pirmdiena, 2016. gada 27. jūnijs

Ventspils maratons

. . .

Vienā no pēdējiem treniņiem pirms Rīgas maratona pie sevis nospriedu, ka, ja netikšu uz Rio olimpiādi, tad jūnija vidū varētu skriet maratona distanci Ventspils pirmajā maratonā. Rīgā olimpisko normatīvu patiešām neizskrēju, tomēr kā izrādījās, tad Ventspils maratons nebija vienīgais maratons, ko drīzumā pēc Rīgas biju gatavs skriet.
Lai saglabātu sajūtu par to, ka teorētiski normatīvu tomēr vēl varētu mēģināt izpildīt, šķiet, tajā pašā vai nākamajā dienā pēc starta Rīgā jau paspēju izpētīt, kur vēl līdz 11.jūlijam, kas ir normatīva izpildes termiņš, būtu iespējams normatīva rezultātu izskriet. Tā kā normatīvu var pildīt tikai starptautiskās vieglatlētikas federācijas (IAAF) noteiktos maratonos, tad ne visi maratoni tam der - Latvijā tāds ir tikai viens (Rīgā), lielajā Vācijā - deviņi, Eiropā - ap deviņdesmit, bet pa visu pasauli ap trīs simtiem.
No visa lielā saraksta, protams, lielākā daļa maratonu notiek pavasarī vai rudenī, līdz ar to normatīvam derīgo sacensību saraksts, kur skriet jūnija otrajā pusē vai jūlija sākumā, sanāk pavisam neliels. Vienīgie, ko atradu sasniedzamības attālumā bija: kāds neliels maratons Īrijā uzreiz pēc Jāņiem, kur trase ved cauri mežam un ātrākie reti, kad skrējuši ātrāk par 2h30'; kā arī Sanktpēterburgas maratons 3.jūlijā, kas maratonistu skaita ziņā pat ir lielāks par Rīgas maratonu.
Taču pirmās domas par vēl viena maratona skriešanu ātri noplaka, jo pašsajūta pēc Rīgas maratona mainījās pa dienām - dienu pēc maratona staigāju tā it kā maratonu vispār nebūtu skrējis, divas dienas pēc iešana bija ļoti sāpīga, trešajā dienā mēģināju nedaudz paskriet un biju pārsteigts, cik zems pulss un cik labi skrienas, taču pēc tam atkal vairākas dienas jutos diezgan saguris.
Sagurums kājās turpinājās arī nākamajā nedēļā - skrēju regulāri, tomēr ne pārāk daudz, un tieši tāpēc jau biju paspējis uzēst divus kilogramus virs maratona svara. Centos pamazām iekļaut treniņos arī nedaudz ātrāku skriešanu, tāpēc divas nedēļas pēc maratona noskrēju Olaines pilsētas svētku ietvaros rīkoto Olaines apļu skrējienu. Skrēju ar rezervi, kaut kopumā sanāca noskriet pat nedaudz ātrāk kā biju cerējis pirms starta, tomēr kājas kopumā jutās ļoti sagurušas. Pēc finiša jūtot tādu kopēju nogurumu, kaut arī šeit čettreiz īsāku distanci biju skrējis krietni lēnākā tempā kā divas nedēļas iepriekš Rīgas maratonā, nevarēju saprast kā Jānis Višķers, kam Rīgā arī nebija izdevies izpildīt Rio normatīvu, šajā pašā dienā Salaspils pusmaratonā spēja noskriet tuvu savam personiskajam rekordam.
Olaines ielās īsi pēc starta
Vēl nedēļu vēlāk jau skrēju biežāk un vairāk, paspēju arī uzvarēt Rīgas čempionātā stadionā 5000 metru distancē - konkurences nebija, jo otro vietu apdzinu pat par apli, taču noskrēju dažas sekundes ātrāk kā biju cerējis - 15'42"62. Sanāca labs tempa skrējiens un normatīvs priekš Latvijas Olimpiādes.
