Neizdevies Valmieras maratons

Viena no kūkām par katru Valmieras maratona desmitās jubilejas gadu

Valmieras maratonam pieteicos ar vienu vienīgu mērķi - uzvarēt un kļūt par Latvijas čempionu maratonā. Tieši tāpēc otrā vieta finišā priekš manis bija liela vilšanās. Pats gan vēl īsti nespēju saprast, vai lielāka sāpe ir par to, ka netika izcīnīta šī kārotā uzvara vai arī tas, ka fiziski nespēju dabūt no sevis laukā to, uz ko man bija jābūt spējīgam.
Uzvara Valmieras maratonā priekš manis bija svarīga, pirmkārt, tāpēc, ka tā būtu mana pirmā zelta medaļa Latvijas čempionātos vieglatlētikā. Par Latvijas čempionu (šķiet, vismaz divas reizes) savulaik esmu kļuvis orientēšanās sportā. Vieglatlētikā Latvijas čempionāta medaļas pēdējos gados ir bijušas vairākas, taču zelta medaļu līdz šim izcīnījis vēl neesmu. Un tā kā reālākā iespēja uzvarēt Latvijas čempionātā man ir tieši maratona distancē (vai kādā vēl garākā distancē), un šogad sacensību plāns ļāva septembrī maratonu Valmierā skriet (varbūt nākamajos gados tieši šajā laikā būs jāstartē kādā maratonā ārpus Latvijas), tad šogad bija lieliska iespēja, lai čempiona titulu maratonā izcīnītu.
Otrs iemesls, kāpēc Valmierā gribēju uzvarēt, bija tas, ka, esot ātrākajam no Latvijas Rīgas maratonā maijā un pēc uzvaras Ventspils maratonā jūnijā, uzvarot Valmierā, šogad būtu bijis ātrākais no Latvijas maratonistiem visos Latvijā notiekošajos maratonos. Tā man šķita tāda interesanta lieta, ko būtu vērts sasniegt.
Tātad vēlme uzvarēt bija. Un plāns uzvarai arī it kā bija.
Biju diezgan drošs, ka uzvarai Valmierā pietiktu ar rezultātu 2h27, līdzīgi kā skrēju Ventspils maratonā. Ventspilī šādu rezultātu izskrēju bez īpašas gatavošanās - vēl uz Rīgas maratona bāzes, un tas pēc sajūtām vairāk sanāca kā tāds ātrs treniņskrējiens. Vasaras mēnešos biju trenējies gana cītīgi, arī augustā parādītie rezultāti pusmaratonā un 10km skrējienā liecināja, ka gatavība ir gana laba, lai ar maksimālu atdevi skrietu krietni ātrāk par 2h27. Varbūt ne gluži tik ātri kā pavasarī Rīgas maratonā, taču Valmierā 2h27 būtu jābūt pietiekami komfortablam tempam ar gana lielu rezervi. Līdz ar to plāns bija uzvarēt, skrienot tik lēnu, cik būtu vajadzīgs, lai pietiktu uzvarai. Ja skrietu ar rezervi, tad, ja nu notikumi distancē to prasītu, varētu arī skriet ātrāk. Un šādā veidā tas būtu arī ļoti labs garais tempa treniņš.
Kaut arī vispārējs sagurums ir diezgan ierasta ikdienas sajūta kā aktīva treniņu procesa pazīme, tomēr sajūtas pēdējā nedēļā pirms maratona bija sliktākas kā parasti. Treniņos sajūta bija tā, it kā, skrienot uz priekšu, būtu vajadzīga lielāka piepūle kā parasti. Otrdienas tempa treniņš bija pirmais pa ilgiem laikiem, kad neizdevās izpildīt visu, kas bija ieplānots, jo pie ieplānotā tempa organismam bija jāpieliek teju maksimālas pūles. Visu nedēļu vakarpusē pirms gulētiešanas arī bija savāda sajūta it kā būtu paaugstināta temperatūra, tādas kā iekšējas tirpas.
Vai tās bija kaut kādas slimības pazīmes, vai arī varbūt tās bija kaut kādas zīmes par pārtrenēšanos - tas joprojām īsti skaidrs man nav, tomēr no plāna skriet maratonu netaisījos atteikties. Pēdējās trīs dienas pirms maratona centos aizvadīt maksimāli atvieglotā treniņu režīmā, nedaudz vairāk arī uzņemot ogļhidrātus, lai organismam dotu iespēju atgūt spēkus. Lai arī ne ar tām labākajām sajūtām, tomēr joprojām apņēmības pilns uzvarēt devos uz Valmieru.
Valmierā biju jau iepriekšējā vakarā pirms starta, lai sacensību rīts nebūtu jāpavada ceļā uz Valmieru. Pie reizes izmantoju iespēju jau iepriekšējā vakarā izņemt savu sacensību numuru, un arī beidzot izbaudīt visiem dalībniekiem piedāvāto pirmsmaratona pasta-party enerģijas uzņemšanai, kārtīgi iestiprinoties ar Dobeles dzirnavnieka makaroniem. Jau savlaicīgi esot Valmierā, bija vēlreiz iespēja pārdomāt skrējiena taktiku, ņemot vērā arī pēdējo dienu ne pārāk labās sajūtas. Bija skaidrs, ka konkurenti uz uzvaru maratonā būs Kristaps Bērziņš un Anatolijs Macuks. Tieši Anatoliju, kurš vēl pirms divām nedēļām bija izskrējis personīgo rekordu pusmaratonā, uzskatīju par galveno konkurentu, kuru trasē vajadzētu uzmanīt vairāk. Plāns bija pirmos četrus apļus (no sešiem) skriet ar visiem kopā, cenšoties veicināt maksimāli lēnu tempu, un tad jau pēdējos divos apļos nepieciešamības gadījumā tempu kāpināt.

