratona rekorda (2:19:57) labošanu nešķiet pavisam nereālas, tomēr, vai tam būs lemts īstenoties, to redzēs tikai pēc divarpus nedēļām Valmierā.