Pēc nākamajiem diviem tempa treniņiem sāku just, ka atkārtojumos pret kalnu esmu sapūlējis aizmugurējos augšstilba muskuļus (hamstringus) un jau sāku bažīties, vai nebūšu iedzīvojies jaunā traumā. Ierasto divu vai trīs dienu vietā starp ātrajiem treniņiem šoreiz bija sanākusi tikai viena brīva diena, tāpēc, acīmredzot, muskuļiem vienas dienas atpūta bija par īsu. Tomēr, uzsākot savlaicīgus rehabilitācijas pasākumus - smēres, teips, vingrošana un nedaudz mierīgāka skriešana - sāpes sāka iet mazumā.
Ap to laiku arī izlēmu, ka Ventspilī tomēr varētu pieteikties maratona distancei - uzvarēt pirmajā Ventspils maratonā būtu patīkami, un tobrīd arī šķita, ka uzvarai pat pietiktu ar rezultātu ap 2h40', kas būtu kā labs garš tempa skrējiens. Šķita, ka tādā tempā maratons arī ļoti daudz spēka neprasītu.
Pēdējā nedēļā pirms Ventspils maratona atkal kārtējo reizi saņēmu jautājumus par to, vai taisos vēl mēģināt izskriet normatīvu. Tajā brīdī sāku saprast, ka kaut arī svaigums kopš Rīgas maratona joprojām tā īsti nav atgriezies, tomēr treniņu rezultāti liecināja, ka ātruma ziņā īpaši neesmu neko pēdējās nedēļās zaudējis.
Līdz ar to vēlreiz pievērsos domai mēģināt maratona normatīvu izpildīt. Vienīgais, kas atturēja, bija tas, ka tad nāktos izlaist Latvijas Olimpiādi, kur plānoju skriet stadionā - un tad sanāktu pievilt Ogres novada komandu. Taču šajā gadījumā olimpiskais normatīvs likās gana labs iemesls, lai Latvijas Olimpiādei šoreiz nebūtu priekšroka. Un tā nolēmu vēlreiz mēģināt izpildīt olimpisko normatīvu 3.jūlijā Sanktpēterburgas maratonā "Белые Ночи". Īstas pārliecības par to, ka varētu patiešām izskriet normatīvu, nebija, taču vismaz mēģinājis būšu.
Pasūtīju Krievijas vīzu, nopirku autobusa biļetes uz Sanktpēterburgu, no maratona distances Ventspilī pārteicos atpakaļ uz pusmaratonu, un sāku jau briest nopietnai maratona skriešanai pēc divām nedēļām.
Tomēr, saņemot ziņu no Pēterburgas maratona rīkotājiem, un pēc tam to precizējot arī pie IAAF, izrādījās, ka dēļ tā, ka Krievijas vieglatlētikas federācijas darbība starptautiskā mērogā ir uz laiku apturēta dopinga pārkāpumu dēļ, tad Krievijā īsti nemaz nedrīkstu startēt. Un pat, ja to darītu un arī brīnumainā kārtā izpildītu normatīvu, tad tas vienalga netiktu ņemts vērā dalībai Olimpiskajās spēlēs.
Tā kā tajā vakarā notikušajā IAAF sanāksmē Krievijas vieglatlētikas federācijas darbība netika atjaunota (šobrīd arī izskatās, ka Krievijas vieglatlēti pilnā sastāvā nepiedalīsies Olimpiskajās spēlēs), tad tapa skaidrs, ka uz Sanktpēterburgu braukt īsti nav jēgas. Un tā nu trešo reizi nedēļas laikā lūdzu nomainīt man distanci Ventspils maratonā - atkal atpakaļ uz maratonu.
~ ~ ~
Visu nedēļu pirms maratona treniņos biju skrējis diezgan daudz (kopā ar maratonu tajā nedēļā sanāca nedaudz virs 180 kilometriem). Un tā kā par Ventspils maratona skriešanu galīgo lēmumu pieņēmu tikai piektdienas vakarā, tad neko īpaši svaigs nejutos, taču, redzot dalībnieku sastāvu bija skaidrs, ka jābūt gatavam skriet ap 2h30', lai cerētu uz uzvaru. Tad nu sestdien kāju izkustināšanai uzskrēju tikai pusstundu un triecienrežīmā mēģināju uzņem maksimāli daudz ogļhidrātus, lai vismaz nav maratonā jāskrien ar galīgi sagurušām kājām un kaut kādas enerģijas rezerves garajai distancei būtu. Vēl svētdienas agrā rītā, braucot autobusā uz Ventspili, cītīgi barojos ar Isostar brokastu enerģijas kūku, ko vēl pirms Rīgas maratona biju saņēmis dāvanā, taču tad to vēl neriskēju izmēģināt.