Kristaps Bērziņš, Vasiliy Lialeka, Anatolijs Macuks, Renārs Roze

Pirmie divi apļi maratonā pagāja gandrīz kā plānots. Grupiņā skrējām četri - Anatolijs, Kristaps, es un vēl baltkrievs Vasilijs, kurš gan līdz šim ātrāk par 2h32 nekad nebija skrējies, līdz ar to par nopietnu konkurentu viņu neuztvēru. Temps turējās vidēji ap 3'28"-3'32"/km, kāpumos tas varbūt nedaudz nokrita, savukārt lejupskrējienos regulāri kāds gribēja sākt skriet ātrāk, līdz ar to brīžiem kāds atrāvās, bet drīz vien atkal visi bijām kopā. Pa priekšu grupiņai uz maiņām ik pa laiku skrēja katrs no mums. Tik tālu notikumu attīstībā viss bija labi.
Pašsajūta gan nebija izcila. Īpaši ātrāk skriet arī negribējās, piedevām agrajā rītā +8 grādos arī šķita nedaudz pavēsi. Pirmie divi apļi tika pieveikti bez dažām sekundēm piecdesmit minūtēs, tātad skrējām uz rezultātu ~2:29:30-2:30:00.
Trešā apļa sākumā sāku just, ka parādās ne pārāk labas sajūtas vēderā un sāk vajadzēt uz tualeti. Pārsteigts par to nebiju, jo ierastais pirmsstarta rituāls - aiziešana uz tualeti, nebija sanācis tāds kā tam vajadzēja būt, piedevām tā dēļ arī gandrīz nokavēju startu. Problēmas ar vēderu man bija arī Ventspils maratonā, kad nācās piestāt uz sekundēm desmit. Taču, vai patiesi nāksies piestāt arī šoreiz, vēl gan nebiju drošs. Tomēr trešā apļa ceturtajā kilometrā sapratu, ka velkošā sajūta vēderā sāk atstāt iespaidu uz skriešanu, līdz ar to nācās uz brīdi piestāt. Tā kā ieraduma pēc, ka apstājoties apturu pulksteni, to izdarīju arī šajā reizē, tad pēc finiša varēju izrēķināt, ka pauze bija prasījusi 30 sekundes. Pa šīm trīsdesmit sekundēm visi trīs konkurenti jau bija labu gabalu priekšā.

Vasilijs izskatās jau izšāvies, Anatolijs ļoti koncentrējies, es nez kāpēc dusmīgs