Maratonam plāns bija pirmos divus vai pat trīs apļus (no četriem) turēties grupā ar pārējiem pretendentiem uz uzvaru, cerot, ka ātrāk par 3'30"/km jāskrien nebūs, un tad jau pēdējā aplī mēģināt varbūt uzskriet ātrāk, lai izdotos uzvarēt. Biju diezgan drošs, ka vismaz izturības ziņā īpašām problēmām maratonu pieveikt nevajadzētu būt - taču maratons, protams, ir maratons - ar to nekad neko nevar zināt. Nedaudz bažījos vienīgi par to, cik liels traucēklis būs vējš, ko šķita, ka varēs just katra 10.55 km garā apļa pēdējos kilometros. Gaisa temperatūra gan vasarai bija tīri ciešama ap +18 grādiem, un, kad uzpūta vējš, nemaz nelikās karsti, kaut arī mākoņu pie debesīm tikpat kā nebija.
Starta burzmā var atrast arī mani
Uzreiz no starta pa priekšu aizskrēja pāris ātrākie pusmaratonisti, taču tālāk izveidojās apmēram desmit cilvēku grupiņa - četri maratonisti (Kristaps Bērziņš, Anatolijs Macuks, Rolands Kaimiņš un es), Jeļena Prokopčuka, kas skrēja pusmaratonu un vēl vairāki pusmaratonisti. Tomēr jau uz pirmā kilometra beigām Rolands pamazām atrāvās, un bija jau pāris sekundes priekšā pārējiem.
Pirmais kilometrs tika pieveikts 3'27", kas ir ~2h26' temps uz visu maratonu, un biju pārliecināts, ka neviens no ar mani skrienošajiem maratonistiem nav gatavs pilnam maratonam šādā tempā. Taču skrējās ļoti viegli, jo sākumā arī vējš bija mugurā, un apmēram tādā tempā ripinājām arī turpmākos kilometrus.
Jau pirmajos kilometros sajutu, ka kaut kā ne pārāk labi jūtas vēders. It kā tualetē pirms starta biju pabijis  - tomēr varbūt enerģijas kūka no rīta bija apēsta par daudz vai arī vakardienas apēstais vēl pilnībā nebija no vēdera izgājis. Taču skriešanu pagaidām tas netraucēja, kaut jutu, ka ideāli nav.
Pirmais aplis pagāja pavisam viegli. Izbaudīju skriešanu palielā grupā, ko Latvijā tomēr reti kad izdodas izjust. Un tā kā skrēju ar visai lielu rezervi, tad vēroju trasi, apkārt skrienošos, ar kuriem arī pārmiju kādu vārdu, kā arī varēju novērtēt Ventspili vietās, kur līdz šim nebiju skrējis.
Tā kā šogad Ventspilī maratona pilnā distance bija pirmo reizi, tad ierastā ~5.3 km garā apļa vietā maratonistiem un pusmaratonistiem bija sagatavots divas reizes garāks aplis - vecajam aplim bija "piekabināta" aptuveni piecu kilometru gara cilpa, kas veda gan gar "Jūras vārtu" kultūras namu, gan gar Ventas promenādi, gan arī Livonijas ordeņa pili. Aptuveni trīs simts metrus trase veda arī pa šauru ieliņu ar pavisam veco bruģi. Par laimi gar brauktuves malu tur veda trotuārs ar jauno bruģi, ko varēja izmantot. Taču, tiem, kas skrēja lielākā barā, kādam noteikti sanāca skriet pa šo veco bruģi, un tad noteikti zem kājām bija jāskatās nepārtraukti. Arī vienīgais maratona dalībnieks ratiņkrēslā par šo posmu trasē noteikti nebija priecīgs - ironiskā kārtā viņa sporta ratiem riepa pāršāvās pāris kilometrus vēlāk vienā no retajiem posmiem, kur bija pavisam gluds asfalts.
Izvairīšanās no bruģa
Uz pirmā apļa beigām mūsu pulciņš bija sarucis līdz trim maratonistiem (Anatolijs, Kristaps un es), kā arī Jeļenu Prokopčuku un vēl vienu pusmaratonistu. Rolands jau bija atrāvies krietni lielāku gabalu priekšā un līdz apļa beigām atstarpe līdz viņam bija ~35 sekundes. Taču tā kā atstarpe vairs īpaši neauga, tad pārlieku neuztraucos un, tā kā viņam nogurums, skrienot vienatnē, noteikti krājās ātrāk, tad šķita, ka ar laiku gan jau viņu noķersim.
Uz apļa beigām dažu sekunžu atrāvienu no mūsu grupas veica Ļena, taču otrā apļa pirmajā kilometrā jau atkal viņu noķērām. Pēc neilga brīža nelielu tempa kāpinājumu veica Kristaps Bērziņš, taču viņam atrauties neļāvām, un tajā brīdī arī varēja just, ka straujāk sāk dilt atstarpe līdz priekšā skrienošajam Rolandam.
Kad līdz otrā apļa beigām bija atlikuši nepilni trīs kilometri, tempu sāka kāpināt Jeļena - viņai tomēr tie bija pēdējie trīs kilometri līdz finišam. Lai arī īsu brīdi centos viņai turēt līdzi, tomēr jutu, ka tas tad vairs nebūs tik ļoti komfortabls temps - tāpēc ļāvu, lai skrien. Taču ar šo tempa izmaiņu visa mūsu grupiņa pašķīda, un jau pēc brīža jutu, ka abi man līdz blakus esošie konkurenti - Kristaps un Anatolijs sāk nedaudz iepalikt.
Sveicieni līdzjutējiem
Līdz apļa beigām Rolandu jau gandrīz biju noķēris, viņš bija priekšā vairs tikai piecas sekundes. Kopumā otrais aplis bija pieveikts apmēram pusminūti ātrāk kā pirmais, un pirmā puse no maratona bija veikta ~1h14'30". Sapratu, ka, ja tā turpināšu, tad varētu izskriet no 2h30'.
Trešā apļa sākumā Rolandu beidzot noķēru. Uz brīdi tā kā no viņa atrāvos, bet tad atkal nedaudz tempu nometu un tālākos piecus kilometrus līdz pat Ventas promenādei skrējām kopā - es gan pārsvarā biju tas, kurš skrēja pa vidu. Apgriešanās punktā pie Ventas malā sēdošā Krišjāņa Valdemāra atkal ļoti labi varēja just stipro pretvēju, kas pūta no jūras. Visos apļos šī bija vieta, kur brīžiem likās, ka jāskrien gandrīz uz vietas, kad iepūta stiprākas brāzmas.
Iegriežoties šajā pretvējā, Rolands piedāvāja uz brīdi pasēdēt viņam aizmugurē, taču apmēram pēc kilometra, kad trase iegriezās mazajā bruģētajā ielā, katrs sākām skriet pa savu ielas pusi, un neviļus sāku atkal nedaudz no Rolanda atrauties.
Vēl pēc diviem kilometriem no centrā trases malā stāvošā Kristapa beidzot paņēmu enerģijas želeju - šķita, ka kādu nelielu papildus enerģijas devu maratonam tomēr vajadzētu. Palēnām želejas tūbiņu centos tukšot, taču biezo masu nav tik vienkārši norīt, tāpēc centos ik pa brīdim iespiest mutē nelielu želejas pikuci un sagaidīt, kamēr tas pats mutē izkūst, lai to ērti varētu norīt.
Pie trīsdesmit kilometru atzīmes pulkstenis rādīja 1h45'06", kas nozīmēja, ka līdz šim vidējais temps bijis 3'30"/km, tā turpinot varētu pat izskriet zem 2h28'.
Aiziet pēdējā aplī
Pēdējo apli uzsāku ar nepilnu pusminūtes pārsvaru pār Rolandu. Taču nu aizvien vairāk sāku just, ka distances sākumā savādās sajūtas vēderā, kas pāris reizes par sevi bija atgādinājušas arī vēlāk, sāk jau nomākt labās skriešanas sajūtas, un, jutu, ka vairs nav tālu līdz tam, ka būs jāstājas "pitstopā". Taču trase iet cauri pilsētai, Ventspilī visi zālieni smuki nopļauti, krūmus ielas malā nekur neredz, līdz ar to īsti nebija skaidrs, kur es varētu piestāt. Zināju, ka vienīgā tualetes būdiņa trases malā ir aptuveni apļa septītajā kilometrā, bet līdz tai es nez vai varēšu izturēt.