Pirmās sajūtas bija, ka nekas vēl nav zaudēts. Vēl nav noskrieta pat puse distances, pa lielu gabalu konkurentus vēl varu saskatīt un divdesmit trīsdesmit sekundes vairāk kā divdesmit kilometros iedzīt vajadzētu būt pa spēkam.
Atsākot skriet, sākotnējais paātrinājums, kurā droši vien uzreiz dažas sekundes atguvu, gan nebija ilgs, un pagriezienos un citās vietās, kur varēju labāk saskatīt priekšā skrienošos, jutu, ka īpaši atstatums līdz līderiem nedilst, lai gan bija sajūta, ka skrienu krietni enerģiskāk kā pirms pauzes.
Ceturtā apļa otrajā kilometrā strauji pietuvojos baltkrievam Vasilijam, kuram sākotnējais temps beidzot bija palicis par grūtu. Uz pāris sekundēm viņš gan mēģināja man iesēsties astē, taču jau itin drīz atkal skrēju viens, turpinot mēģinājumu atgriezties maratona vadībā.
Kaut arī ceturtais aplis man bija ātrākais no visiem tajā dienā, tomēr abi līderi Anatolijs un Kristaps, laikam sajutuši manu pazušanu, arī bija sākuši skriet jūtami ātrāk. Un apļa vidū man trases malā ziņoja, ka atstatums līdz līderiem ir sācis augt. Drīz vien turp-atpakaļ posmā redzēju, ka Anatolijs ir atrāvies no Kristapa, līdz ar to nākamais mazais uzdevums bija noķert vismaz Kristapu. Atstarpe līdz nu jau vienvadībā esošajam Anatolijam bija vēl pieaugusi.
Iespējams, ka tieši tempa pieaugums bija pie vainas, bet ceturtā apļa pēdējā kilometrā strauji noķēru un paskrēju garām Kristapam Bērziņam, kurš tajā brīdī iespiedis roku sānos, šķietami cīnījās ar pamatīgu "dūrēju" kaut kur vēdera apvidū. Tā nu, apsteidzot Kristapu, biju pacēlies jau līdz otrajai vietai.

Man uz krekliņa jauns uzraksts - "Dobele" - par godu Dobeles dzirnavniekam

Piektajā aplī sāku just, ka organisms pretojas turēt tempu ātrāku par 3'30"/km. Trīs minūtes trīsdesmit sekundes kilometrā priekš manis nav pārmērīgs ātrums, bet piepūle, ko šāds ātrums prasīja šajā dienā, bija neadekvāti liela un kājas nebija ar mieru sadarboties. Jutu, ka labās kājas ikrs sāk pamazām savilkties. Pēcāk sapratu, ka problēmas ar ikru ir kompensēts aizmugurējā augšējā muskuļa vājums, ko biju pastiepis apmēram nedēļu iepriekš un sākotnēji pat biju noteipojis, bet pirms maratona teipu noņēmis.
Piektā apļa vidū no malas man ziņoja, ka atstarpe līdz Anatolijam jau sasniegusi apmēram minūti. Tobrīd sapratu, ka, ja vien atlikušajos apmēram desmit kilometros nenotiks kas ārkārtējs, tad viņu noķert man neizdosies, un sāku jau apsvērt, ka varbūt nav vērts skriet tik ļoti cenšoties, jo tas jau vairs vietu izkārtojumu nemainīs.
Tas gan bija īss vājuma brīdis, kura laikā biju nez kāpēc izslēdzis no prāta faktu, ka distancē aiz manis vēl ir Kristaps. Laikam iepriekšējā apļa beigās, viņu apdzenot, biju kaut kā to uztvēris kā faktu, ka viņš ir izstājies. Taču nu, apgriešanās punktā redzot, ka viņš ir vien kādas 20 sekundes aiz muguras, sapratu, ka nebūt nevar atslābt un ir jāstrādā līdz galam.
Pēdējo apli uzsāku, paskatoties pulkstenī, ka pie veiksmes varētu mēģināt paskriet zem 2h30', kam būtu vajadzīgs pēdējo apli noskriet precīzi divdesmit piecās minūtēs. Taču tā kā drīz vien aiz starta zonas redzēju, ka Kristaps aiz muguras ir iepalicis jau vairāk kā divdesmit sekundes, tad pēdējo apli uztvēru kā vienkārši pēdējos septiņus kilometrus līdz finišam, kurā nekas vairs būtiski nemainīsies. Arī funkcionāli uz augšu no vidukļa jutos tīri labi. Elpošana bija normāla, pulss šķietami arī ne pārāk augsts, vien kājas negribēja un nespēja šodien skriet ātrāk.
Pēdējā aplī ik pa laikam kaut kur trases malā dzirdēju pieminam manu atpalicību no Anatoliju - ar katru reizi laika atstarpe kļuva arvien lielāka. Turp atpakaļ posmā nedaudz vairāk kā divus kilometrus pirms finiša vēl Anatolijam uzsaucu uzmundrinājumu. Vēl pēc brīža pie 40.kilometra atzīmes, nospiežot pulkstenī starplaiku, sapratu, ka zīme ir aptuveni 500 metrus par tālu, un nopriecājos, ka līdz finišam patiesībā tad ir vairs tikai 1.7km nevis 2.2 km. Un tad jau pēc nedaudz vairāk kā sešām minūtēm klāt bija arī finišs.

Mūždien starta un finiša bildes sabojā tie savu pulksteņu spiedēji

Finišā uz rokas pulkstenis rādīja 2:30:02, pieskaitot pitstopā apturēto laiku, oficiālais finiša laiks bija 2:30:33. Biju priecīgs, ka maratona finišs ir sasniegts, taču pagalam neapmierināts par savu nespēju un nespēku skriet. Par vajadzīgo rezultātu uzvarai nebiju kļūdījies, taču organisms tik ātri nebija ar mieru skriet. Protams, nevar zināt, kā būtu izvērtušies notikumi trasē, ja es uz šo pusminūti nebūtu trešajā aplī piestājis malā. Taču ar lielu varbūtību pieļauju, ka vietu izkārtojumu tas nebūtu mainījis. Droši vien ilgāk būtu skrējuši visi kopā un beigās Anatolijam būtu zaudējis vienkārši nedaudz mazāk par divām minūtēm, kas šķīra mani no viņa finišā. Anatolijs Valmierā bija stiprāks, un uzvaru viņš patiesi bija pelnījis.
Ar finiša līnijas sasniegšanu gan maratons vēl gan šajā dienā īsti nebija galā, jo pirmo reizi piedzīvoju dopinga kontroli (tas pateicoties Latvijas čempionāta statusam), kas manā gadījumā izvērtās par procesu apmēram divarpus stundu garumā. Papīru aizpildīšana, procedūras apgūšana, divi nesekmīgi mēģinājumi no sevis dabūt laukā nepieciešamo šķidruma daudzumu, tam pa vidu pudelīšu skrūvēšana, maisiņu līmēšana, kodu salīdzināšana. Tā kā trauciņi ar urīnu nevarēja nepalikt nepiepildīti, tad procesa veicināšanai izdzēru, šķiet, divus litrus ūdens. Pēc tam vēl lielu krūzi ar ļoti gardo un silto kakao, kas dabūjams pie Didža sudraboti spīdīgajā busiņā. Kakao nāca par labu arī tajā ziņā, ka tā kā joprojām nebiju ticis pārģērbties, tad pamazām sāka palikt auksti - maratonā tomēr enerģija tika patērēta diezgan daudz. Tālāk atlika vien gaidīt.
Tad nu lai kavētu laiku, kamēr viss uzņemtais šķidrums izietu cauri organismam, nolēmu pirmo reizi notestēt Skrien Latvija posmos piedāvāto pēcfiniša masāžu. Masāžai nebija ne vainas, taču gaidīšana uz masāžu un pati masāža paņēma vēl pusotru stundu (rinda uz diviem galdiem kustējās gaužām lēni, piedevām brīdī, kad līdz galdam biju ticis es, tika paziņots par 10-15 minūšu pārtraukumu). Taču pēc masāžas vismaz biju drošs, ka nu vairs ar analīžu nodošanu problēmu nebūs.
Tad nu sekoja atkal burciņu uzpildīšana, trauciņu pārliešana, kodu salīdzināšana, maisiņu atgriešana un aizlīmēšan un visas pārējās procedūras, un nedaudz vairāk kā divarpus stundas pēc finiša varēju beidzot doties mazgāties un kā nākas pārģērbties. Nu gan maratons patiesi bija galā.

Latvijas čempionāta medaļnieki - pēc smaida sejā varētu padomāt, ka tomēr es esmu uzvarējis

Tāds nu izvērtās mans pirmais starts Valmieras maratonā, Latvijas čempionātā maratonā. Protams, pieejot sacensībām kā treniņam, droši vien jau nav ko brīnīties, ka pirmsstarta vēlmes un finiša rezultāts atšķiras. Taču organisma neadekvātās sajūtas mani šobrīd satrauc daudz vairāk. Ja tas patiesi ir bijis kāds iekšā sēdošs vīruss, kas ir atņēmis spēkus skriet ar pilnu jaudu, tad tam vajadzētu būt ātri pārejošam un tuvākajās dienās visam vajadzētu atgriezties vecajās sliedēs. Savukārt, ja tās ir pārslodzes pazīmes, tad atgūšanās varētu prasīt ilgāku laiku. Katrā ziņā šo nedēļu esmu plānojis pavadīt pavisam mierīgā režīmā - pirmās divas dienas pat pavadīju pilnīgi bez fiziskām aktivitātēm. Un tad jau uz nedēļas beigām varēs spriest, cik labi organisms sāk atgūt spēkus, un vai nepieciešami kādi papildus pasākumi organisma atgriešanai uz skrienoša ceļa, jo sezona vēl nebūt nav galā.