Sajūtas par to, ka patiešām būs jāstājas sāka pārņemt prātu aizvien vairāk. Un, ja tas ir vienīgais, par ko spēj domāt, tad sāk vajadzēt vēl vairāk. Nu jau krūmus trases malā ar acīm sāku pa gabalu meklēt jau arvien cītīgāk un jau biju gatavs nākamajā krūmu pudurī piestāt, taču, kad biju paskrējis garām apļa otrā kilometra atzīmei, tieši tajā brīdī man piebrauca klāt motocikls ar kameru - kā maratona līderim man nu pienācās tikt filmētam.
Tas uz brīdi mainīja plānus par "piestāšanu", jo, šķita, ka kā tad nu es te tagad stāšos, kad kamera brauc tieši blakus. Taču vēl pēc kilometra vajadzība jau kļuva tik liela, ka sapratu, ka ja tā turpināšu ciesties, tad tas sāks jūtami ietekmēt arī skriešanas ātrumu. Sajūtas, kas rodas, skrienot mēģinot apslāpēt to, kas pa otru galu grib nākt laukā, ir vārdos neparakstāmas - tās droši vien saprot tikai skrējēji, kas paši to ir izjutuši.
Visbeidzot, īsi pirms izgriešanās uz Ventas krastmalu pamanīju zāles laukumu ar krūmiem vienā malā. Dažās sekundēs tika pieņemts lēmums, ka šī būs gana laba vieta, un laikam tāpēc, ka biju cieties jau kādu laiku, un jau kopš distances sākuma zarnās viss bija labi sakūlies, tad noskriešana no trases un atbrīvošanās process prasīja tikai aptuveni sekundes desmit - gandrīz tikpat īss kā pitstopi pirmajā formulā.
Mani pavadošais velosipēds un arī kameras motorollers laikam tomēr manu pazušanu bija pamanījuši un uz līkuma bija piestājuši mani sagaidīt, taču ilgi viņiem mani gaidīt nesanāca, un nu jau ar daudz vieglāku soli varēju skriet tālāk. Dīvainā kārtā tajā brīdī pat biju piemirsis, ka sekotāji nemaz tik tālu aiz muguras nav, un, ka Rolands mani atkal varētu noķert. Taču tā kā pauze bija tik īsa, tad pēc finiša viņš teica, ka tikai pa gabalu sev priekšā bija redzējis, ka pēkšņi izskrienu atpakaļ uz trases kaut kur no ielas malas.
Viss ir labi
Apgriešanās punktā, kad līdz finišam vēl bija atlikuši pieci kilometri pretkustībā savus konkurentus gan atkal redzēju, taču, lai arī nešķita, ka esmu priekšā ļoti daudz, tomēr par to, ka mani vairs nenoķers, biju visai drošs. Joprojām jutos labi, un joprojām bija sajūta, ka skrienu ar rezervi. Kājas gan nedaudz sāka justies piedzītas, bet to vairāk norakstīju uz Ventspils betona bruģi, ar ko izklātas gandrīz visas ielas - betons tomēr ir cietāks segums par asfaltu, un kājām tas tik ļoti nepatīk.
Pēdējos kilometros jau sāku rēķināt, ka izdosies finišēt ātrāk par 2h27'30", Un kaut joprojām bija rezerve, šķiet, pēdējo distances daļu no četrdesmitā kilometra pat noskrēju tikpat ātri kā Rīgas maratonā. Un tad jau klāt bija arī finišs. Izcīnīta uzvara Ventspils pirmajā maratonā, noskriets līdz šim pilnīgi noteikti vieglākais maratons, un rezultāts 2:27:16 (otrā puse pat sanāca zem 1h13') priekš Latvijas mērogiem arī tīri pieklājīgs, lai nākamajos gados tik viegli trases rekordu pārspēt nevarētu.
Pirmo reizi uzvara maratonā

3 komentāri :

  1. Foršs stāsts, paldies, ka dalījies. Prieks par Tevi.
    /edGars

    AtbildētDzēst
  2. Anonīms1/7/16 11:59

    Lielisks, perfekts apraksts!

